Publicēts pirms 12 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Gints Šķenders: “Mēs neesam nekādi pirmrindnieki migrācijas jautājumos.”
FOTO: Cēsu novada dome
Cēsu novadu administratīvi teritoriālās reformas gaitā pēc garām diskusijām izveidoja 2009.gadā, apvienojot Cēsu pilsētu un Vaives pagastu. Cēsis ir ne tikai trešā vecākā, bet arī viena no latviskākajām pilsētām Latvijā, Vidzemes apceļotāju lielais vilinājums. Savukārt Vaives pagasts atrodas Vidzemes augstienes Mežoles paugurainē, un tā teritorija bagāta ar 20 ezeriem. Tomēr, aptuveni lēšot, šīs skaistās Latvijas vietas pāris gadu laikā zaudējušas vairāk nekā pusotru tūkstoti iedzīvotāju.
Mazās pilsētas dzīves ritms
Vai migrācija ir jūtami ietekmējusi arī Cēsu novadu?
Pēdējā tautas skaitīšana liecināja, ka iedzīvotāju skaits samazinājies par 10%, un Cēsu novadā dzīvo mazliet vairāk par 18 tūkstošiem cilvēku. Piemēram, Valmieras novadā tas samazinājies par 9,7%. Atšķirība nav liela, un es negribētu teikt, ka mūsu novads kļuvis tukšs, ka Cēsīs nav cilvēku. Jautājums, manuprāt, ir cits – Cēsīs vairs nav reģionālo iestāžu, un lauku cilvēki, protams, uz Cēsīm vairs nebrauc kārtot dažādus jautājumus kā senāk. Katrā ziņā mēs neesam nekādi pirmrindnieki migrācijas jautājumos. Par nodokļiem runājot, jāsaka, ka novads nav sliktākajās pozīcijās Vidzemē, bet, protams, situāciju nevar salīdzināt ar Pierīgu, kas ir daudz turīgāka.
"Bet ir jāņem vērā, ka mazajās pilsētās ir cits dzīves ritms."
Zinu, ka mēdz teikt - Cēsis ir tukšas, šeit neredz daudz cilvēku. Bet ir jāņem vērā, ka mazajās pilsētās ir cits dzīves ritms. Aizbrauciet kaut vai uz Vāciju, piemēram, uz Brēmeni, kura iedzīvotāju skaita ziņā ir daudz lielāka par Cēsīm – ielās jūs tur neredzēsiet daudz cilvēku arī brīvdienās, ja nu vienīgi tūristus. Tas ir cits dzīves ritms un cita dzīves kārtība.
Kā jūs raksturotu kopsakarību - iedzīvotāju skaits un uzņēmējdarbības struktūra?
Nevaru pateikt, vai migrācija ir nopietni ietekmējusi uzņēmējdarbības struktūru, jo mums nav šādas statistikas. Cēsīs nekad nav bijis lielu rūpniecības uzņēmumu, tādēļ krīzes gados nav arī pieredzēta lielu uzņēmumu slēgšana. Drīzāk otrādi: sākuši strādāt vairāki mazie uzņēmēji, jo viņi ir elastīgāki un mobilāki, labāk var piemēroties situācijai. Tirgotāju skaits Cēsīs krīzes laikā gan ir samazinājies, jo kritusies iedzīvotāju pirktspēja, viņi tomēr izvēlas lielveikalus. Cēsu vecpilsētā aptuveni 95–98% nekustamo īpašumu pieder privātpersonām; daudzi no īpašumiem ir pārdoti ārzemju pensiju fondiem, kuri izpilda likumā noteiktās prasības, maksā visus nodokļus, bet ēkas un zeme netiek izmantota. Šie fondi pat maksā pilsētai ziedojumus, bet viņu nostāja ir tāda - lai īpašums kādus gadus piecus "vēl pastāv", šobrīd nav izdevīgi ar to rīkoties. Cēsīs, piemēram, viens amerikāņu pensiju fonds ir nopircis 25 vai pat 28 īpašumus. Teritorijā ap Svētā Jāņa baznīcu, kas ir viens no vecākajiem viduslaiku arhitektūras pieminekļiem Latvijā, gandrīz visi īpašumi pieder šim fondam. Ko pilsēta tur var darīt? Privātīpašniekam ir tiesības pārdot un nopelnīt labu naudu, un viņš šīs tiesības ir izmantojis. Protams, par tām ēkām, kas degradējas, ir jāmaksā soda nauda - mēs, pašvaldība, mierā neliekamies.
Infrastruktūrā ieguldīts daudz
Kāds Cēsīs ir pašvaldības atbalsts uzņēmējdarbībai, vai cenšaties atbalstīt tos, kuru maksātie nodokļi paliek novadā?
Pēdējā laikā ļoti daudz tiek runāts par to, ka pašvaldībai jānāk pretī uzņēmējiem un tie jāatbalsta. Uzreiz gribu jautāt – kas pašvaldībai ir jādara, pavisam konkrēti? Pasakiet man, ko mēs varam darīt likumos noteiktajā kārtībā? Atbildē vienmēr ir klusums. Jā, ļoti svarīga ir attieksme, es tam piekrītu, bet ko mēs varam reāli darīt? Visu naudu, cik vien esam spējuši, esam ieguldījuši Cēsu infrastruktūrā – ceļi, ūdensapgāde, elektroapgāde, ir saņemts viss, ko varējām dot. Cēsīs šodien nav problēmu ar pirmsskolas izglītības iestādēm, ir jauns bērnudārzs, skola, sākam celt bibliotēku. Ir atjaunots Pils parks, pilsdrupas. Eiropas Reģionālās attīstības fonda nauda ieguldīta slimnīcas renovācijā. Faktiski esam tikuši pie aptuveni 90-95% no tās Eiropas fondu naudas, kas pašvaldībai bija pieejama un paredzēta dažādiem projektiem. Esam tajos piedalījušies un izpildījuši visus nosacījumus, lai finansējumu saņemtu un izlietotu.
Komunālie maksājumi, izņemot siltumu, ir bijuši vieni no zemākajiem Latvijā. Siltums laikam gan bija viens no dārgākajiem valstī, bet ir labā ziņa: no šā gada maija siltuma tarifs ir samazināts par 15%. Iepriekš Cēsīs bija gāzes apkure, bet siltuma ražotāji pārgāja uz šķeldas izmantošanu. Visas šīs lietas gan vairāk attiecas uz iedzīvotājiem, mazāk - uz uzņēmējiem. Savukārt uzņēmējiem, kuri ir ražotāji un zemi nomā no pašvaldības, dodam iespēju šo zemi izpirkt. Gribu uzsvērt, ka tāda iespēja tiek dota, ja zemi izmanto ražošanas vajadzībām. Cenšamies arī palīdzēt uzņēmējiem veidot sakarus ar kaimiņvalstu, arī Krievijas, uzņēmējiem, bet mēs varam palīdzēt viņiem satikties, taču to savstarpējās attiecībās iejaukties nevaram.
Ko Cēsis var piedāvāt Krievijas tirgum?
Es jautātu citādāk – ko Latvija var piedāvāt Krievijas tirgum? Pirmkārt, lai mēs kaut ko piedāvātu, ir jāsakārto visi muitas jautājumi. Otrkārt, ir vajadzīgs apjoms. Piemēram, no mums labprāt ņemtu dārzeņus, bet vajag divus vai trīs vagonus dienā un visu gadu – es nerunāju par Cēsīm, bet par Latviju. Pēterburgā ir 10 miljoni iedzīvotāju, piecas reizes vairāk nekā visā mūsu valstī. Tātad jautājums ir par zemnieku spēju saražot un vienoties par kopīgu rīcību. Pašvaldības nav tās, kas šo jautājumu var atrisināt. Ir vajadzīgs daudz lielāks, noteikts un stingrs valsts atbalsts zemnieku kooperācijai. Pašvaldības varētu būt izpildmehānisms uzņēmējdarbības atbalstam, bet likumdošana un normatīvo aktu bāze ir valsts rokās. Kaut vai tas viens procents pievienotās vērtības nodokļa – cik tas ir nopietni?
"Cēsīs nekad nav bijis lielu rūpniecības uzņēmumu."
Runāju ar lielajiem dzeramā ūdens izplatītājiem "Venden" – viņi saka, ka apkalpo uzņēmumus visā Latvijā un redz, kā mazie un vidējie uzņēmēji slēdz savus uzņēmumus, pārtrauc darboties. "Venden" ir arī meitas uzņēmums Igaunijā, un tur situācija esot pretēja, nodokļu sistēma ir sakārtota tā, lai maksimāli atbalstītu tos, kas investē sava uzņēmuma attīstībā.
Dabas parks ir, šuvēju nav
Vai pašvaldība nevar samazināt nekustamā īpašuma nodokli privātīpašniekiem, kuri savus īpašumus iznomā uzņēmējiem par tiem draudzīgu cenu? Daudzviet Latvijā, arī Cēsīs, privātīpašnieki prasa ļoti augstu maksu un ir gatavi telpas atstāt tukšas, bet nomas cenu nepazemina.
Tas būtu vajadzīgs, bet nevar katrā pašvaldībā taisīt "savu valsti". Pašlaik valsts cenšas sakārtot nodokļu sistēmu attiecībā uz īpašumiem, un ir vajadzīga vienota valsts politika un sistēma šajos jautājumos. Jautājums ir, cik gadus šā jautājuma sakārtošana notiks un kad beidzot arī iedzīvotāji un uzņēmēji valsts atbalstošo attieksmi jutīs savos maciņos? Saprotiet, ir konkrēta likumdošana, konkrēti noteikumi, un pašvaldību rīcībā ir tikai tie uzņēmējdarbības atbalsta instrumenti, kurus mums piešķīrusi valsts. Ja īpašnieks savā īpašumā ir ieguldījis līdzekļus vai arī pats iegulda ražošanā, izmantojot savu īpašumu, tad mēs varam piemērot nekustamā īpašuma nodokļa atlaides, bet rīkojamies tikai spēkā esošās likumdošanas ietvaros. Viss pārējais ir tikai runas par to, kā būtu, ja būtu.
Kāds ir pašvaldības redzējums par novada attīstību un investīciju piesaisti?
Ir tāds teiciens, ka Cēsis ir par tuvu Rīgai un Rīga par tālu no Cēsīm. Protams, Cēsis ir tūrisma pilsēta, bet tas nenozīmē, ka te nevajadzētu ražošanu vai otrādi – ražosim, bet tūrisms tāds sīkums vien. Ar investīcijām nav vienkārši. Piemēram, atnāk investors un stāsta, ka viņš gribētu atvērt nelielu šūšanas cehu un viņam vajadzēs 65 šuvējas. Ar to saruna par investīcijām un šūšanas uzņēmumu beidzas, jo novadā nav tik daudz šuvēju. Un tad vēl investors piebilst – tās jūsu šuvējas ir ļoti dārgas, vai viņas gudrākas par citām? Jelgavā gan esot lētākas. Ko es varu teikt? Jelgava ir strādnieku pilsēta, tur acīmredzot var atrast gan vajadzīgo šuvēju skaitu, gan arī algu tādēļ maksāt zemāku. Var jau runāt ar uzņēmējiem, bet dabiski, ka viņi meklēs sev izdevīgākus apstākļus. Turklāt mums ir dabas parks, aizsargājamā teritorija, arhitektūras pieminekļi, bet 65 šuvēju nav. Ja runājam par investīcijām plašākā skatījumā, ne tikai par Cēsīm, tad investori gaida lielāku valsts stabilitāti un skaidrību nodokļu politikā, tā tas ir visā Latvijā.
Runāšana bez rīcības un skaidrības
Vai dabas parks, arhitektūras pieminekļi, skaistā vide neder, piemēram, rehabilitācijas centram? Atgūt veselību tādā vidē ir gan patīkamāk, gan veselīgāk.
Ir vide, ir pārtikas produkti, medus, piemēram, citas mazas lietiņas, kas labi noder mūsu novada cilvēkiem. Ir lietas, kuras jau esam sakārtojuši (un arvien turpinām to darīt), ir radīti labvēlīgi apstākļi dzīvei, bet atdeve nebūs uzreiz, tā nenotiek. Turklāt es jau teicu un sacīšu vēlreiz, ka pašvaldība nevar visu. Ja runā par rehabilitācijas centru vienā no Latvijas skaistākajām un zaļākajām vietām, tad mans jautājums - kas būs tie cilvēki, kuri šajā centrā uzturēsies un maksās par pakalpojumiem? Latvijā ar esošo cilvēku skaitu un zemo maksātspēju tāds centrs nevar nopietni darboties. Lai rehabilitācijas centrā būtu vērts investēt un tas varētu sekmīgi strādāt, gadā vajadzīgi aptuveni 30 tūkstoši pacientu.
"Pašvaldību rīcībā ir tikai tie uzņēmējdarbības atbalsta instrumenti, kurus tām piešķīrusi valsts."
Ārvalstu uzņēmēji mums saka: sakārtojiet vīzu režīmu, mēs tūlīt ieguldīsim investīcijas un nodrošināsim jums gadā trīsdesmit tūkstošu pacientu bez problēmām! Būs jums pacienti, un labi būs visiem – gan mums, gan pacientiem, gan Cēsu novadam, kur paliks pacientu nauda, gan valstij, kas saņems nodokļus. Vai tas ir pašvaldības jautājums? Diemžēl mēs gribot vai negribot atduramies pie lielas un tukšas runāšanas valsts līmenī par to, ka kaut kas kaut kad būs. Kaut kas jau uz priekšu kustas, bet tas notiek pārāk lēni, mēs zaudējam laiku.
Kā vērtējat Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) idejas par nodokļiem - samazināt pašvaldībām iedzīvotāju ienākuma nodokļa īpatsvaru, bet paaugstināt nekustamā īpašuma nodokļa iekasēšanu, pārdalīt citādi uzņēmumu ienākuma nodokli?
Par nodokļiem pašlaik tiek apspriesti tik daudzi un dažādi priekšlikumi, ka nevar pateikt, kas un kā būs tālāk. Ir jābūt skaidram vienam nodokļu pārdales mehānismam. Darīt var gan tā, gan citādāk, bet jābūt skaidrībai. Ja pašvaldībai uzliek vēl kādus pienākumus, tad ir jāatvēl lielāka nodokļu daļa no valsts. Kad būs skaidrs nodokļu pārdales mehānisms un tā principi, tad varēsim rēķināt un analizēt, cik efektīvu pašvaldību darbu tas garantē. Pašlaik pateikt neko nevar.
Ar referendumiem nav vienkārši
Grozījumi, manuprāt, ir pieņemami. Dome ir strādājusi 11 deputātu sastāvā, tagad esam piecpadsmit. Ja būs deviņi deputāti, kā tas grozījumu rezultātā īstenotos Cēsu novadā, grūtību nebūs. Problēmas rada nevis tas, ka pašvaldību deputāti nespēj kvalitatīvi veikt savu darbu, bet tas, ka ierēdņi strādā aizvien nekvalitatīvāk. Ir radīta milzīga atskaišu, pārbaužu, novērtējumu un dažādu citu dokumentu masa, ar kuru ierēdņi vairs netiek galā. Pie tāda darba apjoma un mazām algām cilvēki iet prom no darba, vietā nāk jauni, kuriem viss vēl tikai jāapgūst. Pamazām rodas haoss.
Vēl ir iecerēti grozījumi likumā "Par pašvaldībām". Jūsuprāt, tie varētu ietekmēt Cēsu novada pašvaldības administrācijas vadības vai darbinieku personālijas? Kā zināms, pašvaldībās ar iedzīvotāju skaitu līdz 20 tūkstošiem ir paredzēts noteikt ierobežojumus deputātiem strādāt amatos izpildvarā.
Mums jau sen neviens deputāts nav administrācijas vadītājs. Nezinu, kā būs ar skolu direktoriem – vai viņi drīkstēs būt deputāti, kā tas ir pašlaik. Problēmas varētu būt nelielajos novados, kur cilvēku ir maz un nesanāks pietiekami daudz to, kuri var un grib kvalitatīvi veikt deputāta darbu un arī to, kuri strādā pašvaldībā.
Kā vērtējat ideju vietējā pašvaldību līmenī dot iespēju rīkot referendumus par iedzīvotājiem svarīgiem jautājumiem?
Aptaujas ir vajadzīgas, iedzīvotājus ir nepieciešams informēt, bet es negribētu pārvērst pašvaldības darbu par referendumu sēriju. Domāju, Cēsu novadā ir iespējas izteikt savu viedokli. Neatceros, ka divpadsmit gadu laikā būtu bijuši iedzīvotāju masveida protesti pret pašvaldības pieņemtajiem lēmumiem. Viens "balsošanas" gadījums bija, un joprojām nožēloju, ka piekāpos iedzīvotāju spiedienam. Noraidījām katlumājas būvniecību, kas izmantotu biomasu, jo iedzīvotāji stāvēja ar plakātiem, ka negrib atkritumus un smaku, kas noteikti būšot. Īstenībā viņi tādējādi nobalsoja par gāzes apkuri un daudz augstākiem siltumapgādes tarifiem. Šodien visi saprot, ka biomasas izmantošana ir normāls process, bet toreiz bija pret. Pēc tam žēlojās par augstajiem apkures tarifiem. Tādēļ ar referendumiem pašvaldībās nav tik vienkārši, kā varētu likties.
