Mēs esam maza nācija, kurai pieder pasaulē atzīta vērtība

Savulaik jūs minējāt, ka atslēgas vārds jūsu darbībai KNMC direktores amatā varētu būt "radošā partnerība". Ko jūs ar to domājāt, un kā tas izdodas?

Man ļoti patīk vārdu savienojums "radošās partnerības". Pievienoto vērtību gan mākslās, gan ekonomikā mēs varam sasniegt, ja meklējam sinerģiju starp dažādām nozarēm, ja mēs veidojam pastāvīgas radošās partnerības. Ļoti grūti būt cilvēkam orķestrim, kas visu var un prot. Veids, kā varam kaut ko mainīt, ir apvienot dažādas kvalitātes, strādājot kopā un tādā veidā radot virsvērtību.

"Radošās partnerības" ir arī viens no atslēgas vārdiem ES jaunajā programmā "Radošā Eiropa". Tam ir jākļūst par vienu no atslēgas vārdiem ekonomikā, kultūrpolitikā un topošajā nacionālajā attīstības plānā Latvijā.

Saskaldīšana pa nozarēm ir traucējusi iet uz priekšu. Ir radīti apstākļi, ka institūcijas savā starpā konkurē, nevis sadarbojas. Esmu pārliecināta – nākamajā Eiropas Savienības fondu plānošanas periodā viens no svarīgiem ES naudas apguves kritērijiem varētu būt tas, ka projekti vai programmas ir balstītas uz radošo partnerību. Tam būtu jākļūst par pamatkritēriju naudas sadalē.

Kā īstenoju radošās partnerības principu savā darbā? Jau pirms stāšanās Kultūrizglītības un nemateriālā mantojuma centra direktores amatā es saviem darbiniekiem rosināju sākt plānot sanāksmes, kas pulcē Dziesmu svētku nevalstiskās organizācijas, skolēnu svētku rīkotājus, pašvaldību pārstāvjus. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka Dziesmu svētku kustība ir kaut kāds "kaujas lauks" šaurām interesēm un ambīcijām, piemēram, Dziesmu svētku biedrība kašķējas ar KNMC, vai pastāv kāda nesaprašanās starp centru un skolēnu svētku rīkotājiem.

Tādēļ viens no maniem pirmajiem darbiem bija kopā ar visām iesaistītajām pusēm apsēsties un uzzīmēt Dziesmu un deju svētku tradīcijas saglabāšanas modeli. Tas vēl tika nostiprināts Dziesmu un deju svētku likumā. Interesanti, ka šis modelis jau sasniedzis diezgan pilnīgu ieviešanas stadiju, jo 14.maijā sāk strādāt Dziesmu un deju svētku padome.

Mums ir vajadzīgs forums, kam ir augsts statuss un kur puses sanāk kopā un runā, saskaņo viedokļus, ja nepieciešams strīdas, meklē kompromisus un risina arī sāpīgos jautājumus.

Ar ko, jūsuprāt, kultūras joma atšķiras no citām?

Uz šo darbu es pārnācu no Britu padomes, kur nostrādāju divus gadus. Tur viss ir perfekti sakārtots, un tā ir cita pasaule. Galvenais, ar ko ir jārēķinās kultūras jomā, un to es izjūtu katru dienu – radošais cilvēks ir citādāks. Tam, kurš strādā ar kultūras cilvēkiem, ir jābūt ļoti tolerantam pret šo atšķirību. Tu nevari gaidīt un prasīt pragmatisku biznesa domāšanu tagad un tūlīt. Viņš ir emocionāls un trausls, var būt egocentrisks, ambiciozs dažādās nozīmēs, bet tā ir kultūras cilvēku iezīme, kas jāuztver kā norma.

"Galvenais, ar ko ir jārēķinās kultūras jomā, un to es izjūtu katru dienu – radošais cilvēks ir citādāks."

Tas ir mans vislielākais izaicinājums, jo te visvairāk ir jārēķinās ar auditorijas īpašo raksturu. Ja to nespēj pieņemt, ir jāiet projām. Es joprojām daudz mācos, un tas mani ļoti maina. Lai izdzīvotu un pielāgotos, ir jāmainās līdzi, bet nedrīkst pazaudēt arī sevi. Tas ir grūtākais. Varētu teikt, ka esmu joprojām sava iekšējā komforta meklējumos.

Ko jūs akcentētu kā centra prioritāti šobrīd?

Protams, tie ir 2013. gada Dziesmu un deju svētki. Bet lielākā aktualitāte šovasar ir starptautiskais folkloras festivāls "Baltica 2012", kas notiek Rīgā. Un šis ir festivāla 25.jubilejas gads. Festivāla tēma ir "Ceļš". Šoreiz nedaudz eksperimentējam – festivāls sāksies nedēļas vidū un arī beigsies nedēļas vidū, bet noslēgums notiks Madonā.

"Baltica" ir tradicionālās kultūras kulminācijas pasākums, tā ir arī Dziesmu un deju svētku tradīcijas sastāvdaļa, caur ko mēs tālāk nododam tradicionālās kultūras vērtības un izpausmes.

Neilgi pēc iepriekšējiem Dziesmu un deju svētkiem 2009.gads pārsteidza ar valdības lēmumu iesaldēt mērķdotācijas amatierkolektīvu vadītājiem. Kā tas ir ietekmējis kolektīvu darbu šajā starpsvētku periodā?

Dziesmu un deju svētku tradīcija ir ļoti spēcīgs vietējās kultūras dzīves motivētājs un arī rosinātājs paskatīties uz to, ar ko esam savdabīgi un īpaši kopējā kultūras ainavā. Cik dzīva un daudzveidīga ir vietējā kultūra, tik krāšņa ir Dziesmu svētku tradīcija. Kolektīvu un vadītāju iespējas darboties ir svarīgs faktors un arī viens no Dziesmu svētku tradīcijas ilgtspējības faktoriem.

2009.gads bija pārbaudījums gan kolektīviem, gan pašvaldību spējai pielāgoties "forsmažora" apstākļiem. Vienīgais, ko varu teikt – milzīgs paldies pašvaldībām, kas izprata tautas mākslas kolektīvu lomu.

Ja skatāmies pēc būtības, tad katrai pašvaldībai vajadzētu būt ieinteresētai, lai pašdarbības kolektīvi pastāvētu. Te jau nav runa tikai par dziedāšanu un dejošanu, bet par aktīvu, radošu vietējo sabiedrību. Visi šie kolektīvi ir mūsu latviešu nevalstiskās organizācijas. Un, ja mēs paraugāmies no tāda viedokļa, es teiktu, ka mums ir ļoti pilsoniski aktīva sabiedrība. Kolektīvu dalībnieki un ģimenes, kas tos atbalsta, kopā veido ļoti prāvu cilvēku skaitu.

Tautas mākslas kolektīvi ir spēcīga sabiedrību organizējoša forma, kur labi izpaužas komandas darbs, komunikācija, socializācija un arī integrācija visdažādākos aspektos.

Kuras, jūsuprāt, ir Dziesmu un deju svētku unikalitātes iezīmes, kas devušas šai tradīcijai pasaules līmeņa meistardarba statusu?

Šajos svētkos lielajā kopkorī sanāk vairāk nekā desmit tūkstoši, un viņi nevis vienbalsīgi, bet ļoti kvalitatīvi daudzbalsīgi muzicē un demonstrē izcilas mākslinieciskas kvalitātes. Tādu pašu augstas kvalitātes radošo kopdarbu redzam deju lieluzvedumā un pūtēju orķestru dižkoncertā. Savas nozares varēšanu un sasniegumus rāda arī citas tautas mākslas un tradicionālās kultūras nozares.

Radošais kopdarbs, kurā saplūst amatiermākslas, profesionāļu un tradicionālās kultūras kvalitātes - tā ir viena no pasaulē atzītās vērtības unikālām iezīmēm. Mēs esam īpaši ar to, ka spējam būt izcili tajā, ko kopā darām. Un no šī skatupunkta raugoties, viens no lielākajiem izaicinājumiem ir kvalitātes noturēšana.

Pakavējoties pie integrācijas – kā Dziesmu svētku tradīcijās iekļaujas citas Latvijā dzīvojošo tautu kultūras?

Katros Dziesmu svētkos ir mazākumtautību programma. Ejam šo ceļu divos virzienos. Viens ir tas, ka jebkuram, kas dzīvo Latvijā, neatkarīgi no viņa tautības ir iespēja būt līdzvērtīgam dalībniekam lielajā korī vai citā kolektīvā. Un otrs virziens – Dziesmu svētku laikā rādām mazākumtautību kultūru atsevišķos koncertos. Mums jāsaprot, ka Latvija nekad nav bijusi simtprocentīgi etniski tīra. Kur vispār var šo latvisko gēnu izmērīt?

Mēs radām dažādus mākslīgus pasākumus, kā integrēt sabiedrību, nenovērtējot tās spēcīgās lietas, kas mums jau ir, tai skaitā Dziesmu svētku process un tautas mākslas kolektīvi. Caur kultūru daudzveidību un citādību mēs arī esam bagāti un izkopjam toleranci. Kultūra ir iedarbīgākais veids, kā sabiedrību integrēt. Dodot lielāku finansējumu kultūrai, būs atrisināti gan integrācijas, gan sociālie jautājumi.

Jūs akcentējāt Dziesmu svētku tradīcijas ietekmi uz sabiedrību no etniskā aspekta. Kāda vēl ir šīs, ja tā var teikt, tautas kustības pozitīvā ietekme?

Nepietiekami novērtēts ir paaudžu dialogs - vienos un tajos pašos svētkos dzied, dejo, spēlē vecaistēvs un mazmeitiņa.

Vēl viena būtiska lieta – tautas mākslas kolektīvi lauku cilvēkus velk ārā no sociālās izolētības. Daudzi ir palikuši bez darba, viņiem ir zems pašvērtējums, bet, iesaistoties kolektīvā, viņi var sajusties līdzvērtīgi, vajadzīgi un pārliecināties, ka tam, ko dara, ir nozīme. Principā jebkurš cilvēks var atrast, kur darboties, un sajust dzīvei citu garšu.

Tātad kolektīvu vadītāji, gadu no gada uzturēdami interesi par dziesmu un deju, nevis vienkārši dara savu darbu, bet savā ziņā pilda misiju. Šis darbs tiek novērtēts?

Mums visiem, arī valdībai un pašvaldībām, ir jāsaprot, ka tajā brīdī, kad tautas mākslas kolektīviem dodam mērķdotāciju, nemaksājam tikai par kolektīva vadītāju, bet gan par visiem ar svētku tradīciju saistītajiem procesiem. Krīzes iespaidā un īpaši tagad, kad augušas degvielas cenas, daudziem kolektīvu vadītājiem ir finansiāli neizdevīgi braukt pie saviem kolektīviem, līdz ar to attālākie novadi zaudē labus vadītājus.

Tas, ar ko saskaros atsevišķās pašvaldībās, ir priekšstats, ka kultūras darbinieka profesija ir kaut kāda izklaide un par to nekas daudz nav jāmaksā. Visbiežāk to attiecina uz visu kultūru. Bet, lai kļūtu par kordiriģentu, ir ilgi un daudz jāmācās, un tā ir ļoti dārga izglītība. Tajā brīdī, kad kordiriģents nonāk darba tirgū, ir diezgan muļķīgi, ja viņam pasaka: "Gods būt diriģentam! Tā ir izklaide un laime, ka tu esi diriģents. Vai tu vēl gribi, lai tev par to maksā?"

