Referendums par valsts interesēm un suverenitāti

Ņemot vērā, ka dzīvojam sabiedrībā, kurā pēdējā laikā ir ļoti augsts baumu fons, sazvanījos ar šīs komisija priekšsēdētāju LU profesoru Dr. habil. philol. Andreju Veisbergu un noskaidroju, ka tas nu nekādi neatbilst patiesībai. Komisija ir aicinājusi Valsts prezidentu un visus politiķus balsot pret krievu valodu kā iespējamo otro valsts valodu.

Tātad prezidents, paziņojot, ka referendumā nepiedalīsies, šo viedokli nav ņēmis vērā. Tās ir viņa tiesības, lai gan publiskajā telpā jau plaši apspriests, kādi tad īsti ir signāli, ko viņš kā valsts augstākā amatpersona, kas simbolizē valsti, sūta pārējai sabiedrībai. Vēl Andrejs Veisbergs apgalvoja, ka komisijas sagatavotais aicinājums visiem balsot pret krievu valodu kā otru valsts valodu, ar kuru iepazīstināts arī prezidents, tiks publicēts tūlīt pēc tam, kad kļūs zināms gaidāmā referenduma datums.

Patiesībā stāsts jau nav ne par šo paziņojumu, ne referendumu un pat ne par prezidenta nostāju. Tās ir tikai sekas. Jautājuma būtība ir  – kāpēc, atguvusi neatkarību, valsts ir pazaudējusi daļu no saviem iedzīvotājiem?

"Toreiz sabiedrība dalījās nevis pēc tautības vai valodas, bet pēc savas attieksmes."

Turklāt šie pazaudētie nekur nav aizbraukuši. Vienīgi atšķirībā no lielākās tautas daļas, kuriem valsts simboli ir sarkanbaltsarkanais karogs, Brīvības piemineklis un Prezidents, viņu simboli ir sarkanais karogs, Uzvaras monuments Pārdaugavā un tagad arī nacionālboļševiks Lindermans. 

Ņemot vērā, ka tieši Uzvaras monuments pēdējos gados kļuvis par savdabīgu krievvalodīgās sabiedrības konsolidētāju, to ne tikai mēģinājuši spridzināt, bet arī ne reizi vien mudinājuši nojaukt. Tajā skaitā sabiedrībā pazīstami cilvēki. Nesen lasīju, ka attiecībā uz Uzvaras pieminekļa demontāžu mēs esam nokavējuši tieši divdesmit gadus, jo to vajadzēja izdarīt tajā pašā laikā, kad Rīgas centrā tika nojaukts Ļeņina piemineklis. Un ne mirkli vēlāk.

Pilnīgi piekrītu. Jo tagad darīt ko tādu nozīmētu tikai vēl vairāk sašķelt un sarīdīt atsevišķas sabiedrības grupas vienu pret otru. Bet toreiz to izdarīt vai nu nepietika saprāta, vai gribas. Lai gan, ja tas būtu paveikts, neviens to nepārmestu, tieši tāpat kā neviens tagad neiedomājas pārmest Ļeņina pieminekļa nojaukšanu. Jo toreizējā eiforijā, redzot, kā sabrūk padomju impērija, kura vēl mirkli pirms savas agonijas, bija ievedusi pilsētā tankus, sabiedrība šo rīcību būtu akceptējusi.

Pūlī, kas nojaukšanas dienā pulcējās ap Ļeņina pieminekli, nebija tikai latvieši. Tur bija arī krievi, ukraiņi, baltkrievi… Tāpat kā krievi, ukraiņi, baltkrievi un daudzi citi krievu valodā runājošie janvārī bija arī uz barikādēm Vecrīgā, Ulbrokā, pie Telefoncentrāles.

Toreiz sabiedrība dalījās nevis pēc tautības vai valodas, bet pēc savas attieksmes. Par vai pret brūkošo totalitāro padomju impēriju. Sevišķi, uzzinot par notikušo Viļņā. Turklāt tiklab latvieši, kā krievi šo dalījumu uzskatīja par pilnīgi normālu un dabisku. Kaut gan Tautas frontē neapšaubāmi dominēja latvieši, bet Interfrontē – krievi, intereses nebija nacionālas, bet politiskas – iznīcināt un radīt kaut ko jaunu vai nosargāt un saglabāt veco.

Bet pēc tam mēs atguvām neatkarību un pamazām pazaudējām krievu valodā runājošos. Vispirms tos, kas nespēja pārdzīvot impērijas sabrukumu. Un, ja šis zaudējums bija likumsakarīgs, tad to simtu un tūkstošu piebiedrošanās vēlāk vairs nebija likumsakarīga.

"Uz manu „labdien” – atbildēja ar „zdravstvuiķe”."

Atceros, kā deviņdesmito gadu sākumā krievi, ukraiņi un citi nelatvieši centās runāt latviski. Viņi neprata, viņiem neizdevās, bet bija brīdis, kas ilga pāris gadus, kad liela daļa citā valodā runājošās tautas gribēja integrēties jaunajā valstī un jaunajā sabiedrībā. Viņi jutās apjukuši un lieki. Viņi vēl nebija radījuši paši savus simbolus, jo tobrīd visiem vēl bija viens mērķis - jauna sistēma un valsts, kas būtu labāka par sagrauto. Simboli radās vēlāk – redzot, ka šo mērķus tik viegli un ātri sasniegt neizdodas. Tiesa, arī daudzi latvieši jutās vīlušies un piekrāpti, bet atšķirībā no krieviem viņi atradās pie varas.

Sākumā arī krievu valodā runājošie gribēja izprast notiekošo, gribēja līdzdarboties šīs valsts tapšanā. Latviešu sabiedrība labākajā gadījumā uz to atbildēja ar augstprātīgu vīzdegunību, sliktākajā – turpināja cittautiešus lamāt par okupantiem un pieprasīja viņu aizvākšanos. Līdz pamazām integrācija pārvērtās absolūti formālā procesā – eksāmenu kārtošanā un dokumentu saņemšanā.

Sevišķi jautājums aktualizējās pēc tam, kad padomju armija pameta Latviju un mūsu nacionālos spēkus pārstāvošās politiskās organizācijas zaudēja vienīgo īsto, reālo ienaidnieku. Bet, pie varas "siles" sēžot, ietekmēt valsts sociālekonomisko stāvokli viņi laikam ne īsti gribēja, ne arī spēja. Patiesībā tieši krievi bija un joprojām ir mūsu nacionālos spēkus pārstāvošo partiju lielākais trumpis. Nebūtu šī trumpja - diezin vai viņi tik kuplā skaitā tagad sēdētu Saeimā.

Tāpēc, ejot uz referendumu par krievu valodu kā otro valsts valodu, mēs patiesībā tagad pļaujam to, ko paši esam sējuši. Turklāt piestrādāts pie tā, lai būtu ko pļaut, ir pamatīgi un ne pa jokam. Piemēram, kad norima krievu skolu protesti pret daļēju apmācību latviešu valodā un sabiedrībā iestājās zināms līdzsvars - to izjauca demonstratīva 16.marta kā leģionāru piemiņas dienas atzīmēšana.

Kur patiesībā dzimusi šī ideja par 16.marta karogoto gājienu mūsdienu Rīgas centrā, varam tikai minēt. Latvijā, Amerikā vai varbūt Krievijā? Skaidrs ir viens, ka "īstenie latvju patrioti" ir uzķērušies uz šī konfrontācijas āķa. Un līdz ar viņiem arī mēs - visi pārējie. Tāpēc neskatoties uz to, ka daudzi nemaz nezina, kas tas ir par datumu un kas šajā dienā patiesībā noticis, un kāpēc to vajadzētu pieminēt, no tā "āķa" mēs tik drīz nost netiksim.

Kādas tam visam ir sekas bez gaidāmā referenduma, kurā latvieši sev optimistiski prognozē vairākumu? Sekas ir pavisam konkrētas, un briesmīgākais - referenduma iznākums tās neietekmēs.

Lūk, tipisks piemērs. Nesen kāda raksta sakarā vajadzēja sazvanīt vienu uzņēmumu. Uz manu "labdien" – atbildēja "zdravstvuiķe". Parasti šādās reizēs ir divi varianti. Vai nu es jūtu, ka cilvēks tik tiešām mani nesaprot, un viņa latviešu valodas zināšanas ir tik sliktas, ka, taupot laiku un neriskējot ar sarunas kvalitāti, sāku runāt krieviski. Vai arī mēs abi runājam latviski. Dažreiz mēdz būt, ka, noskaidrojot kādu specifisku lietu, terminu, situāciju, nākas runāt gan vienā, gan otrā valodā.

"Patiesībā tieši krievi bija un joprojām ir mūsu nacionālos spēkus pārstāvošo partiju lielākais trumpis."

Šoreiz notika kaut kas tāds, ko pēdējo reizi tiku piedzīvojis astoņdesmito gadu beigās, strādājot žurnālā "Avots". Meitene, kurai, spriežot pēc balss, noteikti nebija vairāk par 25 gadiem – tātad augusi un mācījusies neatkarīgā Latvijā – lieliski saprata ne tikai manu "labdien", bet arī visu pārējo. Tomēr viņa principiāli atbildēja un sarunu turpināja krievu valodā. Man neatlika nekas cits kā tikpat principiāli turpināt runāt latviski, jo sapratu, ka tiek spekulēts ar manu toleranci un elementāru pieklājību. Pēc sarunas sajūta bija nepatīkama. Kolēģi man teica, jā, tāda tendence nupat, pēc parakstu vākšanas par labu krievu valodai, esot vērojama.

Kā mēs uz to atbildēsim? Atbilstoši Valsts valodas likumam sodot visus, kas pa telefonu atbild krieviski? Un atkal pļausim to, ko būsim sējuši? Vai arī vienreiz pasludināsim moratoriju visa veida nacionālajai konfrontācijai un pārtrauksim dancot pēc politiķu (gan latviešu, gan krievu intereses pārstāvošo) stabules pēc tam, kad vairākums tik tiešām būs pateicis savu "nē" otrai valsts valodai referendumā? Un tad ar pašcieņu un cieņu pret tiem, kuriem vajadzēs šo lēmumu respektēt, savas turpmākās attiecības balstīt uz valsts, nevis uz nacionālajām interesēm. Pretēji tam, kā tas līdz šim nereti notiek Latvijā, kur pat parlaments ievēlēts pēc nacionālā principa. Bet valsts interešu piesaukšana it bieži ir tikai aizsegs šo nacionālo interešu realizācijai. Protams, tas prasīs milzu darbu, uzņēmību un arī gudrību. Tomēr cita ceļa nav.