LPS: domstarpības un vienošanās. Kā ir vairāk?

Ļoti saspringtas sarunas par budžetu ar valdību un ar starptautiskajiem aizdevējiem norisinājās arī pērn, kad situācija mainījās nevis pa dienām, bet stundām. Pērn ap šo laiku LPS dome bija ļoti neapmierināta un 3.novembrī ārkārtas sēdē vienbalsīgi lēma: "Pašvaldībām nav pieņemami, ka tiek plānots konsolidācijas smagumu arī nākamgad pārlikt uz pašvaldībām."

Pašvaldības gribēja paturēt 84% iekasētā iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN), kas līdztekus nekustamā īpašuma nodoklim ir galvenais pašvaldību finanšu balsts, sadalījuma proporciju mainot par 2% savā labā un valstij atstājot 16 procentus. Taču valdība pašvaldībām atvēlēja vien 80%, un LPS toreiz to raksturoja kā "pašvaldību pretimnākšanu sarežģītajā budžeta glābšanas procesā".

Šoruden riņķa dancis sācies no gala. Augustā domes sēdē LPS prasīja gada pēdējā ceturksnī IIN sadalījumu pārskatīt un saņēma gan premjera, gan finanšu ministra atteikumu ar stingru mājienu, ka pašvaldību prognozes nav precīzas, nodoklī tās jau tāpat iekasē daudz vairāk naudas un izmaiņas nebūs gaidāmas arī 2013.gada budžetā. Tā arī notika.

Atkal Ministru kabineta un LPS vienošanās, un domstarpību protokolā valdības pusē kā nesaskaņota palikusi IIN attiecība 80 un 20 (LPS prasīja 85 un 15), toties abpusēju akceptu guva papildu dotācijas trūcīgām novadu pašvaldībām un pilsētām. Šoreiz troksnis un dažas pašvaldības aizvainojums par valdības nepiekāpību bija lielāks, publiski protestējot arī pret LPS bezspēcību valsts varas priekšā. Galvaspilsēta LPS deva pamatīgu sitienu, Rīgas domei izstājoties no šīs pārdesmit gadu garumā ietekmīgās sabiedriskās organizācijas.

Ne tik daudz naudas kā attieksmes jautājums

Valdība no iepriekšējā uzstādījuma tā arī nav atkāpusies ne par soli. Savukārt LPS paziņojusi, ka stingri paliek pie savām prasībām par 85 procentiem. Tāda barga pretim stāvēšana, kā uz ambrazūrām?

Valdības līmenī pozīcija patiešām palikusi nemainīga. Varbūt šai valstī es vienīgais uzskatu, ka likumus pieņem parlaments. Es lasu Satversmi un redzu, ka par budžetu balso deputāti. Viņi ir tie, kas pieņem gala lēmumu. Frakciju vadītāji bija uzaicināti uz LPS domes ārkārtas sēdi, viņiem bija iespēja izteikties, viņi dzirdēja mūsu viedokļus. Sēdē tika pieņemti arī divi lēmumi, kuros ir skaidri definēta mūsu pozīcija par visiem nesaskaņotiem jautājumiem, ne tikai ienākuma nodokli.

Parlamenta frakcijas daļēji vai pilnībā mūsu priekšlikumus ir iekļāvušas priekšlikumu tabulā, tie tiks skatīti budžeta projekta galīgajā lasījumā. Tas, ka valdība savu pozīciju nemainīs, bija zināms, un to premjerministrs vēlreiz apstiprināja septembra beigās. Tādēļ sarunas tālāk risinājām ar parlamentu.

Kā tas notiek? Ejat vizītēs vai rakstāt vēstules?

Gan ejam, gan rakstām vēstules. LPS valde ir tikusies ar Saeimas prezidiju, un 15.novembrī pašvaldību vadītāji būs parlamentā – es pat teiktu palīdzēs deputātiem smagā brīdī balsot par jauno budžetu. Cilvēki kaut kā neapzinās, ka šī nauda nav vajadzīga pašvaldību vadītājiem, bet pašvaldībām.

Runa ir par to, vai, skatoties uz valsti, mēs vispār redzam tos iedzīvotājus, kuri dzīvo pašvaldībās? Kad bija krīze, tad pašvaldības valdībai bija ļoti vajadzīgas, lai bez sociāliem nemieriem pārvarētu grūto laiku. Kad grūtības ir pārvarētas, neviens vairs nav vajadzīgs, un tā ir ļoti nepatīkama attieksme no valdības puses. Parlamentam, kas valdību ir izveidojis, nu jābūt tam tiesnesim, kam jāizšķir  – vai rīkoties tā, kā piedāvā valdība, vai saskatīt kādus iespējamus kompromisus, kā normālā demokrātiskā valstī ir jābūt.

Finanšu ministra un premjera argumenti līdzšinējās nodokļa pārdales kārtības saglabāšanai bija tādi, ka pašvaldības neko nezaudēs, jo IIN ieņēmumi tik un tā jau šogad ir bijuši ievērojami lielāki, un tā būs arī nākamgad.

Ne tikai no IIN, arī no citiem nodokļiem ieņēmumi ir lielāki arī valstij, ne tikai pašvaldībām. Bet problēma ir tāda: vasarā, kad tika piedāvāta valdības trīs gadu programma IIN samazināšanai, viennozīmīgi tika pateikts: samazinājuma dēļ zaudētā ieņēmumu daļa pašvaldībām tiks kompensēta. Par visu pārējo vēl varam diskutēt – vai šobrīd varam to atļauties vai nevaram.

Taču, izvirzot IIN samazinājumu, kas ir tieši saistīts ar nodokļa samazinājumu un finansējuma palielinājumu par apgādājamiem, pašvaldību zaudējumi netiek kompensēti. Ja tas būtu kompensēts, saruna varbūt būtu citāda. Tas liecina, ka nav paša sadarbības (izpratnes) pamata, un tur nav runa par naudu, bet par attieksmi. Nauda ir pēc tam. Ja ir tāda attieksme, tad ir jautājums – kas būs tālāk?

Kas šķeļ pašvaldības?

Līdz šim bija nostiprinājies priekšstats, ka LPS sarunās ar valdību vienmēr bija vērā ņemts sociālais partneris.

Jā, tā bija, un tādai attieksmei vajadzētu būt, veidojot katra gada valsts kopbudžetu. Vienmēr ir iespējams kāds kompromiss, bet šoreiz no valdības puses nav piedāvāta nekāda pretimnākšana. Domāju, ka tā ir īstermiņa un kļūdaina politika. Arguments, ka nodokļa pārdalē trešo daļu iegūs Rīga, ir loģisks – jo trešā daļa iedzīvotāju mīt Rīgā. Un viņi ir tādi paši cilvēki kā pārējā Latvijā. Manuprāt, ir ļoti nekorekti publiski paust motivāciju, ka IIN nepārdala tādēļ, lai Rīgai netiktu.

Vai tāds apgalvojums patiešām publiski ir izskanējis?

Tā tika pateikts domes sēdē.

Šoruden pēc ilga laika tiek runāts par politisko ietekmi budžeta naudas sadales lietās. Vai pašvaldību vēlēšanu tuvuma dēļ?

Daļa no šīs problēmas ir saistīta ar politisko tirgu – starp "Saskaņas centru" (kas ir lielākā opozīcijas partija parlamentā, bet tai pašā laikā ir pie varas Rīgā) un attiecīgi "Vienotību". Tas visu laiku ir redzams. Diemžēl šajā cīņā tika ievilkta arī Pašvaldību savienība.

Kā ķīlnieks? Vismaz no malas brīžiem tā izskatās...

Zināmā mērā – jā. Tāpat runājot par finansējuma piešķiršanu bērnudārzu skolotāju algu paaugstināšanai: jā, Rīgā ir liels īpatsvars bērnudārzu, un arī šo līdzekļu piešķiršanas gadījumā galvaspilsēta iegūtu daudz naudas, kaut gan par šo vajadzību neatlaidīgi runā teju visas pašvaldības. Tie, kuri ir izdomājuši, ka šādā veidā sasniegs kaut kādus politiskus mērķus, maldās. Viņi tos nesasniegs. Zaudētāji būs visi.

Kas īsti tagad notiek pašvaldību starpā? Nesen ļoti tika skarts jautājums par pašvaldību šķelšanos – lielajās un mazajās, trūcīgajās un turīgajās.

Vienmēr ir bijuši centieni pašvaldības nostādīt citu pret citu. Rīgu – pret pārējo Latviju. Lielās pilsētas – pret novadiem, bet novadus – savā starpā. Jautājums – cik veiksmīgi tas līdz šim ir izdevies?

Domāju, ka pēc pēdējās LPS domes ārkārtas sēdes, kur visi lēmumus pieņēmām kopīgi un vienbalsīgi, varam uzskatīt, ka šis jautājums no dienaskārtības ir noņemts. Esam sapratuši, ka mums ir jābūt vienotiem savās prasībās, jo tās attiecas uz visiem.

Kā šķēlējs darbojās arī valdības piedāvātie 11,5 miljoni trūcīgajām novadu un pilsētu pašvaldībām?

Jā. Tā bija šķelšana gan lielo pilsētu starpā, tāpēc ka četras no tām būs šīs īpašās dotācijas saņēmējas, gan arī novadu starpā, kur vieni dotāciju saņems, bet pārējie – ne.

Divas vietas, kur iet pēc palīdzības

Cik daudz naudas pašvaldības zaudē, ja IIN proporcija netiek mainīta? Un kas no tā izriet?

Nodokļu likmes pazeminājuma kompensācija pašvaldībām ir aprēķināta – tie ir 32 miljoni. Lai to nosegtu, IIN pašvaldībām par labu ir jāpārdala uz 82 procentiem. Bet no nākamā gada iedzīvotāju garantēto minimālo ienākumu pārliek tikai uz pašvaldību pleciem, un tur veidojas ievērojama summa; no šā gada rudens un visu nākamo gadu arī dzīvokļa pabalsts visā pilnībā ir jāmaksā no pašvaldību līdzekļiem. Salīdzinājumā ar šo gadu nākamgad pašvaldībām par astoņiem miljoniem būs mazāk naudas ceļu uzturēšanai, par ko vispār pilnīgi nav saprotams – ko domājam šajā valstī? Kā var iedomāties, ka pašvaldību budžets ir neizsmeļams? Kā no turienes var ņemt un ņemt, un atrisināt visus valstī neatrisinātos jautājumus? Kā vecajā anekdotē – čigāns zirgu atradināja no dzeršanas un pietrūka vienas dienas, lai atradinātu no ēšanas... Neiedalot nepieciešamo naudu pašvaldību pusei, valdība pauž attieksmi pret mūsu valsts iedzīvotājiem.

Nezinu, kāpēc viņi to uztver tik miermīlīgi un bez lielas intereses, it kā mēs cīnītos tikai par savām vajadzībām. Nevar runāt, ka vienlaikus ir jāatrisina bērnudārzu jautājums, lai jaunās māmiņas var laikus atgriezties darbā, jāatbalsta uzņēmējdarbība, lai cilvēkiem būtu darbs un algas, jāgādā par konkurētspējīgu skolu sistēmu, jāatbalsta sabiedriskās organizācijas, kas atrodas pašvaldību teritorijā, jāgatavojas dziesmu svētkiem nākamgad – es tā varētu ilgi turpināt saukt visus pašvaldību pienākumus. Cilvēkam ir divas vietas, kur iet pēc palīdzības – pie radiniekiem un pašvaldības.

Lai arī kādam nepatīk, ka Rīgā pensionāriem transports ir par brīvu, varbūt tomēr ir jāpaskatās citādāk: cilvēkiem valstī ir ļoti mazas pensijas, un rīdziniekiem šī priekšrocība dod papildu ieņēmumus. Ja mums vidējo un mazo pensiju saņēmēju skaits ir, šķiet, 80 procentu no visiem, varbūt patiešām uz to ir jāpalūkojas citādāk. Nevis pirmām kārtām domājot par politisko spēku domes vadībā, bet to pensionāru. Vai arī pajautāt katrai ģimenei, kam bērni ir skolēni, kādu pienesumu šī priekšrocība sabiedriskajā transportā braukt bez maksas dod ģimenei? Varbūt ir jādomā pretēji – vai visā valstī nevar rīkoties kaut kā līdzīgi, dodot iespēju plašāk izmantot tādus pakalpojumus?

Un tomēr - kas notiks tad, ja IIN nepārdalīs?

Ļoti labi saprotam, ka nekādus simts miljonus neviens nepārdalīs. Tādas iespējas nav. Patiesība patiešām ir kaut kādā kompromisā, bet šogad iznācis, ka nav nekāda kompromisa. Ilgtermiņā tas nekad pie laba nenoved. Ja kāds domā, ka tas atsauksies kā pozitīvi rezultāti pašvaldību vēlēšanās, ka kāda noplicināta pašvaldība slikti strādās un nu visi cilvēki vēlēšanās metīsies balsot par varas partijām, tā nebūs. Turklāt eksperimentam, ja tāds, iespējams, ir, tiek pakļauti cilvēki. 

