Jauniešus Latvijā varētu iedalīt vairākās grupās. Vieni ir tādi, kas vienmēr ir aktīvi un gatavi iesaistīties sabiedriskajās norisēs. Otri ir atraduši savu organizāciju un tajā darbojas, bet atšķirībā no iepriekšminētajiem viņi ir daudz mērķtiecīgāki un zina, ko vēlas. Trešie ir tādi, kurus būtu iespējams iesaistīt konkrētos pasākumos. Tas nozīmē, ka resursi ir, bet viņi paši nav meklējuši iespēju kaut ko darīt. Ceturtie ir tādi, kas kaut jau ko darījuši, bet vīlušies, tāpēc vairs nekur nevēlas iesaistīties. Un visbeidzot ir arī tādi, kas nekad neko nav darījuši, bet jūtas pietiekami pašpārliecināti, lai nekad arī neko nedarītu. Diemžēl Latvijā šī pēdējā grupa ir gana liela, jo izpratne par jaunatnes organizācijām un nevalstiskajām organizācijām (NVO) kopumā sabiedrībā ir nepilnīga.
"Viena no lielākajām problēmām, kas bremzē jaunatnes līdzdalību šo problēmu risināšanā, ir "pieaugušo" nenopietnā attieksme."
Jaunieši, kas atrodami pirmajās trīs no minētajām grupām, noteikti ir pierādījums patiesībai, ka, jo vairāk cilvēks dara, jo vairāk viņam rūp, kas notiek apkārt. Kas notiek, mēs paši skaidri redzam sabiedriski politiskās dzīves negācijās. Un jāatzīst: viena no lielākajām problēmām, kas bremzē jaunatnes līdzdalību šo problēmu risināšanā, ir "pieaugušo" nenopietnā attieksme – tās ir dažādas valsts un pašvaldību institūcijas, uzņēmumi, diemžēl arī skolas. Jaunieši joprojām tiek uzskatīti par problēmgrupu, kas rada nevēlēšanos tajā investēt. Taču tieši pietiekamas investīcijas jaunatnē ir sekmīgas un perspektīvas jaunatnes politikas stūrakmens. Savukārt šo investīciju trūkums ne tikai negatīvi ietekmē jauniešu līdzdalību pilsoniskas sabiedrības attīstībā Latvijā, bet arī veicina milzīgo jauniešu emigrāciju no valsts bez skaidri prognozējamas vēlmes tajā kaut kad atgriezties.
Pietrūkst zināšanu un labās gribas
Jaunatnes politika ir starpnozaru politika, kas nozīmē, ka atbildību par jaunatni uzņemas ne vien Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), bet arī citas ministrijas. To auglīgai sadarbībai būtu jāstiprina jaunatne ne vien sporta un izglītības jomā, bet arī nodarbinātībā, sociālajā jomā, tiesībās utt. Taču realitātē jaunatnes politikas attīstība ārpus IZM rāmjiem nav manāma. Jaunatnes konsultatīvā komisija, ko organizē Jaunatnes departaments, pieaicinot visu ministriju attiecīgos departamentus un nodaļas, diemžēl ir pierādījums šo pārējo ministriju atsaucības trūkumam un neieinteresētībai.
"Realitātē nav manāma jaunatnes politikas attīstība ārpus Izglītības un zinātnes ministrijas rāmjiem."
Taču jāatzīst: jaunatnes politika Latvijā vēl ir jauna un trausla. Tas, iespējams, izskaidro atturīgo institūciju attieksmei un zināšanu trūkumu jaunatnes politikas veidošanā. Bez nozaru ekspertu iesaistes un plānošanas komisijām ir svarīgi apzināt pašu jauniešu viedokli par situāciju, lai šī politikas joma nebūtu kārtējā, kas tiek realizēta vien papīru līmenī. Lai vieglāk un plānveidīgāk strādātu ar jaunatni, šī gada 1.novembrī Jaunatnes likumā tika iekļauts punkts, kas paredz pašvaldībās stratēģisku darbu ar jaunatni, skaidri izvirzot mērķus un prioritātes, kurus noteiktā termiņā ir paredzēts izpildīt.
Vēl bez dažādu nozaru iesaistes jaunatnes politikas īstenošanā ir jāsaprot līmeņi un struktūras, kādā jaunatnes politika spēj sekmīgi funkcionēt. No jaunieša kā indivīda, kas ieņem galveno lomu, politika reducējas interešu grupās, jaunatnes NVO, kas tieši vai pakārtoti strādā ar kādu no jaunatnes politikas jautājumiem. Jau nākamais pakāpiens ir pašvaldības – tām aktīvāk būtu jāveido savas pašvaldības jaunatnes attīstības stratēģija. Daļai pašvaldību Latvijā stratēģija darbam ar jaunatni jau ir un tiek strādāts atbilstoši tai. Taču ir arī pašvaldības, kurām šis būs smags pārbaudījums, jo daudzviet jaunatne koncentrējas vien skolās un pāris deju pulciņos. Palīdzot šīm pašvaldībām tikt darbā ar jaunatni, IZM ir izveidojusi vērtēšanas indikatorus, ar kuru palīdzību tiek apzinātas jaunatnes problēmas pašvaldībā. Šajās aktivitātēs tiek iesaistīta arī jaunatne. Tiklīdz ir apzināta situācija un kopīgās darbības jomas, ir jādomā par atbilstošu budžetu jaunatnei. Eiropas Komisija pagājušajā gadā jau izvirzīja jaunatni kā prioritāti, kur investējami atbilstoši resursi – finanses, darbaspēks, materiāli.
"Līdz šim ilgi un mokoši veidotais jaunatnes politikas juridiskais regulējums diemžēl nav gājis roku rokā ar to, kas notiek patiesībā."
Dot iespēju līdzdarboties un izvēlēties labākos paraugus
Līdz šim ilgi un mokoši veidotais jaunatnes politikas juridiskais regulējums diemžēl nav gājis roku rokā ar patiesībā notiekošo. Lai gan tas šo politiku ir kavējis, mums, jauniešiem, ir laba normatīvā bāze, uz kuru atsaukties un kuru izmantot kā pierādījumu tam, ka jaunatne ir zelta resurss ar daudzām iespējām, sparu un potenciālu. Tādējādi katrā pašvaldībā pirms savas jaunatnes stratēģijas izveides būtu jāizpēta Valsts jaunatnes programma un jāsaprot, ar ko tieši konkrētajā gadījumā ir jāstrādā. Jāatceras, ka ļoti svarīgi ir dot jauniešiem iespēju līdzdarboties kā līdzvērtīgiem partneriem, kurus ne tikai uzklausa, bet arī ļauj rīkoties. Pašvaldībām, ja vien tās vēlas, ir iespējas iepazīties ar citu Eiropas Savienības valstu labāko praksi jaunatnes politikas jomā un izvēlēties labākos paraugus no tās. Atverot prātus, robežas un dažādu aizspriedumu durvis, Latvijai ir visas iespējas sasniegt atzīstamāko Eiropas valstu līmeni jaunatnes politikas īstenošanā.
