Publicēts pirms 11 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Izglītības trūkums vai tās nepiemērotība darba tirgus prasībām tūkstošiem jauniešu ierindo bezdarbnieku vai ekonomisko emigrantu rindās.
FOTO: Edijs Pālens/ LETA
Izglītība un nodarbinātība vistiešākajā veidā nosaka gan cilvēka sociālās labklājības līmeni, gan spēju pastāvēt kā pilnvērtīgam sabiedrības loceklim. Jau esoša vai nākotnē sagaidāma bezdarba problēma patlaban skar tieši jauniešus, kam turpmāk būs jāveido Latvijas sabiedrības pamats. Diemžēl trio, kam nāktos nodrošināt jaunu cilvēku sekmīgu pāreju no skolas sola uz darba tirgu – valstij, darba devējiem un pašiem jauniešiem –, joprojām neizdodas efektīvi sadarboties šī mērķa īstenošanā. Tā secināms pēc šonedēļ notikušā Saeimas un Nevalstisko organizāciju (NVO) foruma "Stabilitāte. Attīstība. Partnerība".
Piedāvājums neatbilst pieprasījumam
Atbilstoši Jaunatnes likumam, par jauniešiem uzskatāmas personas vecumā no 13 līdz 24 gadiem. Tādu Latvijā ir apmēram 255 tūkstoši. No tiem mācās 153 tūkstoši, 80 tūkstoši strādā, bet darba meklētāju rindās ir 22 tūkstoši - desmitā daļa no bezdarbnieku kopskaita valstī. Divām trešdaļām no darba meklējumos esošajiem jauniešiem ir zems izglītības līmenis.
Tieši pietiekamas izglītības trūkums tiek minēts kā jauniešu nodarbinātības problēmas galvenais iemesls. Taču pēc vispārējās izglītības iegūšanas ( vidusskolas beigšanas) mācības Latvijā neturpina 36% jauniešu, bet pēc pamatizglītības – 5,4 procenti. Augstskolas, nepabeiguši studijas, pamet 16% jauniešu. Ņemot vērā, ka Latvijā šādiem cilvēkiem nodarbinātības perspektīvas ir neiepriecinošas, bet, piemēram, Norvēģijā mazkvalificētu darbu veicēji saņem sešas līdz astoņas reizes lielāku atalgojumu nekā šeit, ir skaidrs, ka nepietiekami izglītotie jaunieši ievērojami papildina ne tikai bezdarbnieku, bet arī emigrantu rindas, norāda Labklājības ministrijas parlamentārais sekretārs Arvils Ašeradens.
Taču arī skolas apmeklējošo jauniešu nodarbinātības izredzes nākotnē ne vienmēr ir drošas, jo iegūtā izglītība var izrādīties darba tirgus prasībām neatbilstoša. Patlaban tas ir orientēts uz atsevišķām ražošanas nozarēm, eksaktajām, inženierzinātņu un informācijas tehnoloģiju specialitātēm. Tādēļ būtu vairāk jāakcentē eksakto un dabaszinātņu mācību priekšmetu apgūšana skolās, vienlaikus attīstot sadarbību starp tām un darba devējiem, tāpat jānodrošina un jāpaplašina mācību prakses nodarbības, uzskata Latvijas Darba devēju konfederācijas izglītības un nodarbinātības eksperte Anita Līce.
"Divām trešdaļām no darba meklējumos esošajiem jauniešiem ir zems izglītības līmenis."
Viņa arī norāda: patlaban vidējo profesionālo izglītību izvēlas 36% jauniešu, taču jāpanāk, lai šādu izvēli izdara vismaz puse. Šim principam un plašākai sadarbībai ar darba devējiem vajadzētu plašāk turpināties arī augstākajā izglītībā. Šāda prakse novērstu arī patlaban izplatīto situāciju, kad jaunus cilvēkus ar izglītību, bet bez darba pieredzes daudzi darba devēji atraida.
Darba tirgus prasības laika gaitā gan var mainīties, un, kā uzsver Latvijas Studentu apvienības prezidents Mikus Dubickis, arī studiju virzieniem ne tikai jācenšas pielāgoties darba tirgum, bet arī jāveido tas. Taču izglītības un darba tirgus prasību savstarpējā atbilstība nav vienīgā problēma - valstī joprojām pietrūkst jaunu darbavietu, bet nereti zemais atalgojums esošajās daudzus nemotivē uz aktīviem darba meklējumiem, norāda Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības nacionālā koordinatore Ruta Porniece. Darbavietu trūkums laukos liek domāt par nepieciešamību veidot reģionālos attīstības centrus.
Konkurētspējīgas izglītības nodrošināšanai un jauniešu nodarbinātības veicināšanai gan nacionālajā, gan pašvaldību līmenī tā vai citādi pievēršas svarīgākie valsts rīcībpolitikas dokumenti – Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030.gadam, Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2014.–2020.gadam, gan jo īpaši - Jaunatnes politikas pamatnostādnes 2009.–2018.gadam, kā arī Jaunatnes likums. Taču praksē minēto problēmu risināšana nav vainagojusies ar dokumentos deklarētajiem darbiem un sasniedzamajiem rezultātiem.
Tā, piemēram, daudzās pašvaldībās joprojām nav jaunatnes lietu speciālistu, kam saskaņā ar Jaunatnes likumu vajadzētu tur būt, atgādina biedrības "Latvijas Pilsoniskā alianse" direktore Rasma Pīpiķe. Formāli jaunieši tiek aicināti piedalīties jaunatnes politikas izstrādē un tās īstenošanā, taču praksē tas notiek tikai daļēji. "Vajadzētu saskatīt to, ka jaunatnes politikai ir jābūt daļai no cilvēkresursu izmantošanas politikas valsts līmenī," rezumē NVO līdere.
Jauniešu organizācijām pietrūkst efektivitātes
Jaunatnes politikas īstenošanā īpaši svarīga ir aktīva un efektīva jaunatnes nevalstisko organizāciju darbība. Diemžēl patlaban to darbība nav pietiekami rezultatīva. Tam ir gan subjektīvi, gan objektīvi iemesli.
Pirmkārt, jaunatne nav nodalāma no visas pārējās sabiedrības, atzīst R.Pīpiķe. Ja tā nav pilsoniski aktīva, šī problēma izpaudīsies arī jauniešu NVO darbībā. Otrkārt, jaunieša vecuma īslaicīgums šīs organizācijas pakļauj biežai biedru un līderu mainībai, kas kaitē ilgtermiņa aktivitāšu īstenošanai. Vēl jauniešu NVO ir spiestas ātri pielāgoties izmaiņām un steigšus sev vajadzīgajiem nolūkiem izglītot jaunos biedrus un dalībniekus.
"Studiju virzieniem ne tikai jācenšas pielāgoties darba tirgum, bet arī jāveido tas."
Treškārt, kā norāda Latvijas Jaunatnes padomes valdes locekle Karīna Voronova, lielai daļai jauniešu vienkārši nepietiek laika pilnvērtīgai darbībai organizācijās, jo paralēli vēl ir jāmācās un jāstrādā. Ievērojami šķēršļi esot arī līdzekļu trūkums telpu īrei, organizācijas darbības piemērošana birokrātiskajām prasībām, pieredzes trūkums projektu gatavošanā.
Jauniešu NVO darbības efektivitātei lielā mērā ir gadījuma raksturs; to nosaka atsevišķu entuziastu pūliņi un ļoti mainīgas iespējas piesaistīt finansējumu savām aktivitātēm, skaidro R.Pīpiķe. Tādēļ daudzās valstīs jauniešu NVO pastāvīgas kapacitātes uzturēšanā tiek iesaistīti pieaugušie un tām nodrošināts īpašs valsts atbalsts. Taču tam vajadzētu būt samērīgam un jaunatnes pašiniciatīvu neapslāpējošam.
Diemžēl Latvijā joprojām nav NVO klasifikācijas, kas definētu, kādas organizācijas vispār uzskatāmas par jauniešu, un tādējādi kaut kad varētu ierindoties valsts īpaši atbalstīto organizāciju skaitā.
Sekmēs nodarbinātību ar nacionālajiem un ES līdzekļiem
NVO popularizēšana jauniešu vidū, to darbības finansiāla atbalstīšana un iesaistīšana nodarbinātības veicināšanā ir viens no Saeimas un nevalstisko organizāciju forumā izvirzītajiem turpmākās sadarbības virzieniem. Līdztekus tiem iecerēts vairāk pievērsties darba tirgū pieprasītāko profesiju regulārai identificēšanai, to prognozēšanai, sabiedrības informēšanai par tendencēm darba tirgū, kā arī mācību kvalitātes un prakses pilnveidošanai. Tāpat plānots veicināt NVO aktivitātes, rakstot projektus nacionālā un ES fondu finansējuma saņemšanai.
Jauniešu bezdarba līmenis ES ir divas reizes augstāks par bezdarba līmeni pieaugušo vidū. Tādēļ Savienības mērogā paredzēts īstenot Jauniešu garantiju programmu, kas jauniešiem līdz 25 gadu vecumam četru mēnešu laikā no brīža, kad tie kļūst par bezdarbniekiem vai beidz formālo izglītību, nodrošinās darba, tālākizglītības vai apmācības piedāvājumu.
"Paredzēts īstenot Jauniešu garantiju programmu, kas nodrošinās darba, tālākizglītības vai apmācības piedāvājumu."
"Labklājības ministrija kopā ar Izglītības un zinātnes ministriju pilnveidos izglītības programmu tā, lai maksimāli tuvinātu jauniešus darba tirgum.
Uzlabosim izglītības kvalitāti, īpaši domājot par profesionālās izglītības programmām un daudz plašāk varēsim attīstīt brīvprātīgā darba, pirmās darbavietas un dažādu darbnīcu attīstību," labklājības ministri Ilzi Viņķeli citē aģentūra LETA.
Latvija programmas izpildei 2014.- 2020.gadam saņems 80 miljonus eiro. ES dalībvalstis mudinātas šo programmu īstenot pēc iespējas ātrāk.
