VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
27. decembrī, 2012
Lasīšanai: 16 minūtes
7
28
7
28

Mūsu vienīgais ceļš mākslā ir izcilība

LV portālam: EDMUNDS LŪCIS, mākslinieks
Publicēts pirms 8 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Edmunds Lūcis: „Nu jau rit trešais gadu desmits, vesela statistiskā paaudze brīvā Latvijā - bez cenzūras, diktāta un aizliegumiem. Rietumeiropā laikmetīgo mākslu aktīvi lieto nepilns pusprocents iedzīvotāju - iet uz izstādēm, pērk, dibina biedrības un fondus. Latvijā tas būtu ap 10 000 cilvēku. Kur viņi ir?!”

FOTO: No E.Lūča personīgā arhīva

„Mūs nenovērtē!” kā allaž, kad runa ir par valsts sniegto atbalstu, dzird no mākslas pasaulei piederīgajiem. Šāds pārmetums laikā, kad lietderības, profesionalitātes un sasniegumu izvērtējums skāris teju visu ministriju pārraudzības jomas, var izklausīties provokatīvs. Par Latvijas kultūras izcilību patlaban nāktos runāt vairāk pamudinājuma izteiksmē, attīstot savu darbību arī ārpus Latvijas, ar skatu no malas vērtē mākslinieks EDMUNDS LŪCIS.

Portfolio

Mākslinieks Edmunds Lūcis dzimis Rīgā, kur studējis Mākslas akadēmijā; savu karjeru sācis kā gleznotājs un turpinājis ar instalāciju veidošanu, performancēm un video mākslu.

Sākotnēji piedalījies izstādēs Parīzē, Tretjakova galerijas izstāžu zālē Maskavā, grafikas triennālē Sanktpēterburgā, bet pēdējos gados viņš uzaicināts savus darbus rādīt Olimpiskās mākslas izstādē Pekinā, Venēcijā, Lucernā, Minhenē un mākslas mesē Berlīnē.

Nākamais gads solās būt ne mazāk pilnvērtīgs – saņemts ielūgums piedalīties Nīderlandes nevalstiskās organizācijas rīkotā starptautiskā izstādē 55.Venēcijas biennālē, kā arī Hamburgā, Dīsburgā, Budapeštā un Bukarestē.

Ko Latvijas māksliniekam nozīmē pārorientēt savu darbību uz Eiropu?

Pirmo reizi ar savām gleznām nonācu rietumos no Berlīnes mūra vēl ar padomju pasi kabatā. Tagad saprotu, cik liktenis bija žēlīgs, ka nokļuvu latviešu emigrācijas aprindās - manas bildes tika apjūsmotas un pirktas, bet jau tad noskanēja pāris trauksmes zvani. Vācijas baznīcu, kurā notika latviešu draudzes dievkalpojumi, bija būvējis izcils arhitekts 60.gados. Koka veidņu nospiedumi kā skarbs dekors, terakotas figūras; baznīca bija gaiša un plaša, svinīga un brīva. Neko tādu savā mūžā nebiju redzējis. Mācītājkungam mājās pie sienas bija četras gleznas, veltītas četriem evaņģēlijiem. Gleznotas abstraktā ekspresionisma stilā, nākušas no Amerikas. Man nopietns šoks - vai tā drīkst?

Pats tikko biju uzgleznojis dubultbildi Torņakalna baznīcas jaunajam altārim, par ko Mākslas akadēmijā saņēmu augstāko vērtējumu un biju pašpārliecināts un lepns (diemžēl projekts nerealizējās). Notika saviesīgs vakars ar latviešu draudzi un manām gleznām, kad trešo reizi nozvanīja trauksmes zvans - jauka un erudīta sieviete neuzkrītoši pateica: tā, kā es, jau nu gan vairs neviens jaunais neglezno. Tas nebija kompliments. Bet pagāja vēl daudz gadu, līdz pats ieraudzīju, ka kaut kas nav labi. Ne tikai man personīgi, bet visai vērtību kopai Latvijas tēlotājmākslā.

Nu jau rit trešais gadu desmits, vesela statistiskā paaudze brīvā Latvijā - bez cenzūras, diktāta un aizliegumiem. Rietumeiropā laikmetīgo mākslu aktīvi lieto nepilns pusprocents iedzīvotāju - iet uz izstādēm, pērk, dibina biedrības un fondus. Tas ir pietiekami, lai māksla ne tikai atražotu sasniegto, bet meklētu jaunus izteiksmes ceļus. Latvijā tas būtu ap 10 000 cilvēku. Kur viņi ir?!

Tad nu, lūk – to, vai mēs gribam vai negribam būt Rietumeiropas mākslas telpai piederīgi, ir jāizlemj skaidri un attiecīgi arī jārīkojas. Jau sākot ar bērnudārzu ir jābūt pilnvērtīgai, mūsdienīgai  kultūras apmācībai. Neticami, bet fakts - rozentāļos mākslas vēsture apstājas pie Raušenberga. Katru gadu Latvijas kultūras vidē nonāk jauni mākslinieki, kuriem nav pat nojausmas, kas šobrīd notiek pasaulē un kāpēc, jo nav zināšanu par pēdējiem pārdesmit gadiem. Un tie ir cilvēki, kuri par valsts naudu ir apguvuši specialitāti.

Man pārmet skarbumu un pat patriotisma trūkumu. Tieši otrādi - es esmu par maz skarbs izteikumos. Ir jāpamostas un jāsaprot - mūsu ir maz, tāpēc vienīgais mūsu ceļš ir izcilība. Mums jābūt  labākiem par citiem. Un pirmais solis uz to ir skaidra situācijas izpratne un vērtējums.

Austrumeiropa un Rietumeiropa ir dzīvojusi katra savā informācijas telpā, dažāda ir sapratne par mākslas uzdevumiem un funkcijām. Kas patlaban ir šīs abas pasaules vienojošais un atšķirīgais mākslā? Ir iespējama gan vērtību sapludināšana, gan to konfrontācija.

Pirmkārt, jāsaprot, ka tēlotājmāksla tāpat kā mūzika nav viengabalaina. Mūzikā diezgan krasi nošķir folkloru, popu, šlāgeri, klasisko mūziku, mūzikas avangardu. Aptuveni tāpat varētu iedalīt tēlotājmākslu. Turklāt gribu sevišķi uzsvērt, ka tas nav ne pozitīvi, ne negatīvi. Negribu noniecināt vai izcelt kādu virzienu, vienkārši jāapzinās, ka pastāv daudzveidība. Korekti būtu salīdzināt atbilstošu "sadaļu".

Jā, Austrumeiropas vai sociālisma bloka mākslas atrautība no Rietumeiropas ir smags mantojums. Tur māksla radās no brīva gara un radošuma. Mūsu gadījumā tā tika pakļauta totalitārisma cenzūrai vai vismaz virsuzraudzībai. Austrumeiropa aizgāja pa amata, profesionalitātes, bet Rietumeiropa – pa radošuma, kreativitātes ceļu.

Taču tas nav raksturīgs tikai Rietumeiropas un Austrumeiropas kontekstā. Šī problemātika, protams, ir arī aktuāla Eiropas un pasaules telpā. Šobrīd Berlīnes Jaunajā nacionālajā galerijā apskatāma izstāde "Sadalītā debess" – "Der geteilte Himmel. Die Sammlung. 1945-1968. Neue Nationalgalerie", kurā tiek pretstatīta mākslas izpratne sašķeltās Vācijas abās daļās.

Ir cilvēciski žēl to kolēģu, kas padomju Latvijā saņēma goda nosaukumus, pat tautas mīlestību, bet šobrīd, ja nav galīgi glupi, ierauga savu nepiederību tam, ko sauc par Rietumeiropas kultūru. Tāpat kā valsts ekonomikā, arī kultūrā šobrīd ir skarbs atskurbuma laiks. Atceros, cik nopietni tika apspriests jautājums "Pēc cik gadiem dzīvosim kā Eiropā?". Tagad pat bērnam skaidrs - varam censties pietuvoties, bet to valstu bagātībai, ko radījušas daudzas paaudzes, varēsim līdzināties kaut kad tālā nākotnē.

Ir jābūt naivam, lai iedomātos, ka kādā nozarē varam sasniegt augstu līmeni, visu citu pametot novārtā. Par Latvijas kultūras izcilību var runāt tikai tālu no profesionālas darbības stāvošs cilvēks. Es to apgalvoju kā savas valsts patriots. Nekad mums neizdosies kvalitatīvas lietas, ja melosim paši sev par savu izcilumu un slīgsim pašapmierinātībā. Var izvēlēties strausa politiku - iebāzt galvu kaut kur un uzbudināti stāstīt, ka viss ir kārtībā, ka tie citi mums nav mēraukla, ka esam "āriešbalti", kas pirms miljons gadiem jau uz Marsa gurķus skābēja. 

Gribu sevišķi uzsvērt: žanrā "māksla pie sienas" mūsu māksla IR izcila. Daudzi jo daudzi mūsu mākslinieki veiksmīgi daiļo pasaules namu interjerus. Izcili profesionāli tiek apgūts iepriekšējos gados pasaulē sasniegtais - citu reizi nepaiet i divdesmit gadu, kad, skat, pie mums tas jau ir atnācis. "Arsenāls" uzmirdz gan Antoni Tapiesa nevērīgajā elegancē, gan Marino Marini melnbaltajā skarbumā.

Latvijas mākslinieku izstādes ārpus Latvijas uzskatu par ļoti nopietnu un patriotisku veikumu. Sevišķi, ja piedalāmies ar līdzvērtīgiem noteikumiem kā rietumu kolēģiem. Diemžēl vēl arvien Austrumeiropas māksliniekiem tiek ierādīta marginālu loma - uzaicina uz kādu frīkšovu - skat, arī tie kaut ko mākslā dara. Tās "tematiskās" izstādes ar dzērājmūļiem, sirpjāmuriem, mēslos noslīkušiem traktoriem tiek rīkotas vēl arvien. Tikko tādu Londonā atklāja Saatchi galerijā.

Latvijas Kultūras kanonā glezniecību pārstāv uz pirkstiem skaitāmi darbi, no kuriem jaunākais ir Borisa Bērziņa Mākslinieks un modelis (1985). 21.gadsimts nav pārstāvēts. Par ko tas liecina?

Es atzīšos godīgi, ka man vēl arvien vārdu salikums "kultūras kanons" iedarbojas kā mulete uz vērsi, un es tur neko nevaru darīt. Ne tāpēc, ka es tur gribētu redzēt citu autoru mākslas darbus, bet tāpēc, ka tas pārāk atgādina popkultūras vērtību sapratni pēc šablona: "100 labākās vietas, kas pasaulē jāredz", "100 labākie mākslinieki", "100 gleznas, kas jāzina" utt.

Ja mēs esam vienotā Eiropas kultūras telpā, tad izcelt kādu no Latvijas mākslas un to "lietot" kā "nacionālu komponentu" man šķiet bezsakarīgi un nepiemēroti. Ja mēs esam nobijušies, nepārliecināti par sevi, baidāmies iziet pasaulē un lietojam "vietējā ciema" skaistumkonkursu, tad es to neatbalstu.

Liela loma ir mākslas kritikai. Tā var būt orientēta gan laikmetīgi, gan konservatīvi, gan angažēta, gan brīva, gan konformistiska. Mākslas kritika mākslu var gan celt, gan gremdēt. Kas šajā ziņā notiek Latvijā?

Mākslas kritikas nozīme un tās nepieciešamība nav saprasta. Latvijā ir tikai viens vizuālo mākslu žurnāls, turklāt tā mērķis ir mākslas procesu atspoguļojums, nevis analīze un spriedumi. Visos plašsaziņas līdzekļos dominē aprakstošais un informējošais līmenis.

Mākslas kritika kā pilnvērtīga nozare, kurā recenzijas veido, ievērojot noteiktus kritērijus, formātus un metodoloģiju, Latvijā nepastāv. Mākslas kritiķim jābūt kā katalizatoram, kas kādas noteiktas tēmas ietvaros definē strīdīgos jautājumus, formulē tēzes, rosina diskusiju utt. Vēl viens aspekts, par ko jārunā, ir mākslas kritikas saistība ar mākslas tirgu, kas normālā situācijā nevar pastāvēt bez kritiķu kā novērtētāju viedokļa. Ļoti gaidu mākslas kritiku Latvijā.

Vienmēr aktuāls bijis jautājums par valsts kultūras politiku, finansējuma sadali mākslai. Cik lielā mērā, runājot par valsts atbalstu mākslai, būtu jāņem vērā tās saprotamība, atbilstība sabiedrības, kas ir arī finansējuma avots, gaumei?

Gaume - tas, ko uzskata par vēlamu, piemērotu. Vienīgā gaume, par ko nestrīdas, ir gastronomiskā gaume. Runājot par sabiedrības piekrišanu kādām idejām, prātā nāk tikko Berlīnē apmeklētā fonda "Terora topogrāfija" (Stiftung Topographie des Terrors) izstāde un šīs ekspozīcijas aktualizētā 1936.gadā uzņemtā fotogrāfija, kurā redzami kuģu būvētavas strādnieki un skatītāji pēc Ādolfa Hitlera uzrunas. Tikai viens vienīgs strādnieks atsakās no Hitlera sveiciena. Tāpēc es būtu uzmanīgs, ņemot vērā sabiedrības vairuma viedokli tik sarežģītā un jutīgā jautājumā kā māksla.

Jau pieminēju, cik uzskatāmi ir, ja tēlotājmākslu salīdzina ar skaņu mākslu. Protams, ir normāli, ka lielāko daļu aizņem Radio 2 un tam atbilstoša tēlotājmāksla. Tā tam būs būt. Viss ir labi līdz brīdim, kad milzu masa apzinās savu spēku. Tad uznāk murgi, ka tā arī ir tā "ĪSTĀ un PATIESĀ" māksla, kam atbalsts un finansējums pienākas. Kādas tik aprobežotības un stulbuma pilnas replikas un "spriedumi" nav jādzird, kad runa ir par operas finansējumu! Skarbs fakts - masu pasūtījums reti kad ir mākslas parādība. Ne grupas jaunradē, bet mākslinieka darbnīcā notiek mākslas radīšanas brīnums.

Mums, totalitārismā augušajiem, tīk žēloties, jo sevišķi par pamatu graušanu un neiespējamo visatļautību. Ir komfortabli un viegli, ja ir noteiktas robežas. Tā suns paliek rāms un apmulsis, ja nejūt vairs žņaudzošo ķēdi ap kaklu. Mums visiem gribas brīvību, ja tikai kāds pateiktu, ko ar to darīt. Ko gan var gaidīt no mākslas izpratnes, ja sabiedrībai ir skaidrs, ka ierobežojošie likumi domāti "ļaunajiem", bet atbalstošie likumi "labajiem", ka nav kādas universālas tiesības.

Nekad neesmu pretendējis uz valsts finansējumu savai darbībai. Iemesli dažādi - neprasme rakstīt projektus, slinkums saņemties, nevēlēšanās ļaut aizskart savu darbu cilvēkiem, kurus profesionāli vērtēju zemu. Varbūt tik ļoti esmu ticējis tam, ko daru, ka esmu bijis pārliecināts - palīdzība pienākas tiem, kas nespēj paši. Katrā ziņā nebūtu atteicies no palīdzības, bet lūgt - neesmu tā audzināts. Protams, ka ir apskaužami, ja ir kā, piemēram, Vācijā - atbalsta fondu, biedrību, valsts un pašvaldību institūciju saraksts vien uz daudzām lapām rakstāms.

Kultūras ministrijas definētajos darbības virzienos izcelts mērķis "nodrošināt sabiedrības vajadzībām atbilstošas kultūrizglītības ieguves iespējas". Droši vien būtu diezgan sarežģīti definēt, kādas ir šīs vajadzības. Taču ko ir iespējams pateikt par iespējām saņemt eiropietim atbilstošu kultūras izglītību Latvijā?

Man atliek piekrist, ka šādi dokumenti bez komentāriem, skaidrojumiem ir bezjēdzīgs vārdu savirknējums. Kurš noteiks, kas ir atbilstošs – ministrs, ierēdnis, konsultants? Gribu vēlreiz uzsvērt, ka bez skaidrojuma vai komentāriem jebkura diskusija ir bezjēdzīga un tukša.

Kultūras izglītība sākas jau bērnudārzā, tad skolā. Ja pēc jaunā koncepta ir paredzēta viena stunda nedēļā, tad mēs audzinām paaudzi, kuras kultūras intereses būs atbilstošā līmenī. Var jau Latvijā izveidot kādu absolūti izcilu mākslas-kultūras augstskolu, bet, ja šeit nebūs sabiedrība, kas šo produktu lietos, tam, manuprāt, nebūs nekāda jēga.

Kultūras ministrijas plānošanas dokumentos izvirzīts mērķis nodrošināt profesionālās mākslas produktu kvalitāti un pieejamību sabiedrībai, kā arī sekmēt to daudzveidību un izcilību, īpaši veicinot radošo industriju attīstību un konkurētspēju. Kā, tavuprāt, tas īstenojas?

Vārdi "profesionālā māksla", "kvalitāte", "pieejamība", "attīstība", "konkurētspēja" savienojumā ar finansējumu, ko piešķir valsts (respektīvi, finansējuma praktiska neesamība), ir nelietība. Kā piemēru izmantošu krievu valodu. Senkrievu vārds блуд (tulkojumā – netiklība, nešķīstība) ir salikteņa словоблудство daļa. Viss dokuments ir словоблудство.

Ir mākslinieki, kas panākumus pasaulē gūst, nevis pateicoties valsts un sabiedrības atbalstam, bet drīzāk par spīti tā trūkumam. Šajā ziņā Latvija, iespējams, ir pateicīga vide daudziem... Varbūt vari kādu nosaukt?

Protams, tā ir. Sabiedrības vairākums tā arī nekad neuzzina par šo mākslinieku panākumiem. Tikai pirms pāris gadiem Latvijā sāka runāt par vienīgo (!!!) pasaules līmeņa mākslinieci Viju Celmiņu. Būtu bijis interesanti veikt aptauju, cik daudziem toreiz viņa bija zināma. Paskaidroju, ka ar izcilību es saprotu viņas aktīvu dalību muzeju (MOMA, Tate), izstāžu zāļu ekspozīcijās un mākslas tirgū (Sotheby’s, Christie’s, Fischer, Lempertz u.c.).

Ir mākslinieki, kuru biogrāfijās neapšaubāmi ir norādīta piederība Latvijai – pirms gadiem desmit uzzinājām par daugavpilieti Marko Rotko, bet vēl arvien nepazīstams un nezināms ir Šterns (Maurice Sterne) – viens no amerikāņu klasiskā modernisma pamatlicējiem, Ņujorkas mākslinieku savienības priekšsēdētājs. Viņam bijušas arī personālizstādes Ņujorkas Modernās mākslas muzejā.

Meklēt savu izpausmes veidu, būt māksliniekam laikā, kuru raksturo kā vērtību relatīvisma laikmetu, varētu būt ārkārtīgi sarežģīti? Kā tu izvēlies, vai kas nosaka tavus radošos meklējumus, to virzību?

Visā mākslas telpā visos laikos ir bijis viens jautājums, uz kuru centušies atrast atbildes mākslinieki sākot ar Altamiras klinšu zīmējumiem līdz pat šodienai. Un esmu pārliecināts – šis jautājums būs aktuāls tik ilgi, cik pastāvēs cilvēce, proti – KAS IR PASAULE? Arī šobrīd kāds mākslinieks, sava talanta, prāta un prasmju iegrožots vai balstīts, mēģina atrast šo atbildi sev un visiem.

Interviju vēlētos noslēgt ar citātu, ko teicis kāds mākslinieks, kas bija traks un veiksmīgs: "Mēs, mākslinieki, esam dīvaini ļaudis. Ja mums sasies rokas, iemetīs cietumā, mēs tik un tā zīmēsim ar savu mēli uz celles putekļainās grīdas." Pablo Pikaso.

Labs saturs
28
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU