Kādi ir iemesli Latvijas lauksaimnieku mazajiem ES tiešmaksājumiem

Protams, jāpriecājas, ka pēc vismaz piecu gadu garumā ilgušas dzirdīgu ausu meklēšanas ES gaiteņos gan mūsu lauksaimniecības nozares vadītāji, gan profesionālo organizāciju pārstāvji beidzot ir „publiski sadzirdēti”. Sākotnēji guvusi atbalstu pie līdzīgi domājošu dalībvalstu pārstāvjiem, nu tiešmaksājumu nevienlīdzība skaļi izskan arī no Briseles augstākām tribīnēm.

Bet izskan tikai sekas. Iemesli šai situācijai meklējami ap desmit gadu senā pagātnē. Kādēļ noticis tā, ka Latvijas lauksaimnieku maciņos no KLP naudas ieripojis vismazāk, pat neraugoties uz Baltijas valstīm piemērojamo „okupācijas koeficientu”? Vai savu artavu piemetis mūsu politiķu biklums un neprasme pārliecināt jau nobriedušos ES partnerus? Vai iemesls ir pašu lauksaimnieku organizāciju mazā starptautisko politisko spēļu pieredze? Varbūt smagāko atsitienu radīja tolaik nepilnīgā Latvijas lauksaimniecības uzskaites sistēma tik sadrumstalotai un neviendabīgai saimniekošanas struktūrai? Varbūt paši lauksaimnieki par atskaiti (referenci) izvēlētajos gados bija deklarējuši mazāku ražīgumu, nekā bija patiesībā?

LV.LV jautā: Kas, raugoties pagātnē, ir veicinājis vismazāko tiešmaksājumu saņemšanu?

Foto: Juris Jonaitis, A.F.I.

Valters Bruss, zemnieku saimniecības „Strazdi” īpašnieks, bijušais Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes un Zemnieku saeimas vadītājs, ZSA biedrs:

„Nevar nosaukt vienu konkrētu iemeslu, kāpēc izveidojusies situācija, ka tiešie maksājumi, ko saņem Latvijas lauksaimnieki, ir viszemākie Eiropas Savienībā. To ietekmēja vairāki faktori, no kuriem divi svarīgākie bija būtiskais lauksaimnieciskās ražošanas kritums pagājušā gadsimta 90. gadu vidū un laika gaitā izmainītie subsīdiju saņemšanas nosacījumi.

Pirmkārt, Latvija visā jaunuzņemamo valstu saimē bija vienīgā ar tik lielu lauksaimnieciskās ražošanas kritumu, ja salīdzina 80. gadu beigu periodu ar 90. gadu vidu. Tas ietekmēja subsīdiju lielumu, jo naudas apmēru noteica tieši lauksaimnieciskās ražošanas rādītāji. Turklāt par references gadiem tika izvēlētas 90. gadu beigas, kad ražošanas apjoms bija relatīvi mazs.

Otrkārt, kad sarunas jau bija noslēgtas, tika mainīti subsīdiju saņemšanas nosacījumi (ieviesām vienoto platībmaksājumu, tādējādi aprēķināto naudu dalot nevis uz aramzemi, bet kopīgo lauksaimniecībā izmantojamo zemi), kas palielināja atbalsta saņēmēju loku, bet krasi samazināja atbalstu uz platības vienību.

Treškārt, daļa atbildības par šo situāciju jāuzņemas arī pašiem lauksaimniekiem. Tolaik praktiski nevarējām pierādīt Latvijas lauksaimnieku reālo graudaugu ražības līmeni. Statistikas uzrādītie skaitļi nebija mums pieņemami (tikai 2,2–2,4 tonnas no hektāra), tādēļ uz to negribējām balstīties. Ņēmām skaitļus no lauksaimnieku aizpildītajām deklarācijām par graudu ražošanas apjomiem, bet arī šeit daudzi lauksaimnieki bija deklarējuši ļoti zemus ražas kopapjomus. Tie gan bija augstāki nekā statistika, bet, vienalga, neatbilstoši reālajai ražošanas situācijai.

Atbalsta aprēķina shēma, salīdzinot visas trīs Baltijas valstis, bija līdzīga, bet, piemēram, Igaunijā un Lietuvā lauksaimnieciskās ražošanas kritums nebija tik liels, tādēļ arī subsīdijas ir lielākas nekā mums.

Tomēr man nav liela rūgtuma. Mazākas subsīdijas lika lauksaimniekiem pašiem domāt, meklēt risinājumus un iespējas un kļūt ekonomiski konkurētspējīgākiem. Ne jau subsīdiju lielums noteiks Latvijas lauksaimniecības nākotni. Daudz nozīmīgāki faktori būs zināšanas, apņēmība un jaunu tehnoloģiju apguve, kas parādīs, vai Latvijas lauksaimniecība spēs pastāvēt un attīstīties kopējā Eiropas tirgū.”