Pašvaldības bez aizmugures

Rīga no LPS ir izstājusies, turklāt ar ultimātu, ka stāsies atpakaļ, ja jums izdosies kaut ko izcīnīt nodokļa pārdalīšanas lietā. Tātad esat iedzīti tā kā stūrī?

Ultimāti šeit ir nevietā. Uzskatu, ka tās ir emocijas, un nolieku tās malā. Likuma "Par pašvaldībām" 96.pants paredz, ka pašvaldības sarunās ar Ministru kabinetu ir tiesīgas pārstāvēt pašvaldību biedrība, kurā likumā un tās statūtos noteiktajā kārtībā par biedriem ir iestājusies vairāk nekā puse no visām republikas pilsētu pašvaldībām, kā arī vairāk nekā puse no visām novadu pašvaldībām.

Tādējādi neatkarīgi no tā, vai Rīga un Krāslava ir mūsu biedri vai nav, LPS pēc likuma ir jāpārstāv arī šo pašvaldību intereses, ko arī darīsim. Vienīgā atšķirība ir tā, ka citi biedri maksā biedru naudas un uztur šo organizāciju, bet citi nemaksā un bauda visu to, ko mums izdodas sasniegt.

Bet biedru naudas "robs" savienības budžetā Rīgas izstāšanās dēļ jums laikam ir gana liels?

Nē, astoņi procenti no kopīgās summas, 50 tūkstoši. Tā kā dzīvojam no biedru naudām, strādājam ar to budžetu, kāds mums ir. Turklāt jāņem vērā, kā Rīga maksā aptuveni piecreiz mazāk nekā pārējās pašvaldības, īstenībā būtu jāmaksā ap 250 tūkstošiem – 0,13 procenti no pašvaldības ieņēmumiem. Lai Rīgai šai organizācijā nebūtu tik liela finansiāla ietekme, tāpēc maksā mazāk nekā pārējie. Taču mēs savu informāciju pašvaldībai sūtīsim joprojām, vai darbinieki uz to reaģēs un vēlēsies atbildēt, tas ir cits jautājums.

Bet ir vēl kāds sadarbības aspekts - Rīga vienmēr ir palīdzējusi ar savu intelektuālo potenciālu: šeit ir daudz profesionālu darbinieku, ekspertu, ar kuriem sadarbojāmies, veidojot visām pašvaldībām svarīgus atzinumus, argumentējot savu pozīciju dažādos jautājumos.

Kādas ir šā rudens lielās problēmas, ar ko pašvaldībām nāksies sastapties?

Ļoti agri ir sākusies pašvaldību vēlēšanu kampaņa, iepriekš nekad tā nebija. Pēc iepriekšējās Saeimas atlaišanas un nākamās ievēlēšanas ir mainījušies politiskie spēki parlamentā, un nav mazsvarīgi, ka pozīcijas spēkiem ir ļoti maza pārstāvniecība pašvaldībās. Tas atsaucas uz visiem iepriekš minētajiem notikumiem.

Reformu partijai, piemēram, vispār nav nekādas pārstāvniecības, jo 2009.gadā tās vispār vēl nebija. Arī nacionālajiem spēkiem ir maza pārstāvniecība, bet iepriekš kaut kā tika saglabāts līdzsvars. ZZS, kam šāda pārstāvniecība bija, tagad ir opozīcijā.

Jā, vēl ir atmiņā, ka pašvaldības, kuru vadītāji atradās Tautas partijā, budžeta naudu dalot, saņēma lielus labumus un arī vēl citādu pretimnākšanu.

Saņēma konkrētas pašvaldības, taču tika respektētas arī pašvaldību kopīgās intereses. Ja, piemēram, šodien kāds no koalīcijas attiecībā uz pašvaldībām rīkotos, tāpat kā nacionālie spēki demonstrēja savu pozīciju par demogrāfijas problēmām, tad no premjera droši vien nebūtu tādu paziņojumu, ka "neko netaisāmies pārdalīt".

Nabagākajiem – tikai piektā daļa dotācijas

Vienkārši sakot – varas gaiteņos nav vairs, kas jūs aizstāv?

Jā, interesanti, vai šīs politiskās partijas negatavojas piedalīties pašvaldību vēlēšanās un uzvarēt? Jo, teiksim, pēc uzvaras otrajā pusgadā tās šajās pašvaldībās tā arī dzīvos, kā 15.datumā nobalsos par šo budžetu. Nedomāju, ka jūlijā pēc pašvaldību vēlēšanām notiks valsts budžeta pārdale un tad palielinās pašvaldību daļu. Tad tas būtu ļoti interesants pasākums. Ieplānot scenāriju tagad esošās pašvaldības nolikt uz "bada maizes", lai, pamatojoties uz to, ka tās ir sliktas, iedzīvotāji līdzšinējos deputātus vairs neievēlē un šīs pašvaldības neievēlē, un tad solīt – ievēliet mūs, mēs pārdalīsim! Domāju, tad tā būtu atklāta politiskā korupcija, kur KNAB paskatīties.

Arī šiem gadījumiem par īpašās dotācijas piešķiršanu atsevišķām pašvaldībām, kur ar šādu piedāvājumu zināmā mērā bija spiediens uz balsojumu mūsu domes sēdē, varētu paskatīties, vai tas bija patiešām godīgi, bez jebkādām citām interesēm. Kad ar uzstādījumu "tam dosim un tam – ne" tiek mēģināts ietekmēt kādu atbalstošu vai neatbalstošu balsojumu.

Vai finanšu ministrs priekšlikumu par dotācijām 27.septembra domes sēdē pašvaldību vadītājiem pēkšņi izmeta kā burkānu?

Turklāt, dziļāk analizējot (sākumā aprēķini nebija pieejami), izrādās – nav jau tā, kā tas publiski tiek deklarēts, un īsteni nabadzīgākajiem novadiem tiks tikai aptuveni piektā daļa dotācijas. Izskatās, ka bija domāts, lai saņēmēju būtu pietiekami daudz, bet tad tas nesakrīt ar nolūku atbalstīt tieši nabadzīgās. Tad ir jādomā, kāds īstenībā ir bijis šis mērķis?

Mūsu aprēķinus ikviens var izvērtēt – cik korekti tas bijis un vai tā vajadzēja rīkoties. Iepriekš LPS un valdības sarunās izvērtējām jebkuras šādas izmaiņas un to lietderīgumu. Tagad esam izdarījuši secinājumus un stingri nolēmuši - nekad vairs nepiekritīsim šādam "saspiestam" sarunu grafikam, katrā ziņā tik ilgi, kamēr es vadīšu LPS.

Bet pašvaldībās, kā var saprast, līdzšinējie deputāti lielākoties startēs no reģionālajām partiju apvienībām un uz Rīgas partijām nemaz neskatās?

Tas skaidri parāda - viņi neredz, ka lielajām partijām interesētu reģionu attīstība, iedzīvotāji. Šā iemesla dēļ tiek dibinātas reģionālās partijas. Ja likumā nebūtu noteikts, ka pašvaldību deputātiem noteikti ir jābūt partiju biedriem, tad partijas nedibinātu, būtu vēlētāju apvienības vai kas tamlīdzīgs. Bet valsts attīstībai kopumā šis saiknes trūkums starp lielajām partijām un teritoriālajām pašvaldībām par labu nenāk.

Savulaik aicinājām pašvaldību vadītājus stāties politiskās partijās, un tas ir tālredzīgi. Jo politiskajās partijās nav cilvēku ar vēlētu amatu pieredzi; rezervistu soliņš, no kura nāk parlamenta deputāti, ministri, ir īss. Tad parlamentā nonāk cilvēki bez pašvaldību darba pieredzes un ir diezgan grūti prasīt, lai viņi saprastu pašvaldību situāciju, problēmas un dzīves pieredzi.

Valstīs ar ilgtermiņa demokrātijas pieredzi politiskus amatus var iegūt, tikai izejot zināmu hierarhiju – caur darbu sabiedriskās organizācijās, kā pašvaldību deputātiem, tālāk jau vadītājiem un tad var būt parlamenta deputāts vai ministrs. Ar lielu un garu pieredzi. Mums tā nav. To varēja attaisnot deviņdesmito gadu sākumā, bet tagad pēc divdesmit neatkarības gadiem vajadzēja būt kādai nopietnai politiskai partijai, kurā ir cilvēki ar pašvaldību pieredzi, kurām pašvaldībās ir pārstāvniecība. Pašlaik tā ir tikai Zaļo un zemnieku savienībai un Saskaņas centram.

