Ordenis – līdztekus himnai, karogam un ģerbonim

Valsts prezidents Andris Bērziņš par Ordeņu kapitula kancleru 5.septembrī ir uzaicinājis un iecēlis SIA "Latvijas Mobilais telefons" prezidentu, Vidzemes Augstskolas asociēto profesoru, Rīgas Tehniskās universitātes goda doktoru Dr.oec. Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku Juri Bindi.

Savukārt par Ordeņu kapitula locekļiem tika apstiprināti VA "Latvijas institūts" direktore Karina Pētersone, rakstnieks un publicists Ēriks Hānbergs, viceadmirālis Gaidis Andrejs Zeibots, ģenerālis Ainars Pencis, Latvijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks NATO Māris Riekstiņš un Rīgas Stradiņa universitātes Pediatrijas katedras vadītāja Dace Gardovska.

Ordeņu kapituls pieņem lēmumu par personas apbalvošanu ar valsts apbalvojumu, kā arī par apbalvojuma atņemšanu. Ordeņu kapitula pieņemtos lēmumus paraksta Valsts prezidents. Ordeņu kapitulā ir pārstāvēti dažādu nozaru speciālisti un profesiju pārstāvji, kas par darbību Kapitulā nesaņem atalgojumu. Ordeņu kapitula sastāvā ir tā kanclers, kas apbalvots ar vismaz vienu no augstākajiem valsts apbalvojumiem, un seši kapitula locekļi: divi no apbalvotajiem ar Triju Zvaigžņu ordeni, divi no apbalvotajiem ar Viestura ordeni un divi no apbalvotajiem ar Atzinības krustu.

Pēdējās Saeimas vēlēšanās sabiedrības aktivitāte nebija augsta. Vai pierimums ir novērojams arī attiecībā uz iesniegto apbalvošanas pieteikumu skaitu pirms novembrī gaidāmajiem valsts svētkiem?

Nē, iesniegumu skaits ir apmēram tāds pats kā ik gadu. Pieteikumus apbalvošanai iedzīvotāji var iesniegt jebkurā brīdī, bet saskaņā ar Valsts apbalvojumu likumu Kapituls tos izskata vairākas reizes gadā un pasniedz sakarā ar Latvijas valstij nozīmīgiem notikumiem – 11. vai 18.novembri un 4.maiju.

Valsts prezidents Andris Bērziņš ir izdarījis izmaiņas Ordeņu kapitula sastāvā. Jūs esat kļuvis par tā kancleru. Izmaiņas neveic, lai saglabātu status quo. Kas mainīsies Kapitula darbībā?

Ordeņu kapitula darbību regulē Valsts apbalvojumu likums, un formāli tajā nekas mainīties nevar. Likums nosaka, ka Kapitulu ieceļ Valsts prezidents uz savas prezidentūras laiku. Taču līdz šim visi prezidenti šajā ziņā ir centušies saglabāt zināmu pēctecību. Iemesli, kāpēc prezidents maina Ordeņu kapitula sastāvu, ir viņa kompetencē.

Tomēr ne viss Kapitula darbībā ir likuma noteikts. Kādas izmaiņas varētu viest jūsu nonākšana šīs institūcijas vadībā un daļēja sastāva maiņa?

Protams, izmaiņas ir iespējamas, jo ordeņu piešķiršanas un pasniegšanas procedūra Latvijā tikusi slīpēta jau 20 gadus un reālā dzīve ievieš savas korekcijas. Reaģējot uz tām, Kapitulam nākas sniegt savus priekšlikumus likumdošanas izmaiņām. Viens no tādiem piemēriem iepriekšējā Kapitula kadences laikā bija Viestura ordeņa par varonību piešķiršana pēc nāves, kas līdz tam Latvijas apbalvojumu piešķiršanas praksē nebija. Ir bijuši daži priekšlikumi procesuālām lietām.

Valsts apbalvojumu piešķiršanai jābūt ļoti leģitīmam aktam. Šo leģitimitāti ar nevainojamu reputāciju un augstu morālu autoritāti jāpersonificē arī Kapitula sastāvam. Kā vērtējat to šajā kontekstā?

Kapitula locekļu izvēle ir Valsts prezidenta kompetencē. Vērtēt viņa izvēles pareizību vai nepareizību nav mana prerogatīva. Taču domāju, ka visi cilvēki, kurus prezidents ir uzaicinājis Kapitulā darboties, ir atbilstoši savam statusam. 

Starp septiņiem Kapitula locekļiem ir divi politiķi, kuri pārstāvējuši vēlētāju uzticību zaudējušus politiskos spēkus, kā arī admirālis, kuram nācās demisionēt pēc smaga negadījuma bruņotajos spēkos. Vai, jūsuprāt, tas neatstāj negatīvu iespaidu uz Kapitula autoritāti?

Vēlreiz varu atkārtot, ka Kapitula sastāvs ir Valsts prezidenta izvēle. Kapitula kanclers vada Kapitula sēdes un strādā ar tiem cilvēkiem, kurus Valsts prezidents ir uzaicinājis. Domāju, ka visi Kapitula locekļi ir cienīgi tur būt. Jūsu minētais admirālis, kurš strādājis arī iepriekšējā Kapitula laikā, ir sevi pierādījis kā ļoti kompetents, atbildīgs un godprātīgs cilvēks. Lai Kapituls būtu pilnīgi ideāls, to nāktos sastādīt no svētajiem.

Vai, ņemot vērā politiķu zemo novērtējumu sabiedrībā, valsts apbalvojumu reputācijas labad nebūtu jāatsakās no politiķu iekļaušanas Ordeņu kapitula sastāvā?

Politiķu tajā arī nemaz nav...

Tā robeža tomēr nav konkrēta. Var jau sacīt, ka patlaban tur ir politisko partiju biedri.

Būt politiskajā partijā nav nekāds noziegums. Demokrātiskā valstī to garantē konstitūcija. Manuprāt, šim jautājumam ir jāpieiet vairāk pragmatiski. Visi Kapitula locekļi ne vien atbilst Valsts apbalvojuma likuma prasībām, bet ir arī profesionāļi katrs savā jomā. Vēstnieks Māris Riekstiņš ir pazīstams diplomātu aprindās, ģenerālis Ainārs Pencis pārzina iekšlietu jomu, viceadmirālis Gaidis Andrejs Zeibots ir bijis Nacionālo bruņoto spēku komandieris, Karina Pētersone pārzina izglītību, mākslu un kultūru. 

To nevar noliegt. Taču Kapitula sastāvā daudzi, iespējams, varētu vēlēties redzēt sabiedrībā atpazīstamākus teicamas reputācijas cilvēkus. Jaunākās paaudzes pārstāvji, visticamāk, neko daudz nezina par Ēriku Hānbergu, Latvijas institūts, kuru pārstāv Pētersone, nav redzamāko institūciju vidū, Gardovskas kundzi zina galvenokārt studentu un mediķu aprindās. Zeibots un Riekstiņš jau labu laiku nevada ne Bruņotos spēkus, ne Ārlietu ministriju.

Domāju, ka visi Kapitula locekļi savā jomā ir ļoti atpazīstami. Tādi, kas būtu zināmi pilnīgi visās jomās, varbūt ir tikai politiķi. Un arī ne visi. Otrkārt, visi šie cilvēki tomēr ir ļoti zināmi, un, ja kāds nav neko dzirdējis par Ēriku Hānbergu, tad tā, drīzāk, ir viņa problēma. No otras puses, vai ir ļoti daudz cilvēku, kam interesētu Ordeņa kapitula locekļu biogrāfijas?

Viedokļi par valsts apbalvojumu, sevišķi Triju Zvaigžņu ordeņa, piešķiršanu vienmēr bijuši pretrunīgi. Vai, jūsuprāt, nebūtu izvirzāmi kādi skaidri reputācijas kritēriji ordeņa saņemšanai?

Kritēriji, protams, ir. Ordeņu kapituls katru apbalvojumam izvirzīto pretendentu ļoti rūpīgi novērtē. Savulaik, kad vienīgais valsts apbalvojums bija Triju Zvaigžņu ordenis, izvērtējot tā šķiras piešķiršanai, manevra iespējas bija visai nelielas. Taču tagad, kad klāt nācis arī Atzinības krusts un Viestura ordenis, Kapitulam ir jau plašākas iespējas novērtēt pretendentus un izvēlēties katram piemērotāko apbalvojuma veidu pēc nopelniem. Ja kāds tiek izvirzīts Triju Zvaigžņu ordenim, Kapituls var piešķirt Atzinības krustu vai nepiešķirt neko.

Kāpēc augstākās Triju Zvaigžņu ordeņa šķiras tiek piešķirtas ne sevišķi zināmiem ārvalstu diplomātiem un karaļnamu pārstāvjiem, kontrastējot ar to, ka daudziem pašmāju pretendentiem, kuru nopelni valsts labā ir zināmi katram, tiek zemākas šķiras?

Jūsu minēto ārvalstu pilsoņu apbalvošana ļoti lielā mērā ir saistīta ar Valsts protokola ievērošanu. Apmaiņu ar valsts apbalvojumiem reglamentē starpvalstu nolīgumi, un šķiru balanss tiek saskaņots diplomātiskajā līmenī. Līdz ar to reizēm rodas un tiek tiražēti pārpratumi. Piemēram, stāsts par Zviedrijas karaļnama staļļmeistaru, kurš pēc tam tiek apspēlēts kā "zirgupuisis" un tamlīdzīgi. Patiesībā Zviedrijas karaļnama staļļmeistars ir ļoti augsta ranga valsts ierēdnis, kas militārā līmenī atbilst ģenerāļa pakāpei. Tas ir vēsturisks amata nosaukums, kurš saglabājies līdz mūsu dienām. Šādi pārpratumi parasti rodas no informācijas trūkuma.

Plaši izplatīts ir vēl viens mīts – Triju Zvaigžņu ordenis ir galvenais valsts apbalvojums. Piektās šķiras Atzinības krusts nav piecpadsmitās šķiras Triju Zvaigžņu ordenis. Katrs no ordeņiem ir pilnīgi patstāvīgs. Valsts apbalvojumu likuma 63.pantā ir noteikta ordeņu nēsāšanas secība, nevis ordeņu hierarhija.

Mītu ap apbalvojumu piešķiršanu nekad nav trūcis. Vēl viens piemērs – tie tiek piešķirti par daudz, dalīti pa labi, pa kreisi... Patiesībā mūsdienās piešķirto ordeņu skaits ir daudz mazāks nekā pirmskara Latvijas Republikas laikā. Laika posmā no 1925.gada līdz 1940.gada jūnijam tika pasniegti 23 658 valsts apbalvojumi, bet tagad – vien nedaudz virs diviem simtiem gadā. Un vēl kāda interesanta nianse: pirmskara Latvijā ordenis bija jāizpērk. Vispirms bija jāsamaksā un tikai tad apbalvojumu varēja saņemt! Un tā nebija simboliska summa.

"Lai Kapituls būtu pilnīgi ideāls, to nāktos sastādīt no svētajiem."

Šī prakse dažādās valstīs ir atšķirīga. Daudz kur apbalvošanas ceremonija nemaz nenotiek, piemēram, Vācijā ordeni vienkārši aizsūta pa pastu. Un viss. Uzskatu, ka Latvijā šajos 20 gados apbalvošanas sistēma ir labi sakārtota. Turklāt apbalvošanas ceremonijas ir emocionāli ļoti spēcīgas – cilvēki bieži vien nespēj slēpt savu aizkustinājumu, un tas ir īpaši svarīgi, jo valsts apbalvojums sevī ietver patriotisma elementus.

Var diskutēt, vai demokrātiskās valstīs maz nepieciešama ordeņu pasniegšana, taču, manuprāt, līdztekus valsts himnai, karogam un ģerbonim valsts apbalvojums ir nacionālās identitātes sastāvdaļa. Pasniedzot apbalvojumus, valsts sevi stiprina gan savu iedzīvotāju vidū, gan starptautiskajā arēnā.

Diemžēl publiskajā telpā, iespējams, virsroku gūst, ja tā var teikt, alternatīvi varianti. Piemēram, tādas komerctelevīziju akcijas kā "Latvijas lepnums" vai "Gada varonis". Vai nebūtu jāķeras pie valsts apbalvojumu popularizēšanas?

To ļoti lielā mērā nosaka paši mediji.. Valsts apbalvojumu reizes atspoguļo sabiedriskā televīzija; rāda ne vien plaši pazīstamus, bet arī mazāk zināmus apbalvojumu saņēmējus. Daudz tam pievēršas reģionālie mediji, godājot novadniekus, kuri saņēmuši apbalvojumus. Novadpētniecības muzeji piedāvā ekspozīcijas gan par apbalvotajiem pirmskara Latvijā, gan mūsdienās.

Vai nav pamata bažām, ka Ordeņu kapitulu un valsts apbalvojumus daudzi saista ar politisko eliti, kura tradicionāli ir bijusi ļoti nepopulāra?

Ja šāds iespaids ir, tad tas ir maldīgs. Kapituls vienmēr centies norobežoties no politiskiem procesiem un ietekmes.

Tam ir pamats. Ir ļoti daudz gadījumu, kad cilvēks pat nezina, ka ir izvirzīts apbalvojumam. Ja sāktos katras izvirzītās personas publiska apspriešana, tā, sevišķi, ja apbalvojums netiek piešķirts, tiktu nostādīta ļoti nepatīkamā situācijā. Likums pasargā cilvēku no nevajadzīgas ažiotāžas.

Ja pretendents ir plaši zināms, tad viņu var vērtēt publiskajos avotos.

Valsts apbalvojumu likums nosaka, ka atbildīgi par informācijas patiesumu ir tie, kas apbalvojumam izvirza. Tādējādi šim cilvēkam vai cilvēku grupai būtu maksimāli jārūpējas par atbalstu pretendenta apbalvošanai, arī sagādājot pēc iespējas pilnīgāku informāciju par apbalvojamo.

Likums nosaka, ka jebkurš cilvēks ir tiesīgs apbalvojumam izvirzīt jebkuru citu, izņemot pats sevi. Tā pēc būtības ir visas Latvijas sabiedrības atbildība, jo, kā jau jūs minējāt, daudzi apbalvojumu pretendenti nav plaši pazīstami. Taču Latvijā tādu ir ļoti daudz – pastnieki, skolotāji, mediķi un citi, kas savus pienākumus ir veikuši, izdarot krietni vairāk, nekā amats formāli prasa. Tikai ir jābūt kādam, kas iedomājas viņus apbalvošanai izvirzīt.

"Pirmskara Latvijā ordenis bija jāizpērk. Vispirms bija jāsamaksā un tikai tad apbalvojumu varēja saņemt."

Tā gluži nav. Ir pietiekami daudz kandidātu, kurus ir virzījušas gan pašvaldības un ministrijas, gan citas valsts institūcijas. Šis process notiek. Taču, jā, tas varētu būt plašāks. Valsts un pašvaldību institūcijas ir pietiekami labi informētas par šo iespēju, un, ja tās to maz izmanto, acīmredzot tam ir savi iemesli..

Situāciju ir noteikuši arī vēsturiski aspekti – prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas laikā, kad Latvija virzījās uz iestāšanos ES un NATO, arī valsts apbalvojumu piešķiršana lielā mērā fokusējās uz ārpolitiku. Tika apbalvoti to valstu pārstāvji, kas Latvijai tobrīd palīdzēja sasniegt tās ārpolitiskos mērķus. Prezidenta Valda Zatlera laikā šis akcents jau tika pārlikts uz Latvijas iedzīvotājiem. Domāju, ka arī turpmāk arvien vairāk apbalvojumu tiks piešķirts Latvijas iedzīvotājiem.

Tā gluži nav. Apbalvojumu var atņemt atbilstoši Valsts apbalvojumu likuma 48.pantam – ja persona ar likumīgi spēkā stājušos tiesas spriedumu ir atzīta par vainīgu tīšā noziedzīgā nodarījumā, ir izdarījusi apkaunojošu nodarījumu, kas nebija zināms Ordeņu kapitulam apbalvojuma piešķiršanas laikā, vai atteikusies no valsts apbalvojuma.

Vienā gadījumā valsts apbalvojums ir atņemts par apkaunojošu nodarījumu, kas nav savienojams ar apbalvotās personas statusu, tiesa, tas noticis bez skaļas publicitātes.

Saskaņā ar Satversmi, neviens nav uzskatāms par vainīgu, kamēr viņu par tādu nav atzinusi tiesa. Kamēr tiesa nav devusi spriedumu, Kapituls nevar lemt par apbalvojuma atņemšanu. Ir bijuši cilvēki, kuri atteikušies pieņemt apbalvojumu, līdz beigsies pret viņiem tajā brīdī veikta izmeklēšana.

Latvijā kā demokrātiskā valstī katram ir tiesības paust savu viedokli, un tas ir jārespektē. Kopš 1995.gada dažādu iemeslu dēļ no valsts apbalvojumiem atteikušies 14 cilvēki.

Ordeņu kapituls nav konfliktā. Ordeņu brālība ir sabiedriska organizācija, kurai ir noteikta darbības joma. Ja Kapituls tajā sāktu iejaukties, tas pārkāptu savu kā nosacītas lēmējvaras un apbalvoto organizācijas funkciju dalījumu. Tas ir tāpat kā advokāts labas prakses ietvaros ārpus tiesas zāles cenšas netikties ar prokuroriem un tiesnešiem. Tai pašā laikā Ordeņu brālībai ir tiesības iesniegt Saeimai priekšlikumus par procesuālām lietām, likumdošanas uzlabojumiem utt. Attiecībā uz apbalvoto cilvēku kontaktinformācijas izpaušanu, to Kapitulam un Valsts prezidenta kancelejai liedz darīt Fizisko personu datu aizsardzības likums.

"Kapituls vienmēr centies norobežoties no politiskiem procesiem un ietekmes."

Kapituls un Valsts prezidenta kanceleja nav sociālā atbalsta institūcijas. Šīs funkcijas veic valsts un pašvaldības institūcijas vai sabiedriskās organizācijas. Šajā ziņā, tāpat kā attiecībā uz kontaktinformācijas izpaušanu, nesaskatu iespējas kaut ko mainīt.

Visās Rietumeiropas demokrātiskajās valstīs ar senām ordeņu piešķiršanas tradīcijām ir valstu prezidentu veidotas koleģiālas institūcijas – domes, kapituli, padomes u.tml. Ordeņu kapituli kā administratīvas institūcijas pastāv jau kopš 12.–13.gadsimta. Tāpēc arī Latvijā atbilstoši likumam Valsts prezidents Ordeņu kapitula sastāvā no katra valsts apbalvojumu veida saņēmējiem iekļauj divus pārstāvjus.