VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
28. aprīlī, 2011
Lasīšanai: 12 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Valsts pārvalde
2
2

Reformas – atslēga uz dārza saulaino pusi

LV portālam: IVETA REINHOLDE, LU Sociālo zinātņu fakultātes Politikas zinātnes studiju nodaļas docente, publiskās pārvaldes un vadības eksperte

Iveta Reinholde: „Vienmēr ir cilvēki, kurus baida pārmaiņas, viss jaunais. Tie, kas nodarbojas ar pārmaiņu vadību, zina, ka vidēji tādu ir ap 75% sabiedrības. Taču visbiežāk iebildumus pret reformām rada informācijas trūkums par pārmaiņu procesu un slikta komunikācija.”

FOTO: Māris Kaparkalējs, LV

Strukturālās reformas ir atslēga uz izaugsmi, nupat vizītes laikā norādīja starptautisko aizdevēju pārstāvji. Taču Latvijā joprojām nav pat vienotas šī šķietami skaidrā jēdziena izpratnes. Gandrīz katram ir savs viedoklis par reformu notikšanu vai nenotikšanu, taču bez pārmaiņām valsts pārvaldē neiztikt, un tās jau ir saskatāmas, skaidro Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Politikas zinātnes studiju nodaļas docente IVETA REINHOLDE, publiskās pārvaldes un vadības eksperte.

Ir pieņemts uzskatīt, ka valsts kopš krīzes sākuma ar dažādi vērtētām sekmēm jau divus gadus cenšas īstenot pārvaldes strukturālās reformas.  Jūsu viedoklis ir, ka strukturālās reformas ir mīts. Lūdzu, paskaidrojiet, ko ar to domājat?

Ar šo mītu domāju to, ka pats jēdziens "strukturālās reformas" tiek izmantots, lai nebūtu jāapraksta jebkādas parastas reformas. Turklāt emocionālais piesātinājums, kas patlaban piemīt šim jēdzienam, skar ļoti jutīgas un iedzīvotājiem sāpīgas jomas – veselību, izglītību, pabalstus. Lai gan patiesībā te nebūtu jārunā par strukturālajām reformām, vai kā mēs tās sauktu, bet gan par to, ka mums ir nepieciešamas reformas, reorganizācija jeb citādāks veids, kā valstij pašlaik rīkoties, jo ir skaidrs, ka rīkoties kā iepriekš vairs nevaram.

Lai īstenotu jebkādas reformas, vispirms ir jātiek skaidrībā un jāvienojas par to, kas valstī nav kārtībā. Vai šobrīd vispār ir identificētas galvenās problēmas, lai tām varētu sekot atbilstoša rīcība?

Principā jā. Gan paši esam tās identificējuši, gan starptautiskie aizdevēji ir uz tām norādījuši. Taču ir tāda nianse, ka katra no reformējamajām jomām – gan izglītība, gan veselība, gan citas – skar teju visus valsts iedzīvotājus un gandrīz katram ir savs viedoklis par reformu notikšanu vai nenotikšanu. Tas arī rada minēto emocionālo piesātinājumu. Taču, runājot par pašu publisko pārvaldi, vienalga, vai to identificējam kā vienīgi ministrijas vai ar to domājam gan ministrijas, gan to padotības iestādes, gan pašvaldības, ir pilnīgi skaidrs, ka visam mehānismam ir jādarbojas citādāk nekā līdz šim.   

Nav arī īsti skaidrs, uz ko vajadzētu būt virzītām šīm reformām. Proti, joprojām nav vienprātības par valsts attīstības mērķiem? 

Tad ir jāpakāpjas atpakaļ. Valsts pārvaldes reformas sākās jau 90. gadu sākumā. Tika izveidota Valsts reformu ministrija un izskanēja solījumi, ka 1995. gada vasaras vidū reformas būs veiktas un ministrija – likvidēta. Ministriju patiešām likvidēja, bet mehānisms tikai sāka uzņemt apgriezienus. Kļuva skaidrs, ka Latvija vēlas iestāties Eiropas Savienībā, kas izvirzīja veselu virkni nosacījumu, tajā skaitā pārvaldes reformas, kas mūsu valstij jāizdara, lai šo mērķi sasniegtu. Vilšanās sabiedrībā parādījās jau tolaik par to, ka šīs reformas nenotiek tik ātri, kā cerēts. Bet publiskās pārvaldes reformas nekur nemēdz notikt ātri, taču Latvijas kļūda ir tā, ka mēs gribam ilgtermiņa mērķus sasniegt ar īstermiņa instrumentiem.

"Jēdziens „strukturālās reformas” tiek izmantots, lai nebūtu jāapraksta jebkādas parastas reformas."

