Kāds tad ir meža īpašnieku viedoklis par atsevišķiem plānotiem grozījumiem? Jāteic, ka kopumā jaunās tiesību normas redakcijas ir vērtējamas kā kompromiss starp dažādu interešu grupu paustajiem viedokļiem. Bet nu par atsevišķu izmaiņu vērtējumu.
1. Par apliecinājuma atcelšanu meža ceļu būvei. Šis priekšlikums tiešām nozīmētu administratīvā sloga samazinājumu. Pašlaik meža ceļa būvniecībā pirms darbu uzsākšanas ir gan jāizstrādā būvprojekts, gan jāsaņem būvatļauja, turklāt papildus jāievēro dokuments, proti, Valsts meža dienesta izsniegts apliecinājums uzņēmumu (mežsaimniecības) ceļu būvei. Ņemot vērā, ka meža infrastruktūras attīstībai vajadzētu būt valsts atbalstītam pasākumam, nav īsti skaidrs, kādēļ būvatļaujas izsniegšanas procesā valsts iestādes nevar koordinēties savā starpā un visu iestāžu saskaņojumu apvienot vienā izsniegtā būvatļaujā, nevis vairākās atsevišķās papīra formāta atļaujās.
2. Par prasības atļaujas (apliecinājuma) atcelšanu kopšanas cirtēm jaunaudžu vecumā un sauso un vēja gāzto koku ciršanai. Ļoti pozitīvi vērtējams priekšlikums, jo mežaudžu kopšana nozīmē kvalitatīvas, produktīvas un noturīgas mežaudzes, līdz ar to - racionāli izmantotus Latvijas zemes resursus.
Apliecinājuma atcelšana kopšanas cirtēm jaunaudžu vecumā nozīmē, ka meža īpašniekam vairs nav jātērē laiks un arī nauda atļaujas saņemšanai, kas ir ļoti svarīgi situācijā, kad vidējais attālums no meža īpašnieka dzīvesvietas līdz Valsts meža dienesta mežniecībai ir stipri pieaudzis. Informāciju par mežaudžu kopšanu valsts saņems pārskata veidā, jo tā meža īpašniekam būs jāiesniedz līdz kopšanai sekojošā gada 1. februārim. Līdzīgi var komentēt apliecinājuma atcelšanu sauso un vēja gāzto koku ciršanai: ja normatīvie akti neaizliedz cirst sausos un vēja gāztos kokus, un bieži vien ir pat nepieciešams pēc iespējas ātrāk tos izcirst, lai novērstu kaitēkļu izplatību, kāpēc tad īpašnieku vēl dzenāt pēc formāla papīra un likt gaidīt pat mēnesi, lai to saņemtu?
3. Par priekšlikumu samazināt ciršanas vecumu apsei no 41 līdz 31 gadam. Racionāls priekšlikums, jo, kā liecina Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātes speciālistu veiktie pētījumi, pēc 30 gadu vecuma sasniegšanas ievērojami pieaug risks, ka Latvijas apstākļos apses būs inficētas ar stumbra trupi un strauji zaudēs savu vērtību (no 25 līdz pat 100% koku ir konstatēta kodoltrupe).
"Jaunās tiesību normas redakcijas ir vērtējamas kā kompromiss starp dažādu interešu grupu paustajiem viedokļiem."
Kurš īsti uzņemsies finansiālo risku, ja meža īpašniekam laikus netiek dota iespēja novākt bojāties sākušos ražu? Jāuzsver, ka meža īpašniekam tiek piedāvāta iespēja, izvērtējot apšu kvalitāti un konstatējot trupes draudu, novākt mežaudzi pēc 31 gada vecuma sasniegšanas. Tā nav prasība, ka apse obligāti jānocērt 31 gada vecumā. Kā apliecinājums tam, ka meža īpašnieki nebūt uzreiz nemetas visu nocirst, ir fakts, ka pie pašreizējā apšu ciršanas vecuma pieaugušo un pāraugušo apšu audžu īpatsvars ir sasniedzis 46 procentus.
Ja mēs gribētu būt mazliet provokatīvi, tad varētu uzdot jautājumu: kāpēc neturam kartupeļus laukā ilgāk par rudeni? Domāju, ikviens nešauboties atbildētu - lai nesapūdētu. Bet, runājot par iespēju novākt ražu apšu audzēs, pirms tā vēl sākusi masveidā trupēt, nostāja nez kāpēc veidojas pilnīgi pretēja (nepadomājot par meža īpašnieka, kurš maksā nodokļus par savu zemi, zaudējumiem). Protams, mežs ir daudzveidīgāka ekosistēma nekā kartupeļu lauks, taču kā meža īpašnieku ieguldījums daudzveidības saglabāšanā kalpo noteikts skaits koku, kuri tiek atstāti cirsmā pēc ražas ievākšanas, līdz tie nokrīt un pilnībā sadalās.
Lieki teikt, ka šis pasākums tiek segts no meža īpašnieku izmaksām, un, ja saskaitītu, cik ekoloģisko koku atstāti cirsmās kopš 2000. gada un kāda ir to vērtība, tad valsts mērogā iegūtais skaitlis būtu ap 35 miljoniem latu. Lai neviens neuztver to kā aicinājumu atcelt prasību par ekoloģisko koku atstāšanu cirsmās, bet gan reālu meža īpašnieku devumu dabas aizsardzībā. Vienlaikus, diskutējot par dabas aizsardzības jautājumiem, tomēr ir jāatceras, uz kā pleciem tad aizsardzības pasākumu slogs tiek uzlikts.
4. Kā jau iepriekš teicu, plānotie grozījumi kopumā vērtējami pozitīvi. Tomēr ir palikuši arī atsevišķi neatrisināti jautājumi. Piemēram, par iesniegumu, atļauju un pārskatu iesniegšanas/izsniegšanas veidu. Diemžēl nav atrisināts jautājums, lai meža īpašnieki varētu iesniegt iesniegumus un pārskatus, kā arī saņemt atļaujas, kā vienu no komunikācijas veidiem izmantojot tiešsaistes pieslēgumu Valsts meža dienesta datubāzei.
Pašreizējās situācijas absurdumu ilustrē piemērs par saimnieciskās darbības pārskatu iesniegšanu. Meža īpašnieks sagatavo atskaiti papīra formātā, vai - vēl trakāk - ar e-parakstu apliecinātu dokumentu nosūta Valsts meža dienesta mežniecībai, kur dokuments var tikt izdrukāts un tad manuāli atkal ievadīts datubāzē. Kādēļ, taupot un ekonomējot abu pušu resursus, to nevarētu darīt tiešsaistes režīmā, līdzīgi kā ievietojot atskaites Valsts ieņēmumu dienesta datubāzē?
"Ja saskaitītu, cik ekoloģisko koku atstāti cirsmās kopš 2000. gada un kāda ir to vērtība, tad valsts mērogā iegūtais skaitlis būtu ap 35 miljoniem latu."
Visbeidzot par atsevišķiem apgalvojumiem, kas Meža likuma grozījumu sakarā ir izskanējuši publiskajā telpā. Piemēram, ka nevar mazināt administratīvās procedūras, jo meža īpašnieki nav godprātīgi. Godprātības aspektā runājot par meža īpašnieku izdarītajiem pārkāpumiem mežam, varam ielūkoties Valsts meža dienesta mājaslapā un konstatēt, ka uz visiem 150 tūkstošiem meža īpašnieku 2009. gadā tieši par dabas aizsardzības prasību neievērošanu ir konstatēti 18 administratīvie pārkāpumi (31 pārkāpums 2008. gadā, 24 pārkāpumi 2007. gadā).
Salīdzinājumā ar pagājušā gadsimta 90. gadiem, kad notika īpašumu atgūšanas process, nenoliedzami ir audzis arī meža īpašnieku zināšanu līmenis, kas ietekmē pieņemto lēmumu kvalitāti. Šeit paldies jāsaka gan Valsts meža dienesta darbiniekiem, gan zinātniekiem un mācībspēkiem, un nevalstiskajām organizācijām par rīkotajiem semināriem, sagatavotajiem informatīvajiem materiāliem un publikācijām plašsaziņas līdzekļos, kur tika iekļauta informācija gan par labu mežsaimniecisko praksi, gan skarti dabas aizsardzības jautājumi.
Ja vēlamies atrast negodprātīgus īpašniekus 150 tūkstošu cilvēku vidū, droši, ka kādu - līdzīgi kā visā sabiedrībā - atradīsim. Bet tādēļ apgalvot, ka meža īpašnieki būtu negodprātīga sociālā grupa un tādēļ viņiem piemērotās birokrātiskās procedūras nevarētu mazināt, mūsuprāt, ir, mazākais, nekorekti.
