Šķiet, tāds ir arī Finanšu ministrijas darba grupas plāns, tiesa, pagaidām ar nosaukumu, kurā ir arī „ēnu ekonomikas apkarošana”. Plānu izstrādājusī darba grupa nupat nākusi klajā ar vienu no piedāvātajiem pasākumiem – nodokļu amnestijas redzējumu. Starptautiskās konferences materiāli un nodokļu amnestijas prezentācija atrodama FM mājaslapā.
Arī starptautiskajā konferencē neiztika bez tradicionālās rēķināšanas. Un katram no ekspertiem un speciālistiem, protams, bija atšķirīgi cipari par iespējamo ēnu ekonomikas daļu Latvijā. Katram skaitlim arī savs pamatojums, kritēriji un metodoloģija, kāda pielietota aplēsēs. Viens no vadošajiem ēnu ekonomikas pētniekiem pasaulē Frīdrihs Šnaiders no Austrijas lēš, ka Latvijā ēnu ekonomikas procents varētu būt ap 30. Viņš ir arī viens no autoriem Pasaules Bankas (PB) pētījumam, kas šovasar izraisīja vairāksolīšanas traci Latvijā, jo pēc PB izplatītās informācijas, ka Latvijā ēnu ekonomika ir 41,6% no iekšzemes kopprodukta, ne viens vien steidza paziņot, ka nelegāli Latvijā tiek sastrādāts teju vai otrs valsts budžets.
Doktors Šnaiders Rīgas konferencē informēja, ka aprēķinos pieļauta kļūda, atvainojās un apsolīja, ka drīzumā šī kļūda tiks labota. Starptautisko vērtētāju Latvijas ēnu ekonomikas apjoma aktuālie aprēķini par pēdējiem gadiem liecina: 2009. gadā ēnu ekonomika mūsmājās bija 31,9%, bet 2010. gadā būs 32% no IKP. Rīgas Ekonomikas augstskolas pasniedzējs Arnis Sauka savukārt noteicis pelēkās uzņēmējdarbības indeksu, taču viņš nevarēja atbildēt uz dažiem jautājumiem, kas attiecīgi sēja šaubas, vai aprēķini ir korekti, cik ēnu ekonomikā vispār var runāt par objektīvu rādītāju. Turklāt indekss nav izteikts procentos no IKP, tātad nav arī salīdzināms.
Savukārt Centrālās statistikas pārvaldes Makroekonomiskās statistikas departamenta direktore Dace Tomase pārliecinoši pierādīja, ka Latvijā pērn pārskatos neuztvertās ekonomikas daļas īpatsvars kopējā pievienotajā vērtībā ir bijis 17 procenti. Tātad arī oficiālie statistiķi paaugstinājuši savus iepriekšējos gados izrēķinātos vērtējumus, kam pamatā arguments: krīzes laikā ēnu ekonomikai ir tendence pieaugt.
Skaidrs, ka neviens tā īsti pārliecināts par jebkuru no procentiem nevar būt. Turklāt negaist aizdomas, ka Latvijā ēnu ekonomika tomēr varētu būt lielāka, nekā rāda skaitļi, lieli vai mazāki. Piemēram, kolīdz aprēķinos parādās tāds rādītājs kā minimālā alga un „pārējā darba samaksa aploksnē”, uzreiz rodas jautājumi par aisberga neredzamo daļu.
Tāpēc ieteikumi, kā rīkoties ar ēnu ekonomiku, jāskatās arī, samērojot tos ar iespējami sliktāko rezultātu. Jo diez vai Latvijā var derēt tas, kas der Skandināvijā, kur, starp citu, arī nepiekrītot, ka viņiem inkriminēts tik liels pelēkās ekonomikas procents – vairāk par desmit piecpadsmit procentiem. Jo, piemēram, kā tāds varētu būt Dānijā, kurā ir ļoti bargi sodi: ja uzņēmumu pieķer ēnu zonā, to uz 3-5 gadiem izslēdz no piekļuves valsts iepirkumiem, ja atklāj pārmērīgu iesaistīšanos – izslēdz uz visiem laikiem. Taču pētnieki uzskata: šajās valstīs ēnu ekonomikā tomēr ir iesaistītas daudzas mājsaimniecības.
"Pelēkā ekonomika var daļēji pārklāties ar noziedzīgo."
„Ēnu ekonomika nav banku aplaupīšana un ietver arī legālos pakalpojumus, kas tiek slēpti no valsts,” skaidro F. Šnaiders. Jo cilvēks vēlas izvairīties no sociālajiem un citiem nodokļiem, turklāt – jo tie lielāki, jo lielāka motivācija un stimuls aiziet „ēnā”.
Taču, spriežot par ēnu ekonomikas problemātiku, šī, pelēkā ekonomika ir jānošķir no klasiskās noziedzības izpausmēm – prostitūcijas, organizētās noziedzības, cilvēku tirdzniecības. Pelēkā ekonomika var daļēji pārklāties ar noziedzīgo. Arī tā ir problēma. Ēnu ekonomikā viens no rādītājiem ir skaidrās naudas pieprasījums, jo „skaidra nauda neatstāj pēdas”.
