Publicēts pirms 13 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Baiba Vītoliņa: „Ja nekvalitatīvas preces nepirksim, tad tās šurp nevedīs un veikalos nepārdos.”
FOTO: Māris Kaparkalējs, LV
Šā gada pirmajos trijos mēnešos PTAC saņēmis vairāk nekā 600 dažādu iesniegumu un sūdzību. Tomēr individuālu iesniegumu izskatīšana ir PTAC darbības lauka mazākā, kaut arī no iedzīvotāju skatupunkta redzamākā daļa, saka centra direktore Baiba Vītoliņa. Tādēļ LV.LV saruna ar direktori par "smaguma centriem" patērētāju tiesību aizsardzībā un to, cik lielā mērā tās patiešām izdodas aizstāvēt.
Pirmajā vietā - kolektīvās intereses, nevis kurpju kastes
Ar pašreizējo nosaukumu PTAC darbojas trīspadsmit gadus. Pirms tam bija Tirdzniecības un pakalpojumu kontroles centrs. Kā šajā laikā iestāde ir mainījusies?
Iepriekš diezgan vienkāršotā izpratnē visvairāk nodarbojāmies ar tirgus aizsardzību – kontrolējām, kā tiek norādītas cenas, marķējums, vai cilvēki netiek apskaitīti, vai pareizi noteikts preces svars, un, protams, izskatījām patērētāju sūdzības par preču vai pakalpojumu kvalitāti.
Tagad PTAC ir nākusi klāt milzīga darbības joma: patērētāju tiesību uzraudzība (īpaši kolektīvo interešu uzraudzība) – kas ir gan reklāma, gan līgumu noteikumi, gan citi patērētāju tiesību pārkāpumi, kas var skart nevis vienu, bet daudzus cilvēkus. Tirgus uzraudzībā vairāk uzmanības pievēršam preču drošumam un tikai tad mazākiem pārkāpumiem, kā, piemēram, marķējums vai informācijas norādīšana.
Kāda ir patērētāju aktivitāte, vēršoties pie PTAC?
Līdz pat pērnajam gadam sūdzību un iesniegumu skaits ļoti pieauga, bet tagad tas ir stabilizējies vienā līmenī. Latvijas īpatnība ir tā, ka iedzīvotāji vēršas PTAC, lai tas konkrētos gadījumos palīdzētu viņiem atgūt savu naudu, nevis sniedz informāciju, lai pamanīto pārkāpumu novērstu nākotnē. Lielos vilcienos mūsu galvenais uzdevums nav pielemt katram atdot naudu, bet gan vairāk rūpēties par kolektīvajām interesēm.
Vai tas nozīmē, ka apmeklētāji ar iegādātajām brāķa precēm un čekiem ir nelabprāt gaidīti ?
Ar brāķētām precēm pie mums nāk vēl arvien. Bet, manuprāt, valstij nebūtu jālemj par katru nekvalitatīvu kurpju pāri, jo tas izmaksā dārgi, katrā ziņā vairāk, nekā cilvēks iztērējis par šo pirkumu.
Cilvēkiem vislabāk varam palīdzēt tieši konsultāciju veidā. PTAC speciālisti izskaidro, kā rīkoties, kur vērsties pēc palīdzības. Mūsu pieredze liecina, ka liela daļa cilvēku spēj atrisināt savas lietas patstāvīgi, ja zina savas tiesības. PTAC ir izdevis arī virkni bukletu ar praktiskiem padomiem, kuros ļaudīm ir vērts ielūkoties, pirms iegādāties elektropreces vai citas lietas, plaša informācija atrodama arī mūsu mājaslapā, kur atbildam uz klientu jautājumiem.
Aprīlī es piedalījos Eiropas patērētāju samitā Briselē, un tur tika atzīts: nekad nebūs tā, ka visiem iemācīsim zināt savas patērētāju tiesības, bet ir svarīgi, lai cilvēks, kuram pēkšņi radušies sarežģījumi šajā jomā, noteikti zinātu, ka ir tāda iestāde, kur viņam sniegs padomu.
Patērētāju tiesības vairāk reglamentē ar likumu
Šogad stājusies spēkā virkne grozījumu Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, kas ievieš izmaiņas gan patērētāju kreditēšanā, gan strīdu risināšanā starp ražotāju, pārdevēju vai pakalpojumu sniedzēju un patērētāju. Kā tas ietekmē PTAC darbu?
Jā, ir vairākas jaunas lietas, kas zināmā mērā sakārto patērētāju un pakalpojumu sniedzēju vai ražotāju attiecības.
Piemēram, patērētājam, nesniedzot nekādu pamatojumu, ir tiesības rakstiski atteikties no kreditēšanas līguma 14 dienu laikā. Kopš janvāra noteikta arī jauna kārtība patērētāja tiesību īstenošanā, ja patērētāja izvēlēto preci nepiegādā vai pakalpojumu nesniedz noteiktā termiņā vai arī piegādi veic tikai daļēji.
Savukārt kredītu devējiem likums uzlicis arī jaunu tiesisku pienākumu uzņemties papildu atbildību un iesaistīties strīdu risināšanā starp ražotāju, pārdevēju vai pakalpojumu sniedzēju un patērētāju, ja kāds no tiem atsakās izpildīt patērētāja likumīgās prasības saistībā ar preci vai pakalpojumu, kuras iegādei ņemts kredīts. Šīs un citas izmaiņas palīdz sakārtot tieši kolektīvās patērētāju intereses, par ko minēju iepriekš.
No janvāra ieviestas izmaiņas arī attiecībā uz patērētāju sūdzību izskatīšanu PTAC. Kādas tās ir un ko tās devušas?
Tagad ar likumu ir noteikts, ka PTAC izskata iesniegumus un sūdzības tikai tad, ja patērētājs vispirms ir vērsies ar iesniegumu pie ražotāja vai pakalpojuma sniedzēja un mēģinājis strīdu atrisināt izlīguma veidā, kā arī iesniegumam pievienojis to pamatojošus materiālus un pierādījumus par strīda esamību un priekšmetu. Allaž jāpatur prātā - PTAC nevērtē konfliktus kā tādus, bet gan kontrolē tikai to, vai uzņēmums noteiktajā termiņā ir sniedzis atbildi uz prasījumu vai pēc patērētāja lūguma pieteicis ekspertīzi, vai pēc ekspertīzes atzinuma saņemšanas, kas ir par labu patērētājam, tiek pildīta patērētāja prasība un segti izdevumi par ekspertīzi.
"Mūsu galvenais uzdevums nav pielemt katram atdot naudu, bet gan vairāk rūpēties par kolektīvajām interesēm."
Piemēram, ja jaunai kurpei nolūst papēdis, tā ir neatbilstība līguma noteikumiem. Patērētājam pirmām kārtām ar pretenzijām jādodas pie komersanta; ja savu taisnību pierādīt neizdodas, tad, protams, var vērsties PTAC pēc padoma un tālāk arī ekspertīžu veicēju organizācijās (to saraksts ir publicēts mūsu iestādes interneta vietnē). Ja ekspertīze ir pozitīva, tad centrs var pieņemt lēmumu.
Sarežģīto procesu vietā – viena komiteja
Kas notiek tad, ja neapmierinātais klients nonāk līdz ekspertīzei?
Ja patērētājam nav izdevies savu taisnību panākt mierizlīguma ceļā, tālākais process diemžēl būs dārgs un grūts. Pašlaik sistēma ir ļoti birokrātiska, jo iegūt lēmumu, kuram ir taisnība, var, tikai veicot ekspertīzi. Tā ir dārga – piemēram, kurpēm vairāk nekā 20 latu, mobilajam tālrunim – ap 70, bet datora ekspertīze reiz izmaksāja pat 1200 latu, kaut arī tā cena bija uz pusi mazāka. Tātad, kaut arī sistēma eksistē, tā faktiski ir bezjēdzīga, jo ir pārāk dārga.
Ja ekspertīzes atzinums un PTAC lēmums ir par labu patērētājam, tad, lai tiktu galā ar nepakļāvīgo pārdevēju vai ražotāju un atgūtu savus zaudējumus, patērētājs principa pēc var vērsties tiesā. Diemžēl tiesu sistēma Latvijā ir smagnēja, neefektīva, un tiesāšanās viena kurpju pāra dēļ var izvērsties vairāku gadu garumā trijās tiesu instancēs. Vai tas valstij un arī pašam kurpju pircējam ir ekonomiski izdevīgi?
Ko varētu darīt citādāk?
Ideālo modeli uzreiz grūti nosaukt, bet ceru, ka normatīvo aktu projekti, ko esam iesnieguši saskaņošanai valdībā, virzīsies uz priekšu, lai beidzot izveidotu normālu strīdus izskatīšanas mehānismu saistībā ar preču kvalitāti. Ir izstrādāts projekts, kurā paredzēts PTAC izveidot komiteju, kuru vadītu neatkarīgs priekšsēdētājs (varētu būt PTAC speciālists) un kurā piedalītos gan uzņēmuma, gan attiecīgās nozares un nevalstisko organizāciju eksperti. Šīs komisijas locekļi, izpētot dokumentus, fotogrāfijas un citus pierādījumus, izlemtu, kuram ir taisnība. Ekspertīze būtu nepieciešama tikai tad, ja komiteja pati netiktu skaidrībā. Daudzās pasaules valstīs šādas institūcijas pastāv, un, kaut arī to lēmumi ir rekomendējoši, tie tiek ļoti respektēti un 85 procentos gadījumu izpildīti. Ja uzņēmums lēmumu nepilda, šo informāciju ievietotu PTAC mājaslapā, lai cilvēki piesargātos izmantot šāda komersanta pakalpojumus.
Minētās komitejas savu darbību attaisnojušas arī tādējādi, ka atslogo tiesas. Ja minimālā maksa, ierosinot tiesvedību, ir 50 latu, bet kurpes maksājušas 30, tad, protams, lielākā daļa patērētāju atsakās no savu interešu aizstāvības šādā veidā. Tas nav labi, jo ir jāsaglabā patērētāja tiesības uz savu aizsardzību: citādi nebūs iespējams tirgu sakārtot, panākt godīgu konkurenci. Jo zaudē tie, kuri godprātīgi izpilda visas prasības. Tāpēc Eiropas Komisijā šobrīd spriež, ka dalībvalstīm varētu šādu alternatīvo mehānismu ieviešanu noteikt kā obligātu pienākumu.
Tirgotāju godaprāts ir "jāpabaksta"
Kādā intervijā esat teikusi, ka tad, ja PTAC nekontrolētu veikalus un nesodītu tirgotājus, Latvijā pārdotu vēl daudz sliktākas kvalitātes preces...
Mēs kā patērētāji esam aizmirsuši, ka tieši pircēji ir tie, kuri veido tirgu. Ja nekvalitatīvas preces nepirksim, tad tās šurp nevedīs un veikalos nepārdos. Slikti ir arī tas, ka parādījusies tendence iegādāties preces bez čekiem, un tad pierādīt savu taisnību ir neiespējami.
Protams, te rodas jautājums par tirgotāju godaprātu. Izkontrolēt vienmēr visu taču nebūs iespējams nekad?
Kā liecina mūsu pieredze, daudziem tirgotājiem godaprāts parādās tikai tad, kad PTAC tos sāk kontrolēt. Kamēr nepiemērojam sodus, diemžēl nekas uz labu nemainās. Godaprāts no valsts puses tomēr ir "jāpabaksta" ar regulārām kontrolēm, jo Latvijā komersantu atbildības līmenis par savas darbības sekām nav pietiekami augsts. Katrā ziņā, tas krasi atšķiras, piemēram, no Somijas, Zviedrijas un citu veco Eiropas Savienības valstu komersantu atbildīguma. Par to, ka patērētājiem savu taisnību pierādīt ir sarežģīti, jau minēju, turklāt Latvijā diezgan viegli iespējams likvidēt iepriekšējo uzņēmumu, kurā atklāti pārkāpumi, un dibināt nākamo, turpinot iepriekšējo praksi. Arī sodi par nozīmīgiem pārkāpumiem ir samērā niecīgi, jo netiek analizētas sekas, kādas tie kopumā var atstāt uz sabiedrību. Pārāk maz vērības tiek pievērsts profilaksei.
Cik daudz darbinieku strādā PTAC?
Pašlaik 86, no tiem seši nodarbojas ar licenču izsniegšanu komercsabiedrībām, kas sniedz nebanku kreditēšanas pakalpojumus. Tā ir pēdējā jaunā funkcija, kas papildinājusi mūsu darba lauku kopš 1. maija. Valsts noteikto taupības režīmu ievērojot, PTAC štatu samazinājām par 18 cilvēkiem, vienlaikus ievērojami pazeminot arī algas. Centāmies saglabāt iespējami vairāk speciālistu, citādi nespētu veikt uzliktos pienākumus. Lielākoties mums ir vajadzīgi juristi, jo PTAC darbiniekiem ir jāzina, kā piemērojami likumi, kā tie traktējami. Arī tagad atsevišķās jomās krasi izjūtam resursu trūkumu.
Ko pircējs pats neatklās nekad
Kuras ir šīs jomas?
Sevišķi jūtam resursu trūkumu, lai pārbaudītu preces atbilstību drošības prasībām, jo gandrīz nav naudas, ko maksāt par ekspertīzēm. Uzņēmēji ir iemanījušies uztaisīt kā marķējumu, tā dokumentus, kaut vai mobilajam tālrunim vai, piemēram, diktofonam. Iespējams, šīs ierīces neatbilst normatīvo aktu prasībām, un to var noteikt tikai ekspertīze. Diemžēl ir jomas, kuras vispār nekontrolējam: tās ir tik sarežģītas, ka PTAC nav resursu, lai to izdarītu. Piemēram, iekārtu energoefektivitāte. It kā nekas sarežģīts – uz iepakojuma un tehniskajā pasē ir ierakstīts burtiņš "A" vai "A++", un tā ir ziņa pircējam, ka iekārta atbilst energotaupības prasībām. Bet, ja šo informāciju nepārbauda testējot, nevaram būt droši, ka tā patiešām ir. Taču šādi testi maksā tūkstošus. Vēl ir daudz citu iekārtu, kam ir pietiekami augsti riski, bet, lai to kvalitāti pārbaudītu, nav ne piemērotu laboratoriju, ne arī līdzekļu.
"Latvijā komersantu atbildības līmenis par savas darbības sekām nav pietiekami augsts."
Precēs atklājam arī aizliegtas ķīmiskas vielas. Bērnu gumijas rotaļlietās atrodami ftalāti, kas atstāj negatīvu ietekmi uz bērnu reproduktīvo sistēmu un rada arī citas blaknes. Pircējs pats nekad nevarēs pārbaudīt, vai šādas vielas precēs ir vai nav; tādēļ šī ir joma, kuru no valsts puses būtu ļoti svarīgi uzraudzīt. Tad, ja kaut kas notiks (patiešām negribas piesaukt nelaimi!) un, piemēram, bērniem, kuru rotaļlietās ir bijusi šī kaitīgā viela, jau kā pieaugušiem cilvēkiem atklāsies reproduktīvas dabas traucējumi vai citas kaites, viņi nemūžam nepierādīs, ka pirms gadiem divdesmit spēlējušies ar kaitīgām rotaļlietām. Tādēļ tā ir ļoti nopietna lieta arī no veselības aizsardzības viedokļa.
Kā šādas preces pie mums nokļūst? Eiropas Savienībā taču jau ir ieviestas stingras normas, sertifikāti?
Bet tas nenozīmē, ka šīs normas tiek ievērotas. Lielāko daļu rotaļlietu, kā zinām, ražo Āzijas valstīs. Ja Eiropas komersants pasūta Ķīnas uzņēmumiem saražot kādu produkciju, tad viņš uzstāda augstas kvalitātes prasības un varbūt pat īpaši norāda, kādas vielas ražošanā nedrīkst izmantot. Bet, ja mūsu importētāji aizbrauc uz Ķīnas noliktavām un sapērk to, kas lētāks, tad diez vai arī viņi paši zina, kas šiem "lācīšiem vēderā". Uzņēmējiem, kuri šīs preces laiž tirgū, nav pietiekami lielas atbildības. Jo viņus arī pietiekami nekontrolē.
Ja bērnu grāmata vienlaikus ir rotaļlieta
Nesen grāmatu tirgotāji sacēla skandālu saistībā ar PTAC aizliegumu tirgot bērnu grāmatas, kuras uzskatāmas par rotaļlietām un neatbilstot drošības standartiem. Cik pamatots, jūsuprāt, ir grāmatnieku sašutums, ka esat slēpuši informāciju par grāmatu drošuma prasībām un tagad izvērsuši plašas pārbaudes, kaut gan Ministru kabinetā 15. februārī apstiprinātie "Rotaļlietu drošuma noteikumi" stāsies spēkā tikai 20. jūlijā?
Ražotāja pienākums ir pārliecināties, ka ražotā prece atbilst normatīvo aktu prasībām. Normatīvie akti, tostarp direktīvas, ir publiski pieejami un saistoši dokumenti, turklāt PTAC kā uzraudzības iestāde uzņēmējiem sniedz gan bezmaksas konsultācijas par normatīvo aktu prasībām, gan organizē un piedalās apmācību semināros.
PTAC februārī un aprīlī rīkoja seminārus par to bērnu grāmatu drošumu, kuras pēc sava rakstura atbilst rotaļlietai. Ir jāsaprot, ka šīs grāmatiņas, kurās ir rotaļlietu elementi, var radīt dažādus riskus: ar sīkām, viegli noņemamām detaļām mazs bērns var aizrīties, kaitīgas ķīmiskās vielas, kā jau iepriekš minēju, var radīt kaitējumu veselībai, ja baterijas ir viegli pieejamas, bērns tās var izņemt un norīt, un bateriju izdalītās vielas ir bīstamas dzīvībai. Ja domājam tā, tad saprotam, kādēļ PTAC ir rīkojis šādas pārbaudes un cik tas patērētāju aizsardzībai ir svarīgi.
Vēl var piebilst, ka par rotaļlietu ir uzskatāms jebkurš izstrādājums vai materiāls, kas ir īpaši projektēts vai paredzēts, lai ar to rotaļātos bērni, jaunāki par 14 gadiem. Lai izstrādājumu uzskatītu par rotaļlietu, šai "spēlēšanās vērtībai" ir jābūt ražotāja paredzētai un jāatspoguļojas arī dokumentos. Šopavasar īstenoto pārbaužu pamatā ir spēkā esošie 2000. gada 4. aprīļa Ministru kabineta noteikumi "Rotaļlietu drošuma noteikumi", tā ka grāmatu ražotājiem un tirgotājiem tas gan nevarētu būt nekāds jaunums.
Līgumi pirms parakstīšanas ir jāizlasa
Cilvēki nereti žēlojas par netaisnīgiem līgumiem - patērētājiem (jeb pircējiem) pienākumi un atbildība lieli, bet pakalpojumu sniedzējiem un ražotājiem – gandrīz nekādi...
Netaisnīgie līgumnoteikumi lielākoties nav ļaunprātīgi gribēti, jo arī uzņēmumiem ir pietiekami sarežģīti izvērtēt, kā katrs līguma punkts praksē darbosies. Labs mūsu darba rezultāts ir tas, ka uzņēmumi sakārto savus līgumus, lai tie būtu vienlīdzīgi pret abām pusēm.
Kā atrodat šos līgumus, kuri ir jāpārbauda?
Divējādi. Pirmkārt, pēc PTAC klientu sūdzībām. Tad šos līgumus redzam un varam secināt, cik tas ir svarīgi lielākam patērētāju kopumam. Otrkārt, ik gadu nosakām savas darbības prioritātes. Piemēram, šogad viena no tām ir telekomunikāciju jautājumi, elektroniskie sakari, un tad apzinām tirgu, pieprasām uzņēmumiem līgumu noteikumus un tos analizējam.
Vēl izplatīta prakse ir tāda, ka reklāmās vai mājaslapās tirgotāji vai ražotāji izziņo visai vilinošu informāciju, bet, kad patērētājs preci vai pakalpojumu iegādājies, īstenība atšķiras no solītā.
Patērētājiem nereti skaļi paziņo gan par nulles tarifiem, gan cenu atlaidēm, bet reizēm nepasaka pārējo – ka ar attiecīgo pasūtījumu tu pakalpojuma sniedzējam esi "piesiets", piemēram, uz diviem gadiem, ka pēc pusgada tev nāksies maksāt vairāk... Šīs darbības ir vērtējamas kā negodīga komercprakse, jo ļaunums jau ir nodarīts pirmajā mirklī, potenciālo patērētāju maldinot ar nepatiesu reklāmu.
Bet arī pašiem cilvēkiem jābūt uzmanīgākiem - nedrīkst līgumus parakstīt, tos rūpīgi neizlasot. Ja pakalpojumi tiek piedāvāti, piemēram, pa tālruni, nevajag paļauties reklāmai, bet bez kautrēšanās sīki noskaidrot visus papildnosacījumus. Patērētājs varbūt nesapratīs pilnīgi visu, piemēram, katrs nespēs analizēt banku līgumus. Bet pamatlietas - pienākumi, cenas, izmaksas, termiņi – tomēr ir jāizprot. Ja uzņēmumā jums kaut ko stāsta un sola, ir jāpārliecinās, ka tas ir ierakstīts arī līgumā. Gadās, ka klients PTAC sūdzas – man tika solīts tas un vēl tas, un nekā nav! Bet mēs varam rīcības vērtēt tikai pēc dokumentiem un redzam – līgumā nekā no solītā nav... Tātad nevaram neko pierādīt.
Patērētāju līgumi ar ražotājiem ir ļoti svarīgi, un esam pieprasījuši arī vairākām bankām grozīt līgumu noteikumus klientiem. Manuprāt, tas ir viens no mūsu vispareizākajiem darbiem, ko PTAC darījis – ja pieņemam lēmumu, tad par visiem attiecīgā komersanta klientiem. Jo norādām, ka neviena klienta līgumā kāds konkrēts punkts nedrīkst būt vai arī tas ir jāmaina.
Niecīgs sods par lielu nodarījumu
Viena no aizvadītā gada "karstajām lietām" bija dziedātāja Džo Kokera nenotikušais koncerts - simtiem cilvēku zaudēja naudu par biļetēm un to arī visticamāk neatgūs. PTAC savos lēmumos vienam no komersantiem piespriedis tūkstoš latu soda naudu, otram – 10 tūkstošus. Ja patērētāji zaudējuši 111 tūkstošus, vai tas nav pārāk maz?
Šī sistēma īstenībā nestrādā, jo, kaut arī mēs pieņemam individuālus lēmumus katram cilvēkam, jēgas no tā faktiski nav nekādas – uzņēmumam nav naudas, ko patērētājiem atdot... Pasākuma reālais organizētājs bija SIA "JSA Europe", kuram tādēļ tika piemērots maksimālais sods, kas saskaņā ar Administratīvo pārkāpumu kodeksu vispār ir iespējams. Izņemot Konkurences padomi un Valsts ieņēmumu dienestu lielāku sodu neviens uzlikt nedrīkst. Bet citu veidu sodu Latvijā nav; nākamais ir kriminālsods.
Jā, piekrītu, ka Latvijā šo sodu apmērs nav samērots ar to labumu, ko var gūt, izdarot pārkāpumu. Otrkārt, šie sodi ir uzlikti uzņēmumiem, kuriem nav naudas. Man nav nekādas ticības, ka tā varētu parādīties un cilvēki zaudēto atgūs. Un, treškārt, mūsu lēmums jau ir pārsūdzēts tiesā, soda naudas samaksu tādējādi novilcinot vismaz uz pāris gadiem. Tā dara lielākā daļa personu, kurām esam pielēmuši naudas sodus, un tur izdarīt neko nevar.
Bet varbūt šie uzņēmumi bija dibināti tieši nolūkā ar Kokera vārdu izmānīt ļaudīm naudu?
Man nav tiesību izteikt šādu secinājumu, un arī būtu ļoti grūti pierādīt tādu nodomu. Bet savā lēmumā secinājām – pat ja rīcība nav bijusi tīši ļaunprātīga, tad šā pasākuma organizācija absolūti neatbilst profesionālai rūpībai, tam, kā vajadzētu organizēt jebkuru biznesu. Katrā ziņā ļoti negatīvi ir tas, ka patērētāji sponsorē uzņēmumu un tā biznesa risku, bet komersants būtībā nenes nekādu atbildību. Šī prakse liek domāt, ka varbūt nepieciešamas izmaiņas normatīvajos aktos, lai šādā veidā nebūtu iespējams faktiski ņemt avansu no cilvēkiem un pēc tam to neatmaksāt.
Nezinu, vai daudz līdzētu, ja PTAC būtu tiesības apturēt šā komersanta darbību. Drīzāk ir jādomā, ka šādā biznesa jomā varbūt ir jāpieprasa iepriekšējas garantijas, lai uzņēmums vispār drīkstētu sākt darbību, vai arī jābūt civiltiesiskai apdrošināšanai, kas nesaņemta pakalpojuma gadījumā ļautu cilvēkiem atgūt iemaksāto naudu. Līdzīgi, kā tas ir tūrismā. Bet sodiem katrā ziņā ir jābūt lielākiem.
Trūcīgas pilnvaras, bet liela tiesāšanās
Cik efektīvi PTAC var darboties esošajā tiesiskajā ietvarā?
Patērētāju tiesības ir specifiska joma, kurai Administratīvo pārkāpumu kodekss īsti neder. Normatīvajos aktos būtu daudz kas jāmaina, lai šo sistēmu veidotu efektīvāku. To pierāda arī iepriekš minētais piemērs.
Daudzās valstīs (Lielbritānijā, Beļģijā, Francijā) patērētāju tiesību aizsardzības lietas ir saistītas ar kriminālprocesu, un tur līdzīgām iestādēm kā PTAC ir dotas gluži citas pilnvaras. Mūsu darbiniekiem, piemēram, nav tiesību ierasties uzņēmumā un pašiem izskatīt dokumentāciju vai piekļūt datubāzēm. Grūti teikt, vai es gribētu, lai centram būtu kriminālas pilnvaras, bet tas, ka vajadzīgi jauni sodīšanas mehānismi, gan ir skaidrs. Mums, piemēram, vajadzētu būt tiesīgiem slēgt interneta vietni, kurā sniegta maldinoša un negodīga informācija. Ja pārkāpēji zinātu, ka pēc brīdinājuma varam piemērot arī bargāku sodu, tad noteikti arī uzklausītu mūsu ieteikumus. Ja PTAC ar tiesas palīdzību varētu pielemt uzņēmumam atmaksāt visus patērētājam nodarītos zaudējumus, arī tas būtu ļoti iedarbīgi.
"Patērētāju tiesības ir specifiska joma, kurai Administratīvo pārkāpumu kodekss īsti neder."
Nesaprotu, kādēļ ilgi ļaujam darboties acīmredzami negodīgiem komersantiem un likumi nav tik spēcīgi, lai šādas darbības nekavējoties izskaustu. Manuprāt, normatīvie akti pārāk aizstāv privātpersonas, un Administratīvā procesa likums ļauj pārsūdzēt jebkuru PTAC soli. Ja komersants administratīvajā tiesā ir apstrīdējis PTAC lēmumu par krāpniecisku reklāmu, nav taču nekādas jēgas, ka spriedumu pieņems pēc pāris gadiem...
Cik zinu, ārvalstīs tiesa var noraidīt un nepieņemt izskatīšanai acīmredzami nepamatotas sūdzības. Piemēram, likumā par PTAC ir rakstīts, ka pārtika vai īres tiesības nav centra kompetencē, bet esam iesūdzēti tiesā, ka neuzņemamies to darīt. Tiesai taču vajadzētu iesniegumu atteikt, jo likumā PTAC šāda funkcija vispār nav paredzēta. Taču šāda lieta var "aiziet" trijās instancēs.
"air Baltic" esam uzdevuši labot mājaslapu, jo saskatām tur pārkāpumus, un par to ir tiesas process. Tiesa reiz jau ir nospriedusi, ka pamatlēmums ir pareizs un taisnīgs. Reizi mēnesī izdodam izpildrīkojumu, ka kompānijai mūsu lēmums ir jāpilda, un ikreiz tas tiek pārsūdzēts tiesā. Nu jau ir kāda 17. reize, kad no tiesas esam saņēmuši informāciju par izpildrīkojuma pārsūdzēšanu. Tāpēc tiesas arī ir pārslogotas, jo iesūdzēt var jebko un jebkas tiek izskatīts.
