Pārticība vai trūkums, demokrātija vai oligarhija, imigrācija vai emigrācija, Rietumi vai Austrumi, brīvība vai atkarība – kā tik izšķirīgas valsts nākotnei jau vismaz gadu 10. Saeimas vēlēšanas bieži raksturotas publiskajā telpā. Sestdien, 2. oktobrī, šis brīdis beidzot ir pienācis.
LV.LV jautā: Cik izšķirīgas ir 10. Saeimas vēlēšanas?
Marina Kosteņecka,
rakstniece:
„Šajās vēlēšanās kopumā nesaskatu neko izšķirošu. Kamēr sabiedrība nebūs atgriezusies pie ētiskajiem pamatiem un nebūs notikusi garīga šķīstīšanās, izšķiroša būs tikai nauda, arī vēlēšanu kampaņās izšķiroša ir nauda.
Neo nupat aicināja uz plašu tautas lūgšanu Daugavmalā, taču daudzi nesaprot, ka līdz tam ir ļoti tāls ceļš ejams. Sabiedrība acīmredzot ir aizmirsusi tās lūgšanas, kas par Latviju Atmodas laikā notika pie Brīvības pieminekļa, kur cilvēki, nometušies ceļos, līdz pat tramvaja sliedēm pat naktis stāvēja. Tā, lūk, ir lūgšana! Kamēr mēs nebūsim pa īstam atgriezušies pie ētiskajiem pamatiem, kur mēs bijām Atmodas laikā, nekas izšķirošs nenotiks.
Liela kļūda bija tā, ka latvieši pēc Atmodas kā nevajadzīgus atstūma krievus – neatkarības atbalstītājus. Ja tā nebūtu noticis, nebūtu tagad ne PCTVL, ne „Saskaņas centra”, kas mūs var nodot Krievijai. Ja piedevām vēlēšanās uzvarēs tie spēki, kuru nauda ir ieguldīta Austrumos, nonāksim lielā atkarībā no Krievijas. Un uz to es skatos ar šausmām, jo tā vairs nav tā pati Krievija, kas pirms 20 gadiem. Tur, starp citu, tāpat kā pie mums slēdz žurnālus un teātrus. Bet, kur nav kultūras, tur nebūs arī ētiskas šķīstīšanās.”
Maija Kūle,
filozofe:
„Šeit ir jārunā par procesu, kas jau 20 gadus noris gan ar kāpumiem, gan kritumiem, kurā bijuši izšķirīgi un mazāk izšķirīgi brīži. 10. Saeimas vēlēšanu izšķirīgumu es aicinātu nepārvērtēt. Revolūcijas notiek savādāk. Šis ir parasts politikas process, tomēr vēlētājam jābūt gudrākam, nekā citkārt.
Ir svarīgi, lai tauta, vēlētājs, šīs vēlēšanas neignorē, izvēlas sev piemērotāko partiju un aiziet nobalsot. Cilvēkiem ir jāsaprot, ka valdība nav valsts. Un valsts ir nāciju apliecinoša struktūra.”
Inesis Feldmanis,
Latvijas Vēsturnieku komisijas priekšsēdētājs:
„Nozīmīgas ir katras vēlēšanas, jo no tām ļoti daudz kas valstī izšķiras. Šoreiz izskatās, ka lielu ietekmi iegūs politiskie spēki, kas līdz šim nav bijuši pie varas – promaskaviskie spēki, kas atklāti sludina Latvijas ārpolitikas kursa maiņu, atteikšanos no valsts dalības NATO un tēriņiem aizsardzības jomā. Sevišķi liela popularitāte „Saskaņas centram” ir Rīgā. Tas ir izšķirošs moments. Domāju, ka „Vienotībai”, „Visu Latvijai!” – TB/LNNK un arī ZZS būtu jādara viss, lai to nepieļautu.
Par izšķirošām var uzskatīt arī 5. Saeimas vēlēšanas 1993. gadā. Tās bija ļoti nozīmīgas, jo Latvijas vēlētāji deva priekšroku liberālajiem politiskajiem spēkiem, kuros tagad esam vīlušies un kurus vainojam valsts izsaimniekošanā. Te nu atkal vēlētājiem būtu jāpadomā. Vēlētājus var piemānīt vairākkārt, taču, cerams, ka ne bezgalīgi.”
Juris Rozenvalds,
politologs:
„Šīs ir īpašas vēlēšanas – gan valsts ekonomiskās situācijas, gan esošo, gan sagaidāmo sociālo grūtību dēļ. Uz Saeimu kandidējošās politiskās partijas pašlaik nevēlas runāt par to, kas mūs gaida pēc vēlēšanām saistībā ar budžeta konsolidācijām, nodokļu politiku un citiem negatīvi atbildamiem valsts tuvākas nākotnes aspektiem, lai gan ir skaidrs, ka tādi būs.
Šīs vēlēšanas, pirms kurām ievērojamu vēlētāju atbalstu ir guvis „Saskaņas centrs” (SC), ir izšķirošas arī tāpēc, ka ir pacēlies jautājums par turpmākajām attiecībām starp divām lielākajām etniskajām kopienām – latviešiem un krievu valodā runājošajiem, kas pārsvarā ir krievi. Kopš neatkarības atjaunošanas Latvijā ir bijis tikai viens ministrs, kuram pasē ir ierakstīts krievs, – Vladimirs Makarovs no TB/LNNK. Līdz šim integrācija ir bijusi stihiska, ar uzplūdiem un atplūdiem, taču tagad ir visas iespējas koriģēt integrācijas politiku. Tas ir jautājums, kā mēs paši sabiedrībā izkārtosim attiecības, ne tikai kontekstā ar Krieviju.
Pieredze ar SC darbību Rīgas domes vadībā no šī politiskā spēka ir noņēmusi tabu, jo nekas briesmīgs nav noticis. Tagad viss ir atkarīgs no tā, kādu ceļu šī apvienība izvēlēsies – kompromisu vai attiecību saasināšanu.
Attiecībās ar Krieviju un Rietumiem, domājams, nekas radikāls nenotiks. Latvijas orientācija uz sadarbību ar Eiropas Savienību un Rietumiem ir jau pietiekami nostiprinājusies. Un ir arī skaidrs, ka ar Krieviju būs jāsadarbojas.
Attiecībā uz starptautisko aizdevumu ir jāizvirza jautājums, kuru savulaik jau uzdeva Grieķijas premjerministrs: „Kur mēs tagad būtu, ja nebūtu šī aizdevuma?” Tas ar mūsu Rietumu partneru atbalstu un mūsu pašu piekrišanu ir dabūts ar visizdevīgākajiem iespējamajiem nosacījumiem. Ir pilnīgi saprotams, ka aizdevēji raugās, kā mēs aizdevumu tērējam, taču tikai mūsu ziņā ir tas, cik efektīvi to spēsim izmantot. Es tajā nesaskatu nekādas ekonomiskās paverdzināšanas tendences. To gan bieži izmanto kā priekšvēlēšanu argumentu. Sevišķi apvienība „Par labu Latviju”, ar kuras pārstāvju parakstu aizdevums tika paņemts. Šaubos gan, ka šis populistiskais arguments priekšvēlēšanu cīņā nospēlēs lielu lomu.”
Ivars
Ījabs, politologs:
„Šīs vēlēšanas kaut kādā ziņā noteikti ir izšķirošas, jo notiek atšķirīgā situācijā. Pirmkārt, ekonomiski. Līdz šim budžets bija jāgroza, lai sadalītu pāri palikušo naudu, tagad tās ir par maz. Būs aktuāli noturēt cilvēkus palikt šajā valstī.
Šoreiz pirmo reizi pati populārākā ir tā dēvētā krievu partija – „Saskaņas centrs” (SC). Tas dažiem vieš bažas, ka mainās elektorāts, ir apdraudētas valsts pamatvērtības. Tās ir aplamības. SC nav uz Krieviju visvairāk orientētais politiskais spēks. Tam, protams, ir savs skats uz attiecībām ar Krieviju, taču tas nenozīmē, ka, šai apvienībai nonākot pie varas, notiks radikālas izmaiņas. Ja arī SC pēc vēlēšanām nonāks valdībā, tam neizbēgami būs jārēķinās ar koalīciju. Un ārlietu ministra postenis ir pats pēdējais, ko šim politiskajam spēkam kāds piedāvās. Jārēķinās arī ar to, ka 10. Saeimas laikā koalīcija var šķelties un nomainīties vairākas valdības.
Ir arī ekonomiskais aspekts – valsts ir parādā starptautiskajiem aizdevējiem. Naudas aizņemšanās nav nekas nenormāls. Visa bagātā pasaule dzīvo uz parāda. Ja Latvijas ekonomika attīstīsies, parādu varēs pārkreditēt. Nevajadzētu domāt, ka Latvija tagad nonākusi ārkārtējā bezizejas situācijā.”
