VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
22. maijā, 2012
Lasīšanai: 20 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Veselība
8
8

Neaizņemties citu pieredzi pavirši – rēķināt pašiem

LV portālam: RITA KONSTANTE, LU doktorante veselības centra vadītāja Ziemeļnorvēģijā, Mehamnā

Rita Konstante: „Aplami būtu Latvijā par katru cenu un ļoti stingri ievērot visai abstraktos gultasvietu, attālumu un vēl citus skaitļus. Tāpat ir jāapzinās, ka gultasvieta pati par sevi nevienu nav izārstējusi, to dara speciālisti, kuri pielieto ārstēšanas metodes un tehniskās iespējas. Tādēļ svarīgāk vispirms būtu runāt par slimnīcas vai ārstniecības iestādes funkcijām – ko tā veic šobrīd un ko varētu veikt nākotnē.”

FOTO: Boriss Koļesņikovs

Veselības ministrijai līdz 31.decembrim jāizstrādā veselības aprūpes sistēmas Attīstības plāns. Pašlaik Veselības ministrija uzsākusi publisku Attīstības plāna dokumenta „Veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju izvietojuma plāns līdz 2018.gadam” apspriešanu. Šo dokumentu izstrādājusi veselības zinātņu maģistre, LU doktorante veselības centra vadītāja Ziemeļnorvēģijā, Mehamnā, RITA KONSTANTE. Viņa arī Cēsu klīnikas renovācijas projekta darba grupas locekle.
LV portāla saruna ar Ritu Konstanti par veselības sistēmas plānošanu, veselības aprūpes pakalpojumiem Norvēģijā un Latvijā.

No Latvijas uz Norvēģiju

Vispirms jāvaicā – kā nonācāt Norvēģijā?

Rīgas Medicīnas koledžā sāku mācīties 1995.gadā. Toreiz tā vēl bija 5.Medicīnas skola, kurai bija sadarbība ar Norvēģiju. Izturēju konkursu, ieguvu stipendiju un devos uz šo valsti, lai iegūtu medmāsas diplomu. Gadu apguvu norvēģu valodu, pēc trim gadiem Norvēģijā pabeidzu koledžu. Papildus mācījos vēl gadu, lai iegūtu bakalaura grādu medicīnā. Pēdējā mācību gadā paralēli mācījos vēl citā fakultātē, iegūstot iespēju Norvēģijā mācīties maģistrantūrā. Studiju laikā Norvēģijā strādāju par māsas palīdzi.

Pēc diploma iegūšanas atgriezos Latvijā un strādāju Rīgas Medicīnas koledžā, bet vasarās, lai nezaudētu profesionālās iemaņas, arī par māsu Norvēģijā. Veselības zinātņu maģistres grādu tomēr izvēlējos iegūt Latvijā, to saņēmu 2002.gadā.

Kā nonācāt līdz slimnīcu attīstības plānošanas jautājumiem?

Veselības aprūpes plānošana mani interesēja jau agrāk, bet 2007.gadā man piedāvāja darbu uzņēmumā, kas nodarbojās ar slimnīcu attīstības plāniem. Saprotot, ka šajā jomā zināšanas ir jāpapildina, sāku sadarbību ar lielāko neatkarīgās pētniecības institūtu Skandināvijā "Sintef". No institūta speciālistiem mācījos visu, kas nepieciešams slimnīcu plānošanā, un mani šis darbs aizrāva. Tādēļ nolēmu studēt doktorantūrā un pētīt šo jomu, jo Latvijā tā ir visai tukša niša.

2009.gada beigās, kad bija sākusies krīze, saņēmu piedāvājumu no Norvēģijas, un aizbraucu turp strādāt. Gribēju apgūt jaunas zināšanas. Mani interesēja, kas notiek ārpus slimnīcām, veselības centros. Pusgadu piedalījos pētniecības projektā, kā samazināt slimnieku transportēšanas izmaksas. Ziemeļnorvēģijā, kur klimats un ģeogrāfija ir skarba, slimnīcas tālu, transportēšana parasti notiek ar lidmašīnām un izmaksā dārgi. Pēc šī projekta strādāju par māsu veselības centrā, kļuvu par centra vadītāja vietas izpildītāju ārpus stacionāra pakalpojumiem. Bet tagad man ir piedāvājums kļūt par Mehamnas veselības centra vadītāju.

