Publicēts pirms 14 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Potenciālais bērna tēvs nevarēs pateikt: nekādu paternitātes noteikšanas ekspertīzi negribu un nekur neiešu. Ja tiesa liks, tad tas būs jādara.
Jānosaka paternitāte
Paternitāti var atzīt divējādi: brīvprātīgi vai tiesas ceļā, stāsta Labklājības ministrijas (LM) pārstāve L. Āboliņa. Saskaņā ar Latvijas Republikas Civillikuma 155. pantu brīvprātīga paternitātes atzīšana notiek tad, kad bērna tēvs un māte personiski iesniedz kopīgu bērna reģistrēšanas pieteikumu dzimtsarakstu nodaļai vai pie notāra publiski apliecinātu pieteikumu paternitātes atzīšanai. Paternitātes atzīšanu noformē ar ierakstu dzimšanas reģistrā.
Pieteikumu paternitātes atzīšanai var iesniegt, reģistrējot bērna dzimšanu, kā arī pēc tam, kad bērna dzimšana reģistrēta, vai jau pirms bērna dzimšanas. Ja bērna māte mirusi vai tiesa to atzinusi par rīcības nespējīgu gara slimības vai plānprātības dēļ, kā arī tad, ja nav zināma viņas atrašanās vieta, pieteikumu paternitātes atzīšanai var iesniegt bērna tēvs viens pats. L. Āboliņa uzsver: ja bērns ir nepilngadīgs, nepieciešama bērna aizbildņa vai bāriņtiesas piekrišana, ja bērnam nav nodibināta aizbildnība.
"Ja māte papildus pieteikumam par paternitātes noteikšanu vēlas pieteikt prasību arī par uzturlīdzekļu piedzīšanu, tad abas prasības tiesā var pieteikt vienlaikus."
Savukārt, ja bērna tēvu tiesa atzinusi par rīcības nespējīgu gara slimības vai plānprātības dēļ, viņa vietā pieteikumu paternitātes atzīšanai var iesniegt viņa aizgādnis ar bāriņtiesas piekrišanu. Bērna tēvs, kurš vēl nav sasniedzis pilngadību, pieteikumu bērna paternitātes atzīšanai var iesniegt ar savu vecāku vai aizbildņa piekrišanu.
Lai noteiktu paternitāti bērnam, kurš ir sasniedzis divpadsmit gadu vecumu, nepieciešama paša bērna piekrišana.
Kas var iesniegt prasību tiesā?
Tātad: mazulis piedzimst, bet vīrietis savu bērnu reģistrēt nedodas un sievietei pasaka, ka tas noteikti vispār nav viņa bērns – lai liekas mierā un netraucē mūžīgi mūžam. Šādā gadījumā sieviete var doties uz tiesu, lai tomēr pierādītu, ka konkrētais vīrietis ir bērna tēvs un viņam jāpilda savi pienākumi, piemēram, jāmaksā uzturlīdzekļi.
Civillikuma 157. pants paredz, ka tiesas ceļā paternitāti nosaka, ja dzimtsarakstu nodaļai nav iesniegts kopīgs pieteikums par paternitātes atzīšanu vai pastāv Civillikuma 155. pantā norādītie šķēršļi paternitātes ieraksta izdarīšanai dzimšanas reģistrā. Speciāliste uzsver: ja māte papildus pieteikumam par paternitātes noteikšanu vēlas pieteikt prasību arī par uzturlīdzekļu piedzīšanu, tad abas prasības tiesā var pieteikt vienlaikus.
Saskaņā ar Civillikuma 158. pantu prasību paternitātes noteikšanai tiesā var iesniegt bērna māte vai bērna aizbildnis, bērns pats pēc pilngadības sasniegšanas, kā arī persona, kas sevi uzskata par bērna tēvu. Ja persona, no kuras bērns cēlies, ir mirusi, bērna māte, bērna aizbildnis un bērns pats pēc pilngadības sasniegšanas var prasīt tiesas ceļā konstatēt paternitātes faktu.
"Bieži vien tiesā pietiek arī ar cita veida pierādījumiem, piemēram, liecībām, fotogrāfijām, tomēr šaubu vai domstarpību gadījumā tiek nozīmēta ģenētiskā ekspertīze."
Pieņemsim, ka ir situācija, kad pārim ir piedzimis mazulis, bet vīrietis viņu atzīt atsakās. Šādā gadījumā sieviete var doties uz tiesu. Savukārt tiesa pēc lietas dalībnieka lūguma nosaka ekspertīzi bērna bioloģiskās izcelšanās noteikšanai. Tas notiek saskaņā ar Civilprocesa likuma 249.1 pantu. Likums paredz: ja kāds no lietas dalībniekiem izvairās no ekspertīzes, tiesa pieņem lēmumu par šīs personas piespiedu nogādāšanu tiesu ekspertīzes izdarīšanai. Tātad: potenciālais bērna tēvs nevarēs pateikt: nekādu ekspertīzi negribu un nekur neiešu. Ja tiesa liks, tad būs jādara gan.
Vienlaikus L. Āboliņa uzsver, ka ne vienmēr paternitātes noteikšanai nepieciešamais ģenētiskais tests, kas maksā lielu naudu, ir vienīgais pierādīšanas līdzeklis. Bieži vien tiesā pietiek arī ar cita veida pierādījumiem, piemēram, liecībām, fotogrāfijām, tomēr šaubu vai domstarpību gadījumā tiek nozīmēta ģenētiskā ekspertīze.
Cik garš ir tiesas process?
Lai gan bērniem saistītas lietas tiesā ir skatāmas ārpus kārtas, tiesas process noteikti ilgs vismaz pāris mēnešus, bet, ja pirmās instances tiesas nolēmums tiek pārsūdzēts, tad vēl ilgāk – pat vairākus gadus, jo katra lieta ir individuāla.
Tā kā paternitātes noteikšana jeb ģenētiskais tests nav bezmaksas, praksē tas bieži vien arī ir galvenais iemesls, kāpēc ievelkas tiesas process. Turklāt gadījumos, kad tiesa nozīmē ģenētisko ekspertīzi, bet mātei nav uzreiz tādu līdzekļu un pārbaudāmais tēvs nepiekrīt par to maksāt, lietas izskatīšana uz laiku tiek atlikta. Tāpat tiesas ilgums ir atkarīgs no tiesas apgabala, jo ir tiesas, kur tas iespējams ātrāk un tiesas, kur lēnāk.
Cik maksā paternitātes noteikšana?
Saskaņā ar Civilprocesa likuma 34. pantu, valsts nodeva par šāda veida prasībām ir 10 latu. Šo nodevu var piedzīt arī no tēva, ja tiesa apstiprina viņa paternitāti. To sieviete var norādīt arī savā prasības pieteikumā: valsts nodeva ir piedzenama no bērna tēva. Savukārt ekspertīzes izmaksas ir atšķirīgas atkarībā no to veicēja. Tās maksā aptuveni 200 latu.
Speciāliste uzsver, ka ekspertīzes veic vairākas iestādes, t.sk. Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centrā, Rīgā, Hipokrāta ielā 2, valsts SIA "Bērnu klīniskā universitātes slimnīca" Medicīniskās ģenētikas klīnikā, Rīgā, Juglas ielā 20, Valsts policijas Kriminālistikas pārvaldes Bioloģisko ekspertīžu nodaļā, Rīgā, Bruņinieku ielā 72B, SIA "Genera", Rīgā, Rātsupītes ielā 1. Minēto iestāžu atzinumu ņem vērā tiesa. Tas nozīmē: ja ekspertīze apstiprina, ka pārbaudāmais vīrietis ir bērna tēvs, tad atbilstoši tiesas lēmumam tiek veikti labojumi dzimšanas reģistrā un izdota jauna dzimšanas apliecība, kurā ierakstīts tēva vārds.
"Ja ekspertīze apstiprina, ka pārbaudītais vīrietis ir bērna tēvs, tad atbilstoši tiesas lēmumam tiek veikti labojumi dzimšanas reģistrā un izdota jauna dzimšanas apliecība, kurā ierakstīts tēva vārds."
Tiesa gan, ir viena nianse, veicot ģenētisko testu. Piemēram, ja starp sievieti un vīrieti rodas strīds par to, kurš ir bērna īstais tēvs, tad vecāki, savstarpēji vienojoties un samaksājot 200 latu, var veikt šo ģenētisko analīzi. Analīze apliecina, ka attiecīgais vīrietis tomēr ir īstais bērna tēvs. Viss ir it kā kārtībā līdz nākamajam strīdam, kad vīrietis atkal apgalvo, ka nav bērna tēvs. Ja šādā situācijā sieviete tiesā iesniedz prasības pieteikumu par paternitātes noteikšanu, tad šāda analīze ir tikai informatīva rakstura. Tā nevar būt kā pierādījums, jo tiesa pati nozīmē ģenētisko testu. Tas nozīmē, ka sievietei būs vēlreiz jāšķiras no 200 latiem par analīzes veikšanu, jo pirmā analīze ir veikta privāti un tai nav tiesas pierādījuma rakstura.
Pirms bērna dzimšanas – pie notāra
Ja bērniņa gaidīšanas laikā jau ir saskatāmi kādi riska faktori, ka bērna tēvs neatzīs savu bērnu, L. Āboliņa iesaka vēl pirms bērna dzimšanas laikus sākt risināt jautājumu par gaidāmā bērna paternitāti. Viens no risinājumiem, ja iespējams, ir abiem topošajiem vecākiem doties pie notāra un sagatavot apliecinājumu. Šāds notariāls apliecinājums par to, ka vīrietis ir topošā bērna tēvs, mātei nepieciešams, reģistrējot bērnu. Tā ir kā garantija, ka dzimšanas apliecībā tēva vietā nebūs jāvelk svītriņa. Tajā pašā laikā tā ir arī realitāte, īpaši, ja vecāki nedzīvo oficiālā laulībā vai arī tēvs atrodas ilgstošā prombūtnē, piemēram, strādā ārzemēs, miera uzturēšanas misijās. Tas arī ir veids, kā panākt, ka dzimšanas reģistrā uzreiz tiek reģistrēti abi vecāki.
Ja personas ir laulātas, tad darbojas paternitātes pieņēmums. Tas nozīmē, ka persona, kura ir reģistrēta kā vīrs, arī ir bērna tēvs. Savukārt, ja laulība ir šķirta vai bērna tēvs gājis bojā, Civillikumā ir noteikts termiņš, kas nosaka: ja laikā, kamēr laulība vēl nav izšķirta, ir ieņemts bērns, par bērna tēvu ir atzīstams nu jau šķirtais vai mirušais vīrietis.
