NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
19. oktobrī, 2011
Lasīšanai: 13 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Veselības aprūpe
15
15

Hipokrata zvērestu mēdz piesaukt nevietā

Publicēts pirms 10 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Aplami ir apsūdzēt ārstu par Hipokrata zvēresta neievērošanu, jo tīri formāli tas nav jāievēro. Drīzāk būtu jārunā par ētisko principu ievērošanu ārsta vai jebkuras citas ārstniecības iestādes personas darbā.

FOTO: www.sxc.hu

Runājot par nebūšanām medicīnas jomā, sabiedrība mēdz piesaukt Hipokrata zvērestu. To piemin, kad kāds ārsts bijis nelaipns pret pacientu, un arī tad, kad mediķi piesaka streiku. Lielākoties gan par Hipokrata zvērestu runā nevietā.

Izrādās, mūsdienās Senās Grieķijas laikā tapušais teksts ir novecojis un vairs neatbilst medicīnas reālajai praksei, tādēļ tagad daudzās pasaules valstīs spēkā ir katrai savs ārsta zvērests vai svinīgais solījums. Arī Latvijā medicīnas studiju beidzēji nodod savu zvēresta versiju, kurā vērojamas diezgan lielas atkāpes no senā teksta.

Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesors Arnis Vīksna stāsta, ka Hipokrata zvērests, lai arī pēc tradīcijas tiek piedēvēts sengrieķu ārstam un medicīnas tēvam Hipokratam, patiesībā nav viņa rakstīts. Zvērestu uzrakstījuši Hipokrata skolnieki pēc viņa nāves. Tā oriģinālajā tekstā vēstīts:

 "Zvēru pie Apollona – dziedinātāja, pie Asklēpija, Higiejas un Panakejas, un pie visiem dieviem un dievietēm, piesaucot tos par lieciniekiem, ka pildīšu šo zvērestu un rakstisko vienošanos atbilstoši savām spējām un saprašanai: izturēšos pret to, kurš man iemācīja šo prasmi, tāpat kā pret saviem vecākiem, dalīšos ar viņu iztikā un, ja viņš būs nonācis trūkumā, došu viņam daļu no tā, kas man pieder; izturēšos pret viņa pēcnācējiem kā pret saviem brāļiem un mācīšu viņiem šo prasmi, ja viņi gribēs to apgūt, bez atlīdzības un rakstiskas vienošanās; nodošu priekšrakstus, mutiskas pamācības un visas pārējās zinības saviem un sava skolotāja dēliem, kā arī mācekļiem, kurus saskaņā ar ārstēšanas mākslas likumu saista rakstiska vienošanās un zvērests, taču citam nevienam.

Atbilstoši savām spējām un saprašanai nozīmēšu slimniekiem tādu ārstniecisko uzturu un dzīves veidu, kas nāks viņiem par labu, un nepieļaušu, ka ar to viņiem tiek nodarīts kaitējums un pārestība.

Nedošu nevienam nāvējošas zāles, ja man to lūgs, un neizteikšu šādu ierosinājumu. Tāpat es nedošu nevienai sievietei augļa nomirdināšanas līdzekli. Es neatkāpšos no šķīstības un svētbijības nedz savā dzīvē, nedz veicot sava amata pienākumus. Negriezīšu slimniekus, kas cieš no akmeņiem, bet atstāšu šo darbu tiem, kas ar to nodarbojas.

Lai kurā mājā es ieiešu, es tajā ieiešu, lai palīdzētu slimniekiem, izvairoties nodarīt jebkādu tīšu pārestību un kaitniecību, it sevišķi atturoties no baudkāres apmierināšanas ar sievietēm un vīriešiem, kā brīviem, tā vergiem.

Ja ārstēšanas laikā vai arī tad, kad neveicu ārsta pienākumus, es redzēšu vai dzirdēšu par cilvēku dzīvi ko tādu, ko nekad nedrīkst izpaust ārpus mājas sienām, es klusēšu, uzskatīdams, ka par to runāt neklājas.

Ja es pildu un nepārkāpju šo zvērestu, lai man ļauts gūt panākumus gan dzīvē, gan amata mākslā un iemantot mūžīgu cieņu visu cilvēku vidū. Bet, ja es to laužu vai nepatiesi zvēru, – lai notiek pretējais."

"Hipokrata laikā bija paredzēts, ka medicīnas izglītība būs tikai vīriešiem, bet mūsdienās veselības aprūpē strādā arī ļoti daudzas sievietes."

A.Vīksna skaidro, ka antīkais Hipokrata zvērests paredz medicīnas zināšanas nodot tikai ļoti šauram lokam, galvenokārt ģimenei. Šādu principu mūsdienās nav iespējams ievērot. Arī eitanāzijas un aborta jautājumi šodien ir diskutējami, kamēr Hipokrata zvērests iestājas pret tiem.

Te nu jāatgādina, ko paredz Ārstniecības likums. Tajā teikts, ka ārsts ir atbildīgs par nedzimušas dzīvības saglabāšanu un viņa pienākums ir mēģināt atrunāt pacienti no grūtniecības pārtraukšanas, ja grūtniecība nav pretrunā ar sievietes veselības stāvokli un nepastāv draudi, ka jaundzimušajam būs pārmantojama vai iegūta slimība. Ārstam ir tiesības atteikties izdarīt grūtniecības pārtraukšanu, ja tam nav medicīnisku iemeslu.

Hipokrata zvērestā izskan arī ķirurģijas ignorance, kas arī nav savienojama ar mūsdienu praksi medicīnā, lai arī pareizi norādīts, ka ar to jānodarbojas profesionāļiem.

Arī Rīgas Stradiņa universitātes profesore Vija Sīle uzsver, ka zvērestā vērojamas neatbilstības starp Hipokrata laika medicīnu un mūsdienu medicīnas attīstības līmeni, kā arī izpratni par ārsta un pacienta attiecībām. Piemēram, Hipokrata laikā bija paredzēts, ka medicīnas izglītība būs tikai vīriešiem, bet mūsdienās veselības aprūpē strādā arī ļoti daudzas sievietes. Tāpat zvērestā norādīts, ka medicīniskā izglītība jāmāca bez maksas. Šajos laikos tas nav iespējams – par izglītību vienmēr kāds maksā: valsts vai indivīds pats.

Mūsdienās zvērests modernizēts. Katrai universitātei – savs

Kā atzīst speciālisti, Hipokrata zvērests, par spīti daudziem novecojušiem principiem, risina svarīgas ārsta ētikas problēmas, no kurām daudzas savu aktualitāti nav zaudējušas arī mūsdienās, piemēram, nekaitēšanas un ārsta noslēpuma neizpaušanas principa ievērošana. Tādēļ arī Latvijā gan Rīgas Stradiņa universitātes, gan Latvijas Universitātes medicīnas studiju absolventi izlaidumā svinīgi nodod zvērestu – tiesa, pielāgotu mūsdienu situācijai, kas katrai universitātei ietērpts citos vārdos.

Savulaik Ministru kabineta Ārstniecības noteikumi paredzēja, ka ārsta zvērestam jābūt, taču tā teksts nebija apstiprināts. Ārstniecības noteikumos bija teikts: "Nepieciešams nosacījums ārstniecības personas reģistrācijai Labklājības ministrijas reģistros ir zvēresta nodošana Latvijā akreditētā medicīnas augstskolā vai medicīnas ētikas kodeksa parakstīšana Centrālās medicīnas ētikas komitejas sēdē."

Kopš Ārstniecības noteikumus nomainīja Ārstniecības likums, šāda punkta par zvērestu vairs nav.

A.Vīksna stāsta: "Latvijā diemžēl nav izveidots viens kopīgs ārsta zvērests, tādēļ katrai medicīnas augstskolai ir savs zvēresta teksts. Teksti viens no otra atšķiras tikai ar vārdiem, doma ir viena."

Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes ārsta zvērests skan šādi:

"Es (vārds, uzvārds), saņemot ārsta diplomu, Latvijas tautai svinīgi solu un ar parakstu apliecinu, ka visu savu dzīvi pēc labākās sirdsapziņas nesavtīgi un uzticīgi kalpošu slimajam cilvēkam un tautas veselībai, sekmēšu sabiedrības un vides atveseļošanu.

Solos saglabāt dziļu cieņu pret ikvienu cilvēku, cilvēci, dzīvību un cilvēcību. Manu tiešo ārsta darbību neiespaidos politiski, nacionāli, reliģiski un sociāli motīvi.

Solos nenodarīt ļaunumu cietējiem, stingri ievērot medicīnas ētikas principus un glabāt ārsta noslēpumu.

Solos nemitīgi pilnveidot savas zināšanas un prasmi, sekmēt praktiskās un zinātniskās medicīnas izaugsmi.

Apsolu cienīt savus kolēģus un lūgt viņu palīdzību, ja tas nepieciešams slimniekam. Tāpat solos, ievērojot savas kompetences robežas, palīdzēt kolēģiem, kuriem mans padoms varētu būt noderīgs.

Apzinos atbildību, kas man uzticēta ne tikai valsts un likuma, bet arī tautas un nākamo paaudžu priekšā."

"Latvijā medicīnas studiju beidzēji nodod savu zvēresta versiju, kurā vērojamas diezgan lielas atkāpes no senā teksta."

Savukārt Rīgas Stradiņa universitātes absolventa Hipokratiskais zvērests-svinīgais solījums vēsta:

"Es (vārds, uzvārds), stādamies ārsta amatā, savai tautai un saviem skolotājiem svinīgi solu un ar parakstu apliecinu, ka visas iegūtās zināšanas un prasmi godprātīgi un pēc labākās sirdsapziņas veltīšu tautas veselības aprūpei, cilvēku sāpju un ciešanu mazināšanai. Manu slimnieku veselības saglabāšana un atjaunošana būs manas rīcības augstākais likums.

Solos ar vislielāko rūpību un bez izvairīšanās jebkurā laikā ikvienam cilvēkam sniegt palīdzību neatkarīgi no viņa reliģijas, tautības, rases, politiskās pārliecības vai sociālā stāvokļa, kā arī, stingri ievērojot ētikas principus, glabāt ārsta noslēpumu. Pret katra cilvēka dzīvību izturēšos ar bijību. Pat tad, ja man draudēs briesmas, es pielietošu savu ārsta mākslu, nenonākot pretrunā ar cilvēcības likumiem.

Solos nemitīgi pilnveidot savas zināšanas un prasmi, sekmēt medicīnas izaugsmi, cienīt savus kolēģus un lūgt viņiem palīdzību, kā arī palīdzēt viņiem ar padomu, ja tas nepieciešams slimniekam.

Apzinos un uzņemos atbildību, kura man uzticēta ne tikai valsts un likuma, bet visas sabiedrības un nākamo paaudžu priekšā."

Zvērestam ir simboliska nozīme, juridiski tas nav saistošs

Par spīti tam, ka medicīnas ētikas principi ir skaidri deklarēti, tomēr cieņa pret pirmo medicīnas ētikas dokumentu ir tik liela, ka tradīcija turpinās, kaut gan tas jau sen ir modificēts un juridiski nav saistošs, skaidro V.Sīle.

"Zvērestam vai, pareizāk sakot, solījuma nodošanai ir simboliska nozīme – šādā veidā profesionālis sev un sabiedrībai apliecina savu profesionālo sagatavotību un gatavību ievērot noteiktus ētikas principus – strādāt ne vien profesionāli, bet arī godīgi," apgalvo profesore.

Tas ir līdzīgi kā nodot zvērestu Saeimā vai kādās citās profesijās – cilvēks apņemas turēt godā morāli un ievērot ētikas principus savā profesionālajā darbībā un būt nevis vienkārši profesionālis, bet gan godprātīgs profesionālis.

Ētikas problēmas risina ētikas komisija

V.Sīle skaidro, ka mediķa profesionālo kompetenci mēra pēc trim kritērijiem: zināšanām, prasmēm un iemaņām, arī attieksmes. Tieši profesionālā ētika ir tā, kas nosaka un veido šo attieksmi, kas ir būtiska ikvienam pacientam un ārstam. Arī koleģiālajās attiecībās vai attiecībā pret sabiedrības interesēm attieksme ir nozīmīga ētiska kategorija. Negodprātīgas attieksmes gadījumus vai problemātiskās situācijās ārsta un pacienta attiecības vai koleģiālo attiecību problēmas risina Latvijas Ārstu biedrības struktūrā esošā ētikas komisija, pie kuras ētisku problēmu gadījumā var vērsties medicīnas profesionāļi vai arī pacienti.

 Latvijas Ārstu biedrības ētikas komisijas lēmumi var būt arī juridiski saistoši – gadījumos ja profesionālis izdarījis pārkāpumu, kas ir ne tikai neētisks pēc būtības, bet arī ar tiesiski izmērāmu kaitējumu. Arī lielākajās Latvijas slimnīcās ir ētikas komisijas, kas risina šādus ētikas jautājumus. Atkarībā no katras iestādes ieskatiem šādas komisijas var sasaukt īslaicīgi, vai arī tās var darboties kā regulāra institūcija.

Hipokrata zvērestu piesauc nevietā

Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja darbiniece Ieva Lībiete ir pārliecināta, ka lielākoties cilvēki, tostarp interneta komentāru rakstītāji, kas pa labi un pa kreisi piesauc Hipokrata zvērestu, nav nedz iepazinušies ar zvēresta oriģinālo versiju, nedz mūsdienām pielāgoto: "Cilvēkiem ir diezgan vājš priekšstats par to, ko mūsdienu zvērests pieprasa no ārsta. Viņiem ir bijušas konkrētas cerības, ko viņi ir vēlējušies sagaidīt no sava ārsta un kas nav īstenojušās. Bieži vien tās ir abstraktas idejas par to, kādam jābūt ārstam. Ja ārsts šīs idejas neattaisno, visi metas piesaukt Hipokrata zvērestu."

A.Vīksna norāda uz sabiedrībā valdošajiem maldīgajiem uzskatiem, ka Hipokrata zvērestā vai kādā citā zvērestā ir teikts, ka ārstam jāstrādā bez atlīdzības. "Tās ir pēdējās muļķības. Tā nevienā zvērestā nav rakstīts, arī ne padomju laika zvērestā. Ārstam ir jāsaņem atlīdzība par savu darbu," teic A.Vīksna, "vienīgais izņēmums ir neatliekami gadījumi, kad jāglābj dzīvība."

"Cieņa pret pirmo medicīnas ētikas dokumentu ir tik liela, ka tradīcija turpinās, kaut gan tas jau sen ir modificēts un juridiski nav saistošs."

Profesors ir pārliecināts, ka šāds mīts sabiedrībā iesakņojies padomju laikos, kad valsts sistēma paredzēja bezmaksas ārstniecību, izglītību un kopumā garantēja lētu dzīvošanu. Mediķu algas bija zemas, un neoficiāli tika kultivēts uzskats, ka sabiedrībai pašai ir jānodrošina mediķu iztikai nepieciešamā nauda. No šiem laikiem arī saglabājusies kukuļdošanas prakse un mīts, ka mediķi Hipokrata zvērestu ir nodevuši, lai strādātu bez maksas.

Profesore V.Sīle piebilst, ka, piesaucot Hipokrata zvērestu, grēko arī žurnālisti. Bieži vien publiskajā telpā tiek veidota atsauce uz vēsturisko Hipokrata zvērestu, kam šobrīd nav aktuālas nozīmes, jo mūsdienās šis zvērests ir modificēts par Hipokratisko zvērestu jeb ārsta solījumu. Līdz ar to pareizāk būtu atsaukties uz modificēto, nevis vēsturisko zvērestu. "Man nav nācies lasīt presē, ka kāds žurnālists runātu par to, ka ārsts nav ievērojis savu svinīgo solījumu, stājoties ārsta amatā," uzsver V.Sīle. Viņasprāt, aplami ir apsūdzēt ārstu par Hipokrata zvēresta neievērošanu, jo tīri formāli tas nav jāievēro. Drīzāk būtu jārunā par ētisko principu ievērošanu ārsta vai jebkuras citas ārstniecības iestādes personas darbā.
Labs saturs
15
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU