Pilsoņu iniciatīva nenozīmē parakstu vākšanu par jau gatavu likumprojektu. Paredzēts, ka Eiropas Komisijā tiks iesniegts konkrēts konceptuāls ierosinājums, kuram par likumprojektu jātop vēlāk. Nav arī garantiju, ka ikviena iniciatīva tiks virzīta tālāk, līdz kļūs par tiesību akta projektu. Taču EK būs pienākums katru iniciatīvu izanalizēt un ar šiem secinājumiem iepazīstināt ne tikai parakstītājus, bet arī plašāku sabiedrību.
Pilsoņu iniciatīvas organizatoriem ir jāizveido pilsoņu komiteja, kurā darbojas vismaz septiņi ES pilsoņi, kas dzīvo vismaz septiņās dažādās dalībvalstīs. Lai sanāktu miljons, katrā valstī nepieciešams savākt noteiktu skaitu parakstu. Piemēram, Latvijā jāsavāc 6750, bet Lielbritānijā - 54 000 parakstu. Šo skaitu nosaka formula: no attiecīgās valsts ievēlēto Eiropas Parlamenta deputātu skaits, kas reizināts ar 750. Latvijai kopš pērnā gada decembra ir deviņi EP deputāti.
Minimālais vecums, kas jāsasniedz, lai varētu organizēt un atbalstīt iniciatīvu, ir vecums, no kura ir tiesības balsot Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Latvijā tie ir 18 gadi.
"Patlaban ES zināmas vismaz 20 iniciatīvas, par kurām organizācijas savākušas vai vēl vāc parakstus."
Vispirms organizatoriem sava iniciatīva ir jāreģistrē tīmekļa reģistrā, kuru nodrošina un uztur Eiropas Komisija. Ziņas jāieraksta kādā no oficiālajām ES valodām. Komisijai divu mēnešu laikā jāsniedz atbilde, vai iniciatīva tiks atbalstīta. Tajā laikā EK pārstāvjiem jātiekas ar parakstu vākšanas iniciatoriem, lai viņi var paskaidrot iniciatīvā ierosinātos jautājumus. Organizētājiem būs iespēja iepazīstināt ar savu iniciatīvu atklātā uzklausīšanā Eiropas Parlamentā. Viņu rīcībā ir viens gads, lai no iedzīvotājiem savāktu pietiekami daudz paziņojumu par atbalstu. Atbalsta paziņojumu skaits ir jāapliecina attiecīgo dalībvalstu kompetentajām iestādēm, kurām ir tiesības identificēt parakstus.
Komisijai būs trīs mēneši, lai iesniegto iniciatīvu izskatītu un nolemtu, kā rīkoties. Izpētot konkrēto jautājumu, Komisija sagatavos paziņojumu, kurā tā paskaidros savus secinājumus par iniciatīvu; rīcību, ko tā plāno veikt, un šādas rīcības veikšanas vai neveikšanas iemeslus. Tikai pēc tam, ja sniegta pozitīva atbilde, tiek uzsākta parakstu vākšana.
Eiropas Komisija ierosināto iniciatīvu atsakās reģistrēt šādos gadījumos:
- iniciatīva neatbilst Komisijas pilnvarām iesniegt ierosinātā tiesību akta priekšlikumu,
- pilsoņu komitejas sastāvs neatbilst noteikumiem,
- tā ir klaji aizskaroša un nenopietna vai arī ir acīmredzamā pretrunā ES vērtībām.
Jau patlaban zināmas vismaz 20 iniciatīvas, par kurām organizācijas savākušas vai vēl vāc parakstus. Piemēram, "Greenpeace" iniciatīvai par ģenētiski modificēto augu aizliegšanu visā Eiropā jau ir 1,2 miljoni atbalstītāju. Eiropas Invaliditātes foruma iniciatīvu, kurā tiek pieprasītas lielākas tiesības cilvēkiem ar invaliditāti, atbalstījuši 1,4 miljoni pilsoņu. Vairāk nekā miljons ES pilsoņu parakstījuši iniciatīvu " Tikai viena ēka" - par to, lai Eiroparlaments strādātu tikai Briselē, nevis regulāri ceļotu arī uz Strasbūru. Taču šajā gadījumā parakstiem ir simbolisks raksturs, kas izsaka noteiktu sabiedrības noskaņojumu, bet šis jautājums neattiecas uz EK kompetenci. Tas, kur jāatrodas EP mītnēm, ierakstīts ES pamatlīgumā, un to var grozīt tikai un vienīgi Eiropadome, vienojoties visiem 27 dalībvalstu vadītājiem.
Arī Eiropas Parlamenta deputāte Tatjana Ždanoka (Zaļie/Eiropas brīvā alianse) no Latvijas paziņojusi par savu nodomu organizēt šādu parakstu vākšanu, lai piešķirtu basku, kataloņu, korsikāņu un vēl vairākām valodām, tostarp arī krievu valodai, oficiālu ES valodas statusu. Šis lēmums tikšot apstiprināts martā Eiropas Brīvās alianses ģenerālās asamblejas laikā, tad arī notikšot parakstu vākšanas organizēšanas plānošana.
T.Ždanoka uzskata, ka paraksti tiks vākti Lielbritānijā, Francijā, Spānijā, Nīderlandē, Vācijā, Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Patlaban ne Eiropas Parlamenta, ne Eiropas Brīvās alianses mājaslapā šāda informācija vēl nav pieejama.
"EK nav tiesību ierosināt nekādas tiesību aktu iniciatīvas, jo par oficiālu ES valodu var kļūt tikai valoda, kam šāds statuss ir kādā no dalībvalstīm."
Šīs iniciatīvas autoriem gan ir jārēķinās ar to, ka EK pēc pilsoņu iesnieguma jaunus noteikumus iespējams rosināt tikai savu pilnvaru robežās. Tas nozīmē, ka ES nav tiesību pārkāpt subsidiaritātes principu un lemt par jautājumiem, kas ir pašu dalībvalstu kompetencē. Attiecībā uz valodu statusu EK nav tiesību ierosināt nekādas tiesību aktu iniciatīvas, jo par oficiālu ES valodu var kļūt tikai valoda, kam šāds statuss ir kādā no dalībvalstīm – tas attiecas arī uz minēto ierosmi attiecībā uz krievu valodu. Turklāt nepieciešams, lai to ierosinātu attiecīgās valsts valdība un tam jāpiekrīt visām pārējām dalībvalstīm. Tas nozīmē, ka krievu valodai ar šādas ES pilsoņu iniciatīvas palīdzību nav iespējams kļūt par ES oficiālo valodu, bet subsidiaritātes principa neievērošanas dēļ EK šādu parakstu vākšanu neatzīt par pamatu jauna likumprojekta tapšanai.
Pašlaik ir 23 ES oficiālās valodas: angļu, bulgāru, čehu, dāņu, franču, grieķu, igauņu, īru, itāļu, latviešu, lietuviešu, maltiešu, nīderlandiešu, poļu, portugāļu, rumāņu, slovāku, slovēņu, somu, spāņu, ungāru, vācu un zviedru. Jāpiebilst, ka īru valoda par ES oficiālo valodu kļuva tikai 2007.gadā, neraugoties uz to, ka valsts Eiropas Savienībā iestājās 1973.gadā. Taču tolaik tāds bija valdības lēmums.
Papildus oficiālajām valodām ES ir vairāk nekā 60 vietējo reģionālo vai mazākumtautību valodu kopienu, kurās pastāvīgi runā apmēram 40 miljoni cilvēku. Katra valsts var lūgt ļaut šīs valodas lietot saziņā ar ES institūcijām. Bet arī šajā gadījumā ir nepieciešama visu ES valstu valdību piekrišana un valstij jāuzņemas visi izdevumi, kas saistīti ar konkrētās valodas reālu lietošanu ES, ieskaitot tulkošanu. Šāds statuss ir piecām reģionālajām valodām - galīciešu, katalāņu un basku (Spānijā), gēlu un velsiešu valodai (Lielbritānijā).