Mārtiņš Cimermanis, ilggadējs Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra valdes priekšsēdētājs:

„Vairāku apstākļu sakritība veidoja kopsummu, ko apzinājāmies tikai pēc eiforijas (galvenais - pievienoties bagāto brāļu un māsu saimei!) miglas izplēnēšanas.

Apstākļi, kas veidoja sakritību, manuprāt, ir šādi. Pirmais. Mūsu nespēja modelēt situāciju, balstītu uz patieso ražošanas situācijas zinātnisku analīzi.

Otrais. Ārkārtīgi neveiksmīgais brīdis references periodam (Krievijas krīze), kad lauksaimniecības produkcijas saražotais kopapjoms atradās vēsturiski viszemākajā punktā.

Trešais. Eiropas Savienības birokrātu pilnīga nespēja un nevēlēšanās iedziļināties Baltijas valstu specifiskajā situācijā (vienīgās valstis, kuras atradās Padomju Savienības jūgā), kas diemžēl rada rūgtas mieles. Latvija tika nolikta izvēles priekšā: vai nu „grauziet tos kaulus, ko jums atmet no dzīru galda, vai neēdiet vispār”.

Ceturtais. Latvija joprojām nav atbildējusi uz jautājumu: vai bija pareizi lauksaimniecības produkcijas ražotājiem piesummēt pilnīgi visus laukos dzīvojošos, kuriem pieder arī pavisam neliels zemes pleķītis? Šī sasummēšana diemžēl stipri kropļoja statistiku.

Piektais. Katastrofāls pieredzes trūkums gan politikas veidotāju, gan nevalstisko organizāciju starpā, nespējot efektīvi aizstāvēt savas intereses un veidot pārdomātu lobiju.

Sliktākais, ka šie samazinātie maksājumi ilgtermiņā atstās negatīvas pēdas uz Latvijas lauku attīstību kopumā, jo milzīgs daudzums darba spējīgo cilvēku pameta Latviju un īpaši Latvijas laukus, jo saimniecību konsolidācija nenotika tik ātri, kā nepieciešams, jo vairums saimniecību (50–60%) nekļuva efektīvākas un nekāpināja ražošanu. Galvenais ražošanas līdzeklis – zeme – arvien vairāk nonāca zemes spekulantu pārpircēju rokās, jo Latvijā saimniekojošajiem rocība bija un joprojām ir „par īsu”. Tas iezīmē nopietnus riskus tālākai jaunu lauksaimniecības uzņēmumu radīšanai no nacionālā kapitāla un cilvēku viedokļa!

Latvijai ir milzīgs lauksaimnieciskās un bioenerģijas ražošanas potenciāls, ko mēs paši neprotam novērtēt. Jāmācās cīnīties par savām interesēm un nelocīties!”

Foto: Māris Kaparkalējs, LV

Irina Pilvere, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultātes dekāne, bijusī Lauku atbalsta dienesta direktore:

„Domāju, ka situācija nemainīsies, ja tagad sameklēsim vainīgo. No tā naudas lauksaimniekiem vairāk nebūs. Tomēr izvērtēt apstākļus, kādos notika iestāšanās sarunas, vajadzētu, lai iespējami izslēgtu līdzīgas kļūdas nākotnē. Jo tieši pašlaik Eiropas Savienībā notiek aktīvas diskusijas par to, kādai būt Kopējai lauksaimniecības politikai (KLP) un arī atbalsta instrumentiem pēc 2013. gada.

Tomēr es neesmu īstā persona, kam jautāt par to, kas netika izdarīts vai kur un kādas bija kļūdas iestāšanās sarunās, jo tajās nebiju iesaistīta. Pārrunās piedalījās gan Ārlietu, gan Zemkopības ministrijas pārstāvji, tālaika ministrus ieskaitot, kuri lepojās ar panākumiem iestāšanās sarunās. Kopumā tā bija valstī pasludinātā prioritāte – kļūt par ES dalībvalsti. Bet, ņemot vērā to, ka lauksaimniecība ES ir visregulētākā joma, tad droši vien vajadzēja pārdomātāk virzīt procesu un sagatavot argumentus, lai panāktu nacionālo interešu labāku aizstāvību.