Bet zināmu iemeslu dēļ tās abas tagad ir opozīcijā...

Tas ir nopietns pamats pārdomām, ja partijas domā darboties ilgtermiņā. Negatīva pieredze mums jau ir: bija divas partijas, kas pēc tam pieņēma lēmumu likvidēties. Tas liek domāt, ka nebija nekādas ilgtermiņa stratēģijas: partija tiek izveidota, lai aizstāvētu kādas dibinātāju grupas intereses, projektus, bet ne ilgtermiņa uzstādījumu, piemēram, liberālismu, sociāldemokrātiskās vērtības (vai centriska partija, kura ir šīm abām pa vidu), attiecīgi virzot nodokļu, sociālo politiku. Tad šādām partijām ir savs elektorāts un ilgtermiņa redzējums uz valsts attīstību. Nu nav mums tā. Ir tikai tādi kā projekti.

Kādas mācības LPS nesis šis rudens?

Esam izdarījuši secinājumus no situācijas, kurā esam nonākuši. Mainīsimies.

Kā mainīsities?

Pirmām kārtām citādāk organizēsim šīs protokola sarunas, domāsim par citādāku mehānismu savstarpējo interešu saskaņošanai, mēģināsim regulāri organizēt tikšanās starp lielo pilsētu un novadu pašvaldībām. Publiskajā telpā jau esmu aicinājis nenodarboties ar savu kolēģu nonicināšanu, kas diemžēl no vienas otras pašvaldības tika darīts. Ir jāpārkārto arī iekšējais darbs, lai sasniegtu savus mērķus. Bija mums slēgtā sēde, kurā vienojāmies – būsim vienoti, būsim stipri. Citas izejas nav.

Tagad pirmā prioritāte ir budžets, nevaram mēs vienlaikus cīnīties desmit frontēs. Skaidrs, ka LPS darbs ir jāuzlabo. Mēs kaut ko panākt varam tad, ja atgriezīsimies pie uzstādījuma – kopīgās intereses dominē pār individuālām interesēm. Varbūt no manas puses ir bijusi pārāk liberāla politika, esmu bijis pārāk tolerants un pieļāvis, ka izveidojas šāda situācija. Neesmu šādas lokālo interešu pazīmes laikus apkarojis, jo pašvaldību vadītājus vienmēr esmu ļoti cienījis un viņiem uzticējies.

Lielos vilcienos tas ir attaisnojies, mēs patiešām spējam savākties, bet – kas tā gan būtu par organizāciju, kuru neskartu nekādas krīzes un grūtāki laiki. Bet ja tā ņem – kas tā par krīzi, ja no organizācijas izstājas kāds biedrs? Krāslava izstājās tāpēc, ka mēs aizstāvot Rīgas intereses, Rīga tāpēc, ka – novadu intereses. Ja parādās šādi argumenti, var arī teikt, ka strādājam normāli.

Esam to pārrunājuši, tāpēc arī LPS dome pieņēma aicinājumu abām pašvaldībām pārdomāt un atgriezties. Ja situācija ir smaga un sarežģīta, tad jāturas kopā, nevis paiet malā ar nostāju – tad jau redzēsim, kas būs! Ja jūs kaut ko panāksiet, tad mēs atgriezīsimies! Nezinu, varbūt tad palikušie mūsu biedri teiks – paldies, vairs nevajag! Mēs patiešām esam spēks tikai visi kopā.

Ko LPS var ierakstīt savu panākumu kontā?

Ja palūkojamies trīs gadus atpakaļ uz krīzes laiku un novērtējam iedzīvotāju stāvokli pašvaldībās, situācija tomēr iespēju robežās bija normāla. Nekur nesākās sociālie nemieri, cilvēki nenosala, nemira no bada, un visi laikam domā, ka tas notiek pats no sevis. Mēs varam paskatīties budžeta naudas skaitļus – smagās sarunās krīzes laikā mums tai brīdī izdevās pārliecināt arī valdību un parlamentu – cik daudz resursu ir jāatstāj pašvaldību rīcībā, lai situācija valstī būtu stabila. Tas arī tika izdarīts, un, manuprāt, uzskatāms par lielu panākumu. Tā varbūt ir arī mūsu vaina, jo necenšamies īpaši lielīties ar to, kas padarīts.