Latviešu valodas nākotne Latvijā. Pārtapšana par trešo valodu?

Vineta Poriņa ir Latvijas Universitātes aģentūras "Latviešu valodas institūts" pētniece valodas politikā un sociolingvistikā,  LU Multikulturālās izglītības centra direktore, dalībniece Eiropas Komisijas izglītības sadarbības tīklos starpkultūru izglītībā un aktīvā pilsoniskuma veicināšanā, dalībniece LR Kultūras ministrijas Konsultatīvajā padomē nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas jautājumos.

Pirms diviem gadiem sabiedrības interesi izpelnījās V. Poriņas monogrāfija "Valsts valoda daudzvalodīgajā sabiedrībā: individuālais un sociālais bilingvisms Latvijā".

Kāda patlaban Latvijā ir latviešu valoda?

Mēs savā valstī atrodamies valodu kontakta situācijā, kad pastāvīgā kontaktā ir latviešu un krievu valoda. Parasti, ja valodas atrodas šādā situācijā, tad tās tiecas saplūst kopā viena ar otru, un ar laiku rodas kāda trešā valoda. Šodien mēs nevaram paredzēt, kāda valoda būs tuvākajā nākotnē. Jo tad, kad valstī ir bilingvāla situācija, valoda mainās neprognozējami.

Ko nozīmē kontakta situācija? Vai to pašu varam attiecināt arī uz angļu valodu?

Nosacīti pastāv kontakta situācijas arī ar angļu, vācu un citām valodām. Taču vienīgie lielie iedzīvotāju kolektīvi, kas Latvijā dzīvo, ir latviski runājošie un krieviski runājošie. Angļu valodas draudi ir izplatīti visās valstīs, kur tā ienāk. Tā ir kopīga parādība Eiropā un citos reģionos, un angļu valoda ietekmē jebkuru valodu. Taču Latvijā šī problēma ir regulējama, jo pie mums nedzīvo liela angļu valodā runājoša grupa.

Kādi šādai kontakta situācijai ir piemēri? Vai varam salīdzināt to ar Beļģiju, kura bieži tiek minēta kā valsts, kur līdzās pastāv divas valodas?

Tur ir citādāka situācija. Beļģijā ir divas atsevišķas federālas zemes, un tāpēc valodas ir diezgan norobežotas. Mēs dzīvojam viens otram līdzās, vienlaikus pastāv gan latviešu, gan krievu valodas vide. Tādus piemērus citur, kur cilvēki dzīvo tik kompakti kā latviešu un krievu valodā runājošie Latvijā, grūti atrast. Tikai Igaunijā ir līdzīga situācija.

Kādā situācijā ir basku, kataloņu valodas – to tautu valodas, kurām nav savas valsts un kuras dzīvo nepārtrauktā saskarsmē ar spāņu vai franču valodu?

Baski un kataloņi par savu valodu ir cīnījušies visus gadus. Viņi šos draudus valodai apzinās, un viņiem apziņa un cīņa par savas valodas lomu ir identitātes un lepnuma lieta.

Kā klasisks divvalodības piemērs nereti tiek minēta Kanāda, kur līdzās pastāv angļu un franču valoda.

Kad Kanādā notika frankofonā atdzimšana, šo abu valodu nošķiršana Kvebekas provincē un franču valodas lietošana bija pašsaprotama, nenotika arī t.s. koda maiņa jeb pārslēgšanās no vienas valodas uz otru. Angļu valoda Kvebekā simbolizēja veco sistēmu, kad vara piederēja angļiem.

"Divām valodām saplūstot, veidojas trešā valoda. Ja divvalodu situācija turpinās pastāvēt, nezinām, vai valoda, kas veidosies, vispār būs baltu valoda."

Kā liecina pētījumi privātajos uzņēmumos, tolaik bija uzskats: ja Kvebekā cilvēks kaut iestarpināja tikai dažas frāzes angliski, citi uzskatīja, ka uz šo cilvēku nevar paļauties, ja viņš lieto angļu valodu. Tā ir savas lingvistiskās grupas robežu stingra apzināšanās.

Latviešu etnosam šīs robežas nav tik stingras, tās ir izplūdušas, un jebkura valoda var iespraukties latviešu valodas leksikā. Parasti lingvistiskās robežas ir vājas tieši negatīvā viedokļa dēļ par savu tautu.

Līdzīgs piemērs, kur dominēja okupētājvalsts valoda, ir Īrija, kas tikai 1923. gadā pēc kara ar Lielbritāniju ieguva neatkarību, bet pati Īrijas Republika tika pasludināta 1949. gadā. Taču tur pārsvarā tomēr tiek lietota angļu valoda. Īru valodā mājās runā vien 10 procenti, bet īru valodā runājošie ir tikai 38 procenti.

Ar šo valsti redzu ļoti lielas paralēles. Atrodoties darba seminārā Limerikā un tur klausoties īru vēsturi, izprotot to daudz dziļāk, pirmā asociācija man bija ar latviešiem.

Patlaban Īrijā valsts mērķtiecīgi iegulda naudu, lai palielinātu īru valodā runājošo skaitu.

Tomēr tas jau tiek darīts post factum.

Taču, kad Īrija iestājās ES, tā 1972. gadā atteicās no īru valodas kā ES oficiālās valodas, šādu valodas statusu iegūstot tikai pirms dažiem gadiem.

Tas ir tāpēc, ka tā nebija prestiža valoda, salīdzinot ar angļu valodu. Ar īru valodu mums ir kopīga tieši vēsturiskā pieredze. Viņi ir bijuši subordinēti angļiem, daudzi bija spiesti emigrēt, un to vietā iebrauca angļi. Īru valodai nebija prestiža. Skatoties uz šo piemēru, mums suverēnā Latvijā nevajadzētu nonākt tik tālu – situācijā, kad ir tik mazas cerības saglābt latviešu valodu.

Kāpēc izzuda trešā baltu valoda - prūšu valoda?

Vācijā nesen satiku prūšu pēcteci, kura ar ļoti lielu izpratni skatījās uz mani, kad stāstīju par latviešu valodas situāciju. Prūšu valoda izzuda tāpēc, ka vairs nebija runātāju, tās lietotāji pārvācojās. Pie mums dažādi cilvēktiesību eksperti un sabiedrības integrācijas veicinātāji saka: "Vai, cik labi, ka pamīšus runājam latviski un krieviski!" Bet patiesībā tas uz valodu atstāj katastrofālu ietekmi. Bet tieši par šo ietekmi tiek runāts pārāk maz.

Kā šī ietekme izpaužas?

Sabiedrības divvalodība latviešu valodu ietekmē līdz valodas dziļākām struktūrām. Atcerēsimies nu jau folklorizējušos iepriekšējo vēlēšanu saukli "Cieti" (жесткo - krievu val.), kas bija rakstīts latviski. Bet, nezinot krievu valodu, šī vārda nozīmi cilvēkam ir grūti saprast.

Latvieši, kas nezināja krievu valodu, šo vārdu saistīja ar ciešanām.

"Latviešu valodu vajadzētu mācīt arī augstskolās - ne visu studiju laiku, bet pirmajos divos kursos, lai uzlabotos valodas kvalitāte."

Par krievu valodas ietekmi liecina nu jau tipiski piemēri: neizmantot ģenitīva formu, sakot, piemēram, soma skolai; vīriešu dzimtes uzrunā neizmantot vokatīvu, bet lietot nominatīva locījumu: Jurģis, kafiju gribēsi? vai arī dzīvot uz kādas ielas, nosaucot mājas adresi; vārda mācīt vietā lieto apmācīt; sabojāties vietā saka iziet no ierindas: no ierindas izgājusi veļas mašīna; samazināt darbinieku skaitu vietā – saīsināt darbiniekus utt.

Darbības vārdu salikto laiku izskaušanā no latviešu valodas un to aizstāšanā ar vienkāršajiem laikiem pat piedalās paši redaktori. Jau tik tālu notikusi valodas nivelēšanās. Valodā redzams, ka mainās arī vārdu semantika, ne tikai leksika un sintakse. Ja cilvēks nezina to valodu, no kuras nākusi ietekme, vārdus vai izteicienus var pārprast.

Vai atšķiras tas, kāda ietekme divvalodībai uz latviešu valodu ir, piemēram, Kurzemē un Rīgā?

