Novada domes priekšsēdētājs Juris Šulcs ir viens no ilggadējiem pašvaldību vadītājiem, pirmoreiz domes priekšsēdētāja amatā stājās pirms 15 gadiem, bet kopumā šajā sistēmā strādā kopš 1990. gada, kad pēc neatkarības atjaunošanas piedalījās pašvaldību darba veidošanā. Ar Tukuma novada domes priekšsēdētāju šoreiz runājam par aizvadīto divu gadu pieredzi, par to, kā ir saimniekot ne tikai pilsētā, bet arī desmit pagastos.
Trīs labas lietas lielā novadā
Varat nosaukt trīs labas lietas, ko atnesusi šī reforma?
Labais ir tas, ka novads ir liels un tam ir liela kapacitāte. Kaut arī ir priekšstats, ka novadā iekļautie pagasti bija lieli un stipri, šīm mazajām pašvaldībām nebija iespēju iegūt kredītus vērienīgāku ES fondu projektu līdzfinansēšanai. Pašlaik novada pašvaldības budžets ir stipri lielāks, un nelielus projektus spējam īstenot, pat neņemot aizdevumus. Protams, lielajiem projektiem tie ir nepieciešami. Taču, kaut arī pašvaldības kredītportfelis ir apjomīgs, lielajā novadā allaž tiek īstenots kāds projekts, kāds pabeigts un nauda nāk atpakaļ, tādēļ mums šajā ziņā grūtību nav.
Otrais. Bijušā Tukuma rajona robežās esam izveidojuši ļoti labu sadarbību visu četru novadu – Kandavas, Tukuma, Engures un Jaunpils – starpā. Ik mēnesi novadu vadītāji rīko apspriedi, kurā izskata kopīgi risināmos jautājumus. Mums ir kopīga slimnīca, kur katram novadam ir kapitāla daļas, kopīgs atkritumu apsaimniekošanas uzņēmums SIA „Piejūra”, kurā piedalās arī Jūrmala un Talsi. Tukuma Tūrisma informācijas centrs, kas ir ļoti spēcīgs, par noteiktu samaksu apkalpo arī pārējos novadus. Vēl Tukumam, Engures un Jaunpils novadiem viena ir arī Izglītības pārvalde; kopā rīkojam skolēnu olimpiādes, jo būtu jocīgi, ja, piemēram, Jaunpils novads, kurā ir viena skola, rīkotu atsevišķu šādu pasākumu.
Trešais. Cenšamies darbu organizēt tā, lai cilvēkam nav jāklīst pa visādiem dienestiem, bet lai vairāk kustētos pats dokuments. Šis mērķis līdz galam nav sasniegts; droši vien laukos šur tur vēl tiek pateikts – nē, mēs to nevaram, gala lēmums ir jāpieņem Tukumā! Pašlaik tiek ieviesta dokumentu elektroniskās aprites sistēma „Namejs”, lai iedzīvotāji pat attālākajos pagastos varētu nokārtot dokumentus internetā vai vismaz nebraucot tālāk par pagasta pārvaldi. Cilvēks pagasta pārvaldē iesniedz iesniegumu un turpat arī saņem gatavu dokumentu.
Esam gatavi spert arī nākamo soli – nodrošināt valsts iestāžu pakalpojumus. Piemēram, jau pašlaik no Jelgavas noteiktās dienās pie mums ierodas Valsts darba inspekcijas speciāliste, kura šeit kārto dokumentus, bet mūsu darbinieki koordinē to apriti. Ja valsts iestāžu informācijas sistēmas būtu savietotas vienotā tīklā, kur jebkurš pašvaldības darbinieks varētu iegūt, piemēram, aizpildāmās anketas un ar tām strādāt, tad vispār nebūtu nekādu problēmu. Tā vajadzētu būt visas valsts mērogā.
„Bijām bagāti, tagad – nabagi...”
Un kas ir negatīvais lielajā Tukuma novadā?
Tukuma pilsētas pašvaldība pirms reformas bija diezgan bagāta, un gana lielas summas – trīssimt, piecsimt tūkstošus latu gadā - maksāja pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā. Tagad mēs esam liels novads un... nabagi. No izlīdzināšanas fonda saņemam vairāk par miljonu latu. No iedzīvotāju ienākuma nodokļa, kas ir mūsu budžeta pamats, saņemam aptuveni septiņus miljonus, miljonu iegūstam nekustamā īpašuma nodoklī, un tik daudz naudas Tukuma pilsētai bija pirms apvienošanās novadā. Tātad klāt nākuši 10 pagasti, bet naudas palicis tikpat, cik bija iepriekš. Protams, ienākumi ir kritušies visiem, bet šī situācija nav samērīga.
Lielās republikas pilsētas vispār palika ārpus reformas, bet tagad skaļi paceļ balsi, ka ir jāpārdala budžeta līdzekļi. Bet es saku: vislielāko zaudējumu cieta rajonu centru pilsētas, kurām bija jāpārņem visas institūcijas, ko iepriekš pārvaldīja rajona padomes, saņemot dotācijas no valsts budžeta. Tukuma rajonā tas prasīja divu trīs miljonu finansējumu. Ja parēķinām par bijušajiem 26 rajoniem kopumā, tad redzam, kādas summas tika pārdalītas valsts mērogā. Tātad naudas ziņā mums ir ļoti nodarīts pāri.
"Labais ir tas, ka novads ir liels un tam ir liela kapacitāte."
Tikko (varbūt vēlēšanu ietekmē) gan tika pieņemti grozījumi Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumā, nosakot, ka arī tie pagasti, kuri novadiem nepievienojās labprātīgi, saņems to veicināšanas „burkānu” – 200 tūkstošus latu. Mums tāds ir Pūres pagasts, kur deputāti reformas laikā nenobalsoja par pievienošanos, bet to tik un tā iekļāva Tukuma novadā.
Šie grozījumi zināmā mērā ir loģiski: nesaņemot šo naudu, galu galā cietējs ir nevis pagasts, bet gan novada pašvaldība, jo pievienotā pagasta problēmas tai jārisina tik un tā. Šie 200 tūkstoši tomēr ir nozīmīga nauda (gan jau reiz to saņemsim). Ja to pareizina ar mūsu desmit pagastiem, iznāk divi miljoni. Par šo naudu ir sakārtotas gan skolas, gan pabeigti citi iesāktie objekti, un „Pūres nauda” nauda noderēs kaut vai kāda kredīta dzēšanai, kas pavērs iespējas īstenot atkal citu projektu.
Jā, tā bija viena sliktā lieta, kas beigās izskanēja gana cerīgi...
Nē, man šķiet, tur bija vairākas sliktās lietas kopā... (smejas). Jā, vēl viena slikta lieta ir (tā gan nav novada, bet visas valsts problēma) tā, ka novadi ir ļoti dažādi pēc lieluma. Citi saka: katram novadam ir sava specifika, un dažam mazam novadam tādēļ ir arī priekšrocības, bet, pastāvot šai dažādībai, vairāk ir jādomā par savstarpēju sadarbību.
Ja visi novadi būtu lieli
Jā, ir taču novadi, kur, piemēram, ir tikai divi pagasti. Vai pat viens, kā Mērsragā...
Kaut vai palūkojamies uz mūsu kolēģiem – Cēsu novadu. Reiz mēs bijām aptuveni līdzīgas rajonu pilsētas. Tolaik Cēsīs bija 20 tūkstoši iedzīvotāju, Tukumā – astoņpadsmit. Cēsīm pievienoja vienu pagastu, mums – desmit... Kuram tad ir vieglāk strādāt?
Dzīve tālāko ceļu parādīs, bet tagad gan valdībai, gan Saeimai, gan Pašvaldību savienībai ļoti jāapdomā turpmākā rīcība. Tagad ir izskanējis, ka vajadzētu turpināt administratīvi teritoriālo reformu, ka jāatgriežas rajonu robežās (26 pašvaldības plus lielās pilsētas), tiek cilāta arī apriņķu izveidošanas ideja. Tas viss ir ļoti jāapsver. Ja Latvijā arī citas pašvaldības būtu tik lielas kā Tukuma novads, tad pašvaldību otrais līmenis vispār nebūtu vajadzīgs. Bet tad ir jāpārvar lokālpatriotisms, kas vietumis ir ļoti spēcīgs.
Es gan tagad nerunāju politkorekti, jo pašlaik spēkā ir Pašvaldību savienības kongresa rezolūcija, kurā paredzēta apriņķu veidošana. Baidos par to, kur valsts ņems naudu apriņķu uzturēšanai. No pirmā līmeņa pašvaldībām naudu pilnīgi noteikti pārdalīt nav iespējams. (Šo naudu varētu iegūt, pārdalot valsts un pašvaldības funkcijas par labu apriņķiem, bet es tā īsti neticu - vai ministrijas ko tādu pieļaus.)
Kaut gan par to jau sākāt stāstīt, tomēr jautāšu - vai pašvaldības pakalpojumu pieejamība iedzīvotājiem šādā lielā novadā ir pietiekama? Internetā uzgāju, ka Tukuma novadā uz divām pagastu pārvaldēm ir viens vadītājs.
Bet mēs neesam samazinājuši pakalpojumu sniegšanas punktu skaitu. Pagastos joprojām ir centrs, kurā strādā sociālais darbinieks, bāriņtiesa, sekretārs, kas atrisina visus jautājumus ar iesniegumiem, kasieris, kam var samaksāt nekustamā īpašuma nodokli.
Pakalpojumi ir nodrošināti, bet priekšnieku nav tik daudz. Piemēram, Slampē, kas ir diezgan liels centrs, ieguldīts vismaz pusotra miljona latu; esam atjaunojuši slaveno pili jeb kultūras centru „Zemgale”, kas jau bruka kopā. Nosiltināts ir bērnudārzs, vecajā skolā izveidots sociālais dienas centrs, kurā var pavadīt laiku gan pensionāri, gan jaunieši un bērni, un tur ir arī veselības rehabilitācijas iespējas. Jā, pakalpojumu klāsts ir palielinājies. Pašlaik apvienojam komunālos dienestus, lai samazinātu administratīvos izdevumus un racionālāk koordinētu to darbību.
Šādus projektus pagasti vieni paši īstenot nejaudātu. Turklāt Slampe bija „stabilizējamā” pašvaldība, kurai vēl ilgāku laiku bija jāmaksā valstij aizņemtā nauda, tāpat arī Tumei. Tagad šīs saistības kārtojam no novada budžeta. Mēs nešķirojam pagastu parādsaistības, iepriekš ņemto kredītu apjoma dēļ nesamazinām projektu skaitu un lielumu. Vadāmies pēc loģikas. Infrastruktūra pagastos ir dažāda, un nevaram noteikt vienādu maksājumu uz cilvēku. Ja pagastā nav attīstīta infrastruktūra, tad uzturēšanas izdevumi ir mazāki, bet ir jāiegulda nauda projektos, lai šo infrastruktūru attīstītu, sakārtotu ūdensapgādes un kanalizācijas saimniecību. Mums ir projekti arī ceļu remontēšanai, ēku siltināšanai, un man šķiet, ka neesam nevienu projektu noraidījuši, ja tas tiešām ir vajadzīgs.
Ļoti pozitīvi vērtējami partnerības projekti starp pašvaldībām. Tie ir Eiropas Savienības Lauksaimniecības fonda lauku attīstības projekti, kuros ir dažādas partnerības. Viena mums ir kopā ar Kandavas novadu, cita – ar Enguri. Vēl ir tā dēvētie mazie projekti, kuru ietvaros var izbūvēt, piemēram, rotaļu laukumus, pašdarbības kolektīviem iegādāties tautastērpus. Katru mēnesi izskatīšanai domē tiek sagatavoti četri līdz seši šādi projekti.
Kad īstenosim šādus projektus, ja ne tagad? Apģērbjam pašdarbniekus Pūrē, Slampē, Jaunsātos...
Tad pašdarbnieki par tērpu trūkumu žēloties nevar?
Jā, un domāju, būs vēl labāk! Tas atkarīgs tikai no tā, cik aktīvi esam paši. Mūsu pašvaldībā nepārtrauktā kustībā allaž ir 40-45 projekti; tajos ieguldīti 15-20 miljoni latu. Šeit nav ieskaitīts lielais ūdenssaimniecības projekts Tukumā 12 miljonu vērtībā un vēl citi, jo par tiem būtu jārunā atsevišķi.
„Autobuss aiziet debesīs”
Pašvaldību savienība ceļ trauksmi, ka iedzīvotāju parādu dēļ ir apdraudēta apkures sezonas sākšana. Kāda situācija ir Tukumā?
Pašlaik Tukuma pilsētā būvējam otro šķeldas katlumāju, uzstādot divus piecu megavatu koksnes kurināmā apkures katlus, bet, skatoties uz iedzīvotāju parādu grafiku, var teikt: „Autobuss aiziet debesīs!” Kur tas apstāsies, nezinām. Parādsaistību pieaugums ir dramatisks, kaut arī trūcīgajiem iedzīvotājiem sniedzam sociālo palīdzību, lai viņi varētu komunālos maksājumus nosegt.
Bet, ja kopš 2007. gada pilsētā iedzīvotāju parādu apjoms ir četrkāršojies, tā vairs nav tikai Tukuma problēma. Jo pie mums situācija varbūt nav tā traģiskākā. Parādi ir ļoti apgrūtinoši. Tukumā, piemēram, ir mikrorajons, kuram siltumu piegādā privāts uzņēmums „Komforts”. Ja finansiālās grūtībās nonāk pašvaldības uzņēmums, varam dot galvojumu kredītlīnijas atvēršanai, lai uzņēmums iegūtu līdzekļus kurināmā iegādei. Privātajam uzņēmumam pašvaldība nav tiesīga palīdzēt, bet bankas kredītus nedod, jo parādās visi parādi un uzņēmums iekļauts riska grupā.
"Daudzi mani nesapratīs, ja teikšu, ka cilvēki negrib samaksāt."
Novadu vadītāji premjeram Dombrovskim jau divus gadus stāsta, ka ir jārod risinājums par šiem privātajiem uzņēmumiem. Izveidojusies dīvaina situācija: privātais uzņēmums ražo siltumu, siltumtrases ir pašvaldības valdījumā, bet otrā galā atkal ir privātais sektors – apsaimniekotājs un dzīvokļu īpašnieki. Domāju, pienāks brīdis, kad pašvaldībai nāksies cedēt šos parādus, kas, protams, būtu absurdi. Bet ko darīt, ja privātais komersants pārtrauks ražot siltumu?
Mēs nevaram to piespiest strādāt ar zaudējumiem. Ja par pakalpojumu būtu samaksāts, uzņēmums varbūt pat strādātu ar peļņu, bet pašlaik reālā nauda parādu veidā ir pie iedzīvotājiem. Elektrību vai gāzi taču neviens par velti nepiegādā, par to ir jāmaksā! Tādēļ diezgan dīvaini liekas ekonomikas ministra Kampara aicinājums siltumražošanas uzņēmumiem savu peļņu novirzīt kā palīdzību sociāli maznodrošinātajiem.
Ir zināms, ka iedzīvotāju maksātspēja krītas. Bet kā, jūsuprāt, ir – iedzīvotāji patiešām nevar samaksāt vai tomēr ļaunprātīgi izmanto situāciju, ka siltumu atsevišķiem dzīvokļiem atslēgt nevar?
Daudzi mani nesapratīs, ja teikšu, ka cilvēki negrib samaksāt. Par pensionāriem nav, ko runāt – viņi vienmēr vispirms nokārto rēķinus un pēc tam skaita naudiņu, cik atlicis pārtikai.
Diemžēl ir radies vesels slānis cilvēku, kuri vairs netiek galā ar maksājumiem kredītu dēļ, un ir vēl otrie – kuri nevēlas strādāt, lai nopelnītu un samaksātu par visiem pakalpojumiem.
Ar pirmajiem ir tā: diezgan daudzi dzīvokļi ir ieķīlāti vai nu hipotekāro, vai patēriņa kredītu dēļ. Atceramies taču reklāmas un noskaņojumu – re, tev ķivere, man ķivere, tev ritenis, man ritenis, un braucam visi uz dienvidiem! Ja tagad cilvēks pēdējiem spēkiem maksā bankai, bet tik un tā redz, ka dzīvoklis tiks atņemts, maksāšana par siltumu viņam rūp vismazāk.
Bet par otrajiem... Te nepieciešama atkāpe. Tukumā diezgan intensīvi atjaunojas ražošana, un man ir bail, ka nākamajā gadā nebūs, kas strādā tajās darba vietās, ko jau sākam piedāvāt. Piemēram, „SkontoPlant” rekonstruē jau otro ražošanas cehu, un gada laikā radīto jauno darba vietu skaits pārsniegs simtu. Pašvaldība šogad nodos ekspluatācijā vienu bērnudārzu, nākamgad – vēl vienu, tur kopā ar apkalpojošo personālu arī vajadzēs sešus desmitus darbinieku. Tiek būvēts lielais „Maxima” veikals, arī „Rimi” ir projekts par jaunu kulinārijas cehu, un tā varētu vēl turpināt. Lēšam, ka nākamā gada otrajā pusē pilsētā būs radīts ap 500 jaunu darba vietu.
Problēma – kas jaunajās darbavietās strādās
Jūs paužat sen nedzirdētus patīkamus jaunumus...
Bet tā nav blefošana, tā ir īstenība, un tad sāksies problēmas – kur šos darbiniekus dabūt. Problēmas pazīmes vērojamas jau tagad – „SkontoPlant” vadība stāsta, ka no 300 kandidātiem atlasīt vajadzīgos 30 darbiniekus bijis ļoti grūti. Cilvēkiem trūkst gan kvalifikācijas, gan gribēšanas strādāt.
Varbūt vēlēšanās strādāt un darba iemaņas zudušas gana garajā dīkstāves laikā?
Tas varētu būt viens no iemesliem. Domāju, ka mazliet ir jāpārvērtē arī tā dēvētā simtlatu programma, jo pabalstu saņēmēji šo pabalstu sistēmu jau sāk pārmēru izmantot. Ir šī stipendija, tad pašvaldība izmaksā dzīvokļa pabalstu, varbūt pienākas garantētais minimālais ienākums un vēl kāds pabalsts.
Beigās cilvēks lēš: kādēļ viņam, lai nopelnītu par 20-30 latiem vairāk, būtu jāiet darbā, jāpūlas astoņas stundas vai pat vairāk? (Lūk, tie, kuri nevēlas pūlēties, ir otrie nemaksātāji par siltumu!)
Taču trūkst kadru arī vadošiem amatiem. Piemēram, Zemgales vidusskolai vajadzēja direktoru, divas reizes sludinājām konkursu, bet jauni cilvēki nenāk. Viņi saka: kādēļ uzņemties lielu atbildību, ja var strādāt divas slodzes skolotāja darbā un nopelnīt tikai nedaudz mazāk?
Tad iespējams ir jāpaaugstina direktora alga?
Viegli pateikt, bet – kur tas budžets aug? Lai tērētu budžetu, ir vajadzīga ražošana, jo tikai no tās varam gūt nodokļu ieņēmumus.
Šķiet, Tukums samērā viegli pārlaida krīzi: šeit ilgstoši bija zemākais bezdarba līmenis valstī?
Jā, bet beigās tomēr iekritām. Tika slēgti vairāki uzņēmumi, īsā laikā darbu zaudēja ap 300 cilvēku. Tad sākās otrais emigrācijas vilnis. Sākumā cerēju, ka cilvēki dodas prom, lai „pārziemotu”. Bet viņu vidū ir daudz jaunu cilvēku ar maziem bērniem, ārzemēs viņi jau atraduši savu dzīvesvietu, tur iesakņojušies, un Tukumā pavada tikai atvaļinājumu. Tagad baidos, ka liela daļa uz patstāvīgu dzīvi dzimtenē vairs neatgriezīsies.
Likme – aizbraukušo atgriešanās
Jums ir kāds padoms, kā vērst visu uz labu?
Sagādāt kvalitatīvu dzīves vidi ar pietiekami augstu darba samaksu. Lai par pieņemamu algu viņi varētu strādāt šeit kvalificētu darbu, nevis par lielāku naudu mazgāt traukus ārzemēs. Jau tagad „SkontoPlant” saka: algai jābūt ne mazākai par 500 latiem, lai iegūtu darbiniekus, kuri var ražot kvalitatīvu eksporta preci.
Kad lauku uzņēmējiem prasām, kā pašvaldība var palīdzēt, viņi atbild: visu izdarīsim paši, tikai nodrošiniet mums normālu infrastruktūru, labus ceļus, lai mašīnas var piegādāt izejvielas un aizvest gatavo produkciju, lai bērni normāli var tikt uz skolu, iedzīvotāji – uz pilsētu.
"No 2007. gada iedzīvotāju parādu apjoms ir četrkāršojies, un tā vairs nav tikai Tukuma problēma."
Bet ar ceļiem ir smagi. Arī tādēļ, ka ne visi ir pašvaldības ceļi. Veidojot novadu, mans mērķis bija panākt, lai pārskatāmā termiņā novada centrs ar visiem pagastu centriem būtu savienots ar asfaltētiem ceļiem. Vēl tādu nav uz Lesteni, Zenteni, Jaunsātiem. Ceļos pašlaik ieguldām diezgan daudz naudas, arī pilsētā rekonstruējam ielas, tiltus. Bet naudas, protams, ir par maz.
Tagad, lemjot par jaunā ES fondu programmēšanas perioda pamatnostādnēm, pašvaldības ļoti iestājas, ka līdzekļu plānošanā plašāk ieviešams teritoriju, nevis nozaru princips. Jo tagad bieži vien ir tā, ka pašvaldības iesaistās atbalsta programmās tikai tādēļ, ka tās ir pieejamas, bet īstenībā bez šiem projektiem varētu iztikt. Savukārt tajās jomās, kur ir akūta vajadzība pēc finansējuma, atbilstošu programmu nav. Mēs to ļoti gribētu sakārtot, bet neticu, ka ministrijas tik viegli izlaidīs maciņus no rokām. Jo, kā es saku, tā ir spēle ar naudu.
Novada pašvaldībai pietiktu zināšanu un darbspējas patstāvīgāk apgūt lielākas naudas?
Protams. Kā jau stāstīju, mums darbā ar ES fondu līdzfinansējumu ir liela pieredze, domē ir īpaša Attīstības nodaļa, kura jau ilgu laiku strādā ar šādiem projektiem. Nebūt nav tā, ka mēs neko nejēdzam un mums naudu nedrīkst rādīt.
Neatstāt skolas tukšas
Kā spējat uzturēt skolas? Esat kādu slēguši?
Lestenē skolu vietējā pašvaldība slēdza novadu veidošanas laikā, un, manā skatījumā, varbūt pat nedaudz pārsteidzās, jo pašlaik, pētot situāciju, šķiet, ka mazās klasītes skolā varētu atkal atgriezties, bet tas ir laika jautājums.
Otra tagad ir Praviņu pamatskola, kas pašreizējā veidā darbojās pēdējo gadu. Taču esam sagatavojuši līgumu ar biedrību „Tautskola 99 Baltie zirgi”, kas jau 17 gadus nodrošina mācības Drustos. Skolā tiks veidota specializēta apmācības programma, tā dēvētā Dzīvā skola bērniem, kam nepieciešama individuālāka attieksme.
Mēs šo skolu atbalstīsim, daļēji nodrošinot pašvaldības finansējumu, tāpat bērnus vedīsim uz skolu ar autobusu, bet otra finansējuma daļa droši vien jāmeklē ar sponsoru palīdzību. Uzskatu, ka labāk, ja skolā kaut kas notiek, nevis to slēdzam un pēc tam nezinām, kur ēkai rast pielietojumu. Domāju, ka izglītības sistēmā grūtāko laiku esam pārvarējuši, izdarījuši to, kas ir jāizdara. Ja nav bērnu, tad neko nevar izdarīt – skola tiešām ir jāslēdz. Bet, veidojot šo infrastruktūru lauku teritorijās, ja tur ir darbavietas un viss pārējais, cilvēkiem vajadzētu nākt atpakaļ.
Bet... vienā mācību gadā bērnu skaits samazinās par 250 – gan mazās dzimstības, gan aizbraucēju dēļ ik gadu pirmajā klasē mācības neuzsāk tik daudz bērnu. Tātad katru gadu zaudējam vienu lielu lauku skolu – tas ir jāaptur! Bet Latvijā ik gadu iedzīvotāju skaits samazinās par 20 tūkstošiem, tātad pazūd viens Tukums...
Lidlauks teritoriju plānos bijis vienmēr
Tukuma iedzīvotāji nupat iesnieguši sūdzību Eiropas Komisijas Vides ģenerāldirektorātam par lidlauka attīstības projektu. No vienas puses, Tukuma uzņēmēju klubs atbalsta lidostas attīstību, no otras – iedzīvotāji sašutuši, ka pašvaldība ignorē viņu viedokli par lidostas darbības paplašināšanu. Kas īsti notiek?
Kaut arī lidlauks atrodas Engures novadā, problēmas rodas Tukumā, jo lidmašīnas lido tam pāri. Virs pilsētas ir lidmašīnu pacelšanās un nolaišanās koridors, un Tukuma novada domei ir pilnas tiesības pateikt, ka negribam, lai lidmašīnas lido naktī, ka lidaparātu pacelšanās laikā nedrīkst pārsniegt Eiropas Savienībā noteikto kritisko trokšņa līmeni.
Mēs lūdzām vides dienestu izstrādāt gan skaņu, gan lidojumu ietekmes uz vidi kartes, kā arī SIA „Tukums Airport” izstrādāt lidojumu procedūras kartes, kurās redzams, ka trokšņa līmenis netiks pārsniegts. Vienā lēmuma projekta punktā esam iekļāvuši prasību, ka aizliedzam lidojumus zemāk par 300 metriem virs pilsētas un, izņemot pacelšanos un nolaišanos, citus manevrus neatļaujam.
Uzskatu, ka cilvēki ir tiesīgi protestēt, taču ir zināmas robežas, kuras visiem ir jāievēro. Konceptuāli visos teritoriju attīstības dokumentos, Rīgas reģiona, Tukuma pilsētas, Engures, Smārdes pagasta kartēs jau kopš 90. gadiem lidlauks parādās ar attīstību nākotnē. Tad iedzīvotājiem par to nebija ne mazākās intereses. Bet tagad sākas protesti.
Šajā laikā droši vien teritorijās, ko var ietekmēt lidlauka darbība, pašvaldības ir izsniegušas būvatļaujas, cilvēki vietās, kurus šķērsos lidojumu koridori, uzbūvējuši mājas...
Bet viņi tika iepriekš informēti, ka tajā vietā ir lidlauka ietekmes zona. Taču neviens to neņēma vērā, iekams lidmašīnas neatsāka lidot. Pašlaik patiešām ir plānots, ka tas varētu būt starptautiskas nozīmes lidlauks. Šāds projekts, manuprāt, uzlabotu Tukuma ekonomisko izaugsmi, jo ap lidostām, kā labi zinām, izveidojas pakalpojumu centri, kas tukumniekiem un apkaimes iedzīvotājiem dotu gan papildu darbu, gan naudu.
Taču jebkurā gadījumā es šiem cilvēkiem, kuri Eiropas Komisijas Ģenerāldirektorātam iesnieguši sūdzību, neko nepārmetu: visi likumi ir jāizpilda. Tomēr, ja ņemam vērā iedzīvotāju aptauju un sabiedrisko apspriešanu rezultātus, var teikt, ka proporcijā ne mazākā kā 1:5 vai 1:10 lidostas attīstība tiek atbalstīta. Arī tie cilvēki, kuri vāca protesta parakstus, neslēpj, ka apstaigājuši vairāk nekā 2000 māju, lai iegūtu 600 parakstu.
Atceros, reiz uz Grieķiju lidojām no Kauņas lidostas. Šos pakalpojumus sniedz arī Klaipēdas lidosta. Tātad arī tur ir tūrisma firmu čārterreisi, lidojumi notiek ne tikai no Viļņas. Kādēļ tas nevarētu notikt no Tukuma lidlauka?
Kādas ir Tukuma novada attīstības prioritātes?
Katrā novada vietā attīstības virzieni ir atšķirīgi, tomēr Tukuma pilsētā vienmēr diezgan spēcīga ir bijusi kokapstrāde un metālapstrāde. Ar katru gadu vairāk izvēršam arī tūrisma sektoru, kam labvēlīgs ir jūras tuvums, Milzkalns, Durbes un Jaunmoku pilis; aktīvi būvējam veloceliņus.
Tukums ir vārti uz Kurzemi, un mēs arī cenšamies to izmantot, lai tūristi nevis brauktu pa Ventspils šoseju taisni uz priekšu, bet caur Tukumu. Ļoti svarīgi ir panākt, lai varētu piedāvāt cilvēkiem atpūtas programmu dienas garumā un viņi šeit paliktu arī pa nakti. Kaut gan pašlaik labi redzam, ka Tukumā trūkst viesnīcu. Vasarā Tukuma ledus halli intensīvi izmanto sportisti no Krievijas un citām valstīm, ledu varētu noslogot pat vairāk, bet pilsētas viesiem trūkst naktsmītņu. Kādam būtu no bankas par lētu naudu jāatpērk vecā viesnīca, kura tur ieķīlāta, tā jāatjauno, un mēs to gribētu veicināt ar īpašuma nodokļa atlaidēm un citu iespējamu pretimnākšanu. Jo ar vienu viesnīcu pilsētā vairs nepietiek. Tās atkal būtu papildu darba vietas un papildu piesaistīta nauda no pilsētas viesiem.