Diskusija par vismazākajiem atbalsta maksājumiem attiecas tikai uz tiešo maksājumu sadaļu, kas gan ir tikai daļa, tiesa gan, nozīmīga, no kopējā finanšu atbalsta apjoma lauksaimniecības, lauku, zvejniecības un mežsaimniecības atbalstam, kas pēdējos gados ir sasniedzis 300 miljonus latu gadā. Tā nav maza summa un nebūtu pieejama, ja mēs nebūtu ES.

Protams, lauksaimnieki argumentēs, ka lielākā daļa no šiem maksājumiem tiek izlietota pieaugošo resursu un izejvielu cenu segšanai, tomēr, analizējot lauksaimniecības raksturojošos rādītājus pēdējos desmit gados, var secināt, ka tā no nozares, kas ražo produkciju vietējam tirgum, ir izaugusi par eksportspējīgu nozari, tātad tai ir attīstības iespējas, kas jāizmanto un jāstiprina.”

Foto: Māris Kaparkalējs, LV

Jānis Dūklavs, zemkopības ministrs (kopš 2010. gada):

„Eiropas Savienības (ES) Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) tiešo maksājumu aplokšņu noteikšana Latvijai norisinājās laikā, kad notika sarunas par Latvijas pievienošanos ES. Tas bija 2000.–2002. gads, kad Latvijas lauksaimnieciskās ražošanas rādītāji pēc saišu (arī tirdzniecības) saraušanas ar Padomju Savienību joprojām bija sarukuši un mūsu ražotāji vēl nebija pilnībā atguvušies.

Patiesībā nav īsti korekti skatīt tikai tiešmaksājumus atrauti no visas pārējās lauksaimnieciskās ražošanas. Tomēr tiešmaksājumi  pašlaik ir tas „karstais kartupelis”, ko Latvijas sabiedrība sākusi aktīvi viļāt visādos līmeņos.

Iekšēji ministrijā un kopīgi ar saviem sociālajiem partneriem esam meklējuši atbildi uz šo jautājumu. Ne jau tādēļ, lai atrastu kādus vainīgos un kādam kaut ko pārmestu, bet gan tāpēc, lai saprastu, kas, kā un kāpēc noticis, un lai būtu labāk bruņoti procesos, kuros būs jāaizstāv Latvijas nostāja tagad un nākotnē. Tādēļ savu viedokli izteikšu arī, lai sabiedrībai kļūtu skaidrāki iemesli un pašlaik jūtamās sekas.

Kā tad norisa kopējo tiešmaksājumu finanšu aploksnes (summas) noteikšana jaunajām ES dalībvalstīm, kas pievienojās 2004. gadā? Pievienošanās ES sarunu procesā (2000.-2002. gadā) katrai dalībvalstij kopējo tiešmaksājumu finanšu aploksni aprēķināja pēc vienotām formulām:

• balstoties uz pirmsiestāšanās periodā atrunātajiem dalībvalstu references rādītājiem, kuri tika noteikti, pamatojoties uz oficiāliem statistikas rādītājiem (EUROSTAT un CSP), un
• veicot aprēķinu katram maksājuma veidam (kopumā tie bija 13, taču nozīmīgākais bija laukaugu maksājums).

Kopējo tiešo maksājumu finanšu aploksni, kādu dalībvalsts būtu tiesīga saņemt attiecīgajā gadā (2004.–2013. gada periodā) sākotnēji aprēķināja 100% līmenī, tomēr reāli (saskaņā ar noslēguma sarunu vienošanos jeb kompromisu) tika piemērots pakāpenisks tiešmaksājumu ieviešanas grafiks visām jaunajām dalībvalstīm.

Tiešmaksājumu ieviešanas grafiks jaunajām dalībvalstīm (ES 10)

Avots: Zemkopības ministrija

Lai iegūtu kopējo tiešmaksājumu finanšu aploksni, tika aprēķināts atbalsts šādiem atbalsta veidiem.

Atsevišķiem atbalsta veidiem piemērojamais aprēķins

Avots: Zemkopības ministrija

Rezultātā kopējā tiešmaksājumu finanšu aploksnes aprēķināšanas procesā tika aprēķināts atsevišķi atbalsta apjoms par laukaugu platību, piena tonnu, liellopu kaušanas prēmija u.c., ko summējot ieguva kopējo (100%) tiešmaksājumu finanšu aploksni, kurā Latvijai vislielāko īpatsvaru – 50 procentus - veidoja laukaugu aploksnes daļa.

Avots: Zemkopības ministrija

Laukaugu maksājuma finanšu aploksnes aprēķinam visām ES 10 dalībvalstīm piemēroja vienādu formulu.

Laukaugu maksājuma finanšu aploksnes aprēķins

Avots: Zemkopības ministrija

Izmantojot šo formulu, Latvijai laukaugu maksājuma aploksne iznāca šāda:

443 580 ha * 63 EUR/t * 2,5 t/ha = 69 863 850 EUR

References ražības noteikšanai bija jāizmanto vidējais rādītājs trīs gadu periodā no 1994./1995. līdz 1998./1999. gadam, kā rezultātā Latvijai saskaņā ar statistikas datiem references ražība būtu 2,03 t/ha.

Nemeklēsim iemeslus, kādēļ šie statistikas dati bija tādi, kādi tie bija. Bet ar tādiem Latvijai tolaik bija jāoperē, jo tie bija vienīgie reprezentatīvie dati.

Izeju, lai situāciju kaut nedaudz uzlabotu, sarunu gaitā atradām šādu: Latvija izvirzīja prasību maksājumu aprēķināšanai noteikt references platību 688 000 ha (nevis 443 580 ha) un references ražību 3,0 t/ha (nevis 2,5 t/ha). Šādu prasību pamatojām ar to, ka vidējā statistiskā graudaugu ražība Latvijā tika aprēķināta, izmantojot datus no visa veida saimniecībām. Lielā daļā no tām graudus ražoja pašpatēriņam, līdz ar to ražošana bija ekstensīva, ar ļoti zemu ražību. Specializētajās graudkopības saimniecībās, kurās ražo preču produkciju, izmantojot intensīvās graudu audzēšanas tehnoloģijas, vidējā graudu ražība bija 3,0 t/ha (daļā saimniecību pat 6,0 t/ha), kas ir atbilstoša Latvijas klimatiskajiem un augsnes apstākļiem.

Sarunu gaitā Eiropas Komisija uzturēja ļoti stingru un nelokāmu pozīciju un references platības noteikšanā katrai jaunajai dalībvalstij izmantoja tiešo maksājumu regulā noteikto references periodu un iepriekšējo ES paplašināšanās pieredzi – par konkrētu references periodu izmantojot trīs gadu vidējo statistikas rādītāju.

Latvijai, līdzīgi kā pārējām ES 10 dalībvalstīm, tika piemērots vidējais 1997., 1998. un 1999. gada statistikas (Eurostat un CSP) rādītājs. Ņemot vērā šo references periodu un sarunu politisko iznākumu, Latvijai references platību noteica 443 580 ha un references ražību palielināja līdz 2,5t/ha.

Tātad

• Pirms pievienošanās ES Latvijai bija ļoti zemi statistikas rādītāji. Tam par iemeslu bija sekas, ko izraisīja saimniekošanas sistēmas maiņa uz tirgus ekonomiku, kā arī tendence, ka lauksaimnieki nedeklarēja reālās apsētās platības (laukaugu hektāru skaitu) un iegūto ražu, kā rezultātā veidojās maza references platība un zema references raža, kas tika izmantoti tiešmaksājumu aploksnes aprēķināšanā.
• Iepriekšminētais nozīmē, ka Latvija ieguva mazāku tiešmaksājumu finanšu aploksni, bet pēc 2004. gada Latvijā strauji pieauga laukaugu platības un izmantotā lauksaimniecībā izmantojamā zeme. Tādējādi pieauga arī tiešmaksājumos pieteikto platību skaits. Rezultātā, dalot iepriekš noteikto finanšu aploksni ar reāli pieteikto hektāru skaitu katrā gadā (kas palielinājās no 443 580 ha 2002. gadā līdz  640 153 ha 2009. gadā, taču tiešmaksājumu finanšu aploksne, kur lielākais īpatsvars ir laukaugu aploksnei, tiek izmaksāta uz 1 577 056 ha), atbalsta apjoms uz hektāru proporcionāli samazinājās.

Konkrētie vēsturiskie references rādītāji Latvijai pašlaik jau ir ievērojami augstāki, nekā tie bija pievienošanās laikā. Pat pieņemot, ja nākotnes KLP tiktu saglabāta esošā tiešmaksājumu aplokšņu aprēķināšanas sistēma, pamatojoties uz pašreizējo laukaugu platību un laukaugu ražību, Latvijai noteiktie saņemamie tiešmaksājumi nav vairs absolūti pamatojami. Jo - jāvērtē arī nepieciešamais ieguldījums un ražošanas izmaksas, tās salīdzinot starp visām ES 25 dalībvalstīm.

Tāpēc, ņemot vērā tieši mūsu valsts pieredzi, Latvija turpina kategoriski uzstāt, ka, aprēķinot dalībvalstīm nākotnes tiešmaksājumu aploksnes, ir jāatsakās no vēsturisko ražošanas rādītāju kā kritēriju izmantošanas.”