Mūsdienās cilvēki aktīvi pārvietojas, un valoda nevar palikt izolēta tikai kādā vienā Latvijas reģionā. Jārunā par valsti kopumā. Ja cilvēki dzīvo izolēti, neizmantojot ne TV, ne radio, kas valodu ļoti ietekmē, viņu lietotā valoda var atšķirties, bet tādu ir maz, un tas neietekmē kopējo valodas līmeni valstī.

Mēs vēlamies, lai latviešu valoda būtu tīra un skaista. Bet tā pamazām zaudējusi reģionālās īpatnības, tiek zaudētas daudzās un dažādās novadu izrunas atšķirības. Lielbritānijā, piemēram, medijos izskan visdažādākās izrunas un akcenti – Vidusanglijas, skotu, velsiešu...

Citur Eiropā valodu reģionālās īpatnības tagad ir celtas ārkārtīgi augstā godā. Tas varbūt ir mūsu provinciālisms, ka nenovērtējam reģionu bagātības. Otrs – no padomju laikiem saglabājies autoritārisms, ka ir tikai "viena pareizā latviešu valoda". Latviešu valodas skolotājiem, diktoriem, politiķiem, protams, ir jālieto standartvaloda. Savukārt Latgalē skolotājiem gan vajadzētu prast arī latgaliešu valodu, kuru ar valsts atbalstu piedāvātu bērniem mācīties atsevišķās stundās. Tas pats attiecas uz citiem reģioniem, kuru savdabība ir nevis trūkums, bet vērtība.

Redzot, kā notiek latviešu valodas mācīšana skolās, domāju - bērniem netiek kārtīgi iemācīta gramatika kā domas strukturēšanas līdzeklis. Vai tas ietekmē arī izteiksmes formu?

Latviešu valodas prasmi ietekmē arī tas, ka skolēniem ir ļoti daudz jāraksta, viņi maz izsakās mutiski un maz lasa daiļliteratūru. Viņiem piedāvā aizpildīt laukumiņus, aizkrāsot, atrast, savilkt – bet valodu tas neattīsta. Mācību saturā uzsvars likts uz prasmēm: iemācīties sazināties, komunicēt, kas ir komunikatīvās pieejas princips.

Par mazākumtautību skolām – skaidri redzams, ka komunikatīvās pieejas realizācija nav sasniegusi mērķi. Pēc bilingvālo skolu absolvēšanas cittautiešu skolēni, kuri turpina studijas augstskolās, vissliktāk prot tieši runāt un rakstīt latviešu valodā, vislabāk – klausīties un lasīt. Lai gan patiesībā viņi visu laiku ir it kā gatavoti komunikācijai. Tātad kaut kas nav bijis kārtībā ar mācību saturu, ar latviešu valodas proporcijām mācībās un, protams, ar to, ka mazākumtautību skolās dominē krievu valoda.

Runājot par latviešu skolām – arī dzimtās valodas mācīšana ir ļoti reducēta uz noteiktu uzdevumu izpildīšanu saziņas funkcijas veikšanai, mazāk uzmanību pievēršot saziņas saturam.

Vai tas atstāj iespaidu uz pārējo valodas vidi?

Tas ir abpusēji. Valodas vide ietekmē to, ka skolotājs skolā ir spiests mācīt valodu, kāda reāli sabiedrībā neeksistē divvalodu situācijā. Skolotājs cenšas mācīt samērā ideālu standarta latviešu valodu. Bet tad, kad bērns iziet ārpus skolas sienām, viņš atkal nokļūst divvalodu situācijā. Gan šī situācija ietekmē to, kas notiek skolās latviešu valodas mācīšanā, gan otrādi. Tāpēc ieilgusī sabiedrības divvalodība ir jāpārtrauc.

Nav taisnība tiem, kas saka: ir pieaugusi sabiedrības saskaņa, jo visi pamīšus spēj runāt divās valodās. Divām valodām saplūstot, veidojas trešā valoda. Ja šāda situācija turpinās pastāvēt, mēs nezinām, vai tā valoda, kas veidosies, vispār būs baltu valoda. Zinātnieki redz, ka sabiedrībā bilingvisms nav vēlams - ne tikai valsts, bet arī sabiedrības līmenī, nejaucoties privātajā jomā.

Latvijā tā ir nevis tikai doma par to, lai būtu stabila un droša sabiedrība un valsts, bet arī brīdinājums par latviešu valodas - senas valodas un informācijas nesējas - kā baltu valodas nākotni.

Tātad nevaram atļauties izrīkoties ar latviešu valodu, pakļaujot šo procesu pašplūsmai?

Kamēr pastāvēs bilingvālā situācija, tikmēr būs pašplūsma. Jo valodu kontakta situācijā valodu nevar ierobežot – kuru vārdu pieņemt, kuru nepieņemt, kā notiks semantiskās pārmaiņas. Mūsu sintakse, salīdzinot ar starpkaru periodu, ir pavisam cita tieši krievu valodas ietekmē. Mēs šeit, Latvijā, atšķirību tik skaidri nejūtam. Savukārt ārzemju latvieši bieži teikuši, ka jūtama krievu valodas ietekme – gan leksikā, gan vārddarināšanā, arī sintaktiskās struktūrās.

Vai jūsu ārzemju kolēģus sociolingvistus interesē, kā šī situācija Latvijā attīstās?

Mani kolēģi ir teikuši, ka valodu runātāju proporcijas Latvijā ir ārkārtīgi specifiskas, un viņi saprot, kāpēc mēs rūpējamies par latviešu valodu kā par tautas izdzīvošanas jautājumu.

Arvien vairāk latviešu valodā ienāk jaunie termini. Taču tie maz ieietas, nereti tiek lietoti angliskotie varianti. Gadās pat situācijas kur, ja viss teksts ir iztulkots latviski, liekot lietā apstiprinātos terminus, to vairs nevar saprast.

Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā Latvijas terminologiem sākās ārkārtīgi apjomīgs darbs, un pašlaik varētu būt nogaidīšanas brīdis, kad termini tiek piedāvāti, bet profesionāļi pamazām atlasa labāko variantu, kas valodā iedzīvojas.

"Dažādi cilvēktiesību un sabiedrības integrācijas eksperti saka: „Cik labi, ka pamīšus runājam latviski un krieviski!” Patiesībā tas uz valodu atstāj katastrofālu ietekmi."

Terminu veidošanas principi jebkurā valodā ir specifiska lieta. Piemēram, ungāriem publiskajā telpā pamanāmais gandrīz vienīgais starptautiskais vārds ir solārijs. Ir jāuzklausa nozaru speciālistu viedokļi. Cilvēki ļoti radoši strādā, piemēram, eksaktajās zinātnēs, tulkojot terminus. Otrs – nepārtraukti jāvēro, kas notiek ar konkrēto terminu, vai cilvēki to pieņem vai nepieņem, vai tas nerada nevajadzīgas asociācijas u.tml.

Cik būtu lietderīgi augstskolā turpināt apgūt latviešu valodu arī tiem studentiem, kuri mācās citās, ne tikai ar latviešu valodu saistītās fakultātēs?

Uzskatu, ka latviešu valodu noteikti vajadzētu mācīt – ne visu studiju laiku, bet pirmajos divos kursos noteikti, un tiem, kas latviešu valodu prot, nevis reducējot latviešu valodas mācīšanu tikai uz cittautiešiem, kuri to nav apguvuši skolā. Mācīt ar mērķi, lai uzlabotos valodas kvalitāte, lai cilvēks varētu radoši izmantot valodas līdzekļus. Jau vairāk nekā desmit gadus domā, ka šo jautājumu vajadzētu risināt. Tāda bijusi arī valodnieku iniciatīva. Bet vēlreiz atkārtošu, ka jāmaina situācija sabiedrībā kopumā. Lai nebūtu izplatīts sabiedrības bilingvisms, kas ir pārejas stadija uz vienvalodīgu sabiedrību, un lai dominētu tieši latviešu valoda.

Sabiedrībā patlaban neskaitās prestiži runāt skaistā, bagātīgā latviešu valodā...

Latvijā jau diezgan ilgi vērojama tendence, ka cilvēki nepievērš uzmanību tam, kā tiek izteikta doma, uzskatot, ka galvenais ir sazināties. Tas vēl tiek papildināts ar pamatojumu: "Viss, kas valodā ienāk – tas ir labi!"

Jā, katra valoda nepārtraukti mainās, bet, ja to, ko cilvēks saka, nevar saprast, nezinot krievu valodu, tās nav pārmaiņas, kuras mēs gaidām! Es domāju, ka sabiedrība ir jāinformē: ja mēs gribam, lai veidojas trešā valoda, tad turpinām sabiedrības divvalodību, arī ar pašreizējās bilingvālās izglītības palīdzību mazākumtautību skolās. Nav tā, ka mēs drīkstam mierīgi sēdēt un skatīties, kā valoda mainās.

Tas ir kā nodedzināt māju – atpakaļ tā neataugs.

Labāk pateikt nevar.

Likumi var ietekmēt, var izdot noteikumus, bet nevar kā policejiskā valstī pieprasīt tikai vienas valodas lietošanu. Kā vēl iespējams veicināt latviešu valodas nostiprināšanos? Kādas ir pazīmes, ka valodas izzušana ir neatgriezenisks process un kad jau reāli pastāv trešā valoda?

Ar bērnudārzu un valsts finansēto skolu pakāpenisku pāreju uz mācībām latviešu valodā. Atbalstot mazākumtautības, lai tās paralēli latviešu valodai apgūtu tieši savas valodas un kultūras, nevis tikai krievu valodu, kā tas ir pašlaik - visu dienu skolā atrodoties galvenokārt krievu valodas vidē. Ar sabiedrības divvalodības nevēlamības popularizēšanu plašsaziņas līdzekļos, skolās un augstskolās. Ar jaunu valodas politikas speciālistu sagatavošanu, kā arī uzsverot to, ka Latvijas specifiskajā ģeopolitiskajā situācijā profesionāļu valodas politikā nevar būt par daudz. 

Pazīmes novērojamas ikdienas runā, kurā bieži dzirdamas nelatviskas konstrukcijas. Vai arī - viss it kā latviski, bet nav latviska semantika. Neatgriezeniski procesi latviešu valodā ir jau sākušies.

Ja izdodas veicināt latviešu atgriešanos Latvijā, jārēķinās, ka cilvēki atgriezīsies ar savām ietekmēm valodā.

Ļoti ceru, ka viņi atgriezīsies. Mēs viņus gaidām, un ir pilnīgi vienalga, ar kādām ietekmēm būs viņu latviešu valoda. Turklāt - ja arī kādas ietekmes būs, tās nāks no dažādām vietām. Viņi atgriezīsies tikai ar citu valodu ietekmēm, nevis ar citu valodu runātāju kolektīvu.

Starptautiskās institūcijas reizēm vērtē diezgan formāli – ja latviešu valoda ir valsts valoda, tad viņi vairs neinteresējas ne par tās lietotāju skaitu un proporciju, ne arī par iespējamo valodas apdraudētību.

Ja mūsu amatpersonas medijos runā krievu valodā... Tā ir attieksme, kas liecina, ka valdības līmenī nav ieinteresētības šo jautājumu izvērtēt. Tieši otrādi – politiķi apgalvo: ir ļoti labi, ka iedzīvotājiem neizzūd krievu valodas prasme. Ko gan darīsim, ja bērni nemācīsies krievu valodu? Kamēr pastāvēs šāda ES valstij neraksturīga politika, situācija valodu ziņā nemainīsies.

Mēs esam ES valsts, tātad latviešiem pirmā apgūstamā ir dzimtā valoda, pēc tās – angļu un citas ES valodas, un tikai tad varētu būt krievu valoda, nevis otrādi.

Uzskatu, ka tā ir sabiedrības neinformētība. Kad iznāca mana grāmata "Valsts valoda daudzvalodīgajā sabiedrībā: individuālais un sociālais bilingvisms Latvijā", piedalījos radioraidījumā, kuru bija klausījušies arī mani paziņas, kas nav valodnieki. Pēc tam viņi man teica, ka nekad nebūtu iedomājušies, ka sabiedrības bilingvisms Latvijas situācijā ir tik bīstams. Inteliģenti, izglītoti cilvēki nezina tādas lietas. Nevis tāpēc, ka viņiem būtu šaurs skatījums uz problēmām, bet tāpēc, ka par to tikpat kā netiek runāts.