Kā noteikts minētajā līgumā, pēc Eiropas Komisijas priekšlikuma Eiropas Parlaments un Padome pieņēma Regulu (ES) Nr. 211/201 par pilsoņu iniciatīvu, kas būs piemērojama no 2012. gada 1. aprīļa un kurā paredzēti noteikumi un procedūra attiecībā uz šo jauno instrumentu.
Paraksti – gan tiešsaistē, gan uz papīra
Jaunās regulas mērķis ir īstenot pilsoņu iniciatīvas un dot iespējas izvirzīt Eiropas līmeņa problēmas. Sākotnējā posmā ir paredzēta pilsoņu komitejas izveidošana, kuras sastāvā būs fiziskās personas (organizatori) vismaz no septiņām dalībvalstīm. Lai novērstu to, ka parakstus vāc tādiem pilsoņu iniciatīvas priekšlikumiem, kas neatbilst regulas nosacījumiem, visas iniciatīvas pirms parakstu vākšanas sākšanas organizatori reģistrēs tam īpaši paredzētā tīmekļa vietnē.
Kad pilsoņu iniciatīvas priekšlikums būs reģistrēts, organizatori varēs sākt parakstu vākšanu. Regula nosaka, ka parakstu vākšanai maksimāli atvēlētais laiks no ierosinātās iniciatīvas reģistrācijas dienas būs 12 mēneši. Parakstus varēs vākt gan tiešsaistē, gan papīra formātā. Būtisks priekšnoteikums parakstu vākšanai tiešsaistē būs tiešsaistes sistēmas atbilstība noteiktiem drošības un tehniskajiem parametriem. Organizatoriem būs nepieciešams saņemt kompetentās dalībvalsts iestādes sertifikātu, kas apliecinās sistēmas atbilstību un spēju pilnā mērā nodrošināt personas datu drošību un atbilstošu apstrādi.
"Reģistrētas tiek tikai tās iniciatīvas, kas atbilst regulas nosacījumiem."
Ja iniciatīva būs saņēmusi nepieciešamo parakstu skaitu, katras dalībvalsts kompetentā iestāde trīs mēnešu laikā pārbaudīs parakstus un izdos dokumentu, kurā apliecinās saņemto derīgo parakstu skaitu. Pēc apliecinājuma saņemšanas iniciatīvu varēs iesniegt Eiropas Komisijai, kas to izskatīs un trīs mēnešu laikā izklāstīs savus juridiskos un politiskos secinājumus, kā arī iniciēs atbilstošo rīcību.
Kā zināms, mūsu valstī tiešās demokrātijas regulējums pēc būtības nav mainīts kopš tā ieviešanas Latvijas Republikas Satversmē. Lai arī Latvija varētu ierindoties to valstu vidū, kur tiešās demokrātijas līdzekļi ir nostiprināti pamatlikumā un praksē tiek arī piemēroti, un lai Latvijas pilsoņi var iesaistīties Eiropas līmeņa diskusijās un līdzdarboties lēmumu pieņemšanā, ir pamats pārskatīt spēkā esošo normatīvo regulējumu un pielāgot to esošajai situācijai.
Lai Regulu par pilsoņu iniciatīvu ieviestu, Tieslietu ministrija ir izstrādājusi un 2011. gada 8. septembrī Valsts sekretāru sanāksmē izsludinājusi likumprojektu "Grozījumi likumā "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu"", kurā norādītas par Eiropas pilsoņu iniciatīvu atbildīgās iestādes Latvijā.
Šobrīd Saeimas darba kārtībā ir likumprojekts "Grozījums Saeimas kārtības rullī", kas paredz ieviest Latvijā kolektīvā iesnieguma institūtu. Lai arī ideja pati par sevi ir atbalstāma un atbilstoša demokrātijas pamatprincipiem, tomēr jāatzīst, ka minētajā likumprojektā ir saskatāmi vairāki juridiska rakstura trūkumi. Tos lielā mērā varētu novērst, par paraugu ņemot regulā ietvertos pamatprincipus attiecībā uz Eiropas pilsoņu iniciatīvu.
Tāpat ir jāņem vērā, ka procedūrām un noteikumiem, kas nepieciešami iniciatīvas iesniegšanai, no vienas puses, vajadzētu būt vienkāršiem, viegli īstenojamiem, bet, no otras puses, ar tiem jāpanāk saprātīgs līdzsvars starp tiesībām un pienākumiem.
Virziens, kurā jāstrādā
Pirmkārt, likumprojekts nerisina jautājumu par to, kā tiek uzsākta parakstu vākšana – kas ir tiesīgs tos uzsākt vākt; vai to ir nepieciešams reģistrēt un vai ir nepieciešama iniciatīvas satura pārbaude pirms parakstu vākšanas uzsākšanas. Tā, piemēram, lai reģistrētu Eiropas pilsoņu iniciatīvu, organizatoriem nepieciešams norādīt iniciatīvas saturu, mērķi, kā arī juridisko pamatojumu. Savukārt Eiropas Komisija pārbauda šādus svarīgus aspektus: vai ierosinātā iniciatīva nav acīmredzami aizskaroša, maldinoša vai nenozīmīga; vai tā nav pretrunā ar Eiropas Savienības pamatvērtībām.
Minētos noteikumus būtu vērts ieviest arī Latvijas praksē, lai sabiedrībā nesāktos plašas diskusijas par tādiem jautājumiem, kas, iespējams, ir klajā pretrunā ar cilvēktiesībām vai nav Saeimas kompetencē, jo tas laika gaitā varētu apdraudēt pilsoņu iniciatīvas kā nopietna demokrātiskas izpausmes līdzekļa reputāciju.
"Procedūrām un noteikumiem, kas nepieciešami iniciatīvas iesniegšanai, no vienas puses, vajadzētu būt viegli īstenojamiem, bet, no otras puses, ar tiem jāpanāk saprātīgs līdzsvars starp tiesībām un pienākumiem."
Otrkārt, parakstu vākšanai būtu jānotiek gan papīra, gan elektroniskā formātā, jo ne visi sabiedrības locekļi izmanto internetu. Parakstu vākšana tikai elektroniskā formātā liegtu savu nostāju paust un intereses aizstāvēt ievērojamai sabiedrības daļai, kas parasti arī ir visneaizsargātākā, piemēram, pensionāriem, kuri internetu izmanto salīdzinoši maz. Ja tiek plānots parakstus vākt elektroniski, kā to paredz likumprojekts, normatīvajā aktā ir nepieciešams noteikt atbilstošus drošības un tehniskos parametrus, lai nodrošinātu, ka tiešsaistes sistēmā dati tiek apstrādāti atbilstoši datu apstrādes pamatprincipiem, kā arī to, ka persona parakstās tikai vienu reizi un viena persona nevar parakstīties citas personas vietā.
Kā apliecinājums tiešsaistes sistēmas atbilstībai noteiktajiem kritērijiem, līdzīgi kā regulā, varētu kalpot kompetentās iestādes izsniegts atzinums, kas sastādīts, pamatojoties uz veikto auditu. Tikai tad, kad šāds atzinums ir saņemts, būtu uzsākama parakstu vākšana.
Treškārt, likumprojekts atšķirībā no regulas nenosaka laikposmu, kurā paraksti vācami. Termiņa ieviešana pamatojama ar vairākiem iemesliem: šādas iniciatīvas ir saistītas ar aktuāliem jautājumiem un var attiekties uz problēmām, kad, nenosakot termiņu vai nosakot to pārāk garu, tās zaudē savu nozīmību. Ja laika posms ir pārāk ilgs, konteksts, kādā cilvēki parakstās, var mainīties. Vienlaikus termiņam jābūt pietiekami garam, lai ļautu sasniegt vēlamo rezultātu un savākt nepieciešamos parakstus.
Ceturtkārt, likumprojekts neparedz savākto parakstu pārbaudi, un tādējādi jēgu zaudē nosacījums, ka jāparakstās vismaz 10 000 Latvijas pilsoņiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Nenosakot parakstu pārbaudi, teorētiski var rasties situācija, ka viena persona parakstās 10 000 reižu un iesniedz iniciatīvu, bet nav kompetentās iestādes, kas pārbaudītu šo parakstu ticamību un līdz ar to arī iniciatīvas leģitimitāti.
Attiecībā uz Eiropas pilsoņu iniciatīvu regula paredz, ka pēc elektroniskās parakstu vākšanas visi paraksti jāpārbauda dalībvalsts kompetentajā iestādē (Latvijā – Centrālajā vēlēšanu komisijā), kas pārliecinās, ka persona ir bijusi tiesīga parakstīties un parakstījusies tikai vienu reizi.
"Pēc elektroniskās parakstu vākšanas visiem parakstiem jātiek pārbaudītiem dalībvalsts kompetentajā iestādē."
Lai arī netiek pārbaudīta personas identitāte, iestāde apliecina, ka paraksti tiešām ir savākti un parakstījušās ir balsstiesīgas personas.
Protams, līdzīgi kā ar Eiropas pilsoņu iniciatīvu, var diskutēt par to, vai obligāti ir pārbaudāmi visi paraksti, vai tomēr tie var tikt pārbaudīti izlases kārtībā, kā arī par to, kādā veidā un termiņā veicamas šīs procedūras, tomēr tieši Eiropas līmeņa debates par šo jautājumu varētu būt labs pamats likumprojekta pilnveidošanai un pareizākā risinājuma atrašanai.
Tikai pēc tam, kad ir izpildītas visas nepieciešamās procedūras, iniciatīva var tikt iesniegta attiecīgi Eiropas Komisijā vai Latvijas gadījumā – Saeimā. Šajā stadijā labs piemērs, kas varētu tikt pārņemts no regulas, ir pienākuma uzlikšana Saeimai sniegt juridisku un politisku pamatojumu, kāpēc iesniegtā iniciatīva tiek vai netiek virzīta tālāk, kā arī nepieciešamība darīt šo viedokli publiski pieejamu.
Kaut arī šie nav visi jautājumi, kas risināmi likumprojektā, tomēr tie parāda galvenās iezīmes, kuras likumprojektā pilnveidojamas un par ko vēl nepieciešamas diskusijas. Savukārt regulā ietvertais normatīvais regulējums, kā arī saistībā ar to notikušās debates, kurās iezīmējas dažādu variantu stiprās un vājās puses, var kalpot kā paraugs, lai norādītu virzienu, kurā nepieciešams strādāt.
