VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
21. jūnijā, 2013
Lasīšanai: 14 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Kultūra
3
6
3
6

Jānis Anmanis: vajag atdot cilvēkiem ticību sev

LV portālam: JĀNIS ANMANIS, mākslinieks
Publicēts pirms 8 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Mākslinieks Jānis Anmanis:„Būtu jādod atklāts valstisks uzdevums. Dombrovskim jāpaziņo, ka obligāti visiem ir jāmeklē papardes ziedi, jo ir kritisks demogrāfiskais stāvoklis. Citādi valstij nav nekāda jēga.”

FOTO: no personiskā arhīva

Saulgrieži - dabas spēka un dzīvības enerģijas laiks. Pļavas ir ziedos un ikvienu aicina uzņemt šo spēku sevī ar jāņuzāļu smaržu un rīta rasas valgumu. Un neviļus raisās pārdomas: kā svētkus izjūt tie, kuru vārds vasaras saulgriežiem devis īpašu auru, proti, Jāņi?
Viņš ir gleznotājs, pedagogs, daudzu izstāžu, bērnu nometņu, plenēru organizators, Bērnu un jauniešu mākslinieciskās fantāzijas akadēmijas veidotājs, cilvēks, kurš, līdzīgi kā daba saulgriežos, gadu desmitiem modina cerību, stiprina gara spēku un vienkārši – plaši atver durvis uz pašizpausmi mākslā simtiem talantīgu bērnu un pieaugušo. Cilvēks, kam piemīt spēja brīnīties, priecāties un saskatīt skaistumu katrā dzīves mirklī. Par Jāņu izjūtu un svinēšanu, par mākslu, vērtībām un ticību sev saruna ar mākslinieku JĀNI ANMANI.

Jānis ir ļoti sens un īpašs latviešu vārds. Vai arī jūs kā šī vārda nesējs esat juties īpaši?

Kad biju mazs, es biju ļoti lepns, ka esmu Jānis. Man ir dvīņubrālis – Pēteris, kas nu jau mūžībā. Tas bija tāds rituāls - mēs uzvilkām īsas biksītes, jūrnieku kreklus, zeķītes ar bumbuļiem un tad gājām pastaigā, un mamma mums nopirka cepures. Man svētkos vienmēr tika smukākā cepure, un es jutos ļoti svarīgs.

Toreiz man patika dziedāšana, arī aplīgošana, bet pēdējos trīsdesmit gadus gan vairs nepatīk, ka mani apdzied. "Kur, Jānīti, tu aizlēksi... ko darīt tai meitiņai..." Man liekas, ka ir mazliet par daudz uzmanības. Citi arī ir to pelnījuši.

Kā jums šķiet, vai līgošana pilsētā ir tādi īsti Jāņi, vai tomēr vajadzētu atrasties pie dabas?

Domāju, ka viss, kas notiek, ir labi, un paldies tiem, kas kaut ko dara. Man labāk patīk darītāji, un nevajag tur meklēt visādus zemtekstus. Darīt, nevis tikai runāt  - tas ir ļoti labi.

Es domāju, ka latviešu tauta ir pelnījusi svētkus nepārtraukti. Par to, ka tā deviņsimt gadus izturēja un vēl joprojām runā latviešu valodā. Jo vairāk svētku, jo labāk. Un latvietis jau var uztaisīt svētkus jebkur. Kaut vai Sibīrijā. Tur gan pat par puķēm ap māju sodīja. Bet latvietis ir jocīgs – viņš grib, lai visapkārt ir skaisti, lai ir svētki.

Kādi ir Līgosvētki jūsu atmiņās?

Es no bērnības atceros meijas. Mēs toreiz dzīvojām sestajā stāvā Barona un Dzirnavu ielas stūrī, vecmāmiņa atnesa sienu, salika iekšā pēļos un spilvenos... Tas viss kopā un vēl Jāņu siers un zemenes, un līgodziesmas, ko mēs mājās dziedājām. Diemžēl toreiz bija tie laiki, kad "operete" valdīja, – pilni tirgi bija ar papīra cepurēm, un tad visi izskatījās kā operetes mākslinieki.

Bija arī tāds laiks, kad viens politiķis piespieda Jūrmalā salikt katrā stacijā stabus ar degošām mucām un deva norādījumu dziedāt līgodziesmas. Visi arī gāja gar jūras krastu un dziedāja.

Atceros Jāņus Vecpiebalgā. Kalna galā liels ugunskurs un visapkārt dejošana, bet no rīta visi gāja pliki peldēties. Es nelietoju stipros dzērienus, tāpēc man vienmēr bija vēsi.

Reiz citos Jāņos dejoju ar meiteni, man viņa iepatikās, bet tad kaut kur pazuda. Gāju meklēt, atradu ciemu, māju, iegāju istabā, apsēdos uz gultas malas, gaidīju, kad meitene nāks, bet aizmigu. Tad jūtu, ka mani baksta, bet tā jau bija cita meita un vēl ar savu mammiņu. Tā ko gaidu, dzīvojot blakus. Bet man jau vairs nebija spēka iet meklēt.

Atceros, ap 1958.gadu tepat, Rīgā, bija tāds krogs, kur deva cīsiņus, kāpostus un simts gramus. Un vēl varēja dabūt uzkodai skaistus, sarkanus vārītus vēžus. Toreiz jau bija "smalki" laiki, vēžu bija daudz.

Ļoti interesants pirms dažiem gadiem bija radio projekts "Jāņi dzied". Mēs, dziedošie Jāņi, nebijām profesionāļi, bet dziesmās ielikām sirdi un dvēseli. Ja dziesmā neieliek dvēseli, tad labāk nedziedāt.

Jūs esat cieši saistīts ar dziesmu. Latviešu biedrības namā pat tautas opereti iestudējāt. Cik svarīgi jums ir izpausties caur dziesmu?

Dziedāšana ir kā cita mākslas forma. Tāpēc es iedibināju tautas operetes. Esmu arī sacerējis kādas septiņas dziesmas, interpretēju slavenības nepareizā angļu, spāņu vai itāļu valodā. Šī ir tāda mana mākslas izpausme.

Man ir interesanti saprast, ko es varu. Glezniecība - tie ir gēni, bet arī viss pārējais man ir interesanti. Sakarā ar apaļu jubileju (māksliniekam tuvojas 70.dzimšanas diena – red.) drīz iznāks mana grāmatiņa. Tur būs haikas, gleznas, zīmējumi, medaļas, skulptūras. Es pamēģināju arī nerātnās haikas rakstīt, tās arī tur būs.

Latviešiem arī ir gana daudz nerātnas tautasdziesmas. Arī par papardes zieda meklēšanu...

Liels paldies Krišjānim Baronam, ka savāca visas tautasdziesmas. Tas ir pasaules fenomens. 1981.gadā man bija kāda intervija centrālajā televīzijā. Un es pieminēju, ka Barons ir savācis divus miljonus tautasdziesmu. Neticēja! Mēs varam pārsteigt cilvēci. Tauta, kurai jau vairs nebija jābūt, izdzīvoja un katram ir pa tautasdziesmai!

Vai tas ir kāds īpašs izdzīvošanas gēns?

Kādreiz es arī domāju, ka mēs mēģinām izdzīvot, bet tas ir brīnums pasaules kontekstā. Tauta ir daudz cietusi, bet latviešu tautai ir ārkārtīgs gara spēks. Nekā mūs nevar atšifrēt. Mani arī savulaik Stabu ielas cilvēki pētīja – kas viņš tāds ir, kāpēc rindas uz izstādēm? Pat uz basketbola treniņiem nāca, lai izzinātu. Un tā arī nesaprata.

Bet es jau pats sevi īsti nesaprotu. Tāpēc arī radu tik dažādas lietas. Es gribu zināt, kas es esmu. Man nupat piešķīra Lāčplēša goda zīmi, bet es nezinu, kas esmu. Tāds kā nevalstisks cilvēks. Būtu interesanti saprast, kas radošie cilvēki ir Latvijai.

Droši vien - vērtība. Vai ne tā?

Man te viens paziņa mākslinieks saka – nodokļu maksātāji. Bet mēs, mākslinieki, vērtības ziņā bijām pielīdzināti sētniekam. Sētnieks ar slotu, mākslinieks – ar otu.

Kādreiz, kad man piešķīra nopelniem bagātā mākslinieka nosaukumu, zālē sēdēja gan mākslinieki, gan rūpnīcu strādnieki. Piecēlās ministrs un teica, ka rūpnīcām jāstrādā tā, lai mākslinieki varētu gleznot. Toreiz jau Latviju uzskatīja par tādu kā mākslas lielvalsti. Negribēju nekur braukt, bet mani ar varu sūtīja uz Itāliju, Kanādu.

Tagad vairs māksliniekiem nav pat sporta zāles. Iznīcināja. Vai latviešu māksliniekam jābūt tizlam? Viņš nedrīkst būt vitāls un spēcīgs? Tāds viņš laikam kādam ir bīstams.

Acīmredzot, laikam ritot, vērtības mainās. Dažādos līmeņos. Kam jūs piešķirat vērtību?

Vērtība ir laba humora izjūta. Otra vērtība – spēja mīlēt. Ja tev ir šī zemīte – mīli, ja tev ir sieviete – mīli, un, ja tev patīk kaķi, lai viņi tev ir! Katram ir savas vērtības, sava ticība un sava mīlestība.

Jums rokās grāmata "Latvijas noslēpumainie talanti" un uz tās – man nepazīstamas sejas. Vai tos var uzskatīt par jūsu atklātiem talantiem, par jauniem māksliniekiem?

Jā, tie ir jaunatklātie talanti. Tāds kosmisks brīnums, kas būtu jāpēta kaut kādiem institūtiem. Piemēram, Pavļičenko Vladimirs pirms gada atnāca uz studiju "Ellija" un lūdza iemācīt gleznot. Labi, es teicu, klausies uzmanīgi. Redzi to modeli? Zīmē! Viņš saka: es nemāku! Zīmē, kā sanāk! Un viņš uzzīmēja kaut ko galīgi šķībi. Bet es viņam saku, ka līnija ir ļoti pārliecinoša, viņam ir tikai jāieklausās sevī un, kad ir iedvesma, jāglezno. Apmēram gadu nāksi, pazīmēsi, paskicēsi...

Gada laikā viņš uzgleznoja simts piecdesmit gleznas. Anita Muzikante no Preiļiem vai Kārlis Plotka no Krāslavas nekādās akadēmijās nav mācījušies, bet kā zīmē! Mana brāļa meita Diāna. Iestājās nopietnā skolā kā labākā, lieliski zīmēja un gleznoja, bet viņu no gleznošanas ar dažiem vārdiem kaut kāda skolotāja izslēdza uz desmit gadiem. Tagad viņa ir atsākusi gleznot. Ar šo grāmatu es viņiem atdodu atpakaļ cerību, pasaku, ka viņi ir vērtība.

Kas ir svarīgi, lai saņemtos un sāktu, - impulss? Vai svarīgi ir tas, kas un kā sniedz pirmo vērtējumu radošajai izpausmei?

Galvenais ir dot pārliecību ar pareizo impulsu. Tā ir viena smalka lieta, ko nevar iemācīt, tai jābūt no Dieva. Tā ir mana iekšējā intuīcija. Katrā cilvēkā ir radošā enerģija, kuru dzīve diemžēl apstādina, un vairs nevar tikt uz augšu. Man paliek žēl to cilvēku.

Ir dota tikai viena dzīve, bet viņi, nabadziņi, tiek nopresēti ar visādiem noteikumiem. Vajag atdot cilvēkiem ticību sev. Lai viņi glezno!

Cik daudz jums ir audzēkņu?

Skaitīt gan nebūs pedagoģiski pareizi, bet katru gadu ap simts bērnu un pieaugušo nāk un glezno. Četrdesmit septiņu gadu laikā laikam sanāk ap četri tūkstoši septiņi simti. Vesela liela, slepena partija. Dažreiz saka, ka man ir mafija. Visā Latvijā divdesmit piecas bērnu mākslinieciskās akadēmijas nodaļas. Bez kāda valsts atbalsta.

Piekto gadu bērnu zīmējumi ir skatāmi Rīgas autoostā, un katru gadu tos apskatās apmēram divi miljoni. Neviens darbs nav nozagts. Vienīgi piezvana, kad grib nopirkt. Es esmu uztaisījis tūkstošiem darbus un šo gadu laikā redzējis tūkstošiem bērnu darbu.

Vai tie, kas iziet jūsu skolu, uztur kontaktus, stāsta, kā viņiem klājas?

Tikko bija zvans no Parīzes. Ir audzēkņi Amerikā, Francijā. Bet ļoti ciešu kontaktu mums nav. Kaut kādā ziņā es esmu ļoti neērts, jo - absolūti brīvs. Uz maniem bijušajiem audzēkņiem ir liels spiediens. Piemēram, iestājas augstskolā, bet tur mēģina pateikt, ka Anmanis savā mākslā ir naivs. Studentam ir jāpiekrīt, ja reiz viņš tur ir iestājies.

Bet šad tad, kad kāds audzēknis mani atceras un kaut ko labu pasaka, tā ir samaksa un prieka avots.

Vai var teikt: katrs bērns piedzimst talantīgs??

Jā, noteikti, un ikvienā ir tā vizuālā izteiksme. Jau akmens laikmetā uz alu sienām kaut ko zīmēja. Mazi bērni daudz un forši zīmē, bet tad nāk lielā dzīve, un to vairs nedara.

Kāpēc vispār cilvēks piedzimst? Nu ne jau lai vergotu, vienalga, kādai varai. Cilvēks ir piedzimis brīvs - laimei, priekam, ar prieku darīt savu darbu, apstrādāt savu zemīti.

Es neesmu mācījies spēlēt klavieres, bet man patīk.

Vakar studijā: akti pozē, cilvēki zīmē, bet es spēlēju. Uz studiju nāk tāds Juris Finks. Viņam tagad ir 83 gadi. Es saku: spēlē! Ko tu zaudēsi, ja tu tagad spēlēsi? Un viņš spēlēja tango, bet es dziedāju. Par mīlu, par tālēm, par kaisli. Man patīk radīt kaut ko interesantu.

Jūs runājat par prieku, spēju brīnīties. Ar gadiem šī dabiskā spēja, kas piemīt katram bērnam, pamazām zūd. Mākslinieks laikam atšķiras ar to, ka joprojām brīnās.

Es brīnos no mazotnes. Lai cik man jau gadu, es nepārtraukti turpinu brīnīties un priecāties. Piemēram, cilvēki papīrus dod viens otram, un tā skaitās nauda! Par kaķi priecājos. Man ir liels, deviņus kilogramus smags kaķis vārdā Van Gogs. Viņš skatās kā no kosmosa. Es burciņā kaķim krāju naudu. Reiz izlēmu, ka aiziešu un nopirkšu viņam kaut ko garšīgu. Izberu naudu, bet tie jaunie puiši veikalā saķer galvu un kādu pusstundu skaita. Un to ir izdomājis cilvēks ar savu ģeniālo prātu!

Es domāju, ka cilvēki bieži sev rada nevis prieku, bet kaut kādus nepārtrauktus pārbaudījumus. Ja durvis ir vaļā, kāpēc jālaužas iekšā?

Saulgriežu laikā dabas durvis ir plaši atvērtas. Nudien nav jālaužas – baudi ar pilnu krūti! Kas ir Līgosvētku noslēpums, ka šos svētkus joprojām svin?

Tajā visā ir kaut kāda mistika – visgarākā diena, visīsākā nakts. Kosmiska mistērija, pagānisms, saules pielūgšana. Bet kāpēc gan viena maza tauta nevar pielūgt saulīti? Katram ir tiesības uz sava veida reliģiju. Ja tu nezini, aizej pie pravieša. Bet kurš mums ir pravietis? Es neesmu pravietis, es vienīgi pasaku – klausies sevī un glezno!

Vai vajag meklēt papardes ziedu?

Jā. Būtu jādod atklāts valstisks uzdevums. Valdim Dombrovskim jāpaziņo, ka obligāti visiem jāmeklē papardes ziedi, jo ir kritisks demogrāfiskais stāvoklis. Citādi valstij nav nekāda jēga.

Ne katrs ir gatavs brist papardēs. Ko tomēr Līgosvētkos noteikti vajadzētu izdarīt?

Ticēt! Ja nav ticības vai kāda cilvēka, kam ticēt, var pieiet pie ozola un sajust enerģiju un dzīves ideju. Lai saule sasilda un ozols dod spēku! Un dzīves jēga jau arī varbūt ir kaut kādā mazumiņā. Var paņemt ozola zīli, aiziet uz mežu un ierakt, lai izaug koks. Izdarīt vienkāršas, labas lietas.

Ja mums šī zemīte ir dota un mēs jau tik ilgi esam dzīvojuši, tad vajag ticēt, ka mēs vēl kādus tūkstoš gadus dzīvosim. Galvenais, lai ir brīvs gars. Tad var dzīvot un priecāties par dzīvi.

Labs saturs
6
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU