Pašvaldības uz domstarpību sliekšņa. Ko darīt?

Jau augusta domes sēdē LPS priekšsēdis Andris Jaunsleinis norādīja: apstākļos, kad budžeta ieņēmumi kļuvuši dāsnāki un tiek apgalvots, ka krīze pārvarēta, valdībai solidāri vajadzētu atgriezties vismaz pie iepriekšējā proporcionālā dalījuma. Finanšu ministrs un Ministru prezidents šai prasībai nepiekrita, ar skaitļiem pierādot, ka IIN ieņēmumi jau tāpat ir ievērojami lielāki par prognozētajiem un pašvaldību rīcībā arī turpmāk būs pietiekami daudz naudas, tās faktiski nezaudēšot ne santīma. Tiesa, viņi atturīgi solīja, ka varētu domāt par to, kā kompensēt ieņēmumu kritumu tām pašvaldībām, kam šajā ziņā tik labi neveiksies.

Tas ne vienas vien pašvaldības kategoriskumu mazināja un septembrī, kad norisinājās īstā spriešana par nākamā gada budžeta projektu, galīgi apdzēsa tad, kad valdība nāca klajā ar piedāvājumu trūcīgajām pašvaldībām un četrām lielajām pilsētām ar zemiem ienākumiem piešķirt ievērojamu papildu dotāciju.

Līdz balsošanai par IIN pārdali nemaz nenonāca, LPS dome pilnvaroja A.Jaunsleini parakstīt minētās vienošanās un domstarpību protokola projektu, kurā sadale starp pašvaldībām un valsti protokolā palika kā nevienošanās. Tādējādi nākamgad IIN ieņēmumu iedalījums pašvaldībām paliks līdzšinējā apmērā.

Līdz ar protokola parakstīšanu apstiprināta arī premjera un novadu domju priekšsēdētāju vienošanās par papildu dotāciju 5,6 milj. latu apmērā novadu pašvaldībām ar zemākajiem attīstības indeksiem, kā arī dotācija 5,9 milj. latu apmērā četrām lielajām pilsētām ar zemākajiem ienākumiem - Daugavpilij, Rēzeknei, Jēkabpilij un Liepājai.

Var teikt, ka LPS šo cīņu zaudēja: lai kā tā uzsvērtu, ka LPS viedoklis protokolā palicis nemainīgs, arvien būs pašvaldības, kas uzskatīs – organizācija, kas pilnvarota pārstāvēt to intereses, savu pienākumu nav izpildījusi un cerības nav attaisnojusi (vai arī ar šo iemeslu motivēs kādas citas savas ambīcijas).

Rīgas dome nekavējoties skaļi paziņoja par savas darbības apturēšanu organizācijā, kas nav spējīga aizstāvēt tās intereses, bet pēc tam jau nāca klajā ar nodomu izstāties no LPS, par ko galīgo lēmumu pieņems 9.septembrī. Jāatceras, ka maijā līdzīgu iemeslu dēļ no LPS izstājās Krāslavas novada pašvaldība. Sabiedriskā organizācija gan īpaši par to nesatraucās, jo teju vai ik gadu kāda pašvaldība mēdzot izstāties un pēc laika atkal atgriezties LPS biedru pulkā. Ar Rīgu ir citādāk, jo galvaspilsētā dzīvo vairāk nekā trešdaļa valsts iedzīvotāju un LPS tādējādi jūtami, ja ne izšķiroši, zaudē savu sociālā partnera svaru sarunās ar valdību un Saeimu. Nav arī droši, ka par līdzīgu soli nelemj vēl kāda pašvaldība.

Novērtējot kritisko situāciju, politiskās partijas "Reģionu alianse" priekšsēdētājs Andrejs Ence 5.oktobrī izplatīja atklātu vēstuli, kurā aicināja pašvaldības sasaukt LPS ārkārtas domes sēdi, lai pārrunātu šīs nevalstiskās organizācijas turpmāko pastāvēšanu un darbību. Bet 23 pašvaldību vadītāji Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai iesnieguši vēstuli, kurā protestē pret valdības un LPS nosacījumiem saistībā ar nākamā gada budžetu.

Kā redzams, pašvaldības vairs nemeklē LPS palīdzību, bet rīkojas uz savu roku. Jo vairāk tādēļ, ka gan valdības jaunās dotācijas, gan daudzās pārmaiņu idejas ir radījušas plaisu starp pašām pašvaldībām, un tās vairs nespēj paust vienotu viedokli, kas līdz šim bija LPS lielākais trumpis.

LV portāls jautā: Vai LPS ir spējīga pārstāvēt pašvaldību intereses, un kā šai organizācijai vajadzētu rīkoties turpmāk?

"Rīgas domes paziņojums par izstāšanos no Pašvaldību savienības pēc LPS domes sēdes ir diezgan satraucošs: Rīga ir pietiekami liels spēlētājs Latvijas valstī un arī savienībā. Ja tas pēkšņi iet projām un šobrīd ir neapmierināts ar LPS darbību, tad ir steidzīgi jānāk kopā un tas viss jāpārrunā - nekur nav teikts, ka vēl kāds pēkšņi neizdomā rīkoties tāpat.

Pagājušajā gadā no LPS izstājās Krāslavas novada pašvaldība, šogad Rīga – tad kurš būs nākamais? To nevajadzētu pieļaut. LPS mēs dibinājām visi kopā, un visus šos gadus tā strādāja veiksmīgi. Dažādo lielumu pašvaldību intereses tika normāli atrisinātas, un nebija tādu īpašu kašķu. LPS bija tā, kas turēja visus kopā. Ja tagad vairs nevar, tad ir steidzīgi jādomā, ko darīt.

Tagad valdība ar savu solījumu dot naudu nabadzīgākajām pašvaldībām (vispār tāda jēdziena "nabadzīgās" nedrīkstētu būt!) rada neapmierinātību arī tā dēvēto lielo pašvaldību vidū. Nav godīga tā spēle no valdības puses (diezgan nopietni domāju, ka tā varētu būt!) - mēģināt mūs sašķelt..

Manuprāt, LPS cenšas aizstāvēt pašvaldību intereses, bet domāju, ka tas asumiņš, kas kādreiz bija daudzās sarunās, tagad ir zudis. Šķiet, pēc tam, kad visiem pašvaldībniekiem bija jāstājas partijās, lai startētu vēlēšanās. Pašvaldību savienībai nav vairs tik stingras nostājas kā agrāk. Tagad mēs visur piekāpjamies ļoti ātri.

Kad nāca krīze, visi sapratām - ir jāsavelk jostas, un visu darījām solidāri. Bet šobrīd, kad valdība ziņo: mēs ejam uz augšu, vajadzētu atgriezties pie naudas sadales godīgāk – lai pieaugums ir visiem, ne tikai valsts budžetā. Tas arī radīja šo sasprindzinājumu..

Valdība, man šķiet, domes sēdē apmuļķoja pašvaldības, jo tagad daudzi uzskata, ka nepareizi ir izdarīts. Nevajadzēja tā nobalsot. Bet domas bija dažādas. Tādēļ tagad vajadzētu izrunāt, kā turpmāk turēsim LPS pozīciju, noskaidrot domstarpības un - dabūt Rīgu atpakaļ."

"Šonedēļ notiek dažādas konsultācijas, un, protams, sarunas starp LPS un Rīgas pilsētas domes vadību. Pēc Latvijas Lielo pilsētu asociācijas iniciatīvas tiksies lielo pilsētu un novadu pašvaldību vadītāji. Jā, ir izskanējis priekšlikums sasaukt LPS domes ārkārtas sēdi, bet pagaidām nav skaidrības, vai tas notiks – pagaidām tam īsta atbalsta nav. Bet jebkurā gadījumā diskusija, protams, norisināsies, un visi, kam ir priekšlikumi, tiks aicināti.

Mums ir jāpieņem noteiktas pozīcijas vairākos jautājumos. Pirmām kārtām, kā gatavojamies aizstāvēt savas intereses uz likumprojekta "Par valsts budžetu 2013.gadam" otro lasījumu. Kaut gan, protams, valdības viedoklis varētu arī būtiski nemainīties. Bet jebkurā gadījumā zināmus priekšlikumus, balstītus uz mūsu pašu protokolu, mēs iesniegsim. Otrkārt, protams, ir jādomā, kā formulēt attieksmi pret virkni Reformu partijas iniciatīvu, kas netiek vērtētas vienprātīgi.

Protams, varētu būt runa arī par to, vai kaut kas ir jāmaina mūsu procedūrās. Divdesmit gadu laikā tās bija pilnīgi pietiekamas, bet tagad izveidojusies jauna situācija, ka vairums pašvaldību nav saistītas ar politiskajām partijām, kas ir pozīcijā, un tas maina nianses – kā notiek dialogs ar valdību. Tas ir jāizvērtē, un var parādīties jaunas idejas. Protams, pašiem ir jāsaprot, vai spēsim iziet cauri šim posmam vienoti. Visa pašvaldību vēsture ne tikai Latvijā 20 gados, bet arī citviet Eiropā liecina – jo lielāku vienotību pašvaldībām izdodas sasniegt, jo tām ir labāki panākumi.

Bet vienmēr ir objektīvi iemesli, kādēļ vienotība var zust. Interešu grupas ir daudzas, un tās šajā laikā ir iezīmējušās. Valdības dotācija patiesībā ir tīrais sīkums. Protams, kam tā ir, par ļaunu nenāks, bet tā summa ir nesalīdzināmi mazāka nekā tā, ko mēs prasījām pašvaldībām. Taču šķelšanās politika ir uzsākta jau senāk. Jau tad, kad radās policentru ideja, kas sākotnēji izklausās laba, bet ir balstīta uz to, kā sadalīt un sašķirot pašvaldības vairākās grupās - vienā pienākas šitādi pakalpojumi, citās atkal tādi.

Kad valdība kādām pašvaldībām izrāda kādu pretimnākšanu un citām ne, tas ir kā aicinājums sākt sacensties un citam citu apkarot. Tas tagad turpinās tādējādi, ka tiek izdalītas it kā bezperspektīvas teritorijas, un pat Nacionālajā attīstības plānā ierakstīts, ka tikai 21 plus deviņus centrus attīstīs. Tātad pārējie paliek pāri. Un kā tiem ir jāuztver tas, ka atzīti par bezperspektīviem?

Līdz šim tomēr ir bijis tā, ka pašvaldības labos laikos, kad iet tīri labi, pastrīdas par resursiem un kaut ko citu, bet, kad rodas apdraudētības sajūta, vienmēr ir spējušas vienoties. Domāju, ka tā būs arī šoreiz.

"LPS ir vienīgā pašvaldības pārstāvošā organizācija, kuras mērķis ir lobēt un aizstāvēt pašvaldības, un tas ir noteikts ar likumu. Tādēļ, manā skatījumā, ir jādara viss, lai LPS pastāvētu un patiešām strādātu pašvaldību labā. Protams, šobrīd problēmas ir, un droši vien tās ir visās pusēs, ieskaitot pašu LPS.

Pēdējā laikā šķelšanās iezīmējas diezgan krasi – kā sadalījums "bagātie", "nabagie", Latgale un pārējie, "lielie" un "mazie". Daļai novadu šķiet, ka pārstāvētas tiek tikai lielo pilsētu intereses, savukārt lielām pilsētām liekas, ka LPS domā tikai par novadiem...

Var teikt, ka pašvaldības šobrīd iedalās trīs grupās: lielās pilsētas, lielie novadi (ar finansiālu kapacitāti, kur budžets ir pašpietiekams) un mazie novadi, kas faktiski ir skaitliskā vairākumā, bet kam budžeta kapacitāte ir visnotaļ diskutabla. Vidējais modelis īsti nav atrasts, un tāpēc arī rodas pretrunas.

Kas būtu jādara? Uzskatu, ka pirmais, ko vajadzētu norunāt (kam pretojas LPS un novadi), ir vienoties par jaunu pašvaldību finanšu izlīdzināšanas likumu. Ar lielajiem novadiem par to varētu atrast kopīgu valodu bez problēmām, ar mazajiem – diskutējot, un šim likumprojektam ir jānosaka vispārēji principi daudz progresīvāk nekā esošajā likumā, un to starpību, kura rodas novadiem, kam ieņēmumi ir zem vidējā līmeņa, valstij būtu jāapņemas dotēt.

Pašvaldību finanses var izlīdzināt, bet tam ir jābūt stingrās robežās; pašlaik (ko pierādīja pēdējie notikumi) tas ir no gadījuma uz gadījumu, nereti uz turīgāko pašvaldību rēķina – pašvaldības līdz beidzamajam notur badā, pēc tam iedod desas gabaliņu, un visi ir laimīgi. Tas ir divu nedēļu vecs scenārijs. Tāpēc ir svarīgi, lai pašvaldības savā starpā vienotos par jauniem noteikumiem, kur būtu līdzsvarotas gan lielo pilsētu (Rīgu ieskaitot), gan visu pārējo intereses.

Arī Latgales jautājumam ir jābūt ilglaicīgam; valdības apņemšanās šobrīd ir vienreizējs pasākums – papildus tiek iedota Eiropas nauda, vairāk nekā nav. Šim atbalstam ir jābūt ietvertam likumā, jo pretējā gadījumā reizi gadā norisinās šīs maģiskās sarunas, nevienam īsti nav nekādu pienākumu, un tad var lēti nopirkt. Ceturtdien asociācijai ir tikšanās ar premjeru, tajā kā vienu no jautājumiem esam iekļāvuši tieši par ilglaicīgām attiecībām starp valdību un pašvaldībām, un jaunais likums varētu būt šāds risinājums.

Pašvaldību savienība cīnās par pašvaldību interesēm, bet 20 gadus - ar vienām un tām pašām metodēm. Taču laiki ir mainījušies, dzīve kļuvusi daudz ātrāka, tāpēc lēna reakcija vairs nav efektīva. Par finanšu izlīdzināšanas jauno likumu lielās pilsētas ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju (VARAM) spriež jau sešus mēnešus. Kad VARAM par šo likumu vērsās pie LPS, tad bez jebkādām diskusijām saņēma atbildi – esam kategoriski pret šādiem noteikumiem.

Un otrs ir VARAM nostāja, ka ir jāizstrādā jauns likums, bet ar vienu noteikumu - valsts neko vairāk nedotē. Bet tas tikpat labi ir risināms, paceļot IIN procentuālo sadalījumu uz augstāku līmeni. Ir jābūt skaidriem ilgtermiņa noteikumiem, kur valdība nevar manipulēt ar kaut kādiem mirkļa piedāvājumiem un pašvaldības augt pēc vienreizējiem pasākumiem, ko katra kaut kādās sarunās izcīna. Ja pašvaldības savās prasībās būtu vienotas ar savu kopīgi izstrādātu konceptu, tad valdība nevarētu paiet nost no vienošanās par šādu jaunu likumu. Pašvaldību savienībai tajā būtu jāiesaistās.