Latvijā, lai nodrošinātu Eiropas gada cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību aktivitāšu uzraudzību, tika izveidota vadības komiteja, kurā pārstāvēti aptuveni divdesmit cilvēki no dažādām institūcijām un nevalstiskajām organizācijām (NVO). Diemžēl sarunas ap detaļām un praktiskiem „sīkumiem” par to, kā strādāsim kopā, un to, kuram kādas kompetences un kuram skaistāki „pagātnes lauri”, ietekemes sfēras un „labāks logo”, lielā mērā pavada visas sanāksmes.
Ikdienā tiekoties ar NVO pārstāvjiem bez starpniekiem, kuri pēkšņi uzdevušies par koordinatoriem, ienāk arvien vairāk ziņu par to, kā sabiedriskās organizācijas turpina jau gadiem iepriekš iesākto, kā organizē zupas virtuvēm katlus un to, ko tajos likt, par to, kā stretching results (maksimāla atdeve – angļu val.) režīmā ar ierobežotiem resursiem nodrošina to, ka dienas centrā plānoto 20 bērnu vietā var piedalīties un tikt pabaroti 35 bērni dienā. Vai tas nav fenomenāli? Šis nebūt nav retorisks jautājums, tā ir cieņa un godpilna apbrīna par to, ko dara NVO.
Latvija šogad bija īpaša (kā vienmēr) ar to, ka valsts finansiāli neatbalstīja Eiropas gada cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību aktivitātes, ja vien neskaita koordinēšanas darbu un dalību ar šo tematiku saistītajos pasākumos. Taču citas aktivitātes, kas arī prasa ieguldījumus, vairāk vai mazāk palika NVO rokās. Un šeit es nedomāju tikai darbu ar mērķa grupām, bet tieši minētā Eiropas gada īstenošanas aktivitātes. Ja nefokusējamies uz čaulu, kas patiesībā arī ir nabadzības gada „svinēšana”, var teikt, ka iedzīvotāju vajadzību apmierināšana, kas netiek nodrošināta ar valsts vai pašvaldības atbalstu, joprojām ir sabiedrisko organizāciju rokās.
Jā, valsts un pašvaldību veikums, veicot atbalsta pasākumus bezdarbniekiem, sociāli mazaizsargātām grupām un, jā, nav noslēpums – arī tiem, kuri nekad nevarēja iedomāties, ka viņiem pienāks brīdis stāvēt rindā pēc pārtikas pakas, saņemt pabalstu vai aizbraukt no Latvijas, ir neatsverams katra cilvēka individuālajā krīzē.
Ja jau viss ir tik skaisti un notiek, kāpēc par to runāt? Manuprāt, tāpēc, ka krīzē iespējams piedzīvot to, kam neviens nav gatavojies, tiek pārbaudītas labi nostabilizētas, apmaksātas vai brīvprātīgi organizētas sistēmas, atklājot to vājos posmus. Krīze nodrošina mācībstundas, kuru citā situācijā nebūtu.
Turpmāk minēti mani novērojumi un secinājumi, kas radušies no sarunām ar cilvēkiem, kuri tuvāk vai tālāk iesaistījušies nabadzības vai sociālās atstumtības mazināšanā. Šie novērojumi nav visaptveroši, taču rosinās uz pārdomām. Neminēšu skaitļu rindas, kas parāda statistiski bēdīgo situāciju, kādā ir Latvija. Šoreiz būtiski runāt par to, ko var paveikt, ja valsts un pašvaldību institūcijas un NVO dara kaut ko kopīgi, apvienojot atbildību, zināšanas un resursus.
Pārtikas pakas un „futbols” ar atbildību
Gandarījums, ar kādu min pārtikas paku sadali trūkumcietējiem, ir patiess. Diemžēl tik patiess ir arī nosodījums Zemkopības ministrijai par pārtikas paku izdales sistēmu. Būtiska nianse - šīs pārtikas pakas nav dāsna dāvana trūkumcietējiem Latvijā, bet gan Eiropas Komisijas intervences programma, kuras uzdevums ir sadalīt Eiropas Savienības dalībvalstīs par daudz saražotos pārtikas produktus. Tikai sakritības pēc noticis tā, ka Latvijā šos produktus izmanto trūkumcietēju pabarošanai.
Cilvēki, kas iesaistīti paku sadalē, īpaši pievērš uzmanību tam, ka šajā programmā pakas vienā gadījumā var saņemt ar novēlošanos, bet citā – par pusgadu uzreiz. Tādējādi rodas problēmas ar produktu uzglabāšanu un to sadali. Problēmas rada arī paku saturs, jo tajās nav nepieciešamo papildu produktu pakās ievietoto ēdamlietu pagatavošanai. Pakās ir produkti, kurus cilvēki vienkārši nespēj patērēt tik lielos apjomos, kā tie tiek piedāvāti. Šai problēmai dažviet rasts risinājums, jo NVO, kas nodarbojas ar paku sadali, trūkstošos produktus piesaista no ziedotājiem vai arī izmanto zupas virtuvēs ēdiena pagatavošanai. Tomēr, arī tas vēl nav viss.
Produkti var nonākt tikai tik tālu, cik tiek nodrošināta loģistika, un, iespējams, kāda vientuļa viensēta tā arī pārtikas paku nekad neierauga. Ir nācies uzklausīt pašvaldību pārstāvju teikto, ka paku sadale ir pašu labdarības organizāciju problēma – ja tās šo darbu uzņēmušās, tad lai atbild par paku nogādāšanu iedzīvotājiem, bet pašvaldībai izdevumi nedrīkstot rasties.
Taču rodas jautājums, kurš gan īsti uzņemas atbildību par cilvēkiem konkrētajā teritorijā? Uz šo, šķiet, vienkāršo jautājumu kāda sociālā dienesta darbiniece Kurzemē norādīja, ka laukos cilvēkiem ir zeme, un, ja viņi ir tik slinki, ka nevar sev kartupeli izaudzēt, tad tā ir tikai pašu problēma. Vai tas nozīmē, ka pilsētniekam ir tiesības būt trūkumcietējam, neanalizējot, kāpēc tas noticis, bet cilvēkam laukos vienkārši ir jābūt paēdušam, jo pretējā gadījumā viņš vienkārši ir slinks? Šādi vispārinājumi, jo īpaši no sociālā dienesta pārstāvja mutes, met ēnu uz sociālo dienestu.
"Pārtikas pakas nav dāsna dāvana trūkumcietējiem Latvijā. Tikai sakritības pēc noticis tā, ka Latvijā šos produktus izmanto trūkumcietēju pabarošanai."
Ko darīt? Risinājums ir sadarbība starp sociālajiem dienestiem un nevalstiskajām organizācijām, ne tikai sadalot pabalstus un pārtiku, bet veidojot vienotu sadarbības ķēdi, kuras uzdevums būtu iztikas grūtībās nonākušos cilvēkus uz laiku iekļaut palīdzības sistēmā, bet vēlāk, kad viņu stāvoklis uzlabojies, no sistēmas „izmest”.
Te ir vietā runāt arī par pašu palīdzības saņēmēju atbildīgumu savu problēmu risināšanā - spēcīgs vīrs ar augstāko izglītību arhitektūrā lepni paziņo, ka viņš noklausījies „par brīvu” visus kursus Nodarbinātības valsts aģentūrā; trīsdesmitgadīga sieviete ar lepnumu pavēsta, ka nolēmusi atpūsties un saņemt bezdarbnieku pabalstu, jo ir to pelnījusi; jauns puisis pavada savas dienas kā 100 latu stipendiāts, bet darbs viņam ne visai patīk, un viņš to pametīs, tiklīdz kāds piedāvās darbu ar „lielo algu”; jauna sieviete veic aukles pienākumus un, nemaksājot nodokļus, mēnesī saņem vairāk nekā cilvēks, kurš tos maksā. Šī auklīte nebūt negrasās kļūt par nodokļu maksātāju, bet gan nokārtot, ka saņem maznodrošinātās statusu un līdz ar to arī atlaides apkurei. Un šādu stāstu ir simtiem.
Pētījumos norādīts, ka iedzīvotāji Latvijā, arī salīdzinājumā ar Lietuvu un Igauniju, sagaida daudz no valsts, bet nav gatavi maksāt nodokļus. Tomēr lielākā problēma, par ko liecina arī minētie piemēri, ir tā, ka ar sociālo spilvenu programmām, zupas virtuvēm, skolas somām, pārtikas pakām tiek panākts gluži pretējs efekts - veidojas cilvēku slānis, kurš pierod pie krīzes piedāvātām „iespējām” un nākotnē varbūt nespēs veidot savu dzīvi bez valsts, pašvaldības vai labdarības organizāciju atbalsta. Manuprāt, šajā situācijā atbildība gulstas ne tikai uz šo indivīdu, bet arī uz atbalsta sniedzēju pleciem.
Labā ziņa ir tā, ka Latvijā ir organizācijas, kas pratušas izveidot atbalsta programmas tā, ka palīdzības saņēmēji vēlāk kļūst par palīdzības sniedzējiem. Šādas programmas Latvijā piedāvā un īsteno Heifera fonds. Piemēram, kādai nabadzīgai saimniecībai fonds palīdz iegādāties govi, kura pāriet palīdzības saņēmēju īpašumā tad, kad ir izaugusi tele, kuru viņi uzdāvina citai ģimenei. Šī prakse demonstrē cilvēkdrošības konceptu, kas kļūst arvien aktuālāks palīdzības sniegšanas kontekstā. Cilvēkdrošības koncepta izpratne pamazām ienāk arī Latvijā. Tā, piemēram, Norvēģijas un Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumentu programmu prioritāte nākamajā periodā paredz, ka 25% finansējuma tiks novirzīti tieši šādu programmu ieviešanai. Tas ir daudz būtiskāk, nekā veidot programmas, kuru rezultāts ir vienkārši apēsto porciju skaits vai īstenoti pieci semināri vai citas vienreizējas un kampaņveidīgas aktivitātes. Te nonāku pie nākamā līmeņa.
Organizāciju un institūciju sadarbība
Kādā diskusijā augsti stāvoša amatpersona minēja faktu: „Pastāv nepieciešamība pēc vienotas datubāzes, pēc datu tīklu savietojamības, lai visi, kam ir trūcīgā statuss, būtu reģistrēti kopējā tīklā, kur arī parādītos viņiem sniegto pakalpojumu apjoms, kā arī būtu iespējams prognozēt nepieciešamo palīdzību.” Noklausoties minēto, jāatzīst, ka problēma ir pašos pamatos, kas liek jautāt: kāda ir iespējamība nodrošināt nabadzības un sociālās atstumtības izskaušanu pēc būtības, ja nav sakārtots tāds „sīkums”?
No informācijas par darbu reģionos, kā arī nacionālā līmenī, ko veic nevalstiskās un reliģiskās organizācijas, šķiet, ka tiek reaģēts uz sekām, ne cēloņiem. Kā atzinušas pašas organizācijas, lai optimāli palīdzētu tiem, kam tas visvairāk nepieciešams, pietrūkst kopīgas un vienotas koordinācijas pretnabadzības pasākumu organizēšanā, kā arī nav savstarpēja atbalsta pašu NVO starpā.
Esam pretnabadzības gada īstenošanas pēdējo četru mēnešu fāzē, bet joprojām nešķiet, ka starporganizāciju un starpinstitūciju koordinācijā būtu kaut kas būtisks sasniegts. Ir notikusi spoža „glancēto” pasākumu – diskusiju, konferenču un citu saietu – organizēšana, taču ir nenormāli, ja kā pasākumu iznākums nereti minēts: cilvēkiem bija iespējas uzzināt, ar ko nodarbojas citas institūcijas.
"Pietrūkst kopīgas un vienotas koordinācijas pretnabadzības pasākumu organizēšanā, kā arī savstarpēja atbalsta pašu NVO starpā. "
Šeit pieminēšu savu pieredzi, dzīvojot un strādājot Serbijā: organizāciju un institūciju tikšanās notika katru nedēļu, palīdzība nepārklājās, tika nodrošināta pienākumu sadale, balstoties uz katras institūcijas un organizācijas kompetencēm un spējām, izmantojot NVO palīdzības sadales tīklus. Cilvēkiem krīzes apstākļos tika sniegts psiholoģiskais atbalsts, kas nereti ir būtiskāks par pabalsta izrakstīšanu. Šāda veida koordinācijas nepieciešamību Latvijā apliecina kaut vai fakts, ka kādas zupas virtuves nodrošinātājorganizācija sarunās ar apmeklētājiem noskaidrojusi, ka sociālie dienesti uzdod vienus un tos pašus jautājumus. Piemēram, vai jūs neesat alkoholiķis, tiek prasīts visiem cilvēkiem. Protams, cilvēku ir daudz, un individuālu pieeju nodrošināt ir sarežģīti. Kā norādīja minētās organizācijas pārstāvis, ja vien pašvaldības sociālais dienests atzītu savu nespēju veidot individuālu pieeju katram cilvēkam, to būtu iespējams nodrošināt sadarbībā ar NVO. Īstenojot sadarbību, veidotos vienota sistēma, kurā iesaistītās organizācijas un institūcijas veic katrai no tām visatbilstošākos uzdevumus. Taču tas būs iespējams tikai tad, kad politiski tiks atzīts, ka NVO ir viens no partneriem politikas izstrādes, ieviešanas un izvērtēšanas līmeņos.
It kā elementāri, tomēr arī labklājības joma sirgst ar to pašu problēmu, ar ko citas jomas Latvijā – ir dažādas komitejas un darba grupas dažādos līmeņos, tomēr to atšķirīgie mērķi un darbi neiekļaujas vienotā sistēmā iedzīvotāju labklājības nodrošināšanai. Ja kāds vēlas iebilst un apstrīdēt šo secinājumu, lai atbild uz jautājumu: kā gan varējām nonākt situācijā, kādā nupat bijām? Saku – bijām, jo jaunākā informācija liecina, ka Latvijas ekonomika sāk atveseļoties. Taču tas gan nenozīmē, ka daudzu cilvēku individuālās krīzes ir pārvarētas un nabadzība un sociālā atstumtība izskausta.
Eiropas atbalsts ir neatsverams, bet ir jārīkojas uz vietas
Ir pagājis kāds laiks, kopš darbojos Latvijas NVO sektorā. No līdzšinējās pieredzes par to, kā darbojas Eiropas Savienības institūcijas Latvijā, man vienmēr atmiņā paliks vairāki fakti. Šīs atmiņas vēlos īpaši izcelt, jo nereti minētās institūcijas ir tās, kas nosaka pasākumu toni. Viens no faktiem: kā Rīgā tapa skaista puķudobe Eiropas kartes izskatā un jau nākamajā gadā tās tur vairs nebija. Vai arī – brīnišķīga konference, kas veltīta nabadzības tēmai, skaistā viesnīcā šā gada pavasarī. Un, jā, arī glancētas informācijas lapas par to, kādi pabalsti pienākas cilvēkam, kurš nonācis krīzes situācijā. Šīs lapas tiek pieprasītas arī krievu valodā, bet to Eiropas Savienība nenodrošina, taču kurš tad tās nodrošinās? Un vēl – žurnālistu balva par labāko rakstu par nabadzību un tās izskaušanu. Varētu teikt „ne mana cūka, ne mana druva”, bet ir grūti aptvert to, ka ir reālas iedzīvotāju, organizāciju kapacitātes stiprināšanas vajadzības, bet finansējums tiek izmests triviālu sabiedrisko attiecību aktivitātēs.
"Latvijā ir dažādas komitejas un darba grupas dažādos līmeņos, tomēr to atšķirīgie mērķi un darbi neiekļaujas vienotā sistēmā iedzīvotāju labklājības nodrošināšanai."
Visi šie fakti liecina tikai par vienu: ka lielā mērā esam paklausīgi palīdzības saņēmēji un lietotāji, tajā pašā laikā Eiropas Savienības atbalsts ir neatsverams un gandrīz vienīgais, ar ko, lietderīgi izmantojot, iespējams nostiprināt gan organizācijas individuāli, gan sadarbības sistēmas kopumā, gan veidot tādas programmas, kuras patiešām nodrošina to, ka iedzīvotāji nekļūst par palīdzības saņēmēju kopu un spēj reaģēt uz izaicinājumiem pašu spēkiem. Lai tas notiktu, tieši organizācijām un institūcijām, kuras nav Eiropas Savienības institūciju „rokas” reģionos, vajadzētu būt prioritāšu un aktivitāšu noteicējiem. Savukārt prioritātes jānosaka atbilstoši šīs valsts iedzīvotāju būtiskākajām vajadzībām.
Nobeigumā vēlos uzsvērt, ka ir organizāciju grupa, kas joprojām plāno izveidot sadarbības tīklu nabadzības izskaušanai, un šo organizāciju stratēģiskais mērķis ir trīskāršs. Pirmkārt, darbs individuālajā līmenī, darbs nevalstisko organizāciju koordinācijas līmenī, profesionāla partnera, interešu aizstāvja, nodrošināšana valsts institūcijās. Un visbeidzot – Latvijas pārstāvis Eiropas Savienības līmenī. NVO apvienība cīņai pret nabadzību varētu veidoties daudz sekmīgāk, ja, pirmkārt, tai būtu kārtīgs saimnieks un vadītājs; otrkārt, ja organizācijai tiktu nodrošināts darbs arī pēc tam, kad Eiropas gads cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību būs beidzies. Un treškārt, ja tiks pārvarēts skatījums, ka formālas organizācijas un institūcijas ir svarīgākas par to, ko tās veic pēc būtības. eLPA ieguldījumu pilsoniskās sabiedrības stiprināšanā un 2010. gada darba programmu finansiāli atbalsta Īslande, Lihtenšteina un Norvēģija Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros, un Latvijas valsts ar Sabiedrības integrācijas fonda starpniecību.
