VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
23. janvārī, 2013
Lasīšanai: 16 minūtes
1
12
1
12

Eva Ikstena-Strapcāne: jauniešiem ir iespējas būt individualitātēm un sevis apziņai

LV portālam: EVA IKSTENA-STRAPCĀNE, žurnāliste
Publicēts pirms 8 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Eva Ikstena: "Tas, kas satrauc mani pēc visa, ko pasaulē esmu redzējusi, ir, ka savā domāšanā kā šaurās kartupeļu vagās fokusējamies tikai uz renesansi, apgaismību, mūsu vēsturi, mums pašiem, taču neredzam, kas notiek citur - Ķīnā, Krievijā, Āfrikā. Nespējam sevi asociēt kā globālus pilsoņus."

FOTO: Kalvis Kalsers

„Viņi saviļņos šos mazos ūdeņus, liks tiem no dīķa kļūt par okeānu,” par jaunu cilvēku potenciālo pienesumu Latvijai aizrautīgi saka žurnāliste, jaunatnes politikas veidotāja un entuziaste EVA IKSTENA-STRAPCĀNE. Taču, lai tas piepildītos, ir jāuzdrošinās pacelt buras plašākam peldējumam.

Eva Ikstena-StrapcāneLatvijas Jaunatnes padomes prezidente (2007-2009), piedalījusies Jaunatnes likuma izstrādē, 2008.gadā vadījusi Jauniešu ministru kabineta projektu, lai veicinātu jauniešu līdzdalību valsts politiskajā dzīvē. 2009.gadā ieguvusi filozofijas bakalaura grādu Latvijas Universitātē. Viena no Latvijas Televīzijas raidījuma "Viss notiek" veidotājām, žurnāliste, biedrības "Ascendum" valdes locekle. Pagājušajā gadā projekta "Volunteering against Poverty" ietvaros 262 dienas pavadīja Indonēzijā, kur veidoja filmu par nabadzību.

Latvija – mūsu vienīgās mājas – ir zaļa un sakopta, radoša vieta, par kuras ilgtspējīgu attīstību mēs visi un katrs no mums esam atbildīgi nākamām paaudzēm. Tā diezgan patētiski teikts nupat publicētajā Nacionālās attīstības plānā (NAP) 2014.–2020.gadam. Sakiet, kādas, jūsuprāt, ir jauniešu vīzijas par valsts nākotni šajā desmitgadē?

Atskatoties, kādi bija jaunieši pirms desmit gadiem, kāda bija viņu līdzdalība pilsoniskajās aktivitātēs, jāsecina, ka pārmaiņas ir fantastiskas. Jaunieši kļuvuši daudz aktīvāki, saprotošāki, erudītāki. Tiek meklēti un atrasti jauni veidi, kā līdzdarboties. To apliecina kaut vai manabalss.lv un citas sociālo tīklu aktivitātes.

Domājot par to, kas varētu būt pēc 10 vai 20 gadiem, man šķiet, ka NAP vīzija ir ļoti laba: tur ir izcelta mūsu unikalitāte – veselīga sabiedrība veselīgā vidē. Vienīgais veids, kā mēs, maza sabiedrība, varam izdzīvot. Tas ietver labu izglītību, pilsonisku sabiedrību, kultūras apziņu. Mums nav jābaidās tik daudz no emigrācijas un imigrācijas, cik no tā, ka nespēsim sakurt sev uguni uz kalna. Cik ilgi tā degs, tik arī dzīvosim. NAP vīzija kopumā, manuprāt, ir labs pamats labai nākotnei.

Latvija integrējas Eiropā, gatavojas nākamgad ieviest Eiropas vienoto valūtu. Vai šodienas jaunietim ir svarīgi piederēt ne tikai Latvijai, bet būt arī eiropietim pēc būtības, piederīgam Eiropas kultūrai?

Man šķiet, ka tieši mana paaudze pilnvērtīgi izjūt sevi kā Eiropas pilsoņus. Domāju, ka lielākā daļa manu vienaudžu bijuši saskarē ar dažādiem Eiropas izglītības projektiem, studentu apmaiņas programmām. Mēs dzīvojam vidē, kur Eiropa ir neatņemama aktīvas dzīves daļa. Ceļojam Šengenas zonā, braucam mācīties un veidojam karjeru Eiropā. Tādēļ arī esmu par eiro ieviešanu, jo tas ir loģisks solis vidē, kurā dzīvojam. Nupat, respektējot mūsu identitāti, ir iznākušas Latvijas eiromonētas. Ļoti skaistas, ar Mildu otrā pusē. Eiropeiskais neizslēdz latvisko. Tikai mūsu pašu ziņā ir tas, vai cenšamies to akcentēt.

Būt eiropietim nozīmē būt apguvušam zināmu kultūras bagāžu. Ņemot vērā, ka lasīšana, vēstures un universālu zināšanu apgūšana šodienas jauniešiem nav pārāk raksturīga, vai tomēr nerodas pamats zināmai skepsei par jaunatnes eiropeiskumu?

Es, protams, nevaru uz šo jautājumu atbildēt visaptveroši. No vienas puses, lasīšana, literatūra nav pārāk populāra. No otras, tā piedzīvo jaunas iespējas. Mūsu dzīvē ienāk arvien jauni iespējas, jauni veidi, kā lasīt. Literatūra ir pieejama ne tikai grāmatas formātā un ne tikai par maksu. Jaunāko prozu un dzeju, tāpat kā sabiedriski politisko informāciju, kas palīdz veidot patstāvīgu domāšanu un pilsonisko attieksmi, piedāvā dažādas interneta vietnes. Tas apliecina, ka nav tik traki, tikai jāprot parādīt veidus, kā interesanti lasīt, ko lasīt un kāpēc to darīt.

Ir jāfokusējas ne vien uz literatūras klasikas, bet arī uz jaunāko latviešu literātu darbu iekļaušanu skolu programmās. Iespējams, sadarbībā ar skolām viņi būtu gatavi savas grāmatas publicēt elektroniskā formā. Es pati labprāt gan lasu elektroniski, gan klausos grāmatas audio formātā. Tas nozīmē, ka šis veids spēj uzrunāt.

Ne tikai Latvijā, arī Eiropā vēsture un literatūra ir izkritušas no populārāko mācību priekšmetu skaita. Vai tas nerada pamatu bažām?

Tā kā gadu esmu dzīvojusi Indonēzijā, apmeklējot skolas un tiekoties ar skolēniem, man ir iespēja salīdzināt. Indonēzijā runājot ar ķīniešu studentiem, atklājas, ka viņi vispār var nesaprast, kāpēc ir jālasa. Cenšoties ekonomikā "uzvarēt" Eiropu, viņi domā, ka nākotnes pamatā ir matemātika un inženierzinātnes, atstājot novārtā literatūru, vēsturi un paši savu identitāti. Uz šī fona mēs Eiropā joprojām izskatāmies labi.

Taču, protams, jāmeklē, kā humanitāros priekšmetus padarīt saistošus. Tādas iniciatīvas kā "Iespējamā misija" noteikti spēj radīt jaunas formas, ne tikai mācīt literatūru un vēsturi, bet arī radīt sabiedrībā diskusiju par to.  

Kā Eiropas kontekstā, jūsuprāt, vērtējama Latvijas izglītības sistēma?

Droši vien nespēju to novērtēt kopumā, taču man šķiet, ka joprojām nespējam starpdisciplinarizēt daudzus priekšmetus. Studējot Amerikā, sapratu, ka filozofs var studēt arī fotogrāfijas vēsturi un zinātni. Studentiem diskusijas un informācijas apmaiņa ir pavisam citā līmenī. Mēs Latvijā neprotam veidot šos savienojošos tiltus, apvienot zināšanas.

Otra problēma – skolās un augstskolās joprojām par maz runājam par aktuālo kā lietu, kas būtu jāapgūst. Piemēram, fotogrāfijas pasniedzēja Viskonsīnas universitātē katru lekciju sāka ar apskatu par jaunākajām izstādēm ne tikai ASV, bet arī Eiropā. Mūsdienu mākslas pasniedzējs mūs veda uz Čikāgu, lai parādītu jaunākās ēkas, atklātu, kā vēsturiskais savienojas ar moderno praksē. Katru nedēļu, apgūstot aktuālo, skolēns vai students mācību iestādi pabeidz daudz sagatavotāks reālai dzīvei.

Esmu novērojusi, ka Latvijas skolās par maz diskutē par aktualitātēm valstī un pasaulē, par jaunāko, kas izskanējis ziņās. Manuprāt, liela problēma, kas neļauj mums izrauties no provinciālisma, ir tā, ka neskatāmies ārzemju ziņas un nelasām ārzemju presi. Tādēļ nespējam pilnvērtīgi diskutēt par aktualitātēm, globālās norises nesaistām ar sevi.

Rietumu pasaules problēma ir steiga, ko norvēģu sociālantropologs Tomass Ēriksens jau pirms desmit gadiem raksturojis kā "mirkļa tirāniju". Daudzos gadījumos jauniešiem nepietiek laika kārtīgi izlemt, ko dzīvē grib sasniegt. Kā mazināt steigas ietekmi uz mūsu dzīves notikumiem?

Jā, mūsdienās, kad viena pēc otras parādās dažādas mācību un karjeras iespējas, kuras bieži vien tiek piedāvātas ar kādiem pievilcīgiem nosacījumiem, piemēram, bez maksas, steigties izmantot izdevību jauniešus mudina gan vecāki, gan skolotāji. Nereti cilvēks šādi tiek bakstīts no visām pusēm, neļaujot tam pašam izsvērt, ko īsti vēlētos. Tā rodas situācijas, ka students otrajā kursā atjēdzas, ka mācās to, kas pavisam neinteresē. Tomēr arī tad nereti tiek atrunāts mainīt studijas ar argumentiem, ka nevar pamest iesākto, zaudēt naudu, ka ir budžeta vieta u.tml. Taču, ja šis students izmantotu tās brīnišķīgās iespējas, ko patlaban studējošajiem piedāvā Eiropa, viņš ietaupītu gan laiku, gan naudu, gan pārdzīvojumus.

Steigu Rietumu pasaules dzīvesveidā mēs izmainīt nevaram, tomēr iespēja tajā apstāties, lai atrastu brīdi pārdomām, joprojām ir katram, kas patiešām vēlas ieklausīties sevī. Svarīgi ir arī spēt atzīt kļūdas savā izvēlē, lai turpinātu ko citu, nevis baidīties, ko par šādu soli teiks sabiedrība, kurā kļūdu atzīšana nav pārāk populāra. Nav arī populāri būt viduvējībai: ir jābūt veiksminiekam, ko cilvēki pāri saviem spēkiem cenšas visiem pierādīt. Taču patiesībā būt viduvējībai ir pilnīgi okei! Reti kurš to pieņem.

Dilemma, vai dzīvot pēc sabiedrībā dominējošiem priekšstatiem vai saskaņā ar saviem principiem?

Te atkal ir saruna par NAP, kurā atgriežamies pie vērtībām. Iet pret meinstrīmu ir grūti jebkurā sabiedrībā. Sekošana tam ir bijusi visos laikos, tendences mūžam mainīsies, taču svarīgi, lai tomēr pastāvētu kādas definētas virsvērtības, kādas šajā gadījumā ir noteiktas NAP.

Vai vērtības, kas bāzējas kristietības un apgaismības laikmeta idejās un ir atzītas par Rietumu civilizācijas pamatu, vispār var saglabāt dzīvotspēju jauno eiropiešu patēriņa kultūrā?

Tas, kas satrauc mani pēc visa, ko pasaulē esmu redzējusi, ir, ka savā domāšanā kā šaurās kartupeļu vagās fokusējamies tikai uz renesansi, apgaismību, mūsu vēsturi, mums pašiem, taču neredzam, kas notiek citur - Ķīnā, Krievijā, Āfrikā. Nespējam sevi asociēt kā globālus pilsoņus. Te sākas problēmas gan biznesā, gan literatūrā, gan visā attīstībā.

Man liekas, ka runāt par Eiropas vērtībām vispār ir ļoti slideni. No vienas puses, jā – mūsu vērtības ir vienlīdzība, cilvēktiesības. Bet no otras – mēs, eiropieši, esam izraisījuši pasaules karus, ar savām patērnieciskajām vajadzībām radījuši nabadzību, nesaskaņas, militārus konfliktus daudzviet pasaulē, ko ar mūsu vērtībām vairs nespējam sasiet.

Varētu gan iebilst, ka minētās problēmas rada nevis eiropeiskās vērtības, bet gan tieši to neievērošana…

Piekrītu, bet tas ir būtiski, ka sabiedrība rada diskusiju par patstāvīgu domāšanu, par cilvēka pienākumu. Nesaprast ar cilvēktiesībām tikai sevi un savu reģionu.  Domāju, katram, kas uz to spējīgs, ir pienākums paņemt vēl vienu citu un pacelt līdz augstākam līmenim. Attīstību rada nevis tas, ka cilvēkam ir jaunākās paaudzes mobilais tālrunis, bet tas, ka viņam ir patstāvīga doma un spēja būt oriģinālam.

Smaga problēma, kas kavē valsts attīstību kopš neatkarības atgūšanas, ir arī konfrontācija starp latviešiem un krievvalodīgajiem, ko pastāvīgi izmanto politiskā populisma piekritēji. Cik lielā mērā, jūsuprāt, šodienas jauniešiem šis dalījums ir un būs aktuāls?

Paldies Dievam, redzu, ka manu draugu lokā, mana vecuma sabiedrībā šī etniskā aizvainojuma gandrīz nav. Esmu dzimusi 1986.gadā un kaut ko no tā arī redzējusi. Skumjā ziņa: ilgstoši dzīvojot ar etniskajām nesaskaņām, Latvijas sabiedrība ir zaudējusi gan morāli, gan ekonomiski, gan intelektuāli, un tas nebeidzas. Vēlēšanas un referendumi mūs turpinās šķelt. Referendums par valsts valodu – jā, latvieši apliecināja, ka sava valoda mums ir svarīga, taču – vai tas Latvijas sabiedrībai kaut ko deva? Domāju, ka nē. Tas ir sāls vecākās paaudzes brūcēs un saindē arī jaunāko.

Vai latviešu un krievu jaunatne nav divas atšķirīgas pasaules? 

Jā un nē. Ir lietas, kurās latviešu un krievu jaunatne ir vienota – mēs klausāmies vienu un to pašu popmūziku, pusdienojam vienās un tajās pašās ēstuvēs, valkājam vienus un tos pašus apģērbus un droši vien fanojam par līdzīgām lietām, bet mūs šķeļ vēsture, bieži vien kaut kādā ziņā vecāki un divas atšķirīgas informatīvās telpas. Ļoti žēl, jo daudzos gadījumos šīs abas puses labprāt sadarbotos, apvienojot savu pieredzi un zināšanas, piemēram, kopīgā biznesā.

Pasaulē ir pietiekami daudz valstu ar vairākām lielām nacionalitātēm, piemēram, ASV, kur dažādās kultūras, pieredzes un prasmes tiek izmantotas sabiedrības bagātināšanai. Ir diezgan briesmīgi, ka pat tad, ja no kādas citas valsts iebrauc speciālists, lai strādātu Latvijā, uztveram to kā draudu savai tautai un nespējam saskatīt ieguvumu valstij un sabiedrībai. Manuprāt, tas, ka mūsu jaunieši brauc prom, nav slikti. Daļa atgriezīsies, radīs jaunas vērtības, jaunas darbavietas, jaunu pieredzi. Viņi saviļņos šos mazos ūdeņus, liks tiem no dīķa kļūt par okeānu. 

Saskaņā ar Jaunatnes likumu jaunietis ir persona vecumā no 13 līdz 25 gadiem. Tādu Latvijā ir ap 400 000 – ievērojama sabiedrības daļa. Kādas, jūsuprāt, ir jauniešu iespējas līdzdarboties valsts politiskajā dzīvē?

Labā ziņa ir tāda – ja kāds vēlas, iespēju pietiek. Jauniešu ministru kabinets man bija vistiešākais apliecinājums, ka bez jebkādas pazīšanās vai ietekmēšanas, bet vienkārši – aizrakstot vai piezvanot, piemēram, ministrijām, Ministru prezidentam vai Valsts prezidentam, visas durvis bija atvērtas. Mana pieredze liecina, ka cilvēks, kas nāk ar konstruktīviem priekšlikumiem, netiek noraidīts.

Sliktā ziņa – maz šīs iespējas izmanto. Tomēr nevajadzētu arī ļauties lielai kritikai, jo ir mainījušās līdzdalības formas – jaunieši izmanto jaunās iespējas publiskajā telpā: sociālos tīklus, interneta platformas un citas iniciatīvas. Viņi varbūt vairs neies piketēt vai pie ministra ar priekšlikumiem, bet savas intereses paudīs feisbukā.

No Indonēzijas esmu rakstījusi ārlietu ministram Rinkēvičam par neskaidrībām ar vīzām un sagaidījusi tūlītēju reakciju. Kad Indonēziju piemeklēja zemestrīce, tviterkonts Ārlietu ministrijā jau pēc pusstundas jautāja, vai man un manam vīram tur viss ir kārtībā. Tas radīja sajūtu, ka mana valsts ir tepat tuvumā un būt tās pilsonim ir vērtība.

2008.gada 8.maijā tika pieņemts Jaunatnes likums, kam bija jānodrošina efektīva jaunatnes politikas īstenošana. Kā sekmējusies likuma izpilde dzīvē?

Neveiksme bija tā, ka, sākoties krīzei, daudzām jaunatnes lietussarga organizācijām nebija iespējams rast finansējumu. Tai pašā laikā daudzās pašvaldībās, pateicoties skaidram likumiskam pamatam, tika aktivizēti jauniešu centri. Tas, manuprāt, ir sekmējis tieši reģionu attīstību jaunatnes politikas jomā. Varbūt darbā ar jaunatni kaut kur pietrūcis kompetences, taču viss jau vienmēr sākas ar sākumpunktu un attīstību.

Vai par Latvijas jaunatni tomēr nav jārunā kā par sadalītu sabiedrības daļu - latvieši un krievi, labi izglītotie un neizglītotie, pārtikušie ar labām iespējām un trūcīgie bez tām, pilsētnieki un laucinieki?

Jā, tā ir. Rīga un pārējā Latvija ir divas dažādas valstis. Tāpēc es priecājos par jaunatnes politiku, kas šīs atšķirības izlīdzina, aktivizē jauniešus. Pašvaldības īsteno apmaiņas programmas, paverot viņiem iespējas iegūt citu pieredzi, pašapziņu, pasaules skatījumu. Tagad interneta laikmetā cilvēks var apgūt ļoti daudz jauna, ja vien grib un prot to atrast. 

Ir izstrādāts reemigrācijas atbalsta pasākumu plāns. Cik ticams, ka uz ārzemēm izbraukušie jaunieši, kas tur patlaban strādā vai mācās, atgriezīsies Latvijā?

Labi, ka par to beidzot sākts diskutēt. Taču to vajadzēja darīt jau daudz agrāk. Otrkārt, ir uzkrītoši, ka mēs dzirdam brēkšanu par tiem, kas aizbrauc, bet nedzirdam neko labu par tiem, kas atgriežas. Viņus neredz. Un bieži vien tie nav cilvēki, kas bija aizbraukuši izmisuma dzīti. Daudz ir tādu, kas uz ārzemēm devušies biznesa lietās, ar augstāko izglītību, kas bieži vien iegūta tādas vietās kā Kembridža vai Oksforda.

Reemigrācija nevar būt mākslīga. Ja mēs nespējam to izdarīt, ir jāizdomā veids, kā ar aizbraukušajiem komunicēt. Viņi ir jāiesaista Latvijas norisēs, diskusijās, jārada iespēja piedalīties elektroniskās vēlēšanās. Ja cilvēkam ir saikne ar Latviju, viņš tai nav zudis un, iespējams, ja apstākļi ļaus, arī atgriezīsies.

Ko, atskatoties uz pērn Indonēzijā pavadītajiem deviņiem mēnešiem, kuru laikā gatavojāt filmu par nabadzību, tagad labprāt teiktu par Latviju?

Mēs nenovērtējam milzīgās privilēģijas, kas mums ir salīdzinājumā ar daudzām citām valstīm, kur valda visaptveroša korupcija, ekspluatācija. Tur daudzi nezina, ka bērns jāved pie ārsta vai kā izvairīties no grūtniecības. Vismaz deviņas klases mums šķiet pašsaprotamas, bet, piemēram, Indonēzijā – nē. Mums ir iespējas mācīties bez maksas, būt individualitātēm, mums ir idejas, sevis apziņa – tie ir būtiski priekšnosacījumi attīstībai.

Labs saturs
12
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU