Publicēts pirms 14 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Ja cienām savu tautu un valsti, tad bez savas informācijas un kultūras telpas mēs nevaram iztikt, jo mums jāorientējas vidē, kurai esam piesaistīti. Tādēļ neatkarīgai, demokrātiskai Latvijas valstij ir jānodrošina saviem pilsoņiem latviska un uz Latviju vērsta informācijas un kultūras telpa.
FOTO: Boriss Koļesņikovs, LV
Lai gan valsts pamatlikums uzliek par pienākumu valsts pārvaldei rūpēties par pieņemto lēmumu skaidrošanu, līdztekus finansiālajām un administratīvajām grūtībām krīzes un reformu laiks iezīmējis komunikācijas lomu un tās trūkumu valsts dialogā ar sabiedrību. Tās izpausmes sekas – iedzīvotāju neuzticība valstij, tās varai un pārvaldei ir izaugusi līdz katastrofāliem apmēriem. Kādas kļūdas ir pieļautas un kāda ir izeja no esošā strupceļa, LV.LV saruna ar tiesībzinātnieku, 1990.gada 4.maija Deklarācijas par Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanu koncepcijas un Valsts pārvaldes iekārtas likuma koncepcijas autoru, Eiropas Savienības tiesas tiesnesi – Prof., Dr.h.c., Assessor.iur., dipl. pol. Egilu Levitu.
Redakcijas piezīme: Intervijas tekstā pēc prof. E.Levita lūguma kā domas uzsvērums saglabāts slīpraksts.
Kāpēc prasība pēc komunikācijas abpusēji kļūst būtiska tikai krīzes laikā, bet samazinās vajadzība pēc tās labklājības periodos?
Komunikācija starp valsti un sabiedrību būtiska ir vienmēr, ne tikai krīzes apstākļos. Valstij ir nepieciešams sabiedrības akcepts. Krīzes brīžos, kad valdībai un likumdevējam bieži vien jāpieņem nepopulāri lēmumi, valstij skaidrot šo lēmumu pieņemšanas nepieciešamību ir īpaši svarīgi.
Komunikācijas trūkuma vai mazjēdzīgas komunikācijas dēļ daudzi valsts lēmumi sabiedrībā netiek akceptēti. Sabiedrība tos neizprot, jo nav informēta par lēmumu tapšanas apstākļiem, lēmumu pieņemšanas gaitu, interesēm, kas saistās ar lēmumu, lēmuma mērķiem, rezultātiem, ko valsts ar lēmumu grib sasniegt, un iespējām šo rezultātu tiešām sasniegt. Sabiedrībai jāgūst pārliecība, ka lēmums ir racionāls, nepieciešams un taisnīgs, citādi tā nav gatava to akceptēt.
Demokrātija bez tiešas komunikācijas starp valsti un sabiedrību nav iedomājama. Valsts lēmumi, kas nav sabiedrībai izskaidroti, ir mazefektīvi. Lēmumu īstenot ar piespiešanu ir neefektīvāk kā tad, ja tā jēga un nepieciešamība sabiedrībai ir izskaidrota un atbildīgi domājošs pilsonis ir spiests piekrist, ka lēmums, kaut varbūt nepatīkams, tomēr ir nepieciešams. Komunikācija starp valsti un sabiedrību ir nepieciešama pastāvīgi, lai valsts darbotos pēc iespējas efektīvi, taču papildus tam tieši krīzes situācijā komunikācijas trūkums starp valsti un sabiedrību krīzi vēl vairāk padziļina.
Līdz šim īstenotā valsts komunikācijas politika krīzes un tai sekojošo reformu iespaidā ar mediju starpniecību sabiedrībā radījusi valsts pārvaldes tēlu kā liekēžu un birokrātu armiju. Kādi šiem kategoriskajiem apgalvojumiem ir iemesli? Un kādas iespējas ir valstij neiet destruktīvas kritikas pavadā?
Valsts pārvaldes tēls Latvijas sabiedrībā ir katastrofāls. Un tas nopietni traucē tai īstenot savus uzdevumus.
Iemesli ir vairāki. Vispirms jau nemākulīgās, populistiskās un nekonsekventās valsts pārvaldes politikas dēļ Latvija tiešām nav pa šiem 20 neatkarības gadiem spējusi uzbūvēt modernai, demokrātiskai un tiesiskai valstij atbilstošu valsts pārvaldi.