Latvija izdarīja visu, lai 2004. gadā iestātos Eiropas Savienībā, un uz to brīdi patiesi tika paveikts ļoti daudz. Taču diemžēl ar šo sasniegumu turpmākais valsts attīstības mērķis publiskajai pārvaldei pazuda, un iestājās atslābums. Netika pietiekami skaidri noteikts, ka turpmāk mums, piemēram, būs svarīgi vai nu maksimāli pārstāvēt savas intereses Savienībā, vai nu koncentrēties uz iespējami labāku pakalpojumu sniegšanu valsts iedzīvotājiem vai kas cits. Netika nodefinēta publiskās pārvaldes tālāka misija. Tas visai neveiksmīgi sakrita ar ekonomisko augšupeju, kad sabiedrība neizvirzīja nekādas papildu prasības turpmākajai publiskās pārvaldes darbībai.

Ir viedoklis, ka reformas nenotiks tik ilgi, kamēr nebūs radies atbilstošs pieprasījums no apakšas, no sabiedrības. Respektīvi, vai vērtības, kuras iemieso kāda sabiedrība, ir tieši saistītas ar valsts pārvaldes kvalitāti šajā sabiedrībā?

Ar vērtībām kopumā nav tik vienkārši, kā varētu šķist. Varam runāt, piemēram, gan par politiskām vērtībām, gan par administratīvām, kuras uztur ierēdniecība, plašāk ņemot – visa publiskā pārvalde. Lai kaut viens pakalpojums, teiksim, sociālajā jomā, tiktu sniegts, ir jāsadarbojas visiem līmeņiem. Pašlaik informācijas aprite ir pietiekami attīstīta, lai tas sekmīgi notiktu.

Runājot par sabiedrības attīstību un vērtībām publiskajā pārvaldē, tās kvalitāti, jāņem vērā, ka Latvija nav izolēta –  tā ir saistīta ar pārvaldi visas Eiropas Savienības līmenī, kur ir spēkā arī citas vērtības. Latvijas iedzīvotāji, ceļojot uz citām valstīm, redz un salīdzina pārvaldes sistēmas un iestāžu darbību, un uzliek lielu izaicinājumu iestādēm Latvijā sekot Eiropas labākajiem paraugiem. Taču tas visbiežāk ir jāpaveic ar ievērojami mazākiem resursiem. Otra lieta – problēmas, ar kurām nākas sastapties iedzīvotājiem, bieži ir sarežģītas starpnozaru problēmas, kuru risināšanā jāmeklē jauni veidi. Svarīgi ir saprast, ka mums ir jāmācās visiem, gan publiskajā pārvaldē strādājošajiem, gan arī iedzīvotājiem.

"Latvijas kļūda ir bijusi tā, ka mēs gribam ilgtermiņa mērķus sasniegt ar īstermiņa instrumentiem. "

 Ir jāatzīst, ka, salīdzinot ar situāciju gan pirms diviem gadiem, gan pirms desmit, Latvijā tomēr ir izdarīts ļoti daudz. Kaut vai tas, ka daudzas formalitātes, izmantojot dažādas datubāzes, valsts iestādes paveic ātri un vienkārši. Vēl pirms desmit gadiem mēs plaši nerunājām par personas datu aizsardzību, tagad tas notiek. Nostiprinājusies apziņa, ka publiskā pārvalde ir jāpadara iedzīvotājiem ērtāka, ir pietiekami liels sasniegums. Nevajadzētu to novērtēt par zemu. Pārāk bieži mēs ievērojam to, kas nav izdarīts, bet to, kas ir paveikts, nepamanām.

Ja raugāmies uz reformām no iedzīvotāju viedokļa, tad svarīgākais ir, lai nodokļos nomaksātā nauda tiktu izmantota pēc iespējas efektīvāk. Lai valsts kā pakalpojumus sniedzošais mehānisms darbotos, ir svarīgi, lai iedzīvotāji apzinātos savu saistību ar to un maksā nodokļus. Taču tikpat svarīgi ir arī, lai nodokļu maksātāji vienlaikus raudzītos līdzi tam, kā publiskā pārvalde šo naudu tērē, vai tā ievēro labas pārvaldības principus.

Acīmredzot ir jājautā par publiskās pārvaldes darbinieku motivāciju strādāt reformu garā, jo politiskie uzstādījumi ir viens, bet to īstenošana praksē – bieži vien kaut kas cits.

Jebkuram cilvēkam – gan ierēdnim, gan privātajā sektorā strādājošajam – ir svarīgs ne tikai atalgojums, bet arī stabilitāte un prognozējamība. Cilvēkiem ir svarīgi zināt, kas reformu gaitā notiks ar iestādi, kurā viņš strādā, samazinot budžetu, publiskajā pārvaldē strādājošajiem ir svarīgi zināt skaidrus kritērijus – kā un kāpēc samazina, lai nav vienkārši mehāniska "griešana". Diemžēl šādi kritēriji līdz šim tā arī nav izskaidroti ne ierēdņiem, ne sabiedrībai. Ja nav skaidrības, tad, protams, nevar gaidīt augstu darbinieku motivāciju. Taču nostāja "kā maksā, tā strādā" publiskajā pārvaldē vispār nedrīkstētu būt.

Jebkurām reformām ir vajadzīgi gan to izpildītāji, gan līderis, autoritāte, kas ar savu atbildību tās pārstāv politiskā līmenī. Kā šajā kontekstā uzlūkojat Ministru prezidentu Valdi Dombrovski un viņa vadīto valdību?  

Tas uzdevums, kas reformu jomā viņiem ir jāpaveic, nav ne vienkāršs, ne ātri izdarāms. Situācija patlaban ir līdzīga tai, kāda tā bija 90. gadu sākumā, kad vajadzēja veikt trīskāršas reformas – politiskas, administratīvas un ekonomiskas. Pašlaik valstij ir nepieciešamība reformēt administratīvās struktūras – veidot tās elastīgākas, reaģētspējīgākas un mazākas. Lieli izaicinājumi ir arī ekonomiskajā jomā, kur jāmaina tautsaimniecības struktūra, precei jākļūst inovatīvai un eksportspējīgai. Faktiski Dombrovska vadītajai valdībai ir jāveic divas nozīmīgas reformas, spējot tās nobalansēt, lai administratīvie trūkumi nekļūtu par turpmākās ekonomikas izaugsmes bremzētājiem.

"Pārāk bieži mēs ievērojam to, kas nav izdarīts, bet to, kas ir paveikts, nepamanām. "

Kā zināms, koalīcijā ir lielas pretrunas – gan starp ZZS un "Vienotību", gan "Vienotības" iekšienē. Kā vērtējams pašreizējais politiskais potenciāls reformu veikšanai?

Protams, koalīcijā ir daudz iekšējo nesaskaņu, tomēr līdz šim vairāk vai mazāk tā spējusi tikt galā ar savu galveno uzdevumu, nobalansējot kā uz naža asmens gan sarunas ar aizdevējiem, gan budžeta konsolidāciju. Pirms kritizēt koalīciju, tomēr ir jāsaprot, ka tai veicamais uzdevums nav vienkāršs.

Kā vērtējama "sarkano līniju" vilkšana, ar ko budžeta konsolidācijas procesā izceļas ZZS, gan allaž pēdējā brīdī piekāpjoties?

Ir saprotams, ka katra politiskā partija cīnās par jomām, par kurām atbild tās ministri. Taču tā, protams, zināmā mērā ir spēle publikas virzienā, jo visiem taču ir skaidrs, ka pastāv objektīvā realitāte. Demogrāfiskā situācija un iedzīvotāju blīvums ir tāds, kas mums liek domāt par citādāku skolu, veselības aprūpes iestāžu tīklu. Diemžēl bieži vien arī sabiedrība uzskata, ka valsts budžets ir neizsmeļams naudas maiss, ko mums atnesis laimes lācis.

Jebkurām reformām allaž ir bijuši pretinieki, kurus apmierina vai uztur esošā kārtība. Vai, vērojot šo reformu problemātiku, ir saskatāmi to pretinieki, kādi slēpti nodomi?

Vienmēr ir cilvēki, kurus baida pārmaiņas, viss jaunais. Tie, kas nodarbojas ar pārmaiņu vadību, zina, ka vidēji tādu ir ap 75%  sabiedrības. Taču visbiežāk iebildumus pret reformām rada informācijas trūkums par pārmaiņu procesu, slikta komunikācija. Tātad ir svarīgi izskaidrot gan pašu procesu, gan to galarezultātu. Diemžēl, kā jau minēju, gan attiecībā uz publiskajā pārvaldē, gan privātajā sektorā strādājošajiem komunikācija, izskaidrošana un prognozējamība joprojām nav šo reformu stiprā puse.

Daudziem noteikti rastos jautājums, vai Latvija pārvaldes reformas nevar gluži triviāli nokopēt no kādas sekmīgākas valsts? Kaut vai Igaunijas.

Teorētiķi, balstoties uz piemēriem praksē, jau sen ir noskaidrojuši, ka šāda pārkopēšana ir laimes spēle. Parasti šāda pārkopēšana beidzas ar to, ko saucam par rīcībpolitikas izgāšanos. Visbiežāk tiek nokopēts kāds viens komponents, un tas netiek skatīts kopā ar pārējiem sistēmas faktoriem. Ja paņem vienu stādiņu no dārza saulainās puses un pārstāda to nekoptā, aizaugušā nostūrī, nevar cerēt, ka tas pēkšņi taps skaists. Rīcībpolitikas kopēšana pasaules valstu starpā pastāv jau gadu desmitiem, taču lielākajā daļā gadījumu tā nevainagojas ar cerētajiem panākumiem.

Latvija jau ir kāpusi uz šādiem grābekļiem, piemēram, no anglosakšu valstīm pārņemot vadības līgumus, un mēs labi zinām, ar ko ir beigusies vadības līgumu epopeja. Mēs varam pārņemt vislabākos citu valstu modeļus, taču, ja rūpīgi neizvērtēsim, kas mums der un kāda ir mūsu pašu saimniecība, tas nedarbosies.

Labs saturs
2
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU