Publicēts pirms 13 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
„Aicinu gan topošos jaunos ārstus, gan mācībspēkus uz minētajām pārmaiņām raudzīties kā uz vienu ļoti nozīmīgu posmu tādas veselības aprūpes sistēmas radīšanā, kas motivētu jaunos ārstus palikt Latvijā, nevis doties darbā uz ārzemēm,” saka veselības ministrs Juris Bārzdiņš.
FOTO: www.nozare.lv
Ārstniecības studijas tradicionāli ir vienas no dārgākajām un garākajām – 6 gadi pamatstudijas, pēc kurām jau diplomētam ārstam ir jāspecializējas kādā no specialitātēm – jāiziet rezidentūra, kas ilgst no 3 līdz 5 gadiem atkarībā no izvēlētās specialitātes. Pēdējos gados, kad veselības aprūpei kopējais finansējums būtiski samazinājās, rūpējoties par nākotni, līdzekļi medicīnas izglītībai tika saudzēti. Līdz ar to ne tikai nesamazinājās, bet pat pieauga studentu skaits, kuru mācības tiek apmaksātas no veselības nozarei paredzētā budžeta līdzekļiem. Arī rezidentūras vietu skaits tiek plānots atbilstoši attiecīgā gada absolventu skaitam. Tādēļ gan nodokļu maksātājiem, kas par šo apmācību samaksā, gan topošajiem ārstiem, kas velta ilgus nopietnu mācību gadus profesijas iegūšanai, ir jāsaņem skaidra atbilde par turpmākā darba perspektīvām.
Rezidentiem jādodas arī uz reģioniem
Pamata uzstādījumi darba grupai, kas sagatavoja izmaiņas rezidentūras organizēšanas un finansēšanas noteikumos, bija divi: pirmais – nedrīkst vairs būt situācijas, kad ārsts rezidents savu darba algu nopelna, pavadot laiku tikai teorētiskā apmācībā vai izdarot darbu kāda vietā, kas par to jau saņem algu, respektīvi, valsts apmaksāts rezidents slimnīcā ir iespēja prasīt no tās vairāk valsts apmaksātus pakalpojumus iedzīvotājiem; otrs uzstādījums – sakarā ar izteikto disbalansu ārstu nodrošinājumā Rīgā un pārējā Latvijā, panākt apstākļus, lai pietiekami liela daļa jauno ārstu apmācību specialitātēs saņemtu savās nākamajās darba vietās lielajās reģionu slimnīcās.
Lai arī rezidentu alga ievērojami atpaliek no tās, kāda tā ir citās – turīgākās valstīs –, tā tomēr ir salīdzināma ar jau sertificēta ārsta algu tepat Latvijā un nav salīdzināma ar patiešām nelielo stipendiju, kuru saņem studējošie. Tādēļ rezidentam ir jāuztic algai atbilstošs praktiskā darba apjoms, kas atbilst viņa zināšanām un ir saskaņots ar darba devēju. Vienlaikus tas būtu gan pašu rezidentu, gan pacientu, gan arī valsts interesēs.
"Rezidentam ir jāuztic algai atbilstošs praktiskā darba apjoms, kas atbilst viņa zināšanām un ir saskaņots ar darba devēju."
Šā brīža situācija saistībā ar ārstu nodrošinājumu, jo īpaši reģionos, prasa pieņemt lēmumus, kas ir saistīti ar rezidentu apmācības organizēšanu. Tā kā ārsti pēc rezidentūras beigām, kas lielāko tiesu ir pavadīta Rīgā, nevēlas doties strādāt kādā no reģionālajām slimnīcām un labprātāk izvēlas braukt uz ārzemēm, nepieciešams radīt jaunajiem speciālistiem piemērotu un profesionālo izaugsmi veicinošu vidi arī reģionos, jo tieši reģionu slimnīcā ir iespējams ātrāk iekļauties kolektīvā un iegūt ārsta darbam tik nepieciešamo rūdījumu. Nav noslēpums, ka galvaspilsētā viņiem nereti praktiski neļauj strādāt ar pacientiem un viņi vairāk izpilda tikai asistenta lomu. Jāuzsver, ka lielākā daļa šodienas mūsu izcilāko vecākās paaudzes ārstu ir sākuši savu darbu reģionos un šodien to atceras kā lielisku gan dzīves, gan ārsta prakses skolu un pamatu tālākai profesionālai izaugsmei galvaspilsētā vai ārzemēs.
Lai nepieciešamās pārmaiņas īstenotu praksē, būtu jāpārskata mācību kvalitāte un praktiskās iemaņas vispārīgā medicīnā jaunajam ārstam jāapgūst jau pirmajā rezidentūras gadā. Tāpat būtu nepieciešams pārskatīt pamatspecialitāšu skaitu, jo pārāk liels to skaits sadrumstalo pieejamos cilvēkresursus un kavē jauno ārstu iesaistīšanos darba tirgū. Latvijas situācijā vairāk jāraugās uz visaptverošākām pamatzināšanām, tādēļ kopīgi ar visām iesaistītajām pusēm – universitātēm, ārstu asociācijām, apmācīttiesīgajiem ārstiem un slimnīcu pārstāvjiem – diskusijās jāvienojas par šīs ieceres praktiskās ieviešanas iespējām.
Palielinās finansējuma daļu rezidentam un ārstam
Kā būtisks aspekts rezidentūras organizēšanā jāmin arī finansējums un tā sadales maiņa. Šobrīd finansējums tiek sadalīts starp ārstu rezidentu, apmācīttiesīgo ārstu un universitāti, taču nākotnē Veselības ministrija iecerējusi palielināt finansējuma daļu tieši rezidentam un apmācīttiesīgajam ārstam, bet mazākus līdzekļus saņems universitātes, jo, lai arī universitāte iegulda zināmus līdzekļus rezidentu apmācībā, tomēr praktiskā darba ieguvums ārstniecības iestādē no jaunā kolēģa ir būtiski lielāks.
"Nepieciešams radīt jaunajiem speciālistiem piemērotu un profesionālo izaugsmi veicinošu vidi arī reģionos, jo tieši reģionu slimnīcā ir iespējams ātrāk iekļauties kolektīvā un iegūt ārsta darbam tik nepieciešamo rūdījumu."
Rezidenta algai jākorelē arī saistībā ar darbu galvaspilsētā vai reģionos. Ņemot vērā valstisku nepieciešamību nodrošināt vienmērīgu ārstu sadalījumu visā valsts teritorijā, rezidentam reģionu slimnīcās būtu jāsaņem lielāks atalgojums, kas arī būtu viens no motivējošiem faktoriem paraudzīties ārpus Rīgas. Tas ļautu arī slimnīcām konkurēt par rezidentu piesaisti un lielāka alga papildinājumā ar attiecīgās pašvaldības papildu piedāvājumu – garantētu vietu ārsta bērnam bērnudārzā, dienesta dzīvokli u. tml. – būtu motivējošs faktors jaunajam speciālistam doties strādāt arī uz citām Latvijas lielākajām pilsētām.
Tāpat jāpalielina arī slimnīcas loma rezidentūras procesā un jāpaplašina apmācīttiesīgo ārstu skaits. Uzskatu, ka par tādu var būt ikviens sertificēts ārsts, kurš ir savā profesijā nostrādājis vismaz 5 gadus, jo galvenais jau ir paša ārsta pieredze un vēlme zināšanas jaunajam kolēģim sniegt, nevis apmācīttiesīgā statuss. Tas ļautu vieglāk organizēt apmācības procesus reģionālajās slimnīcās.
Latvijā jānostrādā pieci gadi
Plānotas izmaiņas arī saistībā ar rezidentu sadali pēc rezidentūras beigām, kas paredz, ka jaunajam ārstam pieci gadi oficiāli kā nodokļu maksātājam jānostrādā Latvijā, pretējā gadījumā atmaksājot valstij rezidentūras apmācības izdevumus (atskaitot rezidenta algu). Noteikumi arī paredzēs, ka, pabeidzot rezidentūru, ārsts saņems aprēķinu par izmaksām – kolēģiem, kas tomēr izvēlēsies strādāt ārzemēs, tā būs iespēja vērsties pie nākamā darba devēja ar prasību nokārtot esošās saistības ar valsti. Uzskatu, ka Eiropas Savienības vienotais darba tirgus ir patiesa vērtība un viena no pamatbrīvībām, vienīgi Latvijas nodokļu maksātājs nevar atļauties neprasīt kompensāciju par būtībā citai valstij sagatavotu speciālistu.
"Jaunajam ārstam pieci gadi oficiāli kā nodokļu maksātājam jānostrādā Latvijā, pretējā gadījumā atmaksājot valstij rezidentūras apmācības izdevumus."
Esmu pārliecināts, ka iecerētās pārmaiņas rezidentūras organizēšanā, veicinot konkurenci gan starp universitātēm, gan slimnīcām Rīgā un reģionos, nākotnē veicinās apmācības kvalitātes paaugstināšanos, līdz ar to pacienti varēs ārstēties pie ārstiem ar augstu kvalifikāciju. Arī valsts finansējums, kas ir paredzēts jauno speciālistu apmācībai, tiks novirzīts tieši šim mērķim, tādēļ aicinu gan topošos jaunos ārstus, gan mācībspēkus uz minētajām pārmaiņām raudzīties kā uz vienu ļoti nozīmīgu posmu tādas veselības aprūpes sistēmas radīšanā, kas motivētu jaunos ārstus palikt Latvijā, nevis doties darbā uz ārzemēm.