Ir bijuši sakarīgas un profesionālas politikas aizmetņi, piemēram, Valsts pārvaldes iekārtas likums, iedibinātā – un nesen nepiedodamā kārtā praktiski likvidētā – Valsts administrācijas skola, taču tie nav konsekventi attīstīti tālāk. Profesionāls civildienests, kuru sāka veidot 90. gadu vidū, nekad netika konsekventi ieviests, bet pēdējos gados tā aizmetņi gandrīz pilnībā iznīcināti. Tādēļ objektīvi Latvijas valsts pārvalde funkcionē relatīvi vāji.
"Sabiedrībā vērtē valsts pārvaldi vēl sliktāk, nekā tā ir patiesībā."
Tomēr šos objektīvos valsts pārvaldes trūkumus sabiedrība redz pārspīlēti. Citiem vārdiem – sabiedrībā vērtē valsts pārvaldi vēl sliktāk, nekā tā ir patiesībā. Turklāt tā apspriež pārvaldes problēmas nevis konstruktīvā veidā, ar mērķi apspriest saprātīgus pasākumus, lai tos likvidētu, bet gan populistiski un no profesionālā viedokļa nejēdzīgi. Skaļā diskusija lielākoties reducējas uz priekšlikumiem likvidēt to vai citu iestādi, atlaist to vai citu ierēdni.
Vainīgi šajā destruktīvajā sabiedrības diskusijā ir gan politiķi, kas cer ar šādiem priekšlikumiem gūt punktus, gan mediji, kas nekritiski tos pārtver un pastiprina. Protams, šādā veidā Latvijas valsts pārvalde tiek grauta, nevis uzlabota.
Ja valdība patiešām gribētu beidzot sākt īstenot saprātīgu valsts pārvaldes, tajā skaitā civildienesta, politiku, tad tai vispirms būtu jārūpējas par kvalificētas diskusijas platformas nodrošināšanu. No tās būtu jānāk jauniem impulsiem.
Vai neoliberāli orientētā un tik spēcīgi polarizētā sabiedrībā, kāda šobrīd ir Latvijā, komunikācija starp valsti un tās iedzīvotājiem ir veiksmīgi īstenojama?
Demokrātiska sabiedrība nekad nebūs vienota, tā vienmēr būs vairāk vai mazāk sašķelta. Viedokļu konkurence ir pamats demokrātiskam procesam, kura rezultātā tiek sasniegts konsenss, ko nekad neatbalstīs visi sabiedrības locekļi, taču to sabiedrības vairākums tomēr varētu atbalstīt.
Tādēļ ilgas pēc sabiedrības vienotības ir utopiskas un neatbilst demokrātijas būtībai. Un tas, protams, nav iemesls valdībai, likumdevējam vai politiķiem neskaidrot pilsoņiem savus lēmumus un mērķus, kuriem vienmēr objektīvi būs zināma ideoloģiska nokrāsa.
Taču funkcionējoša demokrātija spēj konstruktīvi apieties ar viedokļu dažādību. Tā veido struktūru, kas, respektējot šo dažādību, ļauj tomēr visai sabiedrībai kopumā nonākt pie kopīgiem lēmumiem.
Vai tie vēlāk izrādās pareizi vai kļūdaini, lielā mērā ir atkarīgs no sabiedrības diskusijas kvalitātes, kurā dažādie viedokļi konkurē viens ar otru. Dažādiem viedokļiem un argumentiem ir atšķirīgs racionalitātes līmenis.
Demokrātija nenozīmē kvalitatīvu un ētisku relatīvismu, kurā visiem viedokļiem un argumentiem būtu vienāds “svars”. Citiem vārdiem – ir jēdzīgi un ir nejēdzīgi viedokļi un argumenti. Gan saprātīgajam, gan nejēgam ir vienādas tiesības izteikties. Tomēr labi funkcionējošā demokrātijā sabiedriskā diskusija ir strukturēta tā, lai nobeigumā pēc iespējas tiktu akceptēts kvalitatīvākais viedoklis vai arguments. Tas ne vienmēr būs arī populārākais.
"Sabiedriskie mediji ir svarīgāki mazās valstīs, kur komercatkarīgie mediji parasti nav spējīgi nodrošināt ilgtspējīgu sabiedrības diskusiju platformu, jo tas parasti nav finansiāli ienesīgi."
Šajā viedokļu un argumentu kritiskajā vērtēšanā un “svēršanā” būtisku lomu spēlē mediji, it sevišķi sabiedriskie mediji, kuri nav atkarīgi no popularitātes un tādēļ labāk spēj organizēt kvalitatīvu sabiedrisku diskusiju. Tādēļ sabiedriskie mediji ir jo svarīgāki tieši mazās valstīs, kur komercatkarīgie mediji parasti nav spējīgi nodrošināt šādu ilgtspējīgu sabiedrības diskusiju platformu, jo tas parasti nav finansiāli ienesīgi.
Par neoliberālismuun citām ideoloģijām: Politikas pamatā vienmēr ir vairāk vai mazāk aksiomātiski akceptētas vērtības, un ideoloģiskas atšķirības beigu beigās atspoguļo daļēji atšķirīgo vērtību spektru dažādās sabiedrības grupās. Tas demokrātijā ir normāli un dabiski.
Turklāt neoliberālisms, kas ir viens no ekonomikas politikas ideoloģiskiem virzieniem un kuru raksturo ticība, ka tirgus pats visus jautājumus atrisinās, un kurš uzskata, ka valstij tādēļ nevajag iejaukties tirgū, ir tikai viens no demokrātijā konkurējošiem politiskajiem virzieniem. Tam Latvijā apzinīgi vai neapzinīgi ir vai vismaz bija daudz sekotāju. Tomēr, tāpat kā marksisms, arī neoliberālisms savus ziedu laikus jau ir pārdzīvojis, kaut arī zināmām šo un citu ideoloģisko virzienu atziņām ir paliekoša nozīme. Ir skaidrs, ka arī neoliberālismam nepieciešamas korektūras, jo tas nespēj pienācīgi nodrošināt sabiedrības vajadzības.
Jūs minējāt mazjēdzīgu komunikāciju kā vienu no valsts un sabiedrības pretrunu iemesliem. Jebkurā valsts pārvaldes iestādē ir komunikācijas departaments vai preses sekretārs, un mediju rīcībā informācija nonāk. Vai ir jāuzskata, ka komunikācija ir neefektīva izmantoto rīku un formu dēļ? Teiksim – tās ir novecojušas un tādēļ nesasniedz mērķi, jo informācijas plūsma ir lielākoties vienvirziena. Kāda loma te būtu sabiedriskiem medijiem?
Dažādu iemeslu dēļ demokrātija Latvijā funkcionē vāji, un šoreiz sīkāk neizvērsīsim sarunu, kāpēc tas tā ir. Taču tieši šādā situācijā valsts centrālajam aparātam – valdībai, Saeimai, pārējām valsts pārvaldes iestādēm – ir nevis tikai tiesības, bet arī pienākums ar sabiedrību komunicēt efektīvi.
No Satversmes 1. panta saistībā ar Satversmes 90. pantu izriet valsts uzdevums izveidot un uzturēt efektīvu un kvalitatīvu demokrātiskas diskusijas un informācijas sistēmu.
Pirms lēmumu pieņemšanas, kas sabiedrību turpmāk vistiešākā veidā ietekmēs, ir , pirmkārt, nepieciešams noskaidrot ekspertu viedokli, otrkārt, noskaidrot sabiedrības viedokli, un, treškārt, jādod sabiedrībai un ekspertiem iespēja izvirzīt un diskusijā aprobēt sakarīgus priekšlikumus, kuri tad vēlāk varētu kļūt par valsts lēmumiem.
Savukārt pēc lēmumu pieņemšanas tie – dažādos līmeņos – ir jāizskaidro sabiedrībai. Te nepietiek tikai ar “pliku” lēmuma vai likuma paziņošanu. Tas dažādos līmeņos – sākot no strikti juridiski zinātniska līdz viegli populāram – ir jāskaidro sabiedrībai.
Tātad varam secināt, ka demokrātiskā diskusijas un informācijas sistēma ir daudz plašāka nekā tikai vienpusējs, jau pieņemto valsts lēmumu skaidrojums (kas ir tikai viena tās sastāvdaļa).
Komunikācijas līdzekļi, kas šādu demokrātiskas diskusijas sistēmu var nodrošināt, ir valsts interneta portāls, laikraksts, žurnāls, radio, televīzijas kanāli. Tie var tikt dažādi kombinēti.
Uzsveru, ka šos komunikācijas līdzekļus, kuru uzdevums ir nodrošināt demokrātiskas sabiedrības diskusijas un informācijas sistēmu, ir jāorganizē un jāuztur tieši valstij. Ja valsts šo uzdevumu nepilda vai slikti pilda, tad tas negatīvi ietekmē visas valsts funkcionēšanu un attīstību.
Uzņēmēji un to uzturētie komercatkarīgie mediji nav orientēti uz bezpeļņas aktivitātēm. To veidotie diskusiju un informācijas forumi pastāv peļņas gūšanas nolūkā. Tas ir dabiski. Savukārt demokrātijā nepieciešamās kvalitatīvās sabiedriskās diskusijas un informācijas un skaidrojumu sniegšana parasti nenes peļņu.
Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, sabiedrības diskusija vai valsts informācija var skart nelielu skaitu iedzīvotāju. Taču valstij ir nozīmīgs arī, piemēram, divdesmit vai simts ekspertu vai tieši iesaistīto interesentu viedoklis. Turpretim komercatkarīgam medijam tas parasti būs par maz.
Otrkārt, ar komunikāciju ir saprotams arī valsts pausts viedoklis, un proti, oriģinālā veidā. Valstij un tās amatpersonām ir gan tiesības, gan pienākums savu viedokli sniegt tieši un nepastarpināti. Ir saprotams, ka komercatkarīgam medijam ir neizdevīgi piešķirt publicitāti garam un komplicētam likumprojektam vai ministra, valsts iestādes vadītāja, deputāta uz divdesmit lapām nosūtītam viedoklim, kuru izlasīs tikai nedaudzi interesenti. Taču jebkuram pilsonim ir tiesības to uzzināt pilnā apjomā, nevis tikai žurnālistu “atgremotā” veidā, neatkarīgi no tā, cik daudzi citi pilsoņi vēl par to interesējas.
"Demokrātijā nepieciešamās kvalitatīvās sabiedriskās diskusijas un informācijas un skaidrojumu sniegšana parasti nenes peļņu."
Treškārt, valstī tiek veikti daudzi un dažādi pētījumi, analīzes par sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem. Turklāt lielāko tiesu tie tiek veikti par valsts līdzekļiem. Latvijas kā kultūrvalsts uzdevums ir darīt tos pieejamus interesentiem, lai celtu sabiedrības izglītības līmeni. Arī šeit komercatkarīgs medijs parasti nebūs ieinteresēts.
Visbeidzot jāuzsver, ka pilsonim ir tiesības saņemt visu šo minēto informāciju bez maksas (vai, sliktākā gadījumā, par minimālu samaksu), jo tā ir nepieciešama, lai viņš līdzvērtīgi un kvalitatīvi varētu īstenot savas tiesības un piedalīties demokrātiskā procesā. Līdzdalība demokrātiskā procesā, demokrātiskā izglītība un savu tiesību īstenošana nedrīkst būt naudīgo privilēģija. Tas būtu pretrunā ar Satversmē ietvertajiem demokrātijas un sociāli atbildīgas valsts virsprincipiem. Arī par līdzdalību vēlēšanās nevienam vēl (pagaidām) nav ienācis prātā prasīt samaksu.
Sabiedrības diskusiju un informācijas sistēmu nedrīkst sašaurināt tikai uz komerciālu peļņu nesošu saturu. Tādēļ, lai šo sistēmu nodrošinātu, valstij nepieciešams izveidot un uzturēt sabiedriskos medijus.
To uzdevumi precīzi jāapraksta likumā, nodrošinot to iespējamo objektivitāti, redakcionālo neatkarību, valsts institūciju tiesības sniegt tiešo informāciju u.c. parametrus.
Vai, lai nodrošinātu šādu sabiedrības diskusiju un informācijas sistēmu, būtu nepieciešami arī papildinājumi tiesību aktos?
Pašreizējie likumdošanas akti ir nepilnīgi un nepārdomāti. Valstij un politiskajiem spēkiem trūkst izvērstas, pamatotas valsts informācijas politikas koncepcijas. Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija ir norādījusi uz Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma projekta būtiskiem trūkumiem, kas gala versijā tika novērsti tikai daļēji.
Patlaban gatavotais Oficiālo publikāciju likuma projekts tā vietā, lai pamatīgi izvērstu valsts uzņēmuma “Latvijas Vēstnesis” darbību, paredz to sašaurināt. Tā ir pilnīgi ačgārna politika.
Katrā ziņā sabiedrisko mediju stiprums un kvalitāte ir vitāli svarīgs faktors Latvijas demokrātijai un netieši arī sabiedrības labklājībai.
Jūs esat vērsis uzmanību arī uz Latvijas informācijas telpas problemātiku plašākā skatījumā. Kādi būtu galvenie rīcības akcenti?
Sabiedrības diskusiju un informācijas sistēmas nodrošināšana, par ko līdz šim runājām, ir konkrēts, Satversmes uzdots valsts pārvaldes uzdevums. No tā valsts nevar izvairīties. Taču plašākā skatījumā tas ir tikai viens no visas Latvijas informācijas telpas jautājumiem.
Ja cienām savu tautu un valsti, tad bez savas informācijas un kultūras telpas mēs iztikt nevaram, jo mums jāorientējas vidē, kurai esam piesaistīti. Tādēļ neatkarīgai, demokrātiskai Latvijas valstij ir jānodrošina saviem pilsoņiem latviska un uz Latviju vērsta informācijas un kultūras telpa.
Tā, protams, pastāv blakus citām informācijas un kultūras telpām, kurām katrs Latvijas iedzīvotājs, izmantojot modernos saziņas līdzekļus (internetu, satelīta televīzijas antenu), var pieslēgties.
Pašreiz Latvijas informācijas un kultūras telpas struktūra ir tāda, ka, pirmkārt, tajā atrodams maz kvalitatīvu piedāvājumu, kas palīdz izprast mūsu vidi un risināt mūsu problēmas, un, otrkārt, tā ir viegli manipulējama, kas vienlaikus nozīmē arī vieglu sabiedrības manipulējamību.
Tā ir galvenā Latvijas demokrātijas problēma, kuru nedrīkst ignorēt. Ja līdz šim sabiedrība pret to izturējās vieglprātīgi, patlaban tā tomēr ir satraukta par notikumiem un manipulācijām ap noteiktiem medijiem un sāk šo problēmu apzināties. Šeit nepieciešama aptveroša un konsekventa Latvijas informācijas un kultūras telpas politika. Tās ietvaros sabiedriskajiem medijiem ir izšķiroša nozīme. Vēl nav par vēlu.
Līdzšinējā pieredze ir apliecinājusi, ka Latvijas sabiedrisko mediju vājās vietas ir to finansējuma veids un apmērs. Tas rada draudus to iespējām pastāvēt. Aktualizējies ir jautājums par optimālu finansējuma modeli.
Vēlos uzsvērt, ka neviens sabiedriskais medijs nav un nedrīkst būt atkarīgs no peļņas, lasītāju, lietotāju, skatītāju vai klausītāju skaita. Sabiedriskie mediji ir valstij nepieciešami, neatkarīgi no publikas lieluma. Tie ir finansējami no valsts vai valstij pienākošajiem līdzekļiem.
Sabiedrisko mediju funkciju patlaban īsteno Latvijas Televīzija, Latvijas Radio un laikraksts un interneta portāls “Latvijas Vēstnesis” (ar pielikumiem un satelītizdevumiem, tajā skaitā žurnālu “Jurista Vārds”). Latvijas Televīzija savu sabiedriskā medija lomu diemžēl pilda vāji. Tas ir mans personīgais vērtējums. Tādēļ par elektronisko mediju darbību, regulējumu un finansējuma modeļiem būtu jārunā atsevišķi, un šo jautājumu šoreiz tālāk neizvērsīsim.
Līdz šim savu sabiedriskā medija funkciju godprātīgi, korekti un efektīvi ir pildījis “Latvijas Vēstnesis”, it sevišķi veicinot Satversmes 90. pantā noteiktās katra iedzīvotāja tiesības – zināt savas tiesības. Katram iedzīvotājam bez maksas ir pieeja likumiem un citiem normatīvajiem aktiem, skaidrojošai juridiskai informācijai, citai pilsoņa līdzdalībai valsts pārvaldīšanā nozīmīgai informācijai, kā arī diskusiju vietnei.
"Neviens sabiedriskais medijs nav un nedrīkst būt atkarīgs no peļņas, lasītāju, lietotāju, skatītāju vai klausītāju skaita. Sabiedriskie mediji ir valstij nepieciešami, neatkarīgi no publikas lieluma."
Tomēr, lai nodrošinātu minēto Latvijai nepieciešamo sabiedrības diskusiju un informācijas sistēmas darbību pietiekamā apjomā, “Latvijas Vēstneša” darbības lauks un saturs vēl būtu krietni jāpaplašina. Vislabāk to būtu nostiprināt īpašā likumā vai vismaz Ministru kabineta noteikumos. Turklāt varētu diskutēt par tā satura izkārtojuma optimizēšanu.
Ja runājam par finansējumu, tas ir valsts uzdevums – atrast optimālāko finansējuma modeli. Sabiedriskā medija darbība var būt tieši finansēta no valsts budžeta, taču kā atslogojums valsts budžetam ir pieļaujams arī šķērsfinansējums. Finansēšanas modelis šīs valsts funkcijas nodrošināšanai valstij jāizvēlas, pamatojoties uz lietderības apsvērumiem.
Jēdzienu “valsts informācija” plaši izmanto gan pati valsts pārvalde, gan mediji, tomēr tās statuss nekur nav noteikts. Kas būtu obligāti publicējamā valsts informācija? Vai tās saturs būtu nostiprināms juridiski?
Likumā vai Ministru kabineta noteikumos par “Latvijas Vēstnesi” būtu vēlams noteikt, kāda informācija tam būtu obligāti jāpublicē. To šajā konkrētajā kontekstā varētu arī saukt par “valsts informāciju”.
Publicējamā valsts informācija principā ir jebkāda informācija par tiesībām un valsts darbību, kā arī visa pārējā noderīgā informācija, lai sabiedrības locekļi varētu labāk īstenot savas tiesības un kvalitatīvāk līdzdarboties valsts pārvaldīšanā.
Kā minimums publicējamai valsts informācijai jāsastāv vismaz no šādiem septiņiem blokiem:
Pamatā valsts informācija ir publiskojama valsts un sabiedriskajos medijos un valsts iestāžu mājaslapās, piedāvājot platformu nepastarpinātai valsts un pilsoņa komunikācijai par valsts darbību, tās plāniem un par sabiedrībai nozīmīgām problēmām.
Svarīgs nosacījums, ka valsts informācijai ir jābūt brīvi pieejamai visiem Latvijas iedzīvotājiem bezmaksas kārtībā. Pilsonim nav jāmaksā par to, ka viņš vēlas uzzināt, kāds likums ir pieņemts vai tiek gatavots, ko teicis kāds ministrs, kāda ir valsts demogrāfiskā situācija, kā politiskie spēki plāno atmaksāt valsts parādus, kādēļ visi valsts iedzīvotāji vēl joprojām neprot valsts valodu, kas ir vainīgs pie ķimikāliju noplūdes Daugavā, kādas valsts vizītes tiek plānotas, kāds ir Saeimas partiju frakcijas viedoklis kādā viņu interesējošā jautājumā, ko kāda partija ir lēmusi savā kongresā..... Tai un citai informācijai par valsts un sabiedrības dzīvi jābūt pilsonim pieejamai, lai viņš varētu pilnvērtīgi īstenot savas pilsoņa tiesības, piedalīties savas valsts pārvaldīšanā. Par to valsts nav tiesīga prasīt samaksu.
"Ir jēdzīgi un ir nejēdzīgi viedokļi un argumenti. Gan saprātīgajam, gan nejēgam ir vienādas tiesības izteikties."
Valsts informācijai jābūt pieejamai iedzīvotājiem visērtākā un saprotamākā veidā. Tādēļ ir svarīgi, ka tā ir pieejama (arī) vienā valsts portālā – sabiedriskā medijā, kurā tā uztverama kā kopums, un tā nav ar pūlēm jāsameklē kopā pa dažādām interneta vietnēm.
Šo informāciju pilsonim piedāvāt ir sabiedrisko mediju, tajā skaitā un vispirms interneta portāla un laikraksta “Latvijas Vēstnesis” uzdevums. Tomēr, kā jau runājām, publicēt valsts informāciju vajadzētu būtu centrālai, bet nevis vienīgai “Latvijas Vēstneša” funkcijai. Tikpat svarīgi “Latvijas Vēstnesim” būtu nodrošināt platformu kvalitatīvai sabiedrības diskusijai, lai nodrošinātu atgriezenisko saiti starp sabiedrību un valsti.
Kā tādā gadījumā būtu organizējamas valsts attiecības ar komercmedijiem? Vai komercstruktūrām būtu jādeleģē valsts lēmumu skaidrošanas funkcija?
Informācijas sniegšanā, protams, ir aicināti piedalīties arī komercatkarīgie mediji un citas komercstruktūras. Tomēr būtu naivi iedomāties, ka tie to darīs, altruistisku motīvu vadīti. Tie to darīs, ja tie ar to gūs sev peļņu. Taču demokrātiskās diskusijas un informācijas sistēmas nodrošināšana nedrīkst kļūt atkarīga no tā, vai tā kādam ir vai nav komerciāli izdevīga. Tā nedrīkst kļūt atkarīga arī no kāda miljonāra labvēlības vai nelabvēlības. Tā ir objektīva valsts funkcija, kas bez maksas vai par ļoti minimālu samaksu jābūt potenciāli pieejamai katram, neatkarīgi no tā, cik daudz cilvēku to patiešām izmanto.
Iedzīvotāji ar saviem nodokļiem apmaksā valsts darbību. Šķiet, nevienam vēl nav ienācis prātā deleģēt policijas pakalpojumus komercuzņēmumiem, kas cilvēkiem piedāvātu savus pakalpojumus par maksu. Priekšlikums nodot sabiedrības diskusiju un valsts informācijas sistēmas nodrošināšanas funkciju komercatkarīgiem medijiem vai uzņēmumiem nozīmē pakļaut to tirgus likumiem – tātad informēt sabiedrību un piedāvāt tai diskusiju platformu tikai tad, ja tas būtu komerciāli izdevīgi. Bet tas savukārt būtu Satversmē ietverto demokrātijas un sociāli atbildīgas valsts virsprincipu izkropļojums, kuriem ir augstāka vērtība nekā privātas peļņas nodrošināšanai dažiem uzņēmumiem. Šī funkcija valstij ir jāpilda autentiski un valsts pašas tiešā pārraudzībā, to nevar atstāt privāta biznesa ziņā.
Kā vērtējams un cik patiess var būt apgalvojums, ka sabiedriskais medijs kropļo mediju tirgu?
Sabiedriskais medijs demokrātiskas valsts iekārtas ietvaros neko nekropļo, bet pilda savas funkcijas. Tādēļ runāšana par konkurenci šajā aspektā ir mazjēdzīga.
Tāpat kā zinātnieka A. pētījums nekonkurē ar zinātnieka B. pētījumu un mākslinieka M. glezna nekonkurē ar mākslinieka N. gleznu, tā arī informācija plašākā izpratnē kā intelektuālas darbības izpausme (ja vien tā nav tieša kopija) ir individuāla un tādēļ nekonkurē ar citu informāciju. Priekšstats par informācijas konkurenci ir, maigi izsakoties, jocīgs. Informācija nekad nav konkurējoša, un tās nekad nevar būt par daudz. Tā tikai var papildināt jau citu informāciju. Neviens netraucē komercatkarīgajiem medijiem sniegt savus informācijas pakalpojumus. Tas būtu tikai apsveicami, ja tie to darītu.
Pāreja no vienvirziena komunikācijas uz dialogu ir jaunais Eiropas Komisijas komunikācijas politikas stratēģiskais virziens. Latvijā iespēju veidot tiešu divvirzienu komunikāciju caur elektroniskajiem rīkiem sociālajās platformās izmanto salīdzinoši niecīgs skaits politiķu un vēl mazāk valsts pārvaldes iestāžu un to amatpersonu. Vai atturība izmantot jaunos rīkus ir birokrātijas vai personības īpatnība?
Mums katram ir zināmas personas, kuru aktivitātēm un viedokļiem mēs piešķiram zināmu nozīmi. Tādēļ valsts amatpersonu un citu personu ar zināmu autoritāti sabiedrībā aktivitātes diskusiju forumos ir apsveicamas un sekmējamas. Caur sabiedriskajiem medijiem savu darbību ir iespējams realizēt arī tām personām, kuras komerciāli neatmaksājas, bet kuras tomēr atsevišķām sabiedrības grupām vai indivīdiem ir nozīmīgas. Blogi jeb emuāri ir moderna komunikācijas forma, kas papildina esošās. Atšķirībā no tradicionālā informācijas pasniegšanas veida – caur žurnālista uztveres un stāstījuma filtru – blogs ir nepastarpināta vēstījuma nodošanas veids. Tā ir papildu valsts un sabiedrības komunikācijas iespēja.