Mehamnas lokālā veselības centra un sociālo pakalpojumu galvenais vadītājs ir speciālists, kas strādā pašvaldībā un atbild par mājas aprūpi un ģimenes ārstiem, kā arī par veselības centra nodaļu, kurā ir gultas. No 1.jūnija man sākas pastāvīgs beztermiņa līgums.

Slimnīcas un ārsti Norvēģijā

Kāda ir slimnīcu tīkla struktūra Norvēģijā?

Norvēģijā 2002.gadā notika reforma un visas slimnīcas pārņēma reģioni. Līdzīgi kā pie mums – ir universitātes slimnīcas un reģionālās un lokālās slimnīcas ar plašākām funkcijām. Piemēram, psihiatrijas ambulatorais un stacionārais pakalpojums ir katrā reģionālajā slimnīcā. Domāju, tā ir pareiza pieeja, ka vienprofila slimnīcas ir integrētas daudzprofilu slimnīcās, jo specializētā psihiatrijas slimnīca uzliek pacientam tādu kā zīmogu. Šai psihiatrijas integrācijai daudzprofilu slimnīcās ir vēl viens pozitīvs aspekts: psihiatrijas nodaļai kā daudzprofilu slimnīcas sastāvdaļai ir pieejamākas plašākas diagnostikas iespējas.

Norvēģijā slimnīcas pēc lieluma jeb gultasvietu skaita ir dažādas. Ir arī mazākas par mūsējām. Piemēram, Hammerfestas slimnīcā ir 59 gultas, un ģeogrāfisku apsvērumu dēļ tā pastāv kā slimnīca ar 24 stundu neatliekamo medicīnisko palīdzību. Tāpat Norvēģijā ir veselības centri, kurus pēc lieluma varētu salīdzināt ar Dagdas vai Ērgļu slimnīcu. To struktūra un darba organizācijas procesi ir izveidoti tā, lai nepieciešamības gadījumā stundas laikā slimnieku var nogādāt slimnīcā.

Ziemeļnorvēģijā mazo veselības centru ir vairāk, jo tur uz lielu teritoriālo platību ir maz iedzīvotāju un skarbi vides apstākļi. Var teikt, ka Norvēģijā veselības centri ir kā poliklīnikas mūsu izpratnē un arī kā pirmās neatliekamās palīdzības un ārstēšanās vietas veciem hroniski slimiem pacientiem. Tomēr pastāv arī būtiskas atšķirības.

Norvēģijas veselības centros nav citu speciālistu kā ģimenes ārsts, fizioterapeits, vecmāte, māsa, un tie nodrošina rehabilitācijas iespējas. Norvēģijā pie jebkura speciālista nosūtījumu raksta ģimenes ārsts, tur nav tiešās pieejamības speciālistu, arī pie acu ārsta un ginekologa.

"Norvēģijā ir veselības centri, kurus pēc lieluma varētu salīdzināt ar Dagdas vai Ērgļu slimnīcu."

Ģimenes ārstu funkcijas ir plašākas nekā Latvijā, viņi ir ļoti zinoši un daudzos gadījumos cits speciālists nav vajadzīgs. Pacientam jāmaksā līdzmaksājums par ģimenes ārsta un speciālista apmeklējumu, tas pats attiecas arī uz izmeklējumiem, bet par pārējo maksā valsts. Piemēram, Ziemeļnorvēģijā valsts sedz ceļa izmaksas pie speciālista turp un atpakaļ.

Veselības centra funkcija ir arī stabilizēt, piemēram, smagu traumu vai avārijā cietuša cilvēka stāvokli, lai viņu varētu pārvest uz slimnīcu. Katram ģimenes ārstam pēc grafika ir diennakts dežūra, un šīs akūtās saslimšanas vai traumas jāmāk stabilizēt katram ģimenes ārstam, kurš strādā Norvēģijas ziemeļu reģionā.

Pati esmu pieredzējusi situācijas, kad tiek izsaukti paramediķi, jo cilvēks guvis ļoti smagu galvas traumu. Kad ātrā palīdzība ar paramediķiem jau izbraukusi, akūtās medicīnas centrs (AMK) pa rāciju to paziņo dežūrējošajam ģimenes ārstam, kurš arī dodas uz notikuma vietu. Vienlaikus veselības centra māsa saņem ziņas no AMK. Kamēr ārsts ar paramediķiem dodas pie pacienta, māsa centrā sagatavo visu vajadzīgo –  akūto telpu, intravenozās sistēmas – un gaida ierodamies mediķus ar cietušo. Ārsts nosaka, kāda  palīdzība nepieciešama, lai pacientu tālāk varētu pārvest uz slimnīcu. Tāda pati sistēma pastāv arī akūtu iekšķīgo slimību gadījumos.

Pēc pieredzes varu teikt, ka dežūrējošais ģimenes ārsts parasti precīzi nosaka iespējamo diagnozi šiem akūtajiem pacientiem, lai gan speciālos izmeklējumus veselības centrā neveic – centra uzdevums, kā jau teicu, ir stabilizēt stāvokli pārvešanai uz slimnīcu. Ar autotransportu Norvēģijā slimniekus ved samērā reti, biežāk ar lidmašīnām, bet ļoti sliktos laika apstākļos – ar helihopteriem.

Automātiski salīdzināt nevar, ir vajadzīga izpēte

Latvijā ir grūti iedomāties tādu neatliekamās palīdzības līmeni, vai ne?

Jāsaprot, ka nevar vienas valsts veselības aprūpes sistēmu automātiski salīdzināt ar citas valsts sistēmu. Pirmkārt, Norvēģijā ir nafta, un tā ir bagāta valsts. Otrkārt, ir jāzina, ka ļoti atšķiras sistēma Ziemeļnorvēģijā – Finnmarkas reģionā, kur ir skarbi laikapstākļi un maz cilvēku lielā teritorijā, ar Dienvidnorvēģiju, kur ir daudz lielāks iedzīvotāju blīvums un citi klimatiskie apstākļi. Piemēram, Finnmarka, kurā es dzīvoju un strādāju, pēc lieluma aptuveni atbilst Latvijai (neskaitot vienu Latvijas reģionu). No veselības centra, kurā es strādāju, viena slimnīca ģeogrāfiski atrodas aptuveni 300 kilometru pa labi, otra - aptuveni 300 kilometru pa kreisi. Tātad attālums starp divām slimnīcām ir 600 kilometru – kā Latvijā no Daugavpils līdz Liepājai.

Tajā pašā laikā ir salīdzinoši daudz veselības centru – uz 72 tūkstošiem iedzīvotāju Finnmarkā to ir 16. Akūtās situācijās pacienti no šiem veselības centriem lielākoties tiek pārvietoti ar lidmašīnām vai helihopteriem, kā arī atsevišķos gadījumos mēs varam ārstēt akūtas saslimšanas uz vietas. Šim mērķim mums katrā no 16 centriem ir tā dēvētās decentralizētās slimnīcu gultasvietas. Kad šajā gultā nav pacienta, izmantojam to kā dienas stacionāra vietu.

Dienvidnorvēģijā šie skaitļi un situācija ir cita. Tāpēc diezgan aplami būtu Latvijā par katru cenu un ļoti stingri ievērot visai abstraktos gultasvietu, attālumu un vēl citus skaitļus. Tāpat ir jāapzinās, ka gultasvieta pati par sevi nevienu nav izārstējusi, to dara speciālisti, kuri pielieto ārstēšanas metodes un tehniskās iespējas. Tādēļ svarīgāk vispirms būtu runāt par slimnīcas vai ārstniecības iestādes funkcijām – ko tā veic šobrīd un ko varētu veikt nākotnē.

Pirms noteikt slimnīcu, gultasvietu un citu rādītāju optimālo normu, ir jāveic demogrāfiskās situācijas un saslimstības analīze, kā arī jāvērtē, kā saslimstība un demogrāfija ietekmēs ārstniecības iestādes un veselības aprūpes sistēmu, tālāk jāveic ekonomiska rakstura izpēte un jāplāno veselības aprūpes attīstība.

Kā plāno slimnīcas attīstību

Ko nozīmē plānot veselības aprūpes attīstību un to, kādas un cik lielas slimnīcas būs vajadzīgas?

Tas ir sarežģīts darbs: ir jāapzina gan iedzīvotāju vajadzības, gan tas, kā mainīsies demogrāfiskā situācija, saslimstība un citi apstākļi. Vienas slimnīcas plānošana notiek vairākās fāzēs. Pirmā ir idejas fāze, kad tiek pētīts, kāda slimnīca ir šodien, kādas ir telpas, infrastruktūra, pakalpojumu klāsts. Tātad notiek slimnīcas telpiskā, tehniskā un apjomu izvērtēšana. Norisinās problēmu apzināšana. Tikai pēdējos gados slimnīcās notiek infrastruktūras uzlabojumi, pirms tam daudzas Latvijas slimnīcas bija nolietotas un tajās gadiem ilgi nekas netika darīts.

Tātad idejas fāzē tiek noteiktas prioritātes un pieņemts lēmums – attīstīt vai neattīstīt slimnīcas infrastruktūru. Praksē šis lēmums bieži vien izriet arī no šim nolūkam pieejamā naudas apjoma.

Nākamā ir koncepcijas fāze, kurā tiek noteikts, kā to visu darīt. Koncepcijas ietvaros prognozē slimnīcas aktivitāti nākotnē, piemēram, hospitalizēto pacientu skaitu un citus rādītājus, respektīvi, sniegto pakalpojumu apjomu, kā arī nosaka nepieciešamos telpu resursus, kas vajadzīgs, lai sniegtu plānotos pakalpojumus. Koncepcijas laikā veido slimnīcas strukturālo modeli no pacientu plūsmas aspekta, tādējādi nosakot slimnīcu struktūrvienību savstarpējo saistību, sastāda aprīkojuma sarakstu un aprēķina nepieciešamās investīcijas slimnīcas attīstības projekta īstenošanai.

Koncepcijas izstrādes laikā, raugoties no telpu perspektīvas, var izvirzīt vairākus attīstības modeļus.

Pamatojoties uz koncepciju, top telpu programma, kas ir pamats skiču projektam. Kad ir zināms telpu un aprīkojuma apjoms, inženieri var sākt aprēķināt aptuvenās jaudas siltumam, elektrībai un citām komunikācijām, kas ir nepieciešamas slimnīcas darbībai. Rezultātā tiek aprēķinātas precīzākās projekta izmaksas, kas ir galvenais pieturas punkts, lai pārietu uz nākamo sadaļu – tehnisko projektu. Tātad katras iecerētās izmaiņas ir jāpamato, jo ir jāzina, kā un kāpēc izmantot naudu.

Tādēļ tiek pētīta slimnīcas apkalpojamā teritorija – cik daudziem cilvēkiem pakalpojums tiek nodrošināts, kāda ir saslimstība, kāda ir iedzīvotāju vecuma struktūra un kādi ir pakalpojumi, kurus viņi saņem, un kura veselības aprūpes iestāde tos nodrošina. Tātad pakalpojums tiek rēķināts, prognozējot tā nepieciešamību nākotnē.

"Tikai pēdējos gados slimnīcās notiek infrastruktūras uzlabojumi."

Ar matemātiskām metodēm, piemēram, aprēķina, cik operāciju zāles būs vajadzīgas, gan stacionāro, gan dienas gultasvietu skaits, laboratorijas telpas, noteikta ultrasonogrāfijas, magnētiskās rezonanses aparatūras nepieciešamība. Kad tas viss noskaidrots, tālāk plānotāji strādā kopā ar personālu, jo viņi kā profesionāļi redz, kādam jābūt telpu izvietojumam, kādas palīgtelpas vēl vajadzīgas, un zina vēl citas nianses. Tad aprēķini tiek "apaudzēti" ar reālo vajadzību un tiek veidota telpu programma, jo zināms kvadrātmetru skaits, kas nepieciešams katrai slimnīcas struktūrvienībai.

Šī telpu programma ir darba uzdevums arhitektiem, kas rada ēku plānus un skices. Visas minētās aktivitātes norisinās koncepcijas izstrādes laikā. Protams, ir jālemj, vai būvēs jaunu ēku vai atjaunos veco. Ir jāpamato, kāpēc tiek pieņemts tieši tāds lēmums.

Mans darbs sniedzas līdz telpu programmai un līdz izstrādei, kā process tiks organizēts. Piemēram, plānoju pacientu plūsmu – pa kurām durvīm viņi ienāks un pa kurām aizies, zīmēju aplīšus un bultiņas, vēlāk tas tiek pārrunāts ar darbiniekiem. Tātad mans darbs ir pirmās divas fāzes. Koncepcijas fāze beidzas ar skici – telpu programmu. Tālāk tehniskā projekta ietvaros jau tiek iezīmēts, kur būs galds, kur izlietne un tā tālāk.

Pēc tam tiek izveidota galīgā aprīkojuma programma, kad kļūst skaidrs, cik daudz varēs paņemt no vecā aprīkojuma un cik lielā apjomā būs vajadzīgs jauns. Tas nav ātrs process. Cēsu slimnīcas renovācijas plānošanu sākām 2007.gadā, un šogad ir pabeigta renovācijas pirmā kārta. Katra plānošanas fāze aizņem laiku izpētei un aprēķiniem, un no idejas līdz pirmajam, taustāmajam rezultātam paiet vairāki gadi.

Kā mācās un strādā medicīnas māsas

Cik procentu no IKP Norvēģijā atvēl veselības aprūpei?

Aptuveni 10 procentu, bet šos skaitļus nevar tik vienkārši salīdzināt, jo Norvēģijā personāla algas ir lielākas. Norvēģu medicīnas māsas alga ir desmit reižu lielāka nekā Latvijā, par ārstu algām vispār nerunāsim. Ja māsa vēl ir mācījusies augstskolā divus gadus, lai iegūtu specializētās māsas sertifikātu psihiatrijā vai, piemēram, kā operāciju māsa, viņas alga ir vēl augstāka nekā māsai ar pamata izglītību. Tāpat augstāka alga ir māsai ar maģistra grādu. Nezinot šādas nianses, nebūtu pareizi vienkārši salīdzināt IKP skaitļus.

Latvijā medmāsa izglītību iegūst koledžā, un tā ir pirmā līmeņa augstākā izglītība. Bakalaura grādu viņa var iegūt tikai māszinībās, kas ir vairāk administratīva, nevis medicīniska izglītība un paredzēta vadošam darbam. Tātad ļoti daudzas māsas, lai iegūtu bakalaura grādu, mācās to, kas patiesībā viņu darbam īsti nav vajadzīgs, jo viņas turpina strādāt ar slimniekiem, nevis kļūst par vadītājām. Kā māsas iegūst izglītību Norvēģijā?

Tolaik, kad es sāku mācīties, Norvēģijā māsām uzreiz nebija bakalaura grāda medicīnā, lai to iegūtu, bija jāmācās vēl gads augstskolā. Tagad māsa bakalaura grādu medicīnā iegūst pēc koledžas beigšanas. Pie mums tas nav iespējams, un es nezinu, kādēļ tā notiek.

Norvēģijā, ja māsa grib strādāt vadošā darbā, piemēram, par nodaļas virsmāsu vai nodaļas vadītāju (tur nodaļas vada māsas), viņa vai nu mācās veselības aprūpes administrācijas un organizēšanas kursos, vai vadības un menedžmenta programmas studē maģistrantūrā. Ja māsa vēlas specializēties kādā nozarē, tad viņai vispirms jāiegūst bakalaura grāds, pēc tam vismaz divi gadi jānostrādā šajā nozarē un tad vēl pusotrs vai divi gadi (atkarībā no programmas veida) jāmācās augstskolā, lai iegūtu, piemēram, onkoloģijas māsas diplomu, kas ir derīgs visu mūžu. Nekādi sertifikāti ik pēc pieciem gadiem nav jāatjauno.

"Cēsu slimnīcas renovācijas plānošanu sākām 2007.gadā, un šogad ir pabeigta pirmā kārta."

Nozares māsu salīdzinoši nav daudz, ne vairāk par 30 procentiem no visu māsu skaita, un parasti izvēlētajā nozarē viņas strādā ilgi. Ar vispārējās māsas diplomu var strādāt jebkurā nodaļā, papildu izglītība ir vajadzīga tad, ja māsa pati vēlas specializēties, tātad tas ir brīvprātīgi. Pienākumi un atbildība vispārējai un nozares māsai ir līdzīgi, bet nozares māsa var strādāt sarežģītākās situācijās, risināt komplicētākas aprūpes problēmas, viņa ir ieguvēja profesionālajā ziņā, un, protams, ir lielāka alga.

Manuprāt, tā ir loģiska un saprotama sistēma, nav jātērē ne valsts, ne privātie līdzekļi nevajadzīgu grādu iegūšanai un sertifikātu atjaunošanai. Un pats galvenais – var specializēties tajā jomā, kura tevi interesē. Līdz ar to darba rezultāts ir labāks un ir cita atdeve.

Ko derētu pārņemt no norvēģiem

Vai, jūsuprāt, Latvijā māsām vajadzētu tādu pašu izglītības sistēmu kā Norvēģijā?

Jā, domāju, ka vajadzētu. Manuprāt, mums vēl ir daudz darāmā māsu izglītībā un māsas praktiskās darba jomas sakārtošanā, kaut vai runājot par māsu darba organizācijas modeļiem.

Bet atgriezīsimies pie veselības aprūpes sistēmas plānošanas jautājumiem. Viena lieta, kā jau minēju, ir katra konkrētā reģiona situācija. Tāpēc ir vajadzīgi aprēķini un izpēte, lai lemtu par veselības aprūpes pakalpojumu apjomu un saturu. Otrkārt, nevar automātiski kaut ko pārņemt no citas valsts veselības aprūpes sistēmas, to neizpētot līdz galam. Norvēģijā slimnīcas ir tikai aisberga redzamā daļa, jo ir milzīga infrastruktūra, kas cilvēkam ļauj risināt ar veselību saistītās problēmas, nenonākot līdz slimnīcai. Piemēram, ļoti attīstīta ir mājas aprūpe. Norvēģijā tā tiek nodrošināta 24 stundas diennaktī. Tāpat līdztekus mājas aprūpes iespējām ir aprūpes dzīvokļi, kur 24 stundas ir pieejams māsu palīgs, kas prot izmērīt asinsspiedienu, noteikt, vai jāizsauc papildu palīdzība.

Tādēļ Skandināvijā var atļauties mazāk slimnīcu un mazāk gultu, jo ir pilnīgāka infrastruktūra ārpus slimnīcām, kā arī tiek nodrošināta labāka vecu hroniski slimu pacientu aprūpes nepārtrauktība.

Bieži tiek apgalvots, ka iedzīvotāju skaits Latvijā samazinās, tādēļ nav vajadzīgs tik daudz slimnīcu kā pašlaik. Kāds ir jūsu viedoklis?

Tas nav tik vienkārši, jo palielinās gados vecāku cilvēku skaits, un tā tas turpināsies. Jo cilvēki ir gados vecāki, jo vairāk viņiem ir vajadzīgi veselības aprūpes pakalpojumi. Aizbrauc gados jaunākie, bet viņu vecāki un vecvecāki paliek šeit. Statistika liecina, ka vecuma grupa virs sešdesmit gadiem veselības aprūpi noslogo visvairāk. Ne velti, plānojot slimnīcas, pēta demogrāfisko situāciju pašlaik un nākotnē. Tāpat arī ņem vērā dažādu slimību prognozes: piemēram, ir zināms, ka diabēta un onkoloģisko slimnieku skaits ar katru gadu pieaug.

Katrā ziņā šobrīd nevaram teikt, ka slimnīcas nebūs vajadzīgas. Vajadzība pēc slimnīcas tās klasiskā izpratnē – ar gultām un 24 stundu aprūpi – tik drīz vēl nezudīs. Varbūt pēc gadiem četrdesmit, kad tagadējie divdesmitgadnieki pārkāps sešdesmit gadu slieksni un demogrāfiskās lejupslīdes dēļ viņu būs mazāk nekā šodien, kā arī būs ieviestas vēl jaunākas ārstēšanās metodes un varēsim ārstēties mājās, tad arī varēsim runāt par slimnīcu skaita samazināšanu. Pagaidām varam runāt tikai par atsevišķu pakalpojumu koncentrēšanu, lai paaugstinātu slimnīcu produktivitāti un efektivitāti.

Tā kā Latvijā vecu cilvēku īpatsvars palielināsies, būs nepieciešami līdzīgi pakalpojumi tiem, kuri ir ieviesti Norvēģijā. Tādēļ arī diskusiju dokumentā, kuru izstrādāju, minēju tādu pakalpojumu nepieciešamību, kurus varētu lokalizēt jau esošā infrastruktūrā – mazos veselības centros. Mēs Latvijā tam vēl neesam veltījuši pietiekamu uzmanību, bet nākotnē šādi pakalpojumi būs nepieciešami, tādēļ par to jau jādomā šodien.
Labs saturs
8
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU