Ko LJP ir iekļāvusi steidzami veicamo uzdevumu sarakstā?
Pirms mēneša valdība izvērtēja prioritārās jomas Latvijā, un diemžēl jaunatnes politika šai sarakstā nav iekļauta. Protams, to nevar likt vienā svaru kausā ar izglītību, medicīnu un drošību, bet LJP tomēr mēģinās panākt, lai jauniešiem Latvijā būtu arī rītdiena – tālāka nākotne.
Aktīvi komunicējam ar ministrijām un skaidrojam, ka jaunatnes politikas atmešana ir milzīga kļūda – tikpat kā atgriešanās 90. gadu beigās. Neviens no valdības četriem sociālajiem partneriem – ne Latvijas Pašvaldību savienība, ne Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, ne Latvijas Darba devēju konfederācija un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība – nesaprot un nezina, kādu funkciju jaunatnes politika veic un kāpēc tā ir nepieciešama. Šī iemesla dēļ plānojam rīkot intelektuālu pasākumu, kurā skaidrosim, kas īsti ir jaunatnes programma un kā tā īstenojama. Jau tagad LJP par šiem jautājumiem runā ar pašvaldību darbiniekiem un jaunatnes lietu koordinatoriem.
Lai sekmētu jaunatnes politikas īstenošanu, veicam grozījumus un papildinājumus šā gada sākumā pieņemtajā Jaunatnes likumā. Piemēram, tur ir nepieciešams ieraksts par jauniešu tiesībām un pienākumiem. Tādus nolēma noteikt ikgadējās Eiropas Komisijas sapulces laikā, jo gan bērniem, gan sievietēm un dažādām sociālajām grupām ir savas tiesības. Jauniešiem varētu būt tiesības, piemēram, iesaistīties politiskajos procesos – lielā daļā pasaules valstu cilvēkam iestāšanās partijā ir liegta, kaut arī viņš sasniedzis 18 vai 21 gada vecumu.
"Jaunatnes politikas atmešana ir milzīga kļūda – tikpat kā atgriešanās 90. gadu beigās."
Atsevišķus grozījumus jau esam veikuši, definējot: kas ir jaunatnes organizācijas, kas ir reģionāla un kas ir nacionāla organizācija, cik biedriem tajā jābūt; kādiem ir jābūt biedrības statūtiem; kuras var saņemt grantus un finansējumu no valsts; lai vienlīdzīgas iespējas saņemt atbalstu ir kā Rīgā, tā Aknīstē.
Kāpēc jaunatnes politiku būtu jāatzīst par svarīgu?
Eiropas Savienība jauniešus ir atzinusi par prioritāti. Arī Latvijai jāņem piemērs un jāvadās pēc šīm atziņām. Apmēram 14 tūkstoši jauniešu no Latvijas jau ir izceļojuši un ne jau tikai mācīties, bet arī meklēt labāku dzīvi un darbu. Mums – jaunajiem – ir grūti dabūt darbu, jo nav pieredzes. Taču pieredzi es nevaru iegūt, ja neesmu kaut kur strādājusi. Te lieliski var palīdzēt nevalstiskais sektors – gan kā prakses vieta pieredzes gūšanai, gan arī kā nepieciešamo kontaktu iegūšanas vieta.
Piemēram, Lietuvā un Igaunijā valdībai jaunieši rūp vairāk. Katru pusgadu Eiropas Komisijas prezidējošā valsts rīko jaunatnes politikai veltītu kongresu. Abu kaimiņvalstu pārstāvji uz šiem pasākumiem ir vienmēr un tādējādi gūst vērtīgu citu Eiropas valstu pieredzi jaunatnes politikas ieviešanā. Savukārt no Latvijas ministrijām pēdējos gados nav bijis neviens pārstāvis. Mēs jūtamies atstāti novārtā.
Cik lielā mērā paši jaunieši zina par jaunatnes politiku, līdzdalību, kā arī iesaistīšanos politiskajos un sabiedriskajos procesos?
Pirms nedēļas viesojāmies Rīgas 85. vidusskolā, lai stāstītu par nevalstisko sektoru, par brīvprātīgo darbu, par līdzdalību un citām it kā sen zināmām tēmām. Pie viena veicām aptauju, un atklājās, ka lielākā daļa skolēnu nevalstisko organizāciju jeb NVO uzskata par sektu vai nezināmu lidojošu objektu.
Varbūt mēs patiesi esam atgriezušies 90. gadu sākumā, un jaunatnei ir no jauna jāstāsta, kas ir nevalstiska organizācija, jāizskaidro, ka NVO ir pasaulē un Eiropā sen zināma prakse. Piemēram, Francijā jaunietis bieži darbojas vismaz trīs nevalstiskajās organizācijās un par to ir priecīgs. Līdzīgi arī Latvijas sabiedrībā būtu jāieaudzina uzskats, ka iesaistīties nevalstiskā organizācijā ir modīgi, stilīgi. Par paveikto darbu jaunietis gan nesaņem naudu, toties gandarījumu, ka palīdzējis citiem un piedalījies valsts vispārējā izaugsmē, kā arī īstenojis globālus mērķus.
"Apmēram 14 tūkstoši jauniešu no Latvijas jau ir izceļojuši un ne jau tikai mācīties, bet arī meklēt labāku dzīvi."
NVO ir vieta, kur lietderīgi un labi izlietot enerģiju un īstenot idejas. Katrs taču var piemeklēt savām interesēm atbilstošāko organizāciju. Iesaistīties Sarkanajā Krustā, ja sirdij tuvas humānisma idejas, vai arī doties uz Invalīdu un viņu draugu apvienību „Apeirons”, ja vēlas palīdzēt cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.
Lai izplatītu NVO ideju, kopā ar jauniešu organizāciju NEXT un Jaunatnes politikas institūtu īstenosim nacionāla mēroga projektu, lai apzinātu reģionu jauniešus un noskaidrotu, kādas ir viņu iespējas iesaistīties brīvā laika pavadīšanā un politiskajos, sabiedriskajos procesos. Es domāju, ka ir ļoti daudz tādu cilvēku, kuri nevēlas blandīties ielās, taču viņiem nav alternatīvas – nav speciālu centru, kur varētu darboties, piemēram, dejot vai dziedāt. Projekta gaitā LJP strādās ar jauniešu organizācijām, kuras nav apvienības biedres, lai izveidotu „trieciengrupu”. Tai izvēlētos jauniešus apmācīsim dažādās sfērās, piemēram, galda etiķetē, runas kultūrā, mācīsim, kā iesaistīties nevalstiskajā sektorā, skaidrosim, ko nozīmē brīvprātīgais darbs, rādīsim, kā uzrakstīt projektus, runāsim par jaunatnes politiku, valdības darbu, jaunieša lomu Latvijā. Mācībspēki būs katras jomas eksperti. Sagatavotos jauniešus pēc tam sūtīsim uz skolām un pašvaldībām.
Kādi varētu būt iemesli nezināšanai, maldīgajam priekšstatam par NVO?
No jauniešiem esmu dzirdējusi, ka trūkst informācijas par organizācijām un brīvprātīgo darbu. Jaunietis taču ir slinks, negrib piepūlēties atrast ko noderīgu un gaida, lai visu noliek priekšā gatavu. Pirms pāris nedēļām es biju Ogres novada jauniešu forumā, kurā piedalījās visas novada nevalstiskās organizācijas, interešu grupas, kā arī skolēni no vietējām mācību iestādēm. Neskatoties uz to, ka atsevišķas organizācijas Ogrē darbojas jau vismaz desmit gadus, daļa jauniešu forumā par tām dzirdēja pirmo reizi. Tās ir rīkojušas gan akcijas, gan kampaņas, tikai problēma – pasākumi netika veikti ilgtermiņā un stratēģiski.
Protams, jaunieši pamana rosību uz ielām, ka zīmē uz asfalta, bet tikpat ātri to aizmirst. Jauniešiem informāciju ir nepieciešams piegādāt nepārtraukti, un tad, iespējams, radīsies interese iesaistīties. Realitātē nepieciešamās ziņas gan ir itin viegli atrodamas portālā jaunatne.gov.lv – te plaši aprakstīts par organizācijām, kas darbojas pie mums, un arī par to, kā var tām piebiedroties.
Manuprāt, jauniešiem nav motivācijas iesaistīties. Piemēram, pieaugušo organizācijas gadiem ilgi izdzīvojušas, jo biedrus kopā savedušas kopīgas intereses un mērķi. Jauniešu lielākā problēma ir tā, ka viņiem šo kopīgo interešu nav. Viņi labprātāk sēž pie datora vai dirn pie TV, vai kā citādi nosit brīvo laiku, nevis iet un veic sabiedrisko darbu. Rosīšanās nevalstiskajās organizācijās asociējas ar valsti, ar valdību, un neiesaistīšanos viņi argumentē ar vārdiem: ja valsts man neko nedod, tad kāpēc man tai būtu jādod?
Kādi kavēkļi ir jauniešu politikas ieviešanai dzīvē?
Lielākajai daļai sabiedrības, institūciju, iestāžu šķiet, ka Latvijā jauniešu nav. Ja pusaudzis aiziet uz pašvaldību ar projektu sarīkot koncertu, lai savāktu naudu skeitparkam, tad pašvaldības reakcija ir aptuveni šāda: vai tad pie mums ir arī jaunieši, kuri nāks? Pieaugušajiem jaunieši asociējas tikai ar dzērājiem, ar soliņu lauzējiem parkā. Protams, jaunieši dara daudz slikta, tai skaitā pat piekauj vecus cilvēkus, bet lielākoties tas notiek aiz bezdarbības. Situāciju mainīt ir pavisam vienkārši: jāiegulda mazliet spēka un enerģijas, pieticīgi naudas līdzekļi, lai viņus iesaistītu aizraujošās nodarbēs, piemēram, piedāvāt apgūt pašaizsardzību bez maksas. Protams, šādas iespējas ir arī mērķtiecīgi jāreklamē.
Tātad Latvijas sabiedrība jauniešu potenciālu nenovērtē?
Cilvēkiem ir jāsāk apzināties, ka Latvijā ir daudz gudru jauniešu, kuri pagaidām nav izceļojuši un ir gatavi brīvprātīgi strādāt. Kad sākās krīze, tieši nevalstiskais sektors gāja pie valdības un teica, ka ir gatavi pārņemt daļu funkciju. Piemēram, LJP pieteicās veikt jaunatnes organizāciju uzskaiti, kas ir Izglītības un zinātnes ministrijas pienākums. Lai to izdarītu, viņiem būtu jāiegulda finanšu līdzekļi, bet mēs to veiktu bez maksas.
"Lielākā daļa skolēnu nevalstisko organizāciju jeb NVO uzskata par sektu vai nezināmu lidojošu objektu."
Valdībai ir jāsāk sadarboties ar jaunajiem, lai nav tā, ka visi rok, bet katrs savā virzienā. Kopīgi jāapsēžas pie viena sarunu galda un jādiskutē. Valdība nekur nespruks: jaunieši būs, un tieši viņiem turpmāk būs jāstrādā un jāmaksā pensijas valdībai, un tieši jaunie vēlāk ieņems amatpersonu vietas. Cik valsts ieguldīs jauniešos, tik lielu atdevi saņems pretim. Ja man nav cieņas un mīlestības pret Latviju, tad, paliekot šeit un kandidējot vēlēšanās, man tā pēkšņi neradīsies. Es gan zagšu, gan darīšu citas pretlikumīgas darbības, tieši tāpat kā līdzšinējā valdība.
Kāds ir lielākais kavēklis LJP jauniešu politikas īstenošanas procesā?
Mūsu lielākā problēma šobrīd ir nepietiekami finansiālie resursi, lai īstenotu visas ieceres. Šobrīd darām, cik vien varām bez naudas. Lietuvā un Igaunijā nacionālo jauniešu organizāciju finansē valdība. Valsts padomei ik gadu piešķir konkrētu summu, lai tā var īstenot, pilnveidot jaunatnes politiku – veicināt līdzdalību, iesaistīšanos, dot iespēju rakstīt projektus, realizēt tos, lai varētu rīkot kongresus. Ja LJP ir ideja par kongresu, mums jāsāk domāt, kuram fondam rakstīt projektu, tad ir jāiztur konkurss. Iespējams, mēs to naudu tāpat neiegūsim. Ja tev nav naudas, nav arī kapacitātes, nav kur likt enerģiju un idejas. Viss apsīkst.
Vai Jauniešu Ministru kabinets īstenoja kādas aktivitātes, lai valdībai palīdzētu krīzes pārvarēšanā?
Jaunieši katrs savai ministrijai sniedza virkni noderīgu ierosinājumu, sākot ar skype ieviešanu, lai uzlabotos komunikācija un nebūtu jālieto parastais telefons. Liela daļa ieteikumu bija mājaslapā, tikai žēl, ka tā neiet. Daudz profesionālākus ieteikumus un risinājumus spēja rast jauniešu ekonomikas ministrs, kas nāca klajā ar dažādām inovatīvām idejām un ierosinājumiem, kā atbalstīt jaunos uzņēmējus.