Vajadzētu saprast, ka būt kultūras darbiniekam ir tikpat cienījama profesija, kā būt ārstam, juristam, ekonomistam, un katram ir sava loma šajā sabiedrībā. Diemžēl, ja kaut kur jāsamazina finansējums, tad kultūra ir tā joma, kur tiek samazināts visvairāk. Bet tas jau ir plašāks stāsts par to, kas ir mūsu vērtības.

Pašvaldības palika arī bez kultūras inspektoriem. Kā tas ir atrisināts?

Dziesmu un deju svētku likumā ir izdevies nostiprināt – katra pašvaldība izvirza savu Dziesmu un deju svētku koordinatoru. Šobrīd strādājam ar 119 koordinatoriem. Tas ir sarežģītāk, bet mums katrā pašvaldībā ir atbildīgais cilvēks, pie kura vērsties. Mums ir arī koru un deju apriņķi, pūtējiem ir reģioni, un ir virsvadītāji un virsdiriģenti, kas atbild par mākslinieciskajiem procesiem un to metodisko vadību novados. Tā ir institūcija, ko ir nepieciešams stiprināt un stiprināt.

Ļoti svarīgi ir jauno pašvaldību kultūras darba vadītāji. Tas, ko esam secinājuši – būtu jāveic sistemātisks, izglītojošs tālākizglītības un profesionālās kvalifikācijas celšanas darbs.

Kā radās šāds secinājums?

Laikmets, kurā dzīvojam, ir ārkārtīgi dinamisks un mainīgs. Ja vēlamies, lai kultūras jomā strādājošais cilvēks ir profesionālis, tam ir jādod iespēja būt elastīgam un motivētam augt līdzi laikam. Pasaule mainās, un arī cilvēkam profesionāli ir jāmainās līdzi. Domāju, ka ne katrs spēj izprast, kā viņam jāmainās, un atrast tam iespējas. Lielākajai daļai ir jāpalīdz.

Kultūras cilvēkiem nemaz nav līdzekļu pašiem nopirkt tālākizglītību vai pārkvalifikācijas apmācību. Tas ir arī valsts politikas uzdevums - ES fondu piesaiste un ilgtermiņa tālākizglītības un kvalifikācijas celšanas programmas kultūras nozarē un radošajās profesijās strādājošiem. Daudzos politikas dokumentos mēs norādām, ka jāveido radošā talantu ekonomika, jākomercializē kultūras vērtības, bet, ja kultūras darbiniekiem nesniegsim iespējas, kā to darīt, tad varam tikai turpināt gudri runāt.

Nu jau finiša taisnē izgājušas ikgadējās pašdarbības kolektīvu skates. Ko jūs varat secināt par kolektīvu sniegumu?

Vadītāji strādā ļoti nopietni, un skatēs to var just. Tur, kur pašvaldības panākušas, ka ir labi vadītāji, ir arī ļoti labs līmenis.

Tas, ka šobrīd KNMC apvieno kultūrizglītību un Dziesmu svētku tradīciju, praksē darbojas labi. Tas bija loģisks solis un pareizais virziens. Jāatzīst, ka liela ietekme ir muzikālās izglītības sistēmai. Vietās, kur ir mūzikas vidusskolas un kur vietējās mūzikas skolas aktīvi līdzdarbojas tradīciju izkopšanā, kvalitāte un līmenis ir krietni augstāks.

"Tautas mākslas kolektīvi ir spēcīga sabiedrību organizējoša forma, kur labi izpaužas komandas darbs, komunikācija, socializācija un arī integrācija visdažādākos aspektos."

Mūzikas un mākslas skolām ir vairāk jāapzinās sava loma kolektīvās muzicēšanas un dziedāšanas tradīciju izkopšanā, arī tradicionālās kultūras vērtību apgūšanā. Līdz šim mūzikas un mākslas skolas ir ļoti cītīgi strādājušas izcilības virzienā, sagatavojot profesionāļus, bet pēc statistikas ar mūziku un mākslu saistītu profesiju izvēlas mazāk nekā 20 procenti šo skolu absolventu. Kas notiek ar 80 procentiem? Tiem ir jābūt ļoti aktīviem tradīciju kopējiem, jo mūsu tradīcijas iezīme ir kvalitāte, un arī tam ir vajadzīgs profesionālisms.

Kvalitātes nodrošināšanā noteikti savu artavu var dot mūzikas skolu beidzēji. Bet dziedātāju un dejotāju tūkstošus pamatā veido cilvēks, kurš mācās vai beidzis visparastāko skolu.

Viens no lielākajiem "sāpju bērniem" šobrīd ir muzikālā izglītība vispārizglītojošajās skolās. Es uzskatu, ka vispār nedrīkst būt diskusija – vajag muzikālo izglītību vai nevajag, vajag korus skolās vai nevajag. Tiem ir jābūt! Mēs esam maza nācija, kurai pieder pasaulē atzīta vērtība, kas vienlaikus ir arī mūsu nācijas identitātes stūrakmens. Dziesmu svētku tradīcija ir mūsu būtība, mūsu dvēsele un veids, kā turam to dzīvu.

Koru dziedāšanai un muzikālajām tradīcijām jābūt ļoti spēcīgi nostiprinātām vispārizglītojošā skolā. Mūzika ne tikai izkopj tradīciju, bet arī attīsta domāšanu, harmonizē personību. Tā mēs izpaužam latvietību, un tas ir audzināšanas jautājums. Ja ir obligātās lietas, kas jāapgūst matemātikā un literatūrā, tad arī muzikālā audzināšana ir obligāta. To nemācot, mēs apdalām mūsu bērnus jau no mazotnes.

Kā bērns tiek ievirzīts, tas ir vecāku atbildības jautājums, bet ir brīdis, kad skolas ietekme pastiprinās, un tad ir ļoti svarīgi, lai skola iedod trūkstošo skaidrojumu -Dziesmu svētku vēsturiskos un laikmetīgos aspektus. Latviešu tradīcijas ir jāmāca skolā.

Dienā, kad notiek mūsu saruna, aprit tieši gads, kopš jūs esat Kultūrizglītības un nemateriālā mantojuma centra vadītājas amatā. Jūsu biogrāfijā ļoti savijusies vēsture un kultūra. Taču savas studiju gaitas jūs uzsākāt Latvijas Universitātes Vēstures fakultātē. Kāds bija jūsu ceļš no vēstures līdz kultūras jomai?

Es varētu teikt, ka tautas māksla un kultūrizglītība ir mans dzīvesveids, kopš es sevi atceros, un kultūra kā joma ir daļa no manis. Vienmēr esmu bijusi sabiedriski aktīva un jau no bērnības līdzdarbojusies kultūras procesos un Dziesmu svētku tradīcijā.

Kāpēc vēsture? Vidusskolu pabeidzu 1989.gadā un lēmumu par savu karjeru pieņēmu Latvijas atmodas laikā. Esmu augusi kā īsts padomju laika bērns, bet manī ir kāda izkopta taisnīguma izjūta un zinātkāre. Mani vecāki un vecvecāki nestāstīja, kas ir noticis ar Latviju. Varbūt vēlējās pasargāt. Bet man, jaunam astoņpadsmitgadīgam cilvēkam, atmodas laiks bija šoks, un es gribēju saprast, kas ar mums un Latviju ir noticis. Tas ir iemesls, kāpēc es aizgāju studēt vēsturi.

Kā šī izvēle attaisnojās?

