Publicēts pirms 14 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Māris Baltiņš: „Domāju, ka ikviens vēlētājs primāri grib, lai viņa priekšstāvis adekvāti pārstāvētu sava elektorāta intereses, nevis tikai mehāniski atrastos domē vai Saeimā. Izvēloties topošos deputātus, vēlētājiem tomēr būtu jāvadās no racionāliem apsvērumiem. Ir taču tikai pašsaprotami, ja likumdevējs skaidri apzinās un saprot, par ko tiek balsots, par ko norit diskusija, kādi ir argumenti. Deputāti ir jāizraugās nevis pēc skaistākās frizūras vai demagoģiskākās retorikas, bet gan pēc viņa prasmēm un iemaņām.”
FOTO: Māris Kaparkalējs, LV
Vai situācijā, kad ap Valsts valodas centru virmo tik sakaitētas kaislības, ir viegli saglabāt politiski neitrālas institūcijas tēlu?
Varu apliecināt, ka Valsts valodas centrs vienmēr bijis apolitisks un neatkarīgi no situācijas stingri ievērojis vienīgi Valsts valodas likumā noteiktās normas, bezkaislīgi uzraugot, kā tās tiek īstenotas dzīvē. Taču... Runājot par valsts valodas politiku kā tādu, kuras īstenošanas instruments mēs nepārprotami esam, — tā nevar atrasties ārpus lielās politikas, jo ir viena no tās sastāvdaļām. Tādēļ valsts valodas politika ir tieši tik politiski sensitīva, cik kopējā situācija valstī.
Tiesa, vienmēr ir strikti jānodala: politika, kas skar partiju intereses, un rīcībpolitika, kas palīdz valstij un pašvaldībām sasniegt savus mērķus. Atrodoties Tieslietu ministrijas pārraudzībā, Valsts valodas centra kompetencē galvenokārt ir tiesiskie jautājumi, kas saistīti ar valsts valodas lietojumu. Taču ir pašsaprotami, ka ne visi, kuri tiek uzraudzīti, par kontrolējošo momentu ir sajūsmā.
Jūs runājat ļoti diplomātiski. Tas man liek domāt, ka valsts valodas tēma Latvijā tik tiešām ir politiski ļoti sensitīva. Ne velti publiskajā telpā atkal un atkal tiek uzjundīts jautājums par valsts valodas neprasmi pašu politiķu vidū.
Kā zināms, pēc 2013. gada pašvaldību vēlēšanām sāks darboties jauna kārtība, kas saistīta ar nesen (2010. gada septembrī) pieņemtajiem grozījumiem Republikas pilsētas domes un novada domes deputāta statusa likumā. Respektīvi — ja pašvaldības domē ievēlētais deputāts, kurš nezina valsts valodu nepieciešamajā līmenī, sešu mēnešu laikā to nebūs apguvis, tad ar tiesas spriedumu viņa mandātu varēs anulēt. Skaidrs, ka politiķu zināšanu kontroli veiks tieši mūsu centra speciālisti, tādēļ mēs esam sagatavojušies nopietnam darba cēlienam.
Cik saprotu, novitātes saistītas ar jauno kārtību, kas topošajiem politiķiem vairs neprasa uzrādīt valsts valodas zināšanas apliecinošus dokumentus, bet gan tikai sniegt subjektīvu pašnovērtējumu.
Jā. Visa pamatā esot Eiropas Savienības prakse. Teorētiski šāda kārtība katram indivīdam, kam attiecīgajā valstī pieder īpašums, sniedz līdzvērtīgas tiesības neatkarīgi no valstspiederības startēt pašvaldību vēlēšanās. Valsts šīm personām it kā piešķir zināmu handikapu, dodot iespēju piedalīties vēlēšanās bez valodas zināšanām un prasot šīs iemaņas tikai pēc pusgada. Tomēr mūsu gadījumā tas radīja iespējas kļūt par deputātiem Latvijas pilsoņiem, kam valsts valodas zināšanas ir nepietiekamas.
10. Saeimas vēlēšanas bija pirmās, kurās potenciālajiem deputātiem par savām valsts valodas zināšanām bija jāsniedz pašnovērtējums, nevis kompetentu institūciju atzinums. Rezultātā mums ir konfliktsituācija ar „Saskaņas centra” deputātu Valēriju Kravcovu, kurš uzskata, ka viņa prasmes ir sarunvalodas līmenī, kamēr citu partiju politiķiem rodas aizdomas, ka viņš visai maz saprot no tā, par ko plenārsēdēs tiek runāts.
Ja netiek izvirzīti skaidri kritēriji, tad V. Kravcovam nav, ko pārmest, jo pašnovērtējums ir visai subjektīvs rādītājs! Ir cilvēki, kuri latviešu valodu pārvalda tuvu dzimtajai, taču joprojām uzskata, ka viņu zināšanas ir tikai labas. Šāds piemērs, manuprāt, varētu būt „Saskaņas centra” pārstāvis Sergejs Dolgopolovs. Taču ir arī tādi cilvēki, kuri zina tikai pašas elementārākās frāzes, taču viņu sniegtais pašvērtējums ir samērā augsts.
"Valsts valoda nevar atrasties ārpus lielās politikas, jo ir viena no tās sastāvdaļām."
Kā jau sacīju — pašnovērtējums ir ļoti subjektīvs parametrs. Pirmkārt: ar ko salīdzinām? Ja politiķis ikdienas dzīvē kontaktējas tikai ar tādiem cilvēkiem, kuri vispār neprot latviešu valodu, tad pat dažu frāžu pārzināšana jau var tikt uzskatīta par „diezgan labām valodas zināšanām”. Otrkārt: ko katrs cilvēks apzīmē ar vārdu „labi”? Tas, kuram valodu apguve vienmēr ir sagādājusi problēmas, uzskatīs, ka pat dažu vārdu iegaumēšana jau ir liels sasniegums.
Un kā ir Saeimas deputāta V. Kravcova gadījumā?
Pirmkārt, šim stāstam ir gara priekšvēsture. 2009. gada rudenī jau tika skaidri konstatēts, ka viņš kā Liepājas pašvaldības deputāts nemāk latviešu valodu pietiekamā līmenī un V. Kravcovam tika noteikts arī attiecīgs naudas sods. Tiesa, sods nav pašmērķis. Pretējā gadījumā mēs varētu regulāri iet pie tām personām, par kurām ir skaidri zināms, ka viņas nepārvalda valsts valodu, un tikai iekasēt sodu... Tas neko nemainīs ne viņu prasmē, ne attieksmē. Tādēļ šobrīd V. Kravcovam ir atvēlēts laiks, lai viņš tomēr valodu mācītos.
Tas, vai V. Kravcovs šobrīd tiešām apgūst valodu, nav zināms. Taču ir zināms, ka šajā laikā viņš ir paguvis kļūt par Saeimas deputātu, bet problēmas ar valodu — turpinās.
Pagaidām tas nav dokumentāri fiksēts, kaut gan zināms, ka viņam valodas prasmes apliecības nav. Valsts valodas centra darbinieki ir konstatējuši tikai to, ka Saeimas deputāts V. Kravcovs nav izteicies Saeimas komisijās.
Situācija nav viennozīmīga! Jūs taču nevarat piespiest deputātu piedalīties debatēs tikai tādēļ, lai novērtētu viņa valodas prasmes. Ko Valsts valodas centrs ir tiesīgs iesākt?
Tas, protams, vienmēr būs diskutabls jautājums: kā konstatēt, vai cilvēks spēj sekot līdzi tehniski sarežģītajiem likumdošanas aktiem, vai viņa zināšanas ir pietiekamas, lai analizētu likumdošanas iniciatīvas, piedalītos debatēs...
Tātad Valsts valodas centrs nevēlas eskaltēt situāciju un vienkārši pieņem, ka V. Kravcovs šobrīd godprātīgi apgūst latviešu valodu.
Jā. Mēs tā ceram. Galu galā, viņš ir solījis mācīties un, cik zinām no plašsaziņas līdzekļiem un viņa frakcijas vadības, — V. Kravcovs tik tiešām ir nolīdzis privātskolotāju.
Vai viņam šīs mācības apmaksā valsts?
Nosacījums par mācību izdevumu segšanu pagaidām attiecas tikai uz pašvaldību deputātiem, turklāt šī norma stāsies spēkā vien ar nākamo deputātu sasaukumu.
Situācija ar pašvaldību deputātiem arī nekad nav bijusi vienkārša. Savulaik par valsts valodas nelietošanu profesionālo pienākumu veikšanai vajadzīgajā apjomā administratīvi tika sodīti gan Daugavpils domes priekšsēdētāja vietnieks Grigorijs Ņemcovs, gan bijušais domes priekšsēdētājs deputāts Rihards Eigims.
Jā, taču daļai šo cilvēku tik tiešām ir vērojama būtiska valodas prasmes uzlabošanās. Kaut vai Rihards Eigims — nav salīdzināmas tās zināšanas, kas viņam bija pirms vairākiem gadiem, un kādas tās ir tagad. Vēlreiz gribu uzsvērt, ka sodi nav Valsts valodas centra pašmērķis. Mēs vēlamies tikai to, lai deputāti spētu pilnvērtīgi pildīt savus darba pienākumus. Jo atrašanās pilsētu domēs, Saeimā — tas ir viņu darbs, kuru nav iespējams kvalitatīvi veikt bez valsts valodas zināšanām.
Piedalījos polemikā ar krievvalodīgo mediju pārstāvjiem, kuri akcentē: ievēlot deputātus, savu gribu izsaka vēlētāji. Un, ja tāda bijusi vēlētāju griba, tad deputāts var būt akls, kurls vai bez valsts valodas zināšanām.
Domāju, ikviens vēlētājs primāri grib, lai viņa priekšstāvis adekvāti pārstāvētu sava elektorāta intereses, nevis tikai mehāniski atrastos domē vai Saeimā. Izvēloties topošos deputātus, vēlētājiem tomēr būtu jāvadās no racionāliem apsvērumiem. Ir taču tikai pašsaprotami, ja likumdevējs skaidri apzinās un saprot, par ko tiek balsots, par ko norit diskusija, kādi ir argumenti. Deputāti ir jāizraugās nevis pēc skaistākās frizūras vai demagoģiskākās retorikas, bet gan pēc viņu prasmēm un iemaņām. Turklāt salīdzināt valsts valodas nepratējus ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām nav korekti. Cilvēki ar fiziskiem defektiem paši nav pie tā vainojami, kamēr valodas nezināšana, atvainojiet, ir slinkums, nolaidība vai vienaldzība.
Kādēļ, jūsuprāt, daļai Latvijas iedzīvotāju joprojām nav būtiski zināt valsts valodu? Nereti dzirdēts viedoklis, ka šo situāciju radījuši paši latvieši, kuri strikti nepieprasa, lai ar viņiem runātu tikai valsts valodā.
Starptautiskajā praksē ir tāds jēdziens kā pamatnācijas lingvistiskās tiesības. To ievērošanai tostarp tika radīts to profesiju saraksts, kuru pārstāvjiem dažādos līmeņos ir jāpārvalda valsts valoda. Tiesa, sākotnēji radītais Profesiju klasifikators bija ļoti nepilnīgs, tādēļ 2007. un 2009. gadā šis saraksts tika būtiski papildināts. Tā rezultātā šobrīd tas ir vairāk nekā 100 lappuses biezs dokuments ar plašu profesiju uzskaitījumu un detalizētu prasmju gradāciju. Turklāt, kas būtiski, šogad beidzas pārejas periods, kurā to profesiju pārstāvjiem, kas sarakstā tika iekļauti no jauna, bija jāiemācās valsts valoda prasītajā līmenī.
"Ja netiek izvirzīti skaidri kritēriji, tad V. Kravcovam nav ko pārmest, jo pašnovērtējums ir visai subjektīvs rādītājs!"
2011. gada 1. marts ir brīdis, līdz kuram valoda bija jāapgūst vidējā līmenī, savukārt 1. septembrī beigsies pārejas periods tiem cilvēkiem, no kuriem turpmāk tiks prasītas valodas zināšanas augstākajā līmenī.
Tas nozīmē, ka Valsts valodas centram šogad priekšā gaidāms ļoti liels darbs?
Protams, jo, pārejas periodam beidzoties, ir jāpārliecinās, kā jaunā sistēma tiek ievērota. Tiesa, šobrīd likumdošanā strikti tiek nošķirtas prasības, kas tiek izvirzītas privātajā un publiskajā sfērā strādājošajiem. Respektīvi — cilvēkiem, kuri strādā valsts un pašvaldību institūcijās, tiek izvirzītas augstākas prasības.
Tas nozīmē, ka, piemēram, privātajā sektorā strādājošai medicīnas māsai valsts valodas prasmes var būt vājākas nekā pašvaldības iestādē strādājošajai medmāsai? Vai tiek uzskatīts, ka brīvais tirgus ir pašregulējošs mehānisms? Pēc principa: ja man nepatiks, ka šajā veikalā pārdevēja neprot latviešu valodu, es vienmēr varu doties uz citu veikalu.
Stāsts par brīvo tirgu kā pašregulējošu mehānismu ir stipri pārspīlēts. Ja jums pie mājām ir tikai viena frizētava, diez vai būsiet gatava doties cauri visai pilsētai, lai meklētu citu. Pat, ja piemājas frizētavā neviens jums nespēs atbildēt valsts valodā. Niecīgas izvēles alternatīvas varētu būt arī atsevišķos Rīgas mikrorajonos. Tāpat kā dažās lielajās pilsētās, kur latviešu valodu par dzimto atzīst mazāk nekā 20% iedzīvotāju.
Latvijas situācija kopumā ir unikāla, jo padomju varas gados valstī apzināti tika mainīts iedzīvotāju demogrāfiskais sastāvs. Ar šīs politikas sekām saskaramies joprojām. Iespējams, tieši tādēļ valsts valodas jautājumi joprojām ir tik jutīgi.
"Sodi nav Valsts valodas centra pašmērķis. Mēs vēlamies tikai to, lai deputāti spētu pilnvērtīgi pildīt savus darba pienākumus."
Nenoliedzami. Latvijā joprojām dzīvo vecākās paaudzes cittautieši, kuros saglabājusies nožēla par titulārnācijas statusa zaudēšanu. Caur viņiem šāda attieksme tiek ieaudzināta arī jaunajai paaudzei. Otrkārt, daudziem ierindas cilvēkiem joprojām piemīt lielvaras sindroms, kas rada arī attiecīgu attieksmi pret citu tautu un tās valodu. Galu galā, Latvijā diezgan liela ietekme ir Krievijas informatīvajai telpai. Tā atrodas līdzās, tā ir pieejama neierobežotā daudzumā, daudzviet Latvijā tā ir pat vieglāk uztverama nekā pašmāju televīzijas.
Runājot par informatīvo telpu, arvien biežāk nākas dzirdēt skatītāju iebildumus pret Krievijas humoršovu ofensīvu Latvijas televīzijas kanālos. Apšaubāma ir gan šo raidījumu estētiskā kvalitāte, gan krievu valodas īpatsvars.
Nevērtējot šo parādību kā tādu, es tomēr gribētu paust savu subjektīvo viedokli. Šķiet, mēs līdz galam nenovērtējam valodas vides aspektu plašsaziņas līdzekļos. Jo... nepārtraukti translējot raidījumus krievu valodā, mēs it kā definējam, ka Latvijā šīs valodas pārzināšana ir pašsaprotama... Arī jaunajai paaudzei... Un tas nav jautājums par to, vai vispār ir labi apgūt svešvalodas kā tādas! Redziet, manuprāt, valsts valodas politikai ir jābūt stingrai.
Saeima nesen atlika grozījumus Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, kas paredzēja palielināt naudas sodus par dažādiem valsts valodas lietojuma pārkāpumiem. Par valodas nelietošanu tādā apjomā, kāds nepieciešams profesionālo pienākumu veikšanai, bija plānots noteikt sodu līdz 250 latiem pašreizējo 50 latu vietā, bet par gada laikā atkārtotu šādu pārkāpumu — no 250 līdz 500 latiem, kas patlaban ir no 100 līdz 200 latiem. Manuprāt, neviens no šiem skaitļiem, pat jaunajā redakcijā, nav uzskatāms par bargu sodu. Vai likumdevējs uzskata pretēji?
Jāsaprot, ka sods parasti tiek uzlikts privātpersonai — apsargam, frizierei, pārdevējai —, kurai arī 25 un 50 lati ir diezgan liela summa. Taču šeit es gribētu aktualizēt citu problēmu: šobrīd tie panti, kas saistīti ar valsts valodas regulējumu pārkāpumiem, paredz iespēju sodīt tikai fiziskās personas. Kas it kā ir loģiski, ja runājam par individuālu valsts valodas nelietošanu. Bet! Ir pilnīgi neloģiski, ja runa ir par preču un pakalpojumu marķējumiem.
"Valodas nezināšana, atvainojiet, ir slinkums, nolaidība vai vienaldzība."
Savā ikdienas darbā Valsts valodas centrs bieži sastopas ar situācijām, kad kādā lielveikalu ķēdē parādās preces bez attiecīga marķējuma. Tiesa, brīdī, kad par šo pārkāpumu ir jāpiemēro likumā paredzētais sods, veikals pamanās atrast kādu prečzini jeb formālo personu, kas tiek padarīta par grēkāzi. Ir skaidrs, ka šis prečzinis nav atbildīgs nedz par tulkošanas darbiem, nedz par marķējumu izvietošanu uz preces, taču robs likumdošanā pagaidām mums neļauj sodīt uzņēmumus.
Tātad pie plānotajām izmaiņām Administratīvo pārkāpumu kodeksā nāksies atgriezties?
Nešaubos, ka likumdevējs to tuvākajā laikā darīs, jo Valsts valodas centram jau ir lūgts viedoklis par iespējamo sodu paaugstināšanu un par nepieciešamajiem likumdošanas uzlabojumiem.
Kādi vēl jautājumi šobrīd ir Valsts valodas centra darba kārtībā?
Paralēli kontrolējošajai funkcijai Valsts valodas centrs nekad nav atstājis novārtā arī Latvijas Republikai saistošu konvenciju un citu starptautisko tiesību aktu vai ar to piemērošanu saistīto dokumentu oficiālo tulkojumu veikšanu un jaunradīto terminu apkopošanu datubāzē. Mani kolēģi regulāri sniedz konsultācijas par dažādu nozaru terminoloģijas jautājumiem gan Eiropas Savienības institūcijās nodarbinātajiem latviešu tulkotājiem, gan Latvijas valsts pārvaldes iestāžu darbiniekiem, kuri ar šiem dokumentiem strādā.
Jaunradīto terminu jautājums vienmēr ir saistījis plašu publikas uzmanību. Katram ir savs viedoklis par to, cik pieņemami ir jaunvārdi. Zīmols, izvēlne, datne, skanda, zibatmiņa... daudzi no šiem terminiem sākotnēji šķiet ausij netīkami un pat komiski.
Šis jautājums ir aktuāls visā Eiropā. Daudzas valstis ir manāmi nobažījušās par to, ka, pieaugot angļu valodas spiedienam, vairs neattīstās nacionālās valodas specifiskā terminoloģiskā leksika. Milzīgu ietekmi atstāj arī tehnoloģiju attīstība, jo, parādoties jauniem produktiem, tie itin bieži ar savu anglisko nosaukumu tiek pārņemti arī citās valodās.
Kāds ir risinājums?
Adekvātu terminu radīšana nacionālajās valodās. Gribu uzsvērt, ka ne katrs jaunvārds, kuru kāds iesaka, ir iesakņojies valodā. Izdzīvo tikai labākie, spēcīgākie, īstajā brīdī ieteiktie. Viens no veiksmīgākajiem piemēriem, manuprāt, ir vārds „zīmols”, kas pilnīgi organiski ir aizstājis anglisko „logotipu” vai „brendu”.
Atceros, cik vārds „zīmols” savulaik šķita komisks, taču šobrīd šķiet, ka tas ir bijis manā leksikā visu mūžu...
Tāpat kā vārds „dators”. Pirms laika vēl visi teicām kompjūters, taču tagad pašsaprotams ir vārds „dators”, „klēpjdators”. Redziet, mūsu valoda ir dzīva, tā attīstās līdzi laikam. Taču, lai šis process nekļūtu nekontrolējams un netiktu atstāts pašplūsmā, ir jābūt kādam, kas šo attīstību un transformāciju vada un pārrauga.
