Atslēgas vārds ir sadarbība

Latvijā jaunatne nav prioritāte, tāpat kā jaunatnes politika un strukturēts darbs ar jauniešiem. Tas nav pārsteigums, un darbs pie politikas attīstības rit savu lēno gaitu. Tas, kas izraisa pārsteigumu – tā ir attieksme. Ja Eiropas Komisijas pārstāvis rāda, stāsta par Eiropā izvirzītajām prioritātēm darbā ar jaunatni, par izstrādātajiem dokumentiem un labo praksi, un Lietuvas Jaunatnes padomes pārstāvis stāsta par sadarbību un mehānismu, kādā jaunieši tiek uzklausīti un kādi ir rezultāti, tad Latvijas atbildīgās valsts institūcijas pārstāvji ierodas vien, lai pateiktu, ka ļaus darīt darbu tiem, kas to prot.

Tāpat izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe kā lielu ieguvumu jaunatnes politikā uzsver jauno sadarbības līgumu ar Ķīnu, kas paredz izglītības diplomu atzīšanu. Bet visi sanākušie envēošņiki (NVO pārstāvji) sēž lielā pārsteigumā par dzirdēto, meklējot atbildi uz jautājumu, kas tad ir tie, kuri prot un kurus arī dzird valstiskā līmenī.

"Būsim reāli – šāds forums pasaules, Latvijas ritējumu nemainīs, tas ir kā smilšu grauds milzu politiskajā mehānismā, tāpēc ir jāizmanto iegūtā pieredze, kontakti un sadarbības piedāvājumi."

Neskatoties uz nelielām nepilnībām valsts attieksmē, forumā bija iespēja iepazīties arī ar Latvijas veiksmes stāstiem, kur vairāku gadu garumā, neatlaidīgi strādājot pie vajadzībām un iespēju vairošanas jauniešiem, dažādi aktori – jaunatnes lietu speciālisti, jaunatnes darbinieki, domnieki un iniciatīvu centra vadītāji – jau pasteigušies priekšā Jaunatnes likuma 5. pantam, kas pašvaldībām uzliek par pienākumu piedalīties valsts jaunatnes politikas procesos, un stratēģiski strādā ar jaunatni, izvirzot un attīstot arī ilgtermiņa mērķus un prioritātes. Liepāja, Saldus, Aizpute, Talsi, Jelgava, Gulbene, Rēzekne, Dobele, Madona un, protams, Rīga. Katrā no šīm pašvaldībām vai/un novadiem ir kāds „trakais”, kam darbs ar jaunatni ir dzīves stils, ticība. „Trakais”, kas nestrādā astoņas darba stundas piecas dienas nedēļā, bet ziedojas darbam, kas aizņem dienas un arī naktis, sestdienas, svētdienas un svētku dienas. Lai gan tam nevajadzētu kļūt par normu valsts jaunatnes politikas izpildē, ir cerība, ka pēc foruma „trako” skaits vairosies, jo arī pašvaldību pārstāvji un vadītāji iepazinās un uzklausīja problēmas, ar kurām saskaras gan paši jaunieši, gan jaunatnes darbinieki.

Bez stratēģiska darba, bez darba grupām, bez metodiskas plānošanas svarīgi bija sajust kopējo elpu. Dalīties pieredzē, iegūt un uztvert visu pozitīvo, jo būsim reāli – šāds forums pasaules, Latvijas ritējumu nemainīs, tas ir kā smilšu grauds milzu politiskajā mehānismā, tāpēc ir jāizmanto iegūtā pieredze, kontakti un sadarbības piedāvājumi, lai mēs paši spētu būvēt tādu Latviju jauniešiem, kādu tā pelnījusi.