Grozījumus Ministru kabineta 1999. gada 15. jūnija noteikumos Nr. 212 “Noteikumi par dabas liegumiem”, ko valdība pieņēma 25. janvārī (vēl nav spēkā), Vides ministrija pamato ar nepieciešamību novērst Eiropas Komisijas konstatētos pārkāpumus, norādot, ka Latvija ir nepilnīgi izpildījusi direktīvas „Par savvaļas putnu aizsardzību” prasības.
Pārkāpuma procedūras būtība ir vienkārša. Latvija bez acīm redzama zinātniska pamatojuma ir noteikusi divdesmit astoņas Eiropas Savienības nozīmes aizsargājamas dabas teritorijas (Natura 2000) platībā, kas ir ievērojami mazāka par putniem nozīmīgo vietu platībām.
Meža īpašnieku biedrība ir iebildusi pret šo normatīvo aktu tālāku virzību, taču tas nav ņemts vērā. Kompensāciju sistēma par saimnieciskās darbības ierobežojumiem patlaban nedarbojas, un, ņemot vērā valsts starptautiskās finanšu saistības, nav lielu cerību, ka kompensācija tiks maksāta arī pēc 2012. gada. Tādēļ nav pieļaujams dabas aizsardzības sistēmu veidot tikai uz zemes īpašnieku rēķina, aizsargājamo teritoriju sarakstā iekļaujot jaunas un jaunas zemes platības, bet nekompensējot zemes īpašniekiem nodarītos zaudējumus. It īpaši tas nav pieļaujams pašreizējā ekonomiskajā situācijā, kad mājsaimniecību maksātspēja laukos ir kritiski zema.
Jāpiebilst, ka projekta izstrādes gaitā nav notikušas diskusijas ne par vienu no normatīvo aktu projektos paredzētajām aizsargājamām teritorijām, ne ar tiem zemes īpašniekiem, kuru īpašumus vai to daļas paredzēts iekļaut paplašināmās aizsargājamās teritorijās, ne ar zemes un meža īpašniekus pārstāvošām sabiedriskajām organizācijām.
Izvērtējuma nav, ir tikai pieņēmumi
Normatīvo aktu projektos ir norādīts, ka jaunajam tiesiskajam regulējumam nebūs tiešas finansiālas ietekmes. Taču būtu vērts aprēķināt kopējo finansiālo ietekmi, ko veidos meža īpašniekiem nodarītie zaudējumi, pašvaldību budžetā neiemaksātais nekustamā īpašuma nodoklis un pārstrādes rūpniecībā nenonākušais koksnes apjoms.
Normatīvā akta anotācijā minēti aprēķini: pieņemot, ka visās pievienojamajās privātajās meža platībās mežaudzes ir sasniegušas vecumu, no kura aizliegta kopšanas cirte, kompensācijām nepieciešamais kopējais apjoms par kopšanas cirtes aizliegumu ir 314 600–786 500 latu. Pieņemot, ka visās pievienojamajās privātajās meža platībās mežaudzes ir sasniegušas galvenās cirtes vecumu, nepieciešamais kopējais kompensāciju apjoms par galvenās cirtas aizliegumu ir 1 258 400–7 865 000 latu. Un tās ir tikai kompensācijas, kas pienāksies meža īpašniekiem tiešā veidā no valsts budžeta. Vai Latvijas sabiedrībai šodien ir kāds pajautājis – vai tā ir gatava maksāt šos miljonus, lai paplašinātu aizsargājamās teritorijas?
"Nav pieļaujams dabas aizsardzības sistēmu veidot tikai uz zemes īpašnieku rēķina."
Meža īpašnieku biedrība uzsver - nav tā, ka, iebilstot pret šo noteikumu virzību, Latvijā kaut kas tiks mazāk aizsargāts, nekā līdz šim. Latvijā pastāv dabas aizsardzības sistēma, ir nacionālie parki, dabas rezervāti, dabas liegumi. Papildu šīm īpašajām aizsargājamām dabas teritorijām uz meža apsaimniekošanu attiecas un ir jāievēro neskaitāmas normas, kas nosaka dažādus ierobežojumus par labu dabas aizsardzībai.
Protams, dabas aizsardzības sistēmai ir jābūt, taču to nevar balstīt tikai uz vienas sociālās grupas pleciem. Tādēļ būtu labi, ja sabiedrībai tiktu sniegts izvērtējums par šo grozījumu ietekmi uz lauku mājsaimniecību izdzīvošanu un tradicionālo saimniekošanu laukos. Ja ģimene, kas paaudzēs ir mantojusi lauku sētu ar tai piederošu mežu, kas ir lielāks vai mazāks atbalsts ģimenes izdzīvošanai laukos, saņem vēstuli, ka turpmāk viņu mežā saimnieciskā darbība ir aizliegta, tad tas būtiski apdraud ģimenes turpmāko iztikšanu laukos. Diez vai šādu ģimeni mierinātu pieņēmums normatīvā akta anotācijā, ka ilgtermiņā zemes īpašnieki varētu gūt ienākumus no dabas lieguma teritorijas izmantošanas tūrismam un rekreācijai.
Dialogs varētu līdzēt. Tas izpalicis
Meža īpašnieku biedrības skatījumā, Latvijas atbildīgajām institūcijām būtu jāveido dialogs dažādu organizāciju starpā un šie jautājumi jārisina, ņemot vērā iesaistīto personu intereses. Kā obligāts pasākums būtu veicams meža īpašnieku izglītojošs darbs par to, kas un kāpēc viņu mežā turpmāk būtu jāveic citādāk.
Ja īpašniekam būtu skaidrs, kādas dabas vērtības viņa mežā sastopamas un kādi pasākumi nodrošinātu šo dabas vērtību veiksmīgu pastāvēšanu, tad iespējamība, ka viņš vēlētos ar tām sadzīvot, būtu daudz lielāka, nekā tikai saņemot paziņojumu par faktu, ka mežā saimniekot vairs nevarēs. Kā kompromiss dažādu interešu ievērošanai būtu jāpiemēro individuālie dabas lieguma apsaimniekošanas noteikumi. Tas ļautu īpašniekam savā mežā turpināt saimniekot, ievērojot īpašus noteikumus, kas izstrādāti, lai saglabātu kādu konkrētu dabas vērtību.
"Sabiedrībai nepieciešams izvērtējums par grozījumu ietekmi uz lauku mājsaimniecību izdzīvošanu un tradicionālo saimniekošanu laukos."
Diemžēl Meža īpašnieku biedrības biedru pieredze liecina, ka liegumi bieži tiek veidoti, nevis ievērojot dabas vērtību esību vai neesamību konkrētā vietā, bet gan vienkārši iezīmējot kartē - pa īpašuma robežu, lai iegūtu nepieciešamos hektārus. Rezultātā ir izveidotas teritorijas, kurās patiešām nekādu aizsargājamu vērtību nav, bet īpašnieks tur saimniekot nevar, un sabiedrība par to maksā.
No pievienojamajām teritorijām aptuveni 76% ir valsts īpašums, 3% - pašvaldību īpašums un 21% - privātīpašums. Dabas lieguma „Orlovas (Ērgļu) purvs” paplašināmās teritorijas platība ir 502 ha, „Stompaku purvi” – 897 ha, „Eiduku purvs” – 253 ha, „Lielais Pelečāres purvs” – 352 ha, „Lielupes palienes pļavas” – 11 ha, „Maņģenes meži” – 524 ha, „Liepājas ezers” – 140 ha, „Lielais un Pemmes purvs” – 843 ha, „Klešniku purvs” – 1373 ha, „Gulbju un Platpirovas purvs” – 304 ha, „Cenas tīrelis” – 163 ha, „Dzelves-Kroņa purvs” – 772 ha, „Zvārde” – 307 ha, „Ances purvi un meži” – 1376 ha, „Stiklu purvi” – 647 ha, „Paņemūnes meži” - 224 ha, „Ziemeļu purvi” – 1338 ha un „Augstroze” – 335 ha.
Kopējā Natura 2000 teritoriju sauszemes platība pēc visu teritoriju (t.sk. aizsargājamo ainavu apvidus „Ādaži”) ārējo robežu izmaiņām palielināsies par aptuveni 0,2% (pēc Eiropas Vides aģentūras par stāvokli 2009. gada decembrī apkopotās informācijas, Natura 2000 teritoriju sauszemes platības Latvijā aizņem 11,3% no valsts sauszemes teritorijas; pēc minēto teritoriju robežu grozījumiem – aptuveni 11,5%).
Aptuvenais īpašnieku skaits, kurus skars dabas liegumu ārējo robežu izmaiņas, ir 320 īpašnieki, ieskaitot valsts un pašvaldību iestādes.
