Bet kartes, turklāt ļoti labas kartes, tagad ir. Par tām jau kopš 2008. gada projekta "Ilgtspējīga dabas resursu izmantošana un apsaimniekošana Natura 2000 teritorijās - populāros un potenciālos tūrisma galamērķos” ietvaros gādā asociācija „Lauku ceļotājs” (LC) sadarbībā ar Latvijas Dabas fondu. Projekts tiek finansēts ar EEZ un Norvēģijas finanšu instrumentu granta palīdzību no Īslandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas.
Ceļveži – patiešām tūrista uzticamais pavadonis
LC neveido kartes tradicionālajā izpratnē, bet gan ceļvežus, kuros attēlotie un aprakstītie maršruti ir pašu pārbaudīti; turklāt tajos ir ļoti daudz noderīgu padomu – ne tikai par maršrutu grūtības pakāpi, garumu, sākuma un beigu punktu, ceļā pavadāmo laiku, bet arī par dabas pieminekļiem, naktsmītnēm, atpūtas vietām, neaizmirstot padomus par drošību un dabas saudzēšanu.
LC sadarbības partneri vēl ir tās pašvaldības, kurās ietilpst nozīmīgas, īpaši aizsargājamās teritorijas, un arī vietējie tūrisma speciālisti un komersanti, jo projektā līdztekus tūrisma ceļvežiem tiek gatavoti tūrisma attīstības plāni dabas parkam „Abavas senleja”, Rāznas ezera nacionālajam parkam, dabas parkam "Dvietes paliene", Rīgas līča Vidzemes piekrastes posmam un Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātam, kā arī vadlīnijas Natura 2000 teritoriju apsaimniekošanā.
"LC neveido kartes tradicionālajā izpratnē, bet gan ceļvežus, kuros attēlotie un aprakstītie maršruti ir pašu pārbaudīti; turklāt tajos ir ļoti daudz noderīgu padomu."
Klajā jau laisti vairāki ceļveži ar tūrisma maršrutiem, piemēram, pa Slīteres nacionālo parku, Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātu, bet 22. septembrī Saulkrastu velosipēdu muzejā tika prezentēta jaunā Baltijas velokarte, kurā iekļauti 14 maršruti, vairāk nekā 3700 km kopgarumā.
Protams, no Saulkrastiem tūristu ceļš loģiski tālāk ved uz Salacgrīvas pusi, kur jūras piekrastē jau stājas spēkā dabas rezervāta stingrie noteikumi. Viens no projekta īstenotājiem, vides eksperts Juris Smaļinskis saka: „Ziemeļvidzemes rezervāts ir īsta dabas bagātību krātuve – randu pļavas, kas atrodas piekrastē starp Ainažiem un Kuivižiem, lielās augu daudzveidības dēļ ir kā Latvijas savvaļas augu herbārijs. Te mīt arī daudzas ūdensputnu sugas, un, lai to visu labi aplūkotu, izveidota dabas taka un uzbūvēts putnu vērošanas tornis. Līdz Ainažiem var aizbraukt ar auto, un tad kājām veikt nelielus pārgājienus tuvākajā apkārtnē. Mums ir jāveic liels izglītošanas un popularizēšanas darbs, jo daudzi cilvēki nemaz nezina, ka ceļo pa īpaši aizsargājamām teritorijām, vēl vairāk – ir arī tādi, kuri nezina, ka dzīvo šādā vietā. No otras puses, ļoti izplatīts ir viedoklis – ja esam šādā aizsargājamā teritorijā, tad tajā neko nedrīkst darīt, nekāda saimnieciskā darbība nav iespējama. Bet ir iespējama, turklāt to līdzsvarojot ar dabas aizsardzību.”
Asnāte Ziemele: „Servisa karti izdomājām tādēļ, lai ceļotājus informētu, kur drīkst un kur nedrīkst apstāties, kur ir dabas takas, kur – veikali, naktsmītnes.”
Salacgrīva – zaļais novads
Juris Zālītis, Salacgrīvas Tūrisma informācijas centra vadītājs, par šo projektu „Ilgtspējīga dabas resursu izmantošana un apsaimniekošana Natura 2000 teritorijās - populāros un potenciālos tūrisma galamērķos” un sadarbību ar LC un citiem partneriem stāsta:
„Salacgrīvas novads ir deklarējis un pašvaldības domes sēdē nesen pieņēmis lēmumu, ka turpmāk būs zaļais novads. Esam apveltīti ar brīnumainu dabu, pašvaldības teritorijā ir ļoti gara piekrastes josla, daudz dabas liegumu, un tāpēc ļoti priecājamies, ka LC, Latvijas Dabas fonds, kā arī Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta administrācija kopā ar mūsu novadu piedalās šā projekta īstenošanā. Tas bija īsti laikā: dabas aizsargātāji sāka veidot dialogu ar tiem, kas attīsta tūrisma industriju šajās vietās, noskaidrojot, kur tūrists drīkst iet, cik daudz ceļotāju būtu vēlami, kā šeit organizējama saimnieciskā darbība. Sākumā bija domāts, ka projekts skars tikai akmeņaino Vidzemes jūrmalu, bet beidzās ar to, ka projektā iesaistīta arī piekrastes teritorija novada robežās.
„Lauku ceļotājs” ir izveidojis maršrutus īpaši kājāmgājējiem un slēpotājiem, autoceļotājiem, velobraucējiem, laivotājiem, turklāt vēl papildus izdodot servisa karti, un visas šīs kartes atrodamas ne tikai asociācijas, bet arī mūsu novada pašvaldības interneta mājaslapā. Ir pavērtas visplašākās iespējas ne tikai ceļošanai un dabas baudīšanai, bet arī makšķerēšanai un zvejošanai jūrā.
"Salacgrīvas novads ir deklarējis un pašvaldības domes sēdē nesen pieņēmis lēmumu, ka turpmāk būs zaļais novads."
Lai viss notiktu patiešām mērķtiecīgi, projekta ietvaros tiek izstrādāts Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta piekrastes tūrisma apsaimniekošanas plāns.
Rīgas jūras līča piekrastes teritorija Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā ir ar senām tūrisma un rekreācijas tradīcijām – Tūja, Salacgrīva un Ainaži jau izsenais ir bijuši ceļotāju galamērķis, lai baudītu jūru un sauli, kā arī iepazītu dabas un kultūrvēstures vērtības. Teritorijai raksturīga liela piekrastes daudzveidība – akmeņainā Vidzemes jūrmala, jūrmalas pļavas, stāvkrasti, atsegumi un smilšains liedags – tie ir dabas radīti priekšnosacījumi veiksmīgai tūrisma attīstībai. Plāna pamatā ir ilgtspējības princips, kas balstīts uz dabas daudzveidības saglabāšanu, novēršot nekoordinētu un dabai postošu tūrisma attīstību, vienlaikus veicinot vietai atbilstošu un kvalitatīvu tūrisma piedāvājumu. Šis plāns kalpos kā paraugs citām īpaši aizsargājamām dabas teritorijām. Tā ietvaros eksperti apseko jau esošos tūrisma objektus un apzina potenciāli piemērotākās tūristu vietas, lai izvērtētu objektu apsaimniekošanas tendences un attīstības nākotni. Sadarbojoties tūrismā dažādos līmeņos iesaistītajiem dalībniekiem, ir iespējams panākt, ka Latvijas tūrisma pakalpojumu tīkls kļūst pilnīgāks un Ziemeļvidzemes piekraste izveidojas par vienotu, dabai draudzīgu un tūristiem pievilcīgu īpaši aizsargājamu teritoriju.”
Aizsargājamās teritorijas – iecienīti tūristu galamērķi
Andris Širovs, Dabas aizsardzības pārvaldes dabas izglītības nodaļas vadītājs:
„Īpaši aizsargājamās dabas teritorijas ir bijušas un vienmēr būs tūristu iecienīti apmeklējuma galamērķi. Ja dodamies uz ārzemēm, tad arī skaistākie iespaidi nereti paliek atmiņā no nacionālajos parkos vai dabas rezervātos redzētā. To ņemam vērā, jo vairāk tādēļ, ka īpaši aizsargājamo teritoriju Latvijā ir daudz – gandrīz 12 procentu, un tās ir dažādas gan pēc nozīmes, gan statusa. Tās atrodas gan privātīpašumā, gan ir valstij piederīgas. Samērā nesen izveidotajai Dabas aizsardzības pārvaldei var būt ļoti svarīga loma tieši infrastruktūras veidošanā, uzturēšanā un apsaimniekošanā valsts zemēs esošajās dabas teritorijās. Tā arī varētu būt kā starpnieks, koordinators starp tiem tūrisma industrijas pārstāvjiem, kas piedāvā pakalpojumus savā privātīpašumā īpaši aizsargājamās teritorijās. Lai mēs ceļotājiem rādām visu šo dabas skaistumu, kāpas vai citus biotopus, tajā pašā laikā šīs vērtības nenoplicinot.”
„Mēs pārstāvam jauna tipa aizsargājamo teritoriju, kuras viens no pamata baušļiem: biosfēras rezervāti ir īpašas vietas cilvēkam un dabai. Dabas vērtības saglabāt bez cilvēka aktīvas iesaistīšanas šobrīd nav iespējams. Mēs cenšamies to darīt,” teic A. Urtāns.
"Nav vairs tā, ka skaistumu atrodam tikai Gaujas Nacionālajā parkā."
„Naudas ziņā tas ir neliels projekts, bet ļoti bieži darbojas kā katalizators, jo arī citi noskatās – kā strādāt ar projektiem, kā piesaistīt ES naudu, un reģions attīstās. Tiek atklātas arvien jaunas tūristu vietas, un nav vairs tā, ka skaistumu atrodam tikai Gaujas Nacionālajā parkā. Tas arī apgāž maldu, ka dabas rezervātos neko nedrīkst darīt, pat zaru pacelt nevar,” saka Ilona Mendziņa, Vides ministrijas Dabas aizsardzības departamenta direktores vietniece. „Jo intensīva mežizstrāde un intensīva lauksaimniecība nav vienīgais veids, kā lauku apvidos veikt saimniecisko darbību un būt veiksmīgiem komersantiem.”
Tas, ka šādās teritorijās tūrists nedrīkst ne no ceļa nobraukt, kur iedomājas, ne telti celt pašam tīkamā vietā jūras krastā, vietējiem iedzīvotājiem nāk tikai par labu, lai nodrošinātu atbraucējiem tieši šādus pakalpojumus. „Mūsu inspektori ir bargi – ja nobraucat no ceļa aizsargājamās teritorijas mežā, tā tūdaļ būs klāt un uzliks sodu, sākot no piecdesmit latiem,” brīdina J. Zālītis. Tātad vietējie saimnieki var nodarboties ar komercdarbību (protams, pēc visu formalitāšu nokārtošanas), piedāvājot tūristiem autostāvvietas, naktsmītnes, iekārtotas telšu, ugunskura un atpūtas vietas. Piekrastē ir virkne veiksmes stāstu. Piemēram, kempingu „Veczemji” gadā apmeklējot ap 90 tūkstošiem tūristu, un pietiekami daudz to ir arī tūrisma kompleksā „Rakari” un turpat blakus esošajā brīvdienu māju pudurī „Vējavas”. Abas tūrisma saimniecības nevis konkurē savā starpā, bet sadarbojas, piemēram, velosipēdu un laivu nomā un citos viesiem sniedzamajos pakalpojumos, arī piekrastes sakopšanā. Darbība arvien tiek paplašināta, tagad piedāvājot ciemiņiem arī zvejas priekus jūrā. Kā stāsta „Vējavu” saimniece Evija Klēviņa, nākamajai vasarai teju visas vietas jau aizpildītas. Arī tad, ja uz „Vējavām” gribi doties ar savu telti, iepriekš jāpiesakās, jo arī piekrastes mežā ļauts apmesties tik daudz cilvēkiem, lai nenoplicinātu un pārlieku neizbradātu kāpu zonu.
„Vienu vasaru atbrauc kāds holandietis, kāds vācietis, bet skaties, jau nākamajā un aiznākamajā gadā viesu mājas pagalms ir pilns ar šiem busiņiem, kuri nomaina cits citu. Tā ir labā ziņa, kas sasniedz arvien jaunas, dzirdīgas ausis. Bet tas ir arī mērķis, uz kuru mums iet, lai vietējie iedzīvotāji no šīm dabas vērtībām gūtu sev papildu ienākumus. To pievienoto vērtību, ko dzīve šajā vietā var dot,” saka J. Zālītis.
