Un tomēr – kāpēc jāmaksā?
Daudzās valstīs šo jautājumu neuzdod, jo gadu desmitiem sabiedriskie mediji ar savu darbību ir pierādījuši, ka par tiem ir vērts maksāt, jo tie veido daļu no sabiedrības kultūras. Latvijā nereti apgalvo, ka mums jau pietiek ar citiem plašsaziņas līdzekļiem, ka mēs negribam tērēt tiem sabiedrības naudu, jo varam iztikt tāpat.
Bet tā nav tiesa - ja paskatās ciešāk, ir neiespējami atrast mediju, kas primāri nedarbotos peļņas interesēs un nepieskaņotu savu saturu reklāmdevēju vai sponsoru naudas uzspiestajiem noteikumiem iegūt arvien lielākus reitingus. Tā ir komerciāli orientētu mediju normāla prakse kapitālisma ekonomikas apstākļos. Bet tieši citu mediju komercializācija vai atkarība no politiskām ietekmēm ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc nepieciešami sabiedriskie mediji.
"Gadu desmitiem sabiedriskie mediji ar savu darbību ir pierādījuši, ka par tiem ir vērts maksāt, jo tie veido daļu no sabiedrības kultūras."
Tie vajadzīgi gan sabiedrībai kopumā, gan atsevišķām sabiedrības grupām, jo SM var piedāvāt nekomerciālas kultūras programmas, izglītojošus raidījumus, pārraides minoritātēm, kvalitatīvu izklaidi, nacionālās valodas un kultūras kopšanu kā būtisku mērķi.
„Latvijas Televīzija” ļoti veiksmīgi gadiem ilgi attīstīja nacionālo TV seriālu veidošanas tradīcijas, un šo funkciju nevar aizvietot komerciālie mediji, kas, SM panākumu iedvesmoti, arī veido atsevišķus seriālus. Sabiedriskie mediji ir vienīgie, kas var nodrošināt kvalitatīvas TV un radio žurnālistikas attīstību, ilgtermiņa pētnieciskās žurnālistikas projektus, daudzveidīgas diskusijas un notikumu analīzi. Bet tas nav lēts prieks, un ne jau vienmēr par to vēlas maksāt reklāmdevēji.
Sabiedrisko mediju finansējuma modeļi
Lielākajā daļā Eiropas valstu SM tiek finansēti no viena vai vairākiem šiem avotiem – abonēšanas maksa, valsts budžeta dotācija un reklāmas ieņēmumi. Abonēšanas maksa ir populāra un pierasta Skandināvijā, tā ir vienīgais Lielbritānijas sabiedriskā medija BBC ienākumu avots. Tomēr daudzās valstīs sabiedrisko mediju pastāvēšanai tiek izmantota gan abonēšanas maksa, gan reklāmas ieņēmumi.
Austrumeiropas valstīm raksturīgi, ka SM tiek finansēti no valsts budžeta, finansējuma apjomu nosaka politiķi, kas ar naudas palīdzību cenšas ietekmēt SM satura virzienu un kvalitāti. Ja SM tiek turēti finansiālā badā, tie nespēj strādāt kvalitatīvi, ir izmantojami politiskās spēlēs, zaudē auditoriju un pastāvēšanas/finansēšanas jēgu. Kā rāda pētījumi, lielākoties politiskā ietekme uz SM saturu nav tieša, tā neskar žurnālistu, redaktoru vai producentu ikdienas darbu, tomēr kontroli var realizēt ar uzraudzības palīdzību un ietekmējot sabiedrisko mediju augstākā līmeņa menedžmentu.
"Arī šobrīd, kad otrajā lasījumā Saeimā tiek skatīts Elektronisko mediju likuma projekts, sabiedrisko mediju finansējuma jautājums nav atrisināts."
Latvija šajā ziņā nav izņēmums, mūsu sabiedrisko mediju problēmas – naudas trūkums, auditorijas samazināšanās, SM finansējuma nepietiekama caurskatāmība, mēģinājumi iegūt politisko ietekmi – ir tipiskas Austrumeiropas valstīs.
Abonēšanas maksa ir visdrošākais sabiedrisko mediju neatkarīgas pastāvēšanas garants. Vienlaikus tā veido izpratni, ka visa sabiedrība nodrošina kopīgām vajadzībām nepieciešamu funkciju – daudzveidīgu informāciju, pārraides dažādām sabiedrības grupām, nekomerciālas kultūras pieejamību, kopīgu diskusiju telpu. Abonēšanas maksas veido arī katra cilvēka piederības sajūtu un atbildību pret SM kvalitāti, gan to novērtējot, gan pieprasot tās paaugstināšanu visu maksātāju interesēs. Tieši ar katras mājsaimniecības skaidru līdzdalību SM veidošanā tas var kļūt par sabiedrības kultūras daļu.
Tomēr ir valstis, kur politiķu spiediens ietekmē abonēšanas maksu, piemēram, Čehijā tā noteikta tik maza, kvalitatīvai darbībai nepietiekama, ka Čehijas SM salīdzinošos pētījumos novērtēts tikpat nevarīgs kā tajās Austrumeiropas valstīs, kur SM budžetu veido valsts dotācija.
Kā maksājam/maksāsim?
Gadiem ilgas diskusijas par SM finansējumu ir novedušas strupceļā. Abonēšanas maksājumi nav ieviesti, katru gadu dzirdamas vaimanas, ka valsts budžeta naudas kvalitatīva nacionālā pasūtījuma izpildei nepietiek, bet komerciālie mediji regulāri protestē, ka, piedaloties reklāmas tirgū, SM to kropļo, gūstot tādas priekšrocības, ko nevar saņemt komerciālās raidstacijas, kam reklāmdevēju līdzekļi ir vienīgais ienākumu avots. Šie iebildumi un sūdzības ir pamatotas.
No nodokļu maksātāju naudas mēs jau tērējam sabiedriskajiem medijiem – „Latvijas Televīzijai” un „Latvijas Radio” - lielas naudas summas. Pēc LR Finanšu ministrijas datiem, piemēram, 2005.gadā sabiedrisko mediju budžets Latvijā veidoja 8,9 milj. latu, 2008.gadā – tie bija jau 15 miljoni latu. Pagājušajā gadā LTV un LR budžets tika samazināts, bija apdraudēta abu mediju tālākā darbība, tāpēc gada vidū tika piešķirts papildu finansējums – 2,3 milj. LVL no Latvijas valsts Radio un Televīzijas centra dividendēm (LTV vajadzībām - 1,5 milj. LVL, LR - 0,8 milj. LVL).
Salīdzinot ar citām valstīm un rēķinot uz vienu iedzīvotāju, SM finansējums Latvijā ir viszemākais, tāpēc nav iespējams atteikties no reklāmdevēju līdzekļiem.
Arī patlaban, kad otrajā lasījumā Saeimā tiek skatīts Elektronisko mediju likuma projekts, sabiedrisko mediju finansējuma jautājums nav atrisināts. Likumprojektā saglabāts princips, ka SM pamatā tiek finansēti no valsts budžeta, no reklāmas ieņēmumiem, sponsoru naudas un ziedojumiem. Būtībā tiek saglabāts esošais statuss, kura dēļ grūti runāt par ilgtermiņa attīstību, jo katru gadu SM darbībai tiks piešķirta noteikta naudas summa no valsts budžeta. Atmests arī iepriekšējā likuma redakcijā iekļautais princips, ka SM tiek garantēta noteikts finansējuma apjoms atkarībā no valsts iekšzemes kopprodukta. Tāpēc varam prognozēt, ka nozīmīgas izmaiņas SM darbībā nav gaidāmas. Bet negribētos piekrist, ka nav vērts meklēt risinājumu.
"Ja kāds ieminas par iespēju iekasēt abonēšanas maksas, tad pretarguments ir gatavs – sabiedrība to neatbalsta. Tieši tā – sabiedrība neatbalstīs neko, kas tai nav izskaidrots."
Latvijā daudzi vairs netic, ka pēc gadiem ilgas vilcināšanās un neizlēmības jebkad izdosies ieviest SM abonēšanas maksu. Nedomāju, ka gumijas stiepšana ir īstais atteikšanās iemesls. Ja abonēšanas maksa citās valstīs darbojas veiksmīgi, tad to varētu ieviest arī Latvijā, bet ir vajadzīga izpratne un enerģisks lēmums. Situāciju vēl sarežģītāku padara fakts, ka šo maksājumu tā jēgas pretinieki ietiepīgi dēvē par “vēl vienu nodokli”, tādējādi noskaņojot cilvēkus pret šādu pārmaiņu.
Ja kāds ieminas par iespēju iekasēt abonēšanas maksas, tad pretarguments ir gatavs – sabiedrība to neatbalsta. Tieši tā – sabiedrība neatbalstīs neko, kas nav izskaidrots, neko, kas prasa papildu izmaksas. Vienlaikus tā pati sabiedrība nav apmierināta ar galēji komercializētu pārējo mediju piedāvājumu, tā vēlas skatīties teātra izrādes un koncertus, sekot neatkarīgi veidotām ziņām un analītiskiem diskusiju raidījumiem radio un televīzijā, arī internetā.
Bet adekvāts finansējums varētu demonstrēt, ka mainījusies attieksme un atbildība pret sabiedriskajiem medijiem – gan no auditorijas, gan politiķu puses.
Tāpēc mums nav pārāk daudz izvēles iespēju – sabiedriskie mediji atbilstoši savai unikālajai funkcijai var darboties tikai divos gadījumos: ja to pastāvēšanai nepieciešamie līdzekļi tiek savākti no abonēšanas maksas vai – ja likums garantē, ka ilgtermiņā SM piešķirta to vajadzībām atbilstoša budžeta līdzekļu daļa.
