Latviešu valodas goda vieta 10. Saeimā

„Es, uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, Latvijas tautas priekšā zvēru (svinīgi solu) būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas. Es apņemos ievērot Latvijas Satversmi un likumus,” skan kā atgādinājums jaunievēlētajiem tautas kalpiem un visiem Latvijas iedzīvotājiem, ka Latvijas valsts un latviešu valoda ir vērtības, kas pašos pamatos nedrīkst tikt apšaubītas. Valsts uztur deputātus par nodokļu maksātāju naudu, un tauta gaida no viņiem godprātīgu darbu. Un neapšaubāmi – valsts valodas lietojumu!

Taču, ielūkojoties Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) mājaslapas www.cvk.lv sadaļā „Kandidātu saraksti. Programmas”, melns uz balta redzams – daļa deputātu kandidātu, sniedzot par sevi ziņas, valsts valodas prasmi novērtējuši kā labu, viduvēju vai sarunvalodas līmenī. Rodas jautājums: vai deputāti tiešām spēs stiprināt latviešu valodu, paši nezinādami to? Vai svinīgajā solījumā izskanējušie vārdi nav klaja liekulība un bezatbildība vēlētāju priekšā? Cietīs taču Saeimas intelektuālais un atbildības līmenis, jo, likumus veidojot, nederēs tikai „sarunvalodas līmenis”.

„Saeimas darba valoda ir latviešu valoda.” (LR Satversme)

Valsts (oficiālā) valoda ir valoda, kam valstī vai tās daļā ir noteikts prioritārs statuss; tā ir valsts varas un valsts pārvaldes un pašvaldību darba valoda, sabiedrības saziņas valoda un reprezentē valsti starptautiskajā sabiedrībā.

Saeimas kārtības rullis nosaka: katra deputāta pienākums ir piedalīties Saeimas darbā, kur lietu izskatīšana notiek valsts valodā. Likumprojekti, patstāvīgie priekšlikumi un citi lēmumu projekti, pieprasījumi, jautājumi un priekšlikumi, kā arī tiem pievienotie dokumenti parlamentā tiek iesniegti valsts valodā.

Gunārs Kusiņš, Saeimas Juridiskā biroja vadītājs, komentē: „Ir izveidota skaidra un saprotama sistēma par latviešu valodu kā valsts valodu un darba valodu parlamentā. To nodrošina Satversmes 21. pants un Saeimas kārtības rullis.”

Tomēr, ja Saeimas darbs notiek latviešu valodā, nav saprotams, kādēļ jaunievēlētie deputāti atbilstošā līmenī latviešu valodu neprot. Izrādās – likums ļauj reģistrēt deputāta kandidātu, kurš teicami nepārvalda valsts valodu. Saeimas vēlēšanu likuma 11. panta 4. punkts nosaka: lai kļūtu par deputāta kandidātu, katrs vēlēšanu saraksts ietver ziņas par deputātu kandidātiem, tai skaitā viņu latviešu valodas prasmes pašnovērtējumu. Tai pašā laikā likums neprasa, lai šīs ziņas tiktu pārbaudītas – par ziņu patiesumu atbild deputāta kandidāts, skaidro CVK juriste Daiga Plūme. Viņasprāt, to Saeima varētu noregulēt.

Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē pieejamie dati liecina, ka pilsonību daudzi deputātu kandidāti ieguvuši naturalizējoties (latviešu valodas prasme tiek pārbaudīta MK noteiktajā kārtībā), bet, pamatojoties uz Informācijas atklātības likuma 5. panta 2. punkta 5. apakšpunktu un 8. pantu, ziņas no personas lietas ir uzskatāmas par ierobežotas pieejamības informāciju.

"Ja kāds Saeimas kandidāts ir melojis par savām zināšanām un kompetencēm būt deputātam un viņam neanulē deputāta mandātu, tad kāpēc lai citi stāstītu taisnību par sevi?!"

Atbilstoši Pilsonības likuma 20. pantam persona prot latviešu valodu, ja tā pilnībā saprot sadzīves un oficiāla rakstura informāciju; brīvi var stāstīt, sarunāties un atbildēt uz jautājumiem par sadzīves rakstura tēmām; var tekoši lasīt un saprast jebkuras sadzīves rakstura instrukcijas, pamācības un citus sadzīves rakstura tekstus un prot uzrakstīt rakstu darbu par komisijas uzdoto sadzīvisku tematu.

Ja kāda persona ir nelikumīgi ieguvusi Latvijas Republikas pilsonību, likumdošana paredz, ka, pierādot šo faktu, pilsonību ir iespējams atņemt. Pilsonības likuma 24. panta 3. punkts nosaka: ja persona, apliecinot savu piederību pie Latvijas pilsonības vai naturalizējoties, ir sniegusi par sevi apzināti nepatiesas ziņas un tādējādi nepamatoti ieguvusi Latvijas pilsonību, to var atņemt ar apgabaltiesas lēmumu.

Tas, ka valsts amatpersona neprot oficiālo valodu, taču ir pierādāms! Jautājuma būtība ir dziļāka, un te var saskatīt morālo aspektu – ja kāds Saeimas kandidāts ir melojis par savām zināšanām un kompetencēm būt deputātam un viņam neanulē deputāta mandātu, tad kāpēc lai citi stāstītu taisnību par sevi?! Varbūt vispirms vajag iemācīties valodu un tikai tad izvirzīt savu kandidatūru...

Par Vēlēšanu likuma maiņu runā gadiem. „Vai Latvijā jābūt mažoritārai vēlēšanu sistēmai ar stingrākiem noteikumiem deputātu kandidātiem? Varbūt jāmaina naturalizācijas eksāmena noteikumi?” jautā vēlētāji, kuri grib, lai Saeimā un pašvaldībās varētu balotēties sabiedrībā cienījami cilvēki – veiksmīgi vadītāji un čakli darba darītāji, kas ieguvuši augstāko izglītību, darba pieredzi savā specialitātē, teicami pārvalda valsts valodu, vienu vai vairākas svešvalodas, kā arī ir gatavi godīgi un pašaizliedzīgi pildīt sev uzticētos amata pienākumus – vadīt valsti. Simts tautas ievēlēti kalpi – tas nav skaitliski maz, turklāt, ja atceramies latviešu sakāmvārdu, kur mazs cinītis gāž lielu vezumu, – tas patiešām ir spēks! Kā šī spēka neatkarīgs vērtētājs un kontrolētājs varētu uzstāties vēlētājs. Kā norāda Juridiskā biroja vadītājs G. Kusiņš, likums nav vienīgais ierocis, kā panākt pareizu stāvokli.

Nacionāla valsts un valsts valoda ir vērtība

Normatīvo aktu ievērošanas uzraudzību un kontroli valsts valodas lietošanas jomā īsteno tieslietu ministra pārrau­dzībā esoša tiešās pārvaldes iestāde – Valsts valodas centrs. Saskaņā ar Valsts valodas likumu kopš 2009. gada 1. septembra profesionālo un amata pienākumu veikšanai nepieciešamo valsts valodas zināšanu apjomu un valsts valodas prasmes pārbaudes kārtību regulē MK noteikumi Nr. 733 „Noteikumi par valsts valodas zināšanu apjomu un valsts valodas prasmes pārbaudes kārtību profesionālo un amata pienākumu veikšanai, pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanai un Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai un valsts nodevu par valsts valodas prasmes pārbaudi”. Saeimas deputātam ir nepieciešamas augstākā C līmeņa 2. pakāpes valsts valodas zināšanas un prasmes, bet pašvaldības deputāta zināšanām jāatbilst C līmeņa 1. pakāpei.

Lai nenotiktu tā, ka latviešu valodas kā valsts valodas vienīgā vieta Saeimā ir vien Satversme un Saeimas kārtības rullis, bet šie normatīvie dokumenti ietekmētu arī deputātu profesionālo darbību, portāls „LV.LV” uzklausīja Valsts valodas centra (VVC) Kontroles nodaļas vadītāja Antona Kursīša viedokli.

"Kā šī spēka neatkarīgs vērtētājs un kontrolētājs varētu uzstāties vēlētājs."

„Pirms 16 gadiem šādu problēmu nebija,” secina A. Kursītis. „Jau sākumā no deputāta kandidāta tika pieprasīta valsts valodas prasmes apliecība, nevis kā pašreiz – tikai pašnovērtējums. Saeimas un pašvaldību deputāti nāk no privātajiem uzņēmumiem (70% no strādājošo kopskaita strādā privātajos uzņēmumos), kur saskaņā ar Valsts valodas likumu oficiālās valodas zināšanu līmeni nosaka darba devējs. Agrāk viņi virzīja savu politiku ar citu cilvēku palīdzību, tagad to vēlas darīt paši.”

Valsts valodas kontroles eksperts skaidro: ja amata pienākumu veikšanai deputāts nelieto valsts valodu, VVC ir tiesības un pienākums rakstīt lūgumu Saeimai, lai tā izdod deputātus administratīvai sodīšanai. Līdz šim bijuši vairāki gadījumi, kad VVC konstatējis nepietiekamas latviešu valodas zināšanas pašvaldību deputātiem Rēzeknē, Zilupē, Daugavpilī un Jēkabpilī un viņiem piespriests administratīvais sods. Valodas nepratējus VVC var sodīt ar naudas sodu no 25 līdz 50 latiem pirmo reizi, bet atkārtoti naudas sods ir no 100 līdz 200 latiem.

Lai pārrunātu situāciju un apkopotu informāciju, sākumā VVC speciālisti sola tikties ar politisko partiju apvienības „Saskaņas centrs” Saeimas frakcijas vadītāju, jo tieši lielākajai daļai no šīs partijas ievēlētajiem deputātiem uzrādītais latviešu valodas zināšanu līmenis nav augstākais. Pēc tam viņi noskaidros deputātu valsts valodas zināšanu līmeni, pieprasot uzrādīt apliecību un klātienē piedaloties Saeimas plenārsēdēs un komisiju darbā.

Šādai pārbaudei ir pakļauti visi 10. Saeimā ievēlētie deputāti, kuri ir beiguši skolas ar krievu mācībvalodu vai arī strādājuši privātos uzņēmumos, arī vadošos amatos, jo šo uzņēmumu vadītājiem pašlaik nav obligāta prasība pārvaldīt valsts valodu.

„Mums ir informācija, ka šajā Saeimā ir ievēlēti cilvēki, kuri latviešu valodā nerunā (aptuveni 25 cilvēki), bet tas vēl nav pierādījums,” uzsver A. Kursītis. „Ja tas tiks pierādīts, VVC ir tiesības intervēt deputātus par darba jautājumiem.”

„Tauta, kamēr tā savu valodu tur godā, vēl nav pazudusi.” (J. Alunāns)

Kā liecina mūsu sabiedrības vēsture, arī skolu vēsture, valodas vērtības izjūta nerodas pati no sevis, tā ir jāieaudzina gan mājās, gan skolā, un tiem, kas valodas vērtību apzinās, aktīvi tā jāpopularizē sabiedrībā.

„Latvijai nav jāpierāda kā apsūdzētajam tiesas priekšā sava unikālā un kultūras vērtība. Mēs neesam uz apsūdzēto sola, mums nav visu laiku jātaisnojas, ka mēs esam tādi paši cilvēki kā citi, ka mūsu valoda ir tikpat vērtīga kā citas,” uzsver eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

"Latvijas valstij ir ne tikai tiesības, bet pat pienākums nodrošināt latviešu valodas lingvistisko un ekonomisko konkurētspēju konsekventas valodas politikas ceļā."

„Latvijā ir viena valsts valoda – latviešu valoda. Deputātiem, ministriem, ierēdņiem un citām valsts amatpersonām viena no profesionālajām kompetencēm ir valsts valodas zināšanas, kas reāli nepieciešamas darba pienākumu veikšanai. Valsts amatpersonas pienākums ir darba pienākumu izpildē lietot latviešu valodu. Ja amatpersona nezina valsts valodu, tas nozīmē, ka tā savus amata pienākumus nespēj pildīt profesionāli. Valsts valodas nezināšana uzskatāma par profesionālās kompetences trūkumu un lojalitātes trūkumu pret valsti,” norāda Latviešu valodas aģentūras direktors Jānis Valdmanis.

Tāpēc Latvijas valstij ir ne tikai tiesības, bet pat pienākums nodrošināt latviešu valodas lingvistisko un ekonomisko konkurētspēju konsekventas valodas politikas ceļā.