Vēstures studijas veidoja cēloņu un seku sakarību domāšanu, un esmu par to ļoti pateicīga. Tagad viena no lietām, ko man patīk darīt un kas padodas, - rakstīt koncepcijas, stratēģijas, politikas dokumentus. Esmu arī šobrīd spēkā esošo valsts kultūrpolitikas vadlīniju "Nacionāla valsts" līdzautore un darba grupas vadītāja. Tas ir viens no maniem lielajiem dzīves darbiem.

"Dziesmu svētki, tāpat kā latviešu valoda, ir latviešu nācijas izdzīvošanas pamats."

Kad es biju ieguvusi daudzas atbildes un ar vēsturi viss bija skaidrs, sajutu aicinājumu atgriezties aktīvā sabiedriskā kultūras dzīvē. Tad arī aizgāju uz Latvijas Kultūras akadēmiju studēt maģistrantūrā kultūras teoriju un menedžmentu, bet vēlāk universitātē  ieguvu arī sociālā zinātņu maģistra grādu sabiedrības vadībā.

Tā ir izveidojies, ka visas manas darbavietas bijušas saistītas ar kultūru.

Jūs šajā amatā, protams, nenokļuvāt nesagatavota. Vai pirmā darba gada laikā kaut kas jūs tomēr pārsteidza?

Nevis pārsteidza, bet drīzāk apbēdināja - joprojām aizstāvot finanšu līdzekļus, tas gan ir ārpus Kultūras ministrijas, ir jāsaskaras ar izpratnes trūkumu par to, kā top Dziesmu svētku tradīcija. Valda priekšstats, ka svētki notiek reizi piecos gados uz burvja mājienu un pirms tam nekas nav vajadzīgs. Daudzi negrib ieraudzīt milzīgo darbu, kas jāiegulda, lai šis pasaules brīnums būtu tāds, kāds tas ir. Mums vēl ir ļoti daudz jāstrādā, lai skaidrotu starpsvētku procesa nozīmīgo lomu sabiedrībā.

Jūsu vārds neapšaubāmi ir cieši saistīts ar Latvijai ļoti nozīmīgiem kultūras projektiem, arī ar UNESCO.

Jā, piecus ar pusi gadus esmu bijusi UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre ,un varētu teikt, ka šis darbs ir mana ceturtā augstskola. Tur es sapratu un iemācījos ieraudzīt daudzas lietas un vērtēt no cita skatupunkta. Tas mainīja arī manu izpratni par to, kas ir Dziesmu svētki. Pirms tam manā uztverē dziedāt korī vai dejot Dziesmu svētkos bija tikpat pašsaprotami, kā no rīta piecelties un paēst brokastis.

Iespējams, tā joprojām domā vairākums svētku dalībnieku. Bet - vai tā nav?

Protams, tie, kas piedalās, uz to lūkojas kā uz savu dzīvesveidu. Bet strādājot UNESCO un vadot Baltijas darba grupu, kas gatavoja apjomīgo pieteikumu un aizstāvēja Dziesmu svētku tradīciju, lai tā iegūtu cilvēces mutvārdu un nemateriālā kultūras mantojuma meistardarba statusu, es to ieraudzīju citā gaismā, un tas radikāli mainīja manu interesi par šo tradīciju.

Tikai tad es pilnībā sapratu, cik Dziesmu svētki ir nozīmīgi latviešu nācijas veidošanās vēsturē. Paradoksālais secinājums - neskatoties uz to, ka es biju beigusi LU Vēstures fakultāti un Latvijas Kultūras akadēmiju, nekad neviens nebija sniedzis izpratni par Dziesmu svētku nozīmi nācijas tapšanas un pēcāk izdzīvošanas procesā padomju laikā, kā arī valstiskuma atdzimšanas gados dziesmotās revolūcijas laikā.

2018.gadā, kad Latvija svinēs savu simtgadi, notiks arī kārtējie Dziesmu un deju svētki. Mans lielais sapnis - caur šiem svētkiem izstāstīt Dziesmu svētku vēsturi un to lielo ieguldījumu Latvijas valsts un nācijas tapšanā.