VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
30. janvārī, 2012
Lasīšanai: 8 minūtes
RUBRIKA: Komentārs
TĒMA: Tava drošība
2
2

Par ekspluatāciju piespiedu darbā ir jāziņo

Publicēts pirms 9 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Sandra Zalcmane: „Par darba tirdzniecību informācijas ir ļoti maz, cilvēki šajos jautājumos nav izglītoti un īsti nesaprot, ko tas nozīmē.”

FOTO: Māris Kaparkalējs, LV

Biedrība „Patvērums „Drošā māja”” ir vienīgā organizācija Latvijā, kura kopš 2007.gada ir ieguvusi tiesības sniegt valsts apmaksātos sociālās rehabilitācijas pakalpojumus cilvēku tirdzniecības upuriem.

Cilvēku tirdzniecības galvenais mērķis ir personas ekspluatācija peļņas gūšanas nolūkos, un šīs ekspluatācijas veidi ir atšķirīgi. Piemēram, ir liela starpība, vai cilvēku nodarbina lauksaimniecībā, dažādi ierobežojot viņa tiesības, vai piespiež strādāt bordelī.

Cilvēku darba tirdzniecībā pastāv daudz piespiedu elementu: ierobežota pārvietošanās brīvība, darba vietu brīvprātīgi pamest nav iespējams, pārmērīgi garas darba stundas, slikti sadzīves apstākļi un tamlīdzīgi. Tagad ļoti daudz tiek stāstīts par fiktīvām laulībām, kādas sekas var būt šādai rīcībai, bet par darba tirdzniecību informācijas ir ļoti maz, cilvēki šajos jautājumos nav izglītoti un īsti nesaprot, ko tas nozīmē. Turklāt cilvēku tirdzniecību piespiedu darba nolūkā ir grūti identificēt un pierādīt.

"Drošā māja" ir saņēmusi sūdzības par darba devēju rīcību Latvijā, taču šajos gadījumos izpaliek vardarbības un piespiedu elementi, tādēļ iesakām vērsties Valsts darba inspekcijā. Bet, ja cilvēki atbrauc no ārzemēm, kur pusotru mēnesi viņiem nemaksāja algu, bija jādzīvo vagoniņā kopā ar vēl divdesmit strādniekiem, nepiegādāja ēdienu, bet pašiem nebija iespēju aiziet to iegādāties, tiesību ierobežojums ir skaidri redzams.

Mums nācies sastapties ar pāris gadījumiem, kur cilvēki cietuši Zviedrijā. Un tas ir liels progress, ka viņi par pāridarījumu ir mums ziņojuši, vērsušies pēc palīdzības un pašlaik iziet arī rehabilitācijas kursu.

Darba tirdzniecībā atšķirībā no seksuālās izmantošanas visbiežāk cieš vīrieši, un viņiem ir īpaši grūti atzīt savu cietušā statusu un pieņemt palīdzību. Ir jābūt ļoti profesionāliem darbiniekiem, lai cilvēkus uzrunātu, palīdzētu viņiem tikt galā ar vainas sajūtu par to, ka viņi nonākuši šādos apstākļos, un iedrošinātu turpmākai dzīvei.

Pērn mūsu biedrība rehabilitācijas un reintegrācijas  pakalpojumus sniedza 14 personām, kuras cietušas no cilvēku tirdzniecības, daļa no tiem turpinās arī šogad. Saņēmām aptuveni 90 telefona zvanu un ziņojumu par notikušiem faktiem ārvalstīs, un tie visi bija attiecināmi uz cilvēku tirdzniecības gadījumiem.

"Darba tirdzniecībā visbiežāk cieš vīrieši, un viņiem ir īpaši grūti atzīt šo savu cietušā statusu un pieņemt palīdzību."

Ja salīdzinām, ka 2008.gadā biedrība palīdzību sniedza tikai 14 cietušām personām, 2010.gadā - uz pusi mazāk nekā pērn, tad redzam, ka situācija nav ievērojami uzlabojusies. Pie mums patlaban rindā uz rehabilitāciju gaida vēl četri cilvēki.

Mūsuprāt, galvenā problēma ir tā, ka ar cietušajai personai iesniegumu tiesībsargājošās iestādēs ir jāvēršas tajā valstī, kur noziegums noticis. Jo attiecīgais gadījums ir jāvērtē vietējām kompetentajām iestādēm, un Latvijas policijai tiesību tieši iejaukties nav. Taču ārzemēs cietušie to nedara kaut vai tādēļ, ka viņi neprot šīs valsts valodu un ziņojumu uzrakstīt nespēj. Der atgādināt, ka ar tulka palīdzību iesniegumu uzrakstīt un nosūtīt nav par vēlu arī pēc atgriešanās Latvijā, jo attiecīgais komersants turpina strādāt un līdzīgi var izmantot arī citus cilvēkus.

Diemžēl esam pārliecinājušies, ka cietušie nevēlas to darīt, galvenokārt kauna un baiļu dēļ. Biedrībā ir juristi, kas varētu palīdzēt uzsākt cīņu par taisnīgumu, bet process, protams, nav vienkāršs un ātrs; sāksies izmeklēšana, var nākties par visu pārdzīvoto liecināt, un cilvēki nevēlas tajā iesaistīties. Nereti arī tādēļ, ka cietušais atkal domā par atgriešanās iespēju šajā pašā valstī.

Kā cilvēki nonāk šādās situācijās? Pat tad, ja viņi darbu ārzemēs meklē ar licencētu uzņēmumu starpniecību, informāciju tomēr lielākoties iegūst tikai šeit, Latvijā, bet aizbraukuši ierauga gluži ko citu. Tad ir iespēja teikt – nē, tādos apstākļos es nedzīvošu un nestrādāšu! Taču Latviju aizbraucēji pamet ar domu svešumā strādāt un pelnīt, nereti pat aizņēmušies naudu, lai tur nokļūtu. Daudzi ļaudis, it īpaši no Latvijas lauku apvidiem, kur darbu nav iespējams atrast, ir ar mieru paciest pārestības un pazemojumus. Ja darba devējs saka: tā būs tikai trīs dienas, pēc tam viss mainīsies, cilvēks notic, samierinās un paliek. Saimnieks piegādā pārtiku, nekas nemainās arī pēc trim dienām, un tad atbraucējs vēlas doties projām. Bet saimnieks pieprasa: tagad tu man esi parādā, kamēr nebūsi to atstrādājis, nekur neiesi!

Darba devējs, protams, ir ieinteresēts lētajā darbaspēkā, taču tās nav normālas darba attiecības, un tikai cilvēka paša iespējās ir pārtraukt pret viņu vērsto vardarbību.

Ir arī cilvēki, kuri vēlētos protestēt un ziņot par notiekošo. Taču ļoti bieži redzam, ka ārpus Latvijas viņi nezina, kur vērsties pēc palīdzības, kam ziņot. Netiek ievērota pat simtiem reižu atgādinātā prasība par pases kopijas nepieciešamību. Vietējo iestāžu tālruņa numurus, protams, neviens nezina. Ja varbūt ir pierakstīts Latvijas vēstniecības tālruņa numurs, tad ir labāk - vismaz var iegūt informāciju, ko darīt tālāk.

"Ārzemēs cietušie nevēršas tiesībsargājošas iestādēs, jo bieži neprot šīs valsts valodu."

Cilvēki ļoti bieži uz ārvalstīm dodas bez nepieciešamās informācijas, kur griezties, ja palīdzība pēkšņi kļūtu nepieciešama. Turklāt pirms izbraukšanas ir jāiegūst iespējami daudz ziņu gan par darba devēju, gan par to, kādi būs dzīves un darba apstākļi, kad tiks slēgts darba līgums. Jo Latvijā nenoslēdz darba līgumu, bet tikai līgumu par darbā iekārtošanas pakalpojuma saņemšanu. Darba līgums tiek slēgts jau uz vietas ar darba devēju. Diemžēl daudzi cilvēki to nezina un nianses neatšķir.

Tomēr visvairāk būtu vajadzīgs, lai cilvēki uzdrošinātos ziņot un informēt par pārkāpumiem, tādējādi pasargājot citus no līdzīgām neveiksmēm, arī darbā iekārtotāju, kura nolīgti autobusi ved uz šādām darba ņēmēju izmantošanas vietām.

No pērnā septembra līdz šā gada janvārim biedrība rīkoja informatīvo kampaņu "Atver acis!". Tās mērķis bija vairot izpratni par cilvēku tirdzniecības problēmu, apmācot bibliotekārus kā iedzīvotāju konsultantus šajos jautājumos. Kampaņas laikā Latvijas reģionos notika septiņi bibliotekāru semināri, kuros šie speciālisti tika izglītoti par cilvēku tirdzniecības riskiem, veidiem, pieejamo palīdzību cilvēku tirdzniecības upuriem, identifikācijas procesu, kā arī par iespējām saņemt palīdzību. Semināros savas zināšanas papildināja 237  bibliotekāri no visas Latvijas.

Bibliotēkas ir ļoti noderīgs un līdz šim pilnībā neizmantots resurss cilvēku tirdzniecības novēršanā, īpaši lauku reģionos, kur bibliotekāri nereti veic ne tikai bibliotekāra, bet arī sociālā darbinieka un psihologa funkcijas, uzklausot apmeklētāju problēmas un dzīvesstāstus. Bibliotēkas bieži apmeklē cilvēki, kuri plāno doties strādāt uz ārzemēm. Cilvēki izmanto bezmaksas interneta pakalpojumus, lai meklētu informāciju par darbu ārzemēs, izdrukātu aviobiļetes, tāpēc ir svarīgi, lai bibliotēkās būtu pieejama informācija par cilvēku tirdzniecības riskiem un nepieciešamajiem piesardzības pasākumiem pirms aizbraukšanas no Latvijas.

Bibliotekāru apmācības plānojam turpināt arī šogad.

Labs saturs
2
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU