Publicēts pirms 13 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Ārija Iklāva: „Psihologu nebija, un ļaudis nāca parunāties pie mums, uz dzimtsarakstu nodaļām.”
FOTO: Māris Kaparkalējs, LV
Laikmetu griežos ir mainījušās varas, mainījušies civilstāvokļa aktu reģistrācijas iestāžu nosaukumi, arī reģistru veidi, bet sistēma kopumā arvien saglabājusies. Četrdesmit astoņus gadus dzimtsarakstu iestādes vada Ārija Iklāva, tagad Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamenta direktore, Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere. Ar viņu LV.LV saruna par reģistriem un – dzīvi, jo īstenībā tie nav šķirami.
Dokumenti ne tikai Latvijā, bet arī Zviedrijā
Dzimtsarakstu reģistriem ir gara vēsture, arī pati ilgi strādājat un sakāt, ka kadru mainība šajā dienestā maza. Tad jau viss ir ļoti stabili un drošām sliedēm?
Iepriekšējā naktī redzēju sapni – man jāvada seminārs dzimtsarakstu nodaļu darbiniekiem no visas Latvijas – par jaunāko likumos saistībā ar mūsu darbu. Ieeju zālē un redzu - visi savos krēslos guļ! Pārskaitos – jums kauna nav! Vai domājat, ka tik labi strādājat, ka vairs nekas nav jāzina? Ja paņemšu revīzijas aktus, atradīšu paviršības, daudz ko tādu, ko jūs paši uzskatāt par sīkumiem! Bet mūsu darbā sīkumu nav! Visi uzreiz pamodās, un...es pati arī! Nu, ko lai par tādu sapni domā? Tikai vienu – mūsu darbā patiešām nedrīkst būt nekādu kļūdu.
Kad 1963. gadā sāku strādāt par dzimtsarakstu iestāžu vadītāju, biju šā darba vienīgā pārraudze Ministru padomē un man nācās ieviest jaunu, stingru kārtību, dažus cilvēkus par nolaidību arī bargi sodīt. Bija jāieskaidro, ka mirušo cilvēku dokumentus nedrīkst glabāt mājās, ka dzimšanas apliecības ir ļoti svarīgs dokuments, uz kura pamata taču cilvēkam vēlāk izsniedz pasi...Kopš tiem laikiem varam izsekot ikvienas veidlapas ceļu, jo dzimšanas, laulības, miršanas apliecības – tie ir stingrās uzskaites dokumenti un civilstāvokļa aktus reģistrē ne tikai dzimtsarakstu nodaļas, bet arī vēstniecību konsuli ārvalstīs. Šie dokumenti ir mūžīgā glabāšanā: 100 gadus glabājas dzimtsarakstu nodaļās un konsulātos, pēc tam tiek nodoti mūžīgā glabāšanā Latvijas Valsts arhīvam. Starp citu, vecākie mūsu papīri atrodas Zviedrijā Upsalas bibliotēkā, viņi ir gatavi mums tos atdot, bet diemžēl ne arhīvam, ne mums pašlaik nav iespēju šos senos dokumentus pārņemt savā glabāšanā.
Dzimtsarakstu nodaļas – jau otrajā gadā pēc brīvvalsts izveidošanas
Kā dzimtsarakstu reģistri ir mainījušies gadu gaitā?
Līdz 1921. gada februārim laulības, miršanu un bērnu dzimšanu reģistrēja baznīcas grāmatās, bet informācija tādējādi bija izkaisīta pa visu valsti un tās precizitāte atkarīga no cilvēka apzinīguma, kurš kārtoja reģistrus. Piemēram, vecticībnieku baznīcās ieraksti tika veikti ļoti pavirši. Līdz ar to nebija kopēja pārskata par šiem procesiem valstī.
Tikai divus gadus pēc Latvijas neatkarības iegūšanas Valsts prezidents Jānis Čakste izsludināja likumu par civilstāvokļa aktu reģistrāciju un dzimtsarakstu nodaļu izveidošanu. Tātad par civiltiesisko aktu reģistrācijas atdalīšanu no baznīcas, jo valstij vajadzēja zināt demogrāfisko situāciju - cik daudz bērnu piedzimis, cik pāru salaulājušies, cik daudzi aizgājuši viņsaulē.
"Latvijā ir trīs reģistri – dzimšanas, miršanas un laulības reģistrs."
No 1921. gada līdz 1936. gadam Latvijas brīvvalstī izveidoja 579 pilsētu un pagastu dzimtsarakstu nodaļas. Tieslietu ministrs "Valdības Vēstnesī" paziņoja, ka 1921. gada 2. maijā Rīgā, Šķūņu ielā 11, ir atklāta pirmā - Rīgas pilsētas Dzimtsarakstu nodaļa. Tālāk tika ziņots, ka visiem darbiniekiem pašvaldība noteica apmaksātu veselības apdrošināšanu, dzīvokli, apgaismojumu, apkuri, apģērbu, apavus. Redzat, cik lielu nozīmi valsts tolaik piešķīra šim dienestam, lai dabūtu labus darbiniekus!
Latvijā bija trīs reģistri – dzimšanas, miršanas un laulības reģistrs. Pēc Otrā pasaules kara dzimtsarakstu sistēma tika pielāgota lielās padomju valsts likumiem, līdztekus minētajiem trim reģistriem ieviešot vēl laulības šķiršanu, adopciju, nedaudz vēlāk – paternitāti, vārda un uzvārda maiņu. Tas nebija pareizi, jo trijos reģistros, kas iepriekš bija Latvijā, šīs darbības loģiski bija iekļautas. Bet uzvārda un vārda maiņa vispār nav uzskatāma par civilstāvokļa aktu.
Kas tad tā ir?
Tā ir darbība, ko nosaka Vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likums, kas stājās spēkā 2009. gada 13. maijā. Likums nosaka – pilngadīgs cilvēks (vai jaunietis, kurš sasniedzis 15 gadu vecumu ar abu vecāku vai aizbildņu piekrišanu), kurš nolēmis mainīt vārdu vai uzvārdu un kam ir pamatots iemesls (likums skaidri nosaka, kuros gadījumos to var darīt), var vērsties dzimtsarakstu nodaļā ar šādu iesniegumu. Nereti to dara cilvēki, kuri, šķirot laulību, nav atjaunojuši iepriekšējo uzvārdu un izdomā to darīt vēlāk. Tagad uzvārda vai vārda maiņa maksā 50 latu, ja maina abus – būs jāšķiras no 100 latiem.
Bet, atgriežoties pie šīm dzimtsarakstu sistēmas maiņām, padomju laikā tika atcelta laulību iepriekšējā izsludināšana, toties avīzē kādu laiku bija jāpublicē paziņojums par šķiršanos. Tas tiešām bija aplami, jo ne visi cilvēki vēlas, lai visa pasaule uzzina par laulības šķiršanu.
Pēc valsts neatkarības atjaunošanas atgriezāmies pie minētajiem trim reģistriem, atbilstoši dzīves nepieciešamībai arvien ir pilnveidoti normatīvie dokumenti, un pēdējās lielākās izmaiņas likumos bija 2008. gadā.
Kā dzimtsarakstu nodaļu darbu ietekmējušas administratīvi teritoriālās reformas?
Šāda reorganizācija nekad nav viegla. Pirms pēdējās reformas Latvijā bija vairāk nekā 500 dzimtsarakstu nodaļu – katrā pagastā, tagad palikušas vien 110 novadu un deviņas pilsētu. Darbu zaudēja ne vien cilvēki, bet bija lielas rūpes, lai nezaudētu neko no mantas – civilstāvokļa aktu reģistriem, lai tos akurāti pārņemtu jaunās nodaļas.
Pirms pāris gadiem Tieslietu ministrija izstrādāja koncepciju par dzimtsarakstu nodaļu nākotnes attīstību, un tajā paredzēts daudz jauna. Pirmkārt, tiks ieviesta vienota informācijas sistēma civilstāvokļa aktu reģistriem. Šobrīd tā vēl ir izveides stadijā, paredzēts, ka tai jābūt gatavai 2012. gadā. Protams, tad vairs nebūs vajadzīga laulību izsludināšana, jo viss būs redzams – kur kas ir pieteicies, un arī nevajadzēs braukāt ar izziņām no vienas nodaļas uz otru. Tomēr es domāju, ka ir jābūt arī dokumentiem papīra formātā, jo "dzelži" tomēr mēdz arī nobrukt, bet mums ir vajadzīga mūžīga drošība.
Datu aizsardzība – ļoti stingra
Šie dokumenti taču, kā teicāt, faktiski jāglabā mūžīgi. Vai par tiem kāds vēl interesējas, izņemot specifiskos neskaidrību gadījumus ar dzimtsarakstu datiem?
Pirmais eksemplārs tiešām simt gadu glabājas tur, kur tas reģistrēts, bet otrais pilda savu informācijas nesēja funkciju: vispirms Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, kur datus izmanto Iedzīvotāju reģistram, tad Centrālajā statistikas pārvaldē, kura attiecīgos datus iekļauj savās ailēs. Šo informāciju tālāk izmanto, piemēram, Ekonomikas ministrija. Visi pētījumi par demogrāfiju balstās uz šiem dokumentiem.
Ja tā var daiļi teikt – uz mūsu datiem balstās tautsaimniecība: pēc tiem var rēķināt, cik daudz vietu vajadzēs bērnudārzos, cik – skolās. Cik daudz mums ir iedzīvotāju darbspējas vecumā, cik ātri tauta noveco vai izmirst. Kad statistikas pārvalde datus ievākusi, dokumenti nonāk pie mums, lai glabātos simts gadus. Šajā ēkā mums ir trīs stāvi, visi pilni ar sējumiem, kas ietver gandrīz pusotru miljonu reģistrācijas dokumentu. Par tiem ir liela interese: šurp nāk valodnieki un pēta, kāda senos laikos bija rakstība un valoda, zinātnieki skatās diagnozes – ar ko cilvēki slimojuši un kādēļ miruši.
Gandrīz kā bibliotēkā?
Nē, kuru katru mēs iekšā nelaižam. Jo datu aizsardzība ir ļoti stingra un vajadzīgs pamatojums, kādēļ attiecīgajam speciālistam šī informācija ir vajadzīga. Tas ierakstīts arī Civilstāvokļa aktu likumā, kas stājās spēkā 2005. gada aprīlī. Īpaša vērība tiek pievērsta adopcijas datu aizsardzībai. Latvija ir viena no tām nedaudzajām valstīm, kur adopcijas noslēpumu sargā likums (Civilstāvokļa aktu likuma 9. pants). Bez adoptētāju piekrišanas šo noslēpumu neviens nav tiesīgs izpaust. Tikai tad, kad bērns kļūst pilngadīgs, viņam ir tiesības nākt uz Dzimtsarakstu departamentu vai dzimtsarakstu nodaļu un jautāt informāciju par savu izcelsmi.
"Mums ir trīs stāvi, visi pilni ar sējumiem, kas ietver gandrīz pusotru miljonu reģistrācijas dokumentu."
Manā praksē bija kuriozs gadījums - tēva stingrības dēļ dēls bija sadomājis, ka ir adoptēts, vecāki tādēļ viņu nemīl, un vēlējās Adopcijas reģistrā pārliecināties par šo faktu. Iepazinos ar viņa dzimšanas reģistrācijas datiem, parādīju jauneklim – nav nekāda iemesla satraukties! Pie viena arī izrunājāmies par problēmu, un puisis piekrita, ka tēva prasības īstenībā ir saprotamas, izpildāmas un apvienojamas ar paša interesēm.
Sen atpakaļ, padomju laikā, gadījās arī tā, ka vīrietis ieradās rakstīt iesniegumu, lai nodibinātu savu paternitāti bērnam, kurš dzimis ārpus Latvijas robežām, bet es pēc reģistra redzēju – īstenībā šo mazuli sieva tur slepeni adoptējusi. Tad bija smags jautājums – vai man viņam to teikt? Ja vīram būtu bijušas jelkādas aizdomas par negodīgumu, viņš varēja lūgt parādīt reģistru, bet to nedarīja. Tad nolēmu – ar kādām tiesībām es to visu stāstīšu? Kurš no tā būs ieguvējs? Tagad ģimenē jau ir pilngadīgs mazbērns, zinu, ka visi dzīvo laimīgi.
Attiecības ir juridiski jāsakārto
Jūs caur dokumentiem savā ilgajā darba mūžā esat uzzinājusi arī dažādus dzīvesstāstus?
Ļoti daudz. Padomju laikā taču nebija psihologu kā tagad, pie kuriem cilvēks var aiziet, izstāstīt savas ģimenes problēmas un saņemt padomu. Tad ļaudis nāca parunāties pie mums, uz dzimtsarakstu nodaļām. Reiz ieradās kāds vīrietis pusmūža gados, lai rakstītu iesniegumu par laulības šķiršanu, bet pirms tam vēlējās izstāstīt, kādēļ. Izrādījās, sieva nomocījusi vīru ar nepamatotu greizsirdību. Varbūt es varot ar dzīvesbiedri tomēr par to parunāt. Ko darīt? Pēc dažām dienām atnāca abi, es sievietei divatā izklāstīju konflikta būtību, un iesniegums par šķiršanos palika neuzrakstīts. Toties ilgus gadus Jaungadā saņēmu apsveikuma kartiņas, uz kurām allaž bija rakstīts – mēs vēl arvien esam abi... Nelielīšos, ka te būtu tikai mans nopelns, tomēr ir prieks. Tomēr vienu gan varu teikt droši – šajā krēslā sēžot, esmu pārliecinājusies, ka cilvēki ģimenē neprot savā starpā izrunāties, lai sakārtotu savas attiecības.
Viens ir rožainā gaisma pirms kāzām, skaistās un greznās svinības, bet gluži kas cits - reālā izpratne un vienošanās par dzīves organizēšanu ikdienā, par to, kā rīkoties ne tikai priekos, bet arī bēdās un nelaimē, kaut vai gluži prozaiskās naudas grūtībās. Vai kā sadzīvot ar sievas vai vīra vecākiem un citiem radiniekiem. Pareizi, ka tagad, it sevišķi pilsētās, kur dzīves platība šaurāka, jaunieši savu kopdzīvi cenšas veidot atsevišķi. Bet tas gan nav pareizi, ka daudzi uzskata – viņi dzīvojot civillaulībā... Civillaulība ir oficiāli dzimtsarakstā noslēgta laulība, kas reģistrēta Civilstāvokļa aktu reģistrā. Bet baznīcas laulība ir tā, kas reģistrēta baznīcā. Uzskatu, ka cilvēkiem savas attiecības tomēr ir juridiski jāsakārto.
No vienas puses, cilvēkiem ir pilnīga rīcības brīvība – ja grib, dzīvo kopā, ja grib – iet katrs uz savu pusi. Bet tas vairs nav tik vienkārši, ja šajā kopdzīvē viens no partneriem jau ir precējies ar citu cilvēku un ja vēl piedzimst bērni. Man iepretim nesen sēdēja sieviete, kura desmit gadus bija nodzīvojusi kopā ar vīrieti, kuram nebija šķirta laulība un kas zaudējis dzīvību nelaimes gadījumā. Viņi visu šo laiku bija kopīgi cēluši un iekārtojuši māju, kurā sieviete bija ieguldījusi visu savu naudu. Māja bija uz dzīvesdrauga vārda, un likumīgā sieva, no kuras viņš tiešām bija dzīvojis šķirti, pierādīja, ka viņš regulāri uzturējies iepriekšējā ģimenē. Arī pēc tiesas procesa šī sieviete palika zaudētājos. Tā ka attiecību juridiska sakārtošana ir vajadzīga arī gluži prozaisku iemeslu dēļ, piemēram, mantojuma lietās. Es vispār saku – papīri mīl kārtību.
Kā bērnam nosaka paternitāti?
Ir divi varianti. Viens, ka bērna māte kopā ar bērna tēvu ierodas dzimtsarakstu nodaļā, abi raksta iesniegumus un tiek reģistrēti kā bērna vecāki. Dažkārt māte atnes notāra apstiprinātu iesniegumu, ka vīrietis atzinis savu paternitāti. Nereti bērnu vecāki pēc tam mēdz arī apprecēties, jo bērna dzimšanas brīdī kādam no viņiem vēl nav šķirta iepriekšējā laulība. Šobrīd vīrietis var reģistrēties par bērna tēvu arī tad, ja viņš ir precējies ar citu sievieti un viņam ir cita ģimene. Protams, laulību tas drusku degradē, vai ne? Kaut arī vīrietis tad ir oficiāls tēvs ar visām no tā izrietošām sekām – viņam ir jāpiedalās bērna audzināšanā, jāsniedz materiālais atbalsts.
Ja notiek kāda nelaime un tēvs zaudē dzīvību, tad šis bērns ir arī oficiālais mantinieks?
Jā. Bet dažreiz vecāki domā, ka bērnam var ielikt arī abu vecāku uzvārdus. Bet likums to neatļauj. Vecākiem ir jāizvēlas viens no tiem. Ja tēvs nepiesakās, tad māte var tiesāties par paternitātes noteikšanu. Uz tiesas sprieduma pamata pērn paternitāte tika noteikta 138 bērniem.
Kur un kā laulāties
Vai laulību procedūra ir sarežģīta?
Nē, itin nemaz. Senāk pirms laulībām bija jāuzrāda dzimšanas apliecība un medicīnas izziņa, tagad tikai pase. Ja laulība ir atkārtota – šķiršanos apliecinošs dokuments vai dokuments, kas apliecina iepriekšējā laulātā nāves faktu. Tiklīdz pēc neatkarības atgūšanas atjaunoja Civillikumu, tā tika atjaunota norma, ka mēnesi pirms laulības ir obligāta tās izsludināšana. Pēc iesnieguma iesniegšanas dzimtsarakstu nodaļā ir jāsalaulājas pusgada laikā. Bet izsludināšana nozīmē to, ka dzimtsarakstu iestādē redzamā vietā ir paziņojums, ka, piemēram, Jānis Bērziņš un, teiksim, Maija Apine 2011. gada 14. martā ir izsludināti.
Tas ir apmēram tāpat, kā luterāņu mācītājs baznīcā no kanceles uzsauc nākotnē laulājamos?
Jā, un tāda kārtība bija arī pirmskara Latvijā. Lietuvieši laulības valsts iestādē gan izsludināja arī padomju laikā. Mūsu Civillikuma 51. pants atļauj laulības slēgt arī astoņu konfesiju garīdzniekiem, kuriem ir konfesijas vadības atļauja; viņi laulības izsludina pēc saviem konfesijas noteikumiem. Tagad šāda informācija ir visās pašvaldību dzimtsarakstu nodaļās. Bet atšķirībā no lietuviešiem mēs nerakstām, kad tieši laulību ceremonija notiks. Kad reiz laulājās viena populāra komponista meita, mēs bijām apsēsti ar tālruņa zvaniem – kad un kur? Mana atbilde bija īsa: ja jūs būtu šajā ceremonijā vēlami, jūs būtu ielūgti...
"Cilvēkiem savas attiecības tomēr ir juridiski jāsakārto. "
Bet pieteikšanās nenozīmē, ka obligāti jālaulājas. To var izdarīt pusgada laikā, un šajā termiņā iesniegumu var arī atsaukt. Pēc izsludināšanas mēneša var laulāties jebkurā citā dzimtsarakstu nodaļā, tikai no iepriekšējās ir jāizņem iesniegums, uz kura dzimtsarakstu nodaļas vadītājs uzraksta apstiprinājumu, ka izsludināšana ir notikusi, dokumenti ir pārbaudīti, un tas jāiesniedz nolūkotajā dzimtsarakstu nodaļā. Daudzi jautā, vai dzimtsarakstu nodaļu darbinieki laulības slēdz arī ārpus nodaļas telpām. Civillikuma 56. pantā ir teikts: "Nodaļa laulā atklāti nodaļas telpās vai citās piemērotās telpās", bet MK noteikumos tas vēl precizēts – ka šīs piemērotās telpas var būt, piemēram, pils, kultūras centrs, tautas nams, kas atrodas novada vai pilsētas administratīvajā teritorijā. Tas nozīmē, ka, piemēram, Rundāles pilī drīkst laulāt tikai Rundāles novada dzimtsarakstu nodaļas darbinieki, nevis rīdzinieki. Šis nosacījums paredzēts gadījumiem, ja, piemēram, viesu ir ļoti daudz, bet nodaļas telpas – šauras. Paldies Dievam, piemēram, Rīgā pašlaik visām dzimtsarakstu nodaļām ir labas telpas, nekādu problēmu nav. Bet, ja rīdziniekiem negribas laulāties galvaspilsētā, iepriekšējo kārtību ievērojot, viņi var to darīt, piemēram, Amatas novadā.
Dzimtsarakstu nodaļas – divu "kungu" kalpībā
Kādas telpas un vispār darba apstākļi ir dzimtsarakstu nodaļām ārpus Rīgas?
Dzimtsarakstu nodaļa ir divu "kungu" kalpībā. Naudas maks pieder pašvaldībai, jo (citēju Civilstāvokļa aktu likuma 2. panta 1. daļu) "civilstāvokļa aktu reģistrācija ir valsts deleģēta funkcija pašvaldību dzimtsarakstu nodaļām". Pašvaldība dzimtsarakstu nodaļu nodrošina ar darba specifikai atbilstošām telpām, nepieciešamo aprīkojumu, tostarp mūsdienīgu tehniku, un maksā darbiniekiem algas.
Savukārt juridiskā uzraudzība ir tieslietu ministram caur Dzimtsarakstu departamentu. Mūsu departaments pārbauda civilstāvokļa aktu reģistrācijas kvalitāti, vai pareizi ir piemēroti normatīvie akti, vai ievērotas visas formalitātes, kā arī ir atbildīgs par dzimtsarakstu nodaļu metodisko vadību.
Ko darīt, ja pašvaldība, piemēram, nenodrošina pienācīgas telpas, darba apstākļus, varbūt negrib maksāt algas?
Kaut ko tādu savā praksē vēl neesmu piedzīvojusi. Gatavojoties dzimtsarakstu nodaļu 90. gadadienai, ar prieku pārlūkoju fotogrāfijas, ko bija atsūtījušas visas nodaļas. Ņemot vērā pašreizējo situāciju, domāju, ka pašvaldības ir izdarījušas visu, kas viņu spēkos.
Dažreiz ierēdņi nesaprot, ko nozīmē būt šim divu "kungu" kalpam. Ka dzimtsarakstu nodaļu darbinieki ne tikai reģistrē civilstāvokļa aktus, bet arī rīko ģimenes stiprināšanas svinības. Piemēram, Rīgā pērn tika godināti 150 zelta pāri, kuri laulībā nodzīvojuši 50 gadus. Savulaik galvaspilsētas mēram par vari centos iestāstīt, cik ļoti šāds pasākums būtu vajadzīgs. Galu galā tas izvērtās par skaistu un svinīgu sarīkojumu. Ļaužu bija tik daudz, ka to nācās no Rīgas domes pārcelt uz Mazo Ģildi. Bet Kuldīgas novadā, laulību un ģimeņu rituālos izmantojot pasakaino dabu, notiek citādi sarīkojumi. Piemēram, tur pirms desmit gadiem sāka rīkot Medus kāzas tiem pāriem, kuri laulībā nodzīvojuši pirmo gadu. Tas bija tik sirsnīgi, romantiski un skaisti. Jelgavā mīļi tiek sveikti jaundzimušo bērnu vecāki. Mazuļiem kā senos laikos dāvina karotītes, kas paliks piemiņai uz mūžu.
Šā brīža skumjā statistika
Bet īstenībā tagad laulājas daudz mazāk cilvēku un arī bērnu dzimst mazāk. Ko domājat par to?
Ziedu laiks laulību skaita ziņā bija 1987. gadā, kad notika vairāk par 25 tūkstošiem laulību. Pērn salaulājās tikai 9204 pāri... Jūtami krities arī jaundzimušo skaits. Turklāt gandrīz 9000 mazuļu dzimuši ārpus laulības. Nekur nav teikts, ka šie pāri pēc tam apprecēsies. Daļai bērnu ir paternitātes apliecinājums, bet tēvs nav uzrādīts 1621 bērnam. Tas ir vairāk nekā 2009. gadā. Vai nu vīrietis savu bērnu neatzīst, vai ir "pazudis kokos", kas to lai zina.
Tagad jaunieši mēdz teikt: mums šīs formalitātes nav vajadzīgas, tāpat ir labi! Bet esmu runājusi ar neskaitāmām sievietēm, un, kaut arī viņas skaļi saka laulībai nē, tomēr jūtu, ka sirdī tām sāp, ka mīļotais cilvēks nepiedāvā savu roku.
Jā, bērni dzimst mazāk. Bet vaimanāšana arī nelīdzēs. Nekādā ziņā negribu, lai cilvēki dzīvotu tādā trūkumā kā reiz mana ģimene, bet redzu, ka tagad veikali pilni ar spožām lietām, visiem gribas skaistāk un plašāk dzīvot. Nevienu tomēr ar varu nespieda ņemt kredītus un pirkt to, kas galīgi nav pa kabatai. Lai ko runātu, mēs dzīvojam labvēlīgā valstī un labvēlīgos apstākļos. Paraugieties, kas notiek citur pasaulē! Kas tagad notiek Japānā... Uzskatu, ka neprotam novērtēt, kas Latvijā ir labs. Raudam par lielu bezdarbu, bet zinu, ka lauku saimnieki nevar dabūt strādniekus par normālu algu un uzturu piedevām.
Manuprāt, ir vēl viena vaina – tā paaudze, kuras bērni tagad ir tajā vecumā, lai dibinātu ģimeni un audzinātu bērnus, nav spējusi iepotēt viņos pietiekami daudz labestības, līdzjūtības, augstu dzīves pamatvērtību izjūtu. Jaunās ģimenes brauc ar maziem bērniem uz tālām zemēm, bet – vai šie bērni ir redzējuši skaistās vietas tepat Latvijā? Vai viņi ir redzējuši Gauju un Ērgļu klintis? Lūk, kas mani uztrauc. Bet uz šādas bēdīgas nots mēs savu sarunu gan nevaram beigt!
Tad kas būs tas priecīgais?
Kuldīgā Vijolīšu gravā jaunlaulātie iet uzticību zvērēt – priekos, bēdās, laimē, nelaimē. Domāju, ka mums ir vairāk jādomā uz to gaišo, kas mūsu dzīvē ir, vairāk jāceļ gaismā un jāgodina tās ģimenes, kas turas kopā, ciena cits citu. Ir jāstāsta šie gaišie stāsti sabiedrībai, nevis tikai baisie – kur kāds noslepkavots, kurš kuru pametis, kurš sācis vienas un beidzis citas attiecības... Vajag vairāk šo labo ziņu, jo tās mūsu dzīvē patiešām arī ir.