Kas slikts, kas labs
Svarīga nodokļu maksātājiem ir valsts sniegto pakalpojumu kvalitāte. Kāpēc grieķiem netīk nodokļi? Tāpēc, ka, nonākot slimnīcā, tik un tā atkal ir jāmaksā. Protams, ka cilvēki atsakās maksāt nodokļus, aizbildnieciski piebilst F. Šnaiders.
Taču ēnu ekonomikas uzplaukums ved ja ne strupceļā, tad patur apburtajā lokā: tā samazina valsts ienākumus, kas pasliktina valsts pakalpojumu kvalitāti, un tas kļūst par ieganstu, kāpēc komersanti un iedzīvotāji sakās vairs nevēlamies maksāt nodokļus, un tas ved pie nodokļu paaugstināšanas, kas savukārt izraisa atkal jaunu bēgšanu no nodokļiem un citiem valsts regulētiem nosacījumiem.
F. Šnaiders norāda, ka ļoti bieži tiek apgalvots: ēnu ekonomika ir kaut kas slikts – no morālā, politiskā viedokļa. Taču, no otras puses, tā dod darbu, un divas trešdaļas ēnu ekonomikas līdzekļu nokļūst legālajā ekonomikā, jo cilvēki šo naudu nekrāj, bet tērē. Tiesa, vērtējums gan esot atkarīgs no tā, vai ēnu ekonomika ir papildinājums legālajai vai arī aizstāj to plašā laukumā.
Ēnu ekonomika ļoti bieži slēpj patieso iekšzemes kopprodukta apjomu, tā ir postoša ar negodīgu konkurenci, kas kaitē oficiāli strādājošajiem, un zaudētājos ir valsts un sociālais budžets - tās ir tikai dažas no sliktajām pusēm, ko saskata eksperti.
Šos valstij garām aizgājušos līdzekļus daļēji var kompensēt, ja, piemēram, ir augsts pievienotās vērtības nodoklis (PVN). Eksperts gan neiesaka nodokļus paaugstināt.
Tā kā arī ēnu ekonomikā tiek radīta pievienotā vērtība (ja kāds izremontē jūsu auto, piemēram), svarīgi, kā šo darbošanos pavērst legalizācijas virzienā. Jo, ja cilvēks nav ļaunprātīgu darbu darītājs, ir slikti, ja viņu tikai soda, vajag arī stimulus, uzskata F. Šnaiders.
Lai samazinātu ēnu ekonomiku, viens no risinājumiem varētu būt pievienotās vērtības nodokļa atmaksa par darbietilpīgiem pakalpojumiem, lai stimulētu šos pakalpojumus sniegt oficiālajā ekonomikā. Vēl viens risinājums - atbrīvot no nodokļiem ieguldījumus mājsaimniecībās. Tātad, ja jūs remontējat mājokli, daļu no izdevumiem varētu atgūt kā attaisnotos (līdzīgi kā no izdevumiem par izglītību). Šāda prakse esot Vācijā. Protams, tad pirkumiem būtu nepieciešami čeki un apliecinājumam par samaksu meistaram arī. Katrs pats var parēķināt, kādas summas gadā varētu atgūt, ja vien cenas tūlīt nesāktu lekt gaisā, kā tas nereti notiek ar samaksu par ārstēšanos, kolīdz dakteri zina, ka ņemsiet čeku.
Taču eksperti nepieminēja kādu faktoru – ēnu ekonomikas darījumos iesaistīta tikai daļa iedzīvotāju. Un tātad, ja ir augsts PVN, ar kuru valsts budžets atgūst daļu pelēkās uzņēmējdarbības naudas, to (PVN) samaksā ne tikai tie, kas par darbu, pakalpojumiem ir saņēmuši ar nodokļiem neapliktu naudu, bet arī tie, kam pelēko ienākumu nav un nevar būt. Līdzās šai problēmai tikpat neatbildēts jautājums ir par konkurenci sociālo labumu tirgū, kur ar vienāda lieluma „karotēm” stāv arī tie, kas nodokļus nav maksājuši. Politiķi baidās šo tematu kustināt. Taču situācijai ir līdzība ar komunālo maksājumu parādniekiem daudzdzīvokļu namos, kur parādnieku vietā samaksā godprātīgie, jo ar parādniekiem gluži vienkārši neviens nevēlas konfliktēt.
Realitāte biznesā un miljardi latu ārpus oficiālās ekonomikas
Rīgas Ekonomikas augstskolas pasniedzējs Arnis Sauka pētījumā par pelēko uzņēmējdarbību Latvijā izveidojis pelēkās uzņēmējdarbības indeksu, kas 2009. gadā bijis 19,01. Pētījumā aptaujāti mazie un vidējie uzņēmumi, kuriem vaicāts par ienākumu/peļņas un darbinieku skaita neuzrādīšanu, aplokšņu algām, maksājumiem par „lietu nokārtošanu”, kā arī maksātie procenti no līguma summas, lai tiktu pie valsts iepirkumiem (Latvijā tos sauc otkats).
Dažas lietas A. Sauku, pētot parādības un rezultātus, pārsteigušas, piemēram, ka liela daļa uzņēmēju nav apmierināti ar nodokļu sistēmu, taču lielākā daļa ir apmierināti ar Valsts ieņēmumu dienesta darbu.
"Jautājums ir par konkurenci sociālo labumu tirgū, kur ar vienāda lieluma „karotēm” stāv arī tie, kas nodokļus nav maksājuši."
Nozaru skatījumā atklātais nav jaunums – celtniecības uzņēmumi pelēkajā uzņēmējdarbībā iesaistās vairāk nekā pakalpojumu sniedzēji.
CSP rēķina, ka ēnu ekonomikas apjoms 2009. gadā naudas izteiksmē ir bijis 2,2 miljardi latu, gadu iepriekš – 2 miljardi latu.
Piedāvās „iziet gaismā”
F. Šnaiders norāda, ka valdības bieži vien zina, ka cilvēki strādā ēnu ekonomikā un tādējādi palielina savu labklājību. Viņaprāt, ir nepieciešams īstenot ekonomiskus un fiskālus pasākumus, kas palielina stimulu pārorientēt ražošanu no neoficiālā sektora uz oficiālo ekonomiku.
F. Šnaideru ir pārsteiguši divi Latvijas rādītāji: ka tikai puse no visiem uzņēmumiem deklarē visus darbiniekus un ka 33% nedeklarē ceturto daļu ienākumu, jo „tas ir viens no augstākajiem rādītājiem, ko esmu redzējis Rietumeiropā”. Viņš secina: katrai valdībai ir divi lieli izaicinājumi. Pirmkārt, ir jāīsteno efektīvi politiski pasākumi, lai samazinātu ēnu ekonomikas pievilcību (palielinātu oficiālās ekonomikas pievilcību). Otrkārt, valsts iestādēm ir jāstrādā efektīvāk un jāierobežo savtīgie politiķi.
Saeimas Budžeta (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs Guntis Bērziņš pauda uzskatu, ka ēnu ekonomikas izpētē ir svarīgi arī morāles jautājumi, jo tepat kaimiņos, Igaunijā, cilvēki dzīvo mazliet labāk. Viņaprāt, ēnu ekonomika būtu jāaplūko ne tikai no ekonomiskā un finansiālā aspekta, bet arī socioloģiski un psiholoģiski. Saskaņā ar F. Šnaidera un Vācijas pētnieka Andreasa Bīna aprēķiniem, no 31 Eiropas valsts Latvijā ēnu ekonomika ir sestā augstākā. Vēl augstāka tā ir Lietuvā (32,4%), Turcijā (33,3%), Horvātijā (34,9%), Rumānijā (37%) un Bulgārijā (37,7%). Viszemākais ēnu ekonomikas apmērs ir Šveicē (8,3%), Austrijā (8,7%) un Luksemburgā (8,8%). Starp Baltijas valstīm viszemākā ēnu ekonomika ir Igaunijā - 29,9 procenti.
FM Nodokļu un muitas administrēšanas politikas departamenta Nodokļu administrēšanas politikas nodaļas vadītāja Māra Čakste, iepazīstinot ar MK apstiprināto pasākumu plānu ēnu ekonomikas apkarošanai un godīgas konkurences nodrošināšanai, atgādināja, ka pamatmērķis ir stimulēt un atvieglot legālo uzņēmējdarbību, bet mazināt un apgrūtināt nelegālo uzņēmējdarbības daļu. Tāpēc ir ierosināts veidot uzņēmēju „balto sarakstu”, savukārt pagātnes nastas nomešanai un jaunas dzīves sākšanai tiks piedāvāta iespēja legalizēt nedeklarētos līdzekļus, samaksājot noteiktu nodokli, tādējādi atvieglojot pāreju uz legālo ekonomiku.
FM darba grupa ēnu ekonomikas apkarošanas un godīgas konkurences plāna sadaļā par nodokļu amnestiju paredz, ka tā būs attiecināma uz visiem nodokļu parādiem, kas radušies pirms amnestijas uzsākšanas datuma. Garām pārdomām laika nebūs – paredzēts, ka amnestijas ilgums būs seši mēneši. 2010. gada 1. septembrī VID bija reģistrēti 121 557 nodokļu parādnieki, kuru kopējā pamatparāda summa pārsniedza 670 miljonus latu. Gandrīz visu šo summu ir parādā apmēram puse parādnieku, un tiem nodokļu parāds ir lielāks par 100 latiem. Mazāk par 100 latiem parādā ir 61 tūkstotis maksātāju, kuriem kopā parādu summa ir neliela – 1,31 miljons latu.
Jebkurš nodokļu maksātājs tiks aicināts sazināties ar VID, lai pārbaudītu savu saistību stāvokli, un tiks informēts par maksājumu veikšanas iespējām.
