Publicēts pirms 14 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Neviens vairāk kā desmit gadu laikā pilnvērtīgi nav izvērtējis, vai vispār virzāmies uz Meža politikā noteikto meža vides aizsardzības mērķi un vai Latvijā tiek īstenota ilgtspējīga meža apsaimniekošana.
FOTO: Arnis Blumbergs
Šāds ilgtspējīgas apsaimniekošanas skaidrojums lietots arī 1998. gada 28. aprīlī LR Ministru kabineta apstiprinātajā Meža politikā. Meža politikas dokumentā, kas spēkā ir joprojām, ir uzskaitīti arī principi meža vides aizsardzības jomā. Šeit minēta meža loma oglekļa dioksīda piesaistīšanā, kā arī ūdenstilpju, ūdensteču, augšņu un ainavas aizsardzībā, nepieciešamība novērtēt mežsaimnieciskās darbības ietekmi uz vidi, nodrošināt daudzveidības saglabāšanu. Uzsvērta arī vajadzība mežsaimniecībā pielietot dabiskus procesus atdarinošas metodes, tuvinot ekosistēmas to dabiskajai struktūrai, saglabājot elementus, kas uztur bioloģisko daudzveidību.
Tātad Latvijā Meža politika un Meža likums nepārprotami atrunā vajadzību pilnvērtīgi integrēt vides aizsardzības jautājumus meža apsaimniekošanā un rast meža plašo funkciju klāsta nodrošinājumu. Protams, dziļāk jautājumus neanalizējot, var teikt – ja šāda definīcija un principi iestrādāti politikas dokumentos, tad par ko diskutēt un satraukties, viss ir lieliski un mežsaimniecība ir teju paraugnozare ilgtspējas principu īstenošanā Latvijā.
"Optimistu prātus varam atvēsināt, norādot, ka, pēc dabas aizsardzības speciālistu viedokļa, Meža politikā paustais nesakrīt ar rīcību mežā."
Taču optimistu prātus varam atvēsināt, norādot, ka, pēc dabas aizsardzības speciālistu viedokļa, Meža politikā paustais nesakrīt ar rīcību mežā, piemēram, pārmitro mežu ciršana kailcirtēs, kailciršu īpatsvara un ciršanas vietu koncentrācijas kopumā ietekme uz vidi, hidromeliorācijas projektu ietekmes, ainavu ekoloģisko plānu neesamība, nepārtrauktās neskaidrības ar biotopu aizsardzību, meža ilglaicībai raksturīgo struktūru nepietiekama saglabāšana.
Tāpat neviens vairāk kā desmit gadu laikā nav pilnvērtīgi izvērtējis, vai vispār virzāmies uz Meža politikā nosprausto meža vides aizsardzības mērķi un vai Latvijā tiek īstenota ilgtspējīga meža apsaimniekošana. Šāds izvērtējums, iespējams, arī palīdzētu pilnveidot normatīvos aktus un praktisko darbību meža apsaimniekošanā.
"Likumprojekts virzās ar ceļa ruļļa spēku un pieeju."
Tā šodien Latvijā, nonākot līdz konkrētām normatīvo aktu prasībām, kas tieši nosaka praktiskās darbības ietvarus, ilgtspējība pēkšņi „pazūd” tulkojumā un visu interešu sabalansēšana vairs nav nepieciešama. Pēdējos gados ir vērojama tendence normatīvos aktus lēni un pakāpeniski virzīt, lai nodrošinātu vienkāršotu un paātrinātu koksnes ieguvi. Paturot prātā meža kā ekosistēmas sarežģīto raksturu, uz jautājumu, vai krasiem ekonomiska rakstura priekšlikumiem nevajadzētu piemērot piesardzības principus vai vides ietekmes risku izvērtējumu, atbilde neskan vai jautājums paliek „neizprasts”.
Tā, piemēram, Zemkopības ministrija oktobra vidū iesniedza likumprojektu „Grozījumi Meža likumā” izskatīšanai Ministru kabineta komitejas sēdē. Taču likumprojektā ir iestrādātas normas (mirušās koksnes izvākšana, ciršanas vecuma samazinājums apšu mežaudzēs, izmaiņas meža inventarizācijā u.c.), kam nav analizēta to īstenošanas seku ietekme pat tuvākā nākotnē. Izprotot šo normu aktualitāti no ekonomiskā viedokļa, vides organizācijas norādīja uz potenciāliem riska faktoriem, kā arī piedāvāja dažādus kompromisa variantus. Piedāvātās kompromisa redakcijas tuvinātu dažādās intereses, taču tās tika noraidītas, pieņemot „melns un balts” principu. Tā, piemēram, lai izvērtētu, kā liberalizēt normatīvo vidi un palīdzēt meža īpašniekam, ja viņam ir apšu audzē ar stumbru trupi inficētas apses vai arī šāda problēma vēl var parādīties nākotnē, likumprojekts iet ar ceļa ruļļa spēku un pieeju – vienkārši samazina visām apšu audzēm par 10 gadiem ciršanas vecumu – no 40 gadiem uz 30 gadiem, tādējādi palielinot kailciršu īpatsvaru valstī.
"Uz jautājumu, vai krasiem ekonomiska rakstura priekšlikumiem nevajadzētu piemērot piesardzības principus, atbilde neskan."
Pašreiz likuma grozījumi aizvien vairāk virzās nevis gudras, tālredzīgas un atbildīgas, interešu saskaņotas meža apsaimniekošanas virzienā, bet gluži pretēji, atbilstoši lauksaimniecības kultūru audzēšanas principiem – sēj un novāc.
Nezinu, vai vispār kāds Latvijā, izprotot meža kā atjaunojamā dabas resursa īpatnības, neatbalsta koksnes ieguvi mežā un nepiekrīt Latvijas „zaļā zelta” nozīmei mūsu valsts tautsaimniecības attīstībā. Protams, jāpiemin, ka mežsaimniecībai ir jābūt arī ekonomiski efektīvai. Jautājums, cik gudru un visu vajadzību sabalansētu meža apsaimniekošanas plānošanu un metodes praksē mēs pielietojam šodien un kādus riskus un izvēles pieņemsim mums tik ļoti neskaidrai nākotnei? Vai mēs redzam atsevišķas aizsargājamas teritorijas kā salas, kurām visapkārt ir meži, kas līdzinās burkānu laukiem? Vai apsaimniekošanas plānošanā un praksē uztversim mežu kā bioloģisku sistēmu, izvērtēsim riskus klimata izmaiņu kontekstā un ar normatīvu palīdzību un – kas, jo svarīgāk – praksi dosimies ilgtspējīgas mežsaimniecības virzienā?
