Publicēts pirms 12 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Vai izgudrojumiem ir ētiskās robežas? Cik tālu savos radošajos meklējumos drīkst aizklejot pētnieki? Vai zinātnieks drīkst radīt, piemēram, ko tādu, kas ir pilnīgi bezjēdzīgs un nelietderīgs sabiedrībai? Kā izsvērt, kas ir bezjēdzīgs un nelietderīgs, jo šāda izšķiršanās var būt balstīta maldīgos un pārejošos iedzīvotāju priekšstatos? Pētniekam ir jāapliecina sava sabiedriskā lietderība, arī ekonomiskais derīgums, un vienlaikus tas jāspēj salāgot ar radošiem meklējumiem zinātnē.
FOTO: Māris Kaparkalējs, LV portāls
Lai gan zinātne ir elitāra nozare, kuru pārstāv nācijas izglītotākie prāti, zinātnieks kā indivīds joprojām ir un paliek cilvēks, kura dzīvi iespaido sabiedrības sociālās norises, attiecības ar varu, naudu, karjeras iespēju nodrošināšana. Vienlaikus no zinātnieka bieži tiek prasīta distancēta attieksme pret to visu, izvirzot un piedēvējot viņam pieturēšanos pie augstiem morāles principiem un pat sagaidot no viņa aktīvu līdzdalību viedokļu veidošanā un tradicionālo ētisko vērtību aizstāvēšanā. No zinātnieka prasa augstu pašētiku, vienlaikus to mēģinot salāgot ar sabiedrības tā brīža morāles izpratni.
Zinātniekam kā indivīdam, pētniekam, patiesības atklājējam un mūsdienu pasaules sociālo struktūru attiecībām pagājušajā nedēļā tika veltīta Latvijas Universitātes (LU) Filozofijas un socioloģijas institūta (FSI) un LU Vēstures un filozofijas fakultātes (VFF) rīkotā konference "Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa".
Valdošo uzskatu rāmjos
Līdz ar moderno plašsaziņas līdzekļu attīstību zinātniskās darbības rezultāti, sasniegumi, arī kļūdas un līdz ar to paši zinātnieki arvien vairāk nonāk visas sabiedrības redzeslaukā un tiek pakļauti gan izsvērtiem, gan gluži diletantiskiem vērtējumiem un pūļa viedokļa spiedienam.
"Pētniekam ir jāapliecina sava sabiedriskā lietderība, ekonomiskais derīgums, ideoloģiskā saderība ar valdošo režīmu un paklausība zinātnisko institūciju varai. Pētniekam iesaka būt radošam un patstāvīgam, taču reizē ar to katrā laikmetā un domāšanas paradigmā pētnieku iesprosto valdošo uzskatu rāmjos par to, kas ir lietderīgs vai nelietderīgs," zinātnieka duālo situāciju raksturo LU FSI direktore, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe, filozofe Maija Kūle.
No zinātnieka pieprasa darbošanās attaisnojumu, izejot no varas vēlmēm, sociālā pieprasījuma un masu gaumes. "Zinātnē svarīgs ir jaunākais, visjaunākais, tāpēc zinātniekiem nemitīgi nākas apliecināt savu lietderību," norāda arī LU profesors un filozofs Igors Šuvajevs. "Zinātnes mērķis nav patiesības noskaidrošana, drīzāk jau tā to aizmirst vai jau ir aizmirsusi. Zinātnes uzdevums ir nodrošināt manipulācijas ar objektiem, tai jābūt derīgai, uz ko tā pati arī pretendē. Savukārt tās lietderīgums principā ir atkarīgs no tā, kas, kad un kur to izmanto."
Pagātnes diskrētajā pustumsā
Konjunktūra nosaka daudz, arī valdošos ētikas principus un tās problēmu raksturu. Tā dēvētajā padomju laikā zinātnes un varas attiecības grozījās ap marksisma-ļeņinisma ideoloģijas asi. Būšana kompartijā bija svarīgs nosacījums veiksmīgai karjerai. Zinātniskā darba lietderība tika vērtēta caur ideoloģijas un režīma varas turētāju vērtību prizmu. Zinātniskais darbs iekļāvās valsts plānā, bet pašam zinātniekam, kā atgādina M.Kūle, bija jābūt ideoloģiski pareizam, morāli noturīgam un politiski izglītotam (moralno ustoiciv i političeski gramotnij).
Šis uzstādījums, protams, nenozīmēja, ka zinātne bija brīva no karjerisma, plaģiātisma intrigām, apmelošanas, denunciācijām. Nevienam nebija noslēpums, ka nereti karjeras attīstība bija atkarīga no zinātnieka attiecībām ar padomju specdienestiem, kas varēja izvērsties gan mērķtiecīgā sadarbībā, gan palikt vairāk formālā līmenī.
Patlaban dokumentētu faktu trūkuma dēļ tiek uzskatīts, ka šo attiecību raksturu katra konkrēta indivīda gadījumā vairs nav iespējams noskaidrot. Vienīgie publiskajā telpā zināmie gadījumi: ārsta anesteziologa, akadēmiķa Georga Andrejeva publiskā atzīšanās un sadarbību neapliecinošie tiesas lēmumi 90.gados par akadēmiķi Andreju Siliņu.
Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā zinātnieka ētika būtiski izmainās, pazūd morāles ciešā saistība ar ideoloģiju, jo Latvijas valsts, pārņemot kapitālisma ideju kā brīvo tirgu, konkurences radītu sacensību un demokrātiju kā politisku sistēmu, neveido noteiktu valsts ideoloģiju, kurā būtu noteiktas ētiskās vērtības, secina M.Kūle.
"No zinātnieka pieprasa darbošanās attaisnojumu, izejot no varas vēlmēm, sociālā pieprasījuma un masu gaumes."
Privatizācijas procesā, daudz nedomājot par tālejošākām sekām, viss, kam bija vai varēja būt peļņu nesoša vērtība, tiek privatizēts. Zinātne nav izņēmums - stratēģiskas tuvredzības un alkatības dēļ privatizācijas virpulis aiznes sev līdzi funkcionējošas zinātniskās laboratorijas, eksperimentālos cehus, ar zinātnisko izstrādājumu ieviešanu saistītās rūpnīcas, tiek privatizēts daudz materiālu un arī tūlītēji netaustāmu vērtību. Lai arī piesedzoties ar reformu nepieciešamību, šajos procesos bijis daudz morāles un, iespējams, arī likuma normu pārkāpumu, kas nevarēja notikt bez pašu zinātnes darbinieku tīšas vai netīšas līdzdalības, vieniem zaudējot, bet otriem gūstot labumu no kapitālisma rifos strandējušā padomju zinātnes vaļa liemeņa. Tāpat kā sadarbībā ar padomju specdienestiem, arī privatizācijas ēras tumšo labirintu noslēpumi tīti diskrētā pustumsā. Cilvēki, kas, savulaik būdami piederīgi zinātnei, padalījās tās vērtību piesavināšanā, jau kopš 90.gadiem lielākoties vairs tai nepieder.
"Sociālo, ekonomisko un politisko pārmaiņu vilnis it kā aizslauka sev līdzi neminētus un nesodītus zinātnieka ētikas pārkāpumus, jo, lūk, zinātnieks (veiksmīgākais privatizētājs, administrators) jau pieder saimniecisko pilsoņu kārtai, nevis bijušajai profesijai," norāda M.Kūle. Zinātnes vērtību privatizācija un izputināšana norakstīta kā pārejas posma neizbēgamība.
Par vietu zem saules
Kur bizness, tur politika. Kur politika un bizness, tur korporatīvas intereses un favorītisms. Ar varu, naudu, ietekmi un resursu sadali saistīta nevienlīdzība zinātņu starpā bija viens no konferencē skartajiem ētikas problēmu aspektiem.
Mūsdienīgā zinātne ir kļuvusi par uzņēmējdarbību vai pastāv ciešā saistībā ar to, atzīst I.Šuvajevs. Maldās tas, kurš zinātni tās uzvarās un zaudējumos uzlūko kā monolītu kopumu. Patiesībā, vismaz ilustrējot situāciju Latvijā, viņaprāt, iespējams, būtu jāattēlo pūķis ar trim galvām, no kurām viena dominē pār abām pārējām. Ja labumu no tā gūtu viss rumpis, vērotājam no malas nebūtu daudz ko iebilst, taču zinātnes gadījumā tā vis nav. Organisma asimetriska attīstība, zinātniski izsakoties, noved pie tā disfunkcijas kopumā.
Patlaban zinātnes iedala trīs grupās: dabaszinātnes, humanitārās un sociālās zinātnes. "Laikam jau lieki bilst, kas ir uzkundzējies, nostiprinājies zinātņu hierarhijā," uz vispārzināmo norāda I.Šuvajevs. "Nereti citām zinātnēm pat tiek liegts zinātnes statuss, neveiksmes gadījumā tās var pieciest. Taču tādā gadījumā, piemēram, humanitārajām un sociālajām zinātnēm tiek uztiepti dabaszinātņu kritēriji. Turklāt, vismaz Latvijā, ir jāņem vērā arī vēsture. Padomju laikos nostiprinātās dabaszinātnes un tehniskās zinātnes ir sajūgtas ar militārismu, to pārstāvji, protams, ne visi, ir cieši saistīti ar drošības struktūrām. Šīs varas pozīcijas un sadarbība tiek pārmantotas."
"Zinātnes vērtību privatizācija un izputināšana norakstīta kā pārejas posma neizbēgamība."
Latvijas Zinātņu akadēmijā un Latvijas Universitātē jau kopš pagājuša gadsimta 80.gadu beigām vadībā ir tā dēvētie fizmati, eksakto zinātņu pārstāvji. Šis virziens dominē arī Latvijas Zinātnes padomes vadībā un Latvijas Rektoru padomē, pārstāvot visas septiņas valsts universitātes. Vai tam ir saikne ar faktu, ka arī atjaunotās valsts politiskajā olimpā gadiem ilgi pārsvarā bijuši tieši eksakto zinātņu pārstāvji?
"Zinātnes pasaulē nelabprāt tiek runāts par varu, taču zinātne ir arī varas jautājums. Zinātne ir dispozitīvs, kur viena puse ir zināšanas, bet otra – vara," uzskata I.Šuvajevs. "Ja atsevišķu zinātnieku nevēlamas rīcības gadījumi tiek publiski apspriesti, tad zinātnes pārvaldības struktūru rīcība Latvijā nekad nav ieguvusi ētisku vērtējumu. Un tam nebūtu liela nozīme, jo zinātnes vadība ir šīs valsts politikas sastāvdaļa, kas atspoguļo tos pašus pārkāpumus, ko visa pārvalde kopumā," rezumē M.Kūle.
Ētika, kodeksi un to izpratne
Kopš 2005.gada spēkā esošais Zinātniskās darbības likums zinātniekam izvirza šādas ētiskuma prasības: nodrošināt pētījumu objektivitāti, informēt sabiedrību par savu pētījumu rezultātiem, sniegt atzinumus par to izmantošanas iespējām tautsaimniecības izaugsmes labā, celt savu zinātnisko kvalifikāciju, pārtraukt cilvēkus un dabu apdraudošus pētījumus, piedalīties izglītības sistēmas zinātniskajā attīstīšanā.
Saskaņā ar šo likumu zinātnieks atbild par savu pētījumu rezultātu objektivitāti, neatkarīgi no tā, kas ir pētījumu pasūtījis vai finansējis. Zinātnieks atbild par savas kompetences pārsniegšanu, par viņa rīcībā nodoto materiālo vērtību izmantošanu vienīgi zinātnisko mērķu sasniegšanai.
Zinātnieks neatbild par zinātnisko pētījumu rezultātu tālākas izmantošanas sekām, ja vien viņš pats nav šo pētījumu rezultātu izmantotājs. Zinātniekam ir tiesības brīvi izvēlēties pētījumu virzienu un metodes atbilstoši savām zinātniskajām interesēm, kompetencei un humānisma principiem.
Postpadomju Latvijā Zinātnieka ētikas kodekss kopā ar Ētikas komisiju LZA Senāta sēdē oficiāli apstiprināts 1997.gada 4.novembrī. Zinātnes pamatuzdevums ir pasaules izzināšana un jaunu patiesību atklāšana, bet zinātnieka ētikas principi pamatojas uz vispārcilvēciskām morāles normām, teikts šī dokumenta, kas balstās uz visā Eiropā atzītām normām, ievaddaļā.
Vai zinātnieka ētikā būtu izdalāms kāds prioritārs princips, vai no viņa prasāma augstāka atbildība nekā no citiem sabiedrības locekļiem? "Kā redzams, zinātnieka darbība ir daudzveidīga, tāpēc nav kāda viena ētiskā virsprincipa. Kā jau teikts minētā kodeksa 1.pantā, zinātniekam jābalstās uz tiem pašiem ētikas pamatprincipiem kā jebkuram cilvēkam. Tie paši ētikas pamatprincipi un pamatvērtības ir spēkā visās dzīves jomās. Jābūt tikai godīgai vēlmei tos pielietot, lai izprastu konkrētas problēmsituācijas," uzskata Latvijas Lauksaimniecības universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociētais profesors bioētikas problēmu pētnieks Gunārs Brāzma.
Par izplatītākajiem zinātnieka pārkāpumiem visā pasaulē tiek atzīti plaģiātisms, interešu konflikti, cilvēku izmantošana par līdzekli pētījumā, datu sadomāšana vai sagrozīšana par labu noteiktiem neafišējamiem mērķiem, zinātnisko darbu vadības un autorības problēmas, zinātnes pārvaldība noteiktu zinātnes nozaru labā, nevienlīdzība resursu pārdalē. "Zinātne ir kolektīvs pasākums, kurā tiek producētas ne tikai zināšanas, to raksturo egoistiska konkurence, pat sīkmanīga greizsirdība," atzīst I.Šuvajevs. Inovatīvisma pieprasīšana ļauj izvirzīties izveicīgākajiem un izmanīgākajiem savas lietderības apliecinātājiem.
"Ētika tiek pakļauta varas izdevīguma diskursam. Morāles un ētikas piesaukšana nereti sāk kalpot citiem mērķiem."
Filozofe Maija Kūle
Lai gan zinātnieka ētikas pamatpārkāpumi it kā būtu skaidri, zinātnieka ētikas kodeksus, tāpat kā bieži vien citu nozaru analogus, raksturo relatīvisms. Gan Latvijas sabiedrībā, gan Ētikas komisijas locekļu starpā valda atšķirīga izpratne par ētiku, kas padara kodeksu pielāgojamu pašlabumam, uzskata M.Kūle. "Paradokss ir tajā, ka ētika tiek pakļauta politiskā un varas izdevīguma diskursam. Morāles un ētikas piesaukšana nereti sāk kalpot citiem mērķiem, līdz ar to pilnīgi degradējot savu būtību."
Dažkārt, kā atzīst I.Šuvajevs, zinātņu pārstāvji pat pastāv uz to, ka zinātne vērtību ziņā esot neitrāla.
Vai turpmāk kas varētu mainīties? Latvijas Jauno zinātnieku apvienības Ētikas komisijas pārstāvji Gatis Krūmiņš un Astra Auziņa pauž gatavību sadarbībā ar citām zinātnieku organizācijām, kā arī ar Izglītības un zinātnes ministriju un zinātnieku sabiedriskajām organizācijām aktualizēt ētikas problemātiku, paplašinot rakursu, no kura tā vērtējama.
Diskusijas par ētikas kodeksu jēgu Latvijā nav guvušas plašāku atsaucību un attīstību. Tur, kur šie kodeksi darbojas, nereti tie kalpo situatīvas morāles labā. Tiem trūkst nepieciešamā universālā rakstura un nereti arī iedarbības spēju, jo pārkāpumi, pat ja tiem seko atbilstošs aizrādījums, netiek uzskatīti par vērā ņemamu nodarījumu.
Filozofi, kā norāda M.Kūle, atzīst: ja kādas parādības, norises sāk institucionalizēties, kad tās sāk aprakstīt un likt parakstīties, tad parasti tas liecina nevis par morālo spēku pārpilnību, bet gan par to vājumu. Ētikas kodeksi tiek radīti, lai sargātu ētisko diskursu, bet tajos nav garantijas, ka tā notiek.
