Ievadam
Doma, ka izglītības sistēmai jābūt “uz studentu centrētai” pausta jau 2009. gada Lēvenes komunikē jeb Eiropas Izglītības un zinātnes ministru tikšanās laikā, kurā noteica mērķus turpmākas Eiropas augstākās izglītības telpas attīstībai. Tātad, studenta loma ir mainījusies kā psiholoģiskā, tā sociāli ekonomiskā ziņā. Piemēram, uz studentu centrēta augstākā izglītība reprezentē priekšmetu pasniegšanu pakārtoti sasniedzamajiem studiju rezultātiem, nevis otrādi.
Sociālā atbalsta sistēma jāsaprot kā atbalsta kopums, kurā katra tā daļa ir neatraujami saistīta ar kopējo sociālo nodrošinājumu, tomēr saglabā individualitāti. Piemēram, klasiski sociālā atbalsta indikatori ir budžeta vietas, stipendijas un kreditēšana, kas kopumā nodrošina izglītības pieejamību. Katrs indikators individuāli ir studentam indivīdam vērtīgs un nozīmīgs, tomēr nespēj nodrošināt sociālā atbalsta funkcijas pilnībā. Kvalitatīvu augstāko izglītību darīt pieejamu visiem un radīt studentiem atbilstošus apstākļi, lai tie varētu sekmīgi pabeigt studijas un tiem nerastos šķēršļi sociālās vai ekonomiskās izcelsmes dēļ, ir divi pamatuzstādījumi, kuri ietverti Boloņas procesa pamatnostādnēs. Boloņas procesa sociālā dimensija ir Eiropas Augstākās izglītības telpas (EAIT) neatņemama sastāvdaļa un arī nepieciešams nosacījums EAIT pievilcībai un konkurētspējai, kas stiprināta un apspriesta Eiropas Augstākās izglītības ministru konferences komunikē Bergenā jau 2005. gadā.
Kur mēs esam pašlaik?
Pašlaik augstskolas veido vai cenšas veidot studentiem pievilcīgu intelektuālo klimatu, darba vidi un sociālā nodrošinājuma sistēmu, šim nolūkam izmantojot kā augstskolu līdzekļus, mecenātu sniegto atbalstu un ārējos ienākumus, tā arī valsts dotāciju. Primāri šeit liela loma ir sadarbībai ar studentu pašpārvaldēm. Augstskolas iegulda līdzekļus akadēmiskā personāla dzīves apstākļu uzlabošanā, ar savu uzņēmumu starpniecību piedaloties studentu dzīves telpu - dienesta viesnīcu, arī dzīvokļu - celtniecībā. Augstskolas finansiāli atbalsta personāla, tostarp studentu, interesi papildināt svarīgākās vispārlietojamās prasmes – valodas, informācijpratību, komunikāciju – arī ārpus studiju programmām. Svarīgi, ka finansiālo atbalstu dažviet saņem arī personāla sporta, kultūras un mākslinieciskās pašizpausmes aktivitātes.
Studentu sociālais atbalsts kopumā vērtējams kā viduvējs. Tas attiecas uz tradicionālajiem sociālā atbalsta indikatoriem (stipendijas, budžeta vietas un kredīti). Papildu atbalsta formas – transporta kompensācijas (ir atceltas jau 2009. gadā), atbalsts mazturīgajiem, veselības apdrošināšana, neformālās izglītības atzīšana, vienota studentu apliecība (nav ieviesta) un, protams, bezmaksas augstākās izglītības ieviešana Latvijā.
Uz kopējā fona sociālā nodrošinājuma ziņā izceļas valsts augstskolas un tikai dažas privātās augstskolas, kuras kopumā nodrošina kā pamata sociālā atbalsta indikatorus, tā arī kādu daļu no papildu atbalsta formām. Atbalstāmas un uzteicamas ir pašpārvalžu iniciatīvas, pielāgojot studiju vidi cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, arī radot sociālus projektus, piemēram, Biznesa augstskolā “Turība” tiek piešķirts konkrēts atlaides apmērs pašpārvaldes biedriem studiju maksas segšanai, bet Latvijas Universitātē – iniciatīvas rezultātā ir radīta Sociālā programma kā īpašs sociālā atbalsta instruments studentiem – kopmītņu īrniekiem.
Publiskā retorika
Sabiedrībā savulaik izvērtās plašas diskusijas par augstskolu reformu, akcentējot trīs iespējamos ceļus, kā optimizēt līdzekļus. Pašlaik šīs diskusijas ir norimušas, tomēr aizmirsts par tām netiek. 28. jūnijā, LU Sociālo zinātņu fakultātē norisinājās diskusija, kurai gan nosaukums, gan uzaicinātie referenti bija daudzsološi, tomēr tā nedeva rezultātus, jo, līdzīgi citām, notika viena ļoti nozīmīga apsvēruma dēļ – diskusijā iesaistīti bija tikai izpildfunkciju pildošie, respektīvi, netika pieaicināts vai negribēja ierasties neviens pārstāvis no politiskās vides. Protams, diskusiju aizēnoja arī priekšvēlēšanu laiks.
Bezmaksas augstākā izglītība bija viens no tematiem, kurus jau minētajā diskusijā skāra Dienviddānijas universitātes Lauku pētījumu institūta direktors prof. Flemmings Justs. Viņš norādīja, ka Dānijas izglītības sektora pārveides ietvaros trīs gadu laikā no 12 augstskolām un 13 institūtiem izveidotas astoņas augstskolas ar trīs institūtiem, kurās studijas Eiropas pilsoņiem ir pieejamas bez maksas. Turklāt Dānijas augstskolās pašlaik koncentrēti 90% finansējuma zinātnei. Potenciāli iezīmēts ceļš, pa kuru ejot iespējams varētu panākt progresu – ieviest bezmaksas augstāko izglītību vai kādu tās transformāciju. Protams, ir ļoti vērtīgi runāt par šiem jautājumiem, tomēr jāatceras, ka pie pašreizējā finansējuma sadales principa iespēja izveidot bezmaksas augstākās izglītības sistēmu ir ierobežota, kaut vai raugoties no finansējuma apjoma, mācībspēku skaita un noslodzes, potenciālās demogrāfiskās lejupslīdes rādītājiem un attieksmi pret augstākās izglītības eksportu.
Pasaules Bankas misijas rekomendācijās bija (pamatoti jālieto pagātnes forma) norādīts, ka finansējums augstākajai izglītībai ir jāreformē un jākonsolidē. Izglītības un zinātnes ministre T. Koķe tikšanās laikā ar LSA norāda, ka PB misija ir atteikusies no budžeta vietu skaita konsolidācijas un stipendiju jautājuma skatīšanas. Jautājums joprojām ir aktuāls: kas notiks ar kreditēšanas sistēmu – vai valsts dotācija tiks atstāta; – ja jā, tad cik lielā apmērā? Uz šo jautājumu ministre tiešu atbildi nesniedza. Nesen medijos izskanēja Ārvalstu investoru padomes viedoklis par budžeta vietu finansējuma pārvirzīšanu uz pētniecību, kuru LSA publiskajā telpā asi kritizēja, norādot, ka budžeta vietu skaitu samazināt nedrīkst, argumentējot ar trīs apsvērumiem: budžeta vietas kalpo kā motivators, valsts interese un iesaiste un studiju programmu nodrošinājums.
Investoru padome arī norādīja, ka jāaktualizē kreditēšanas jautājums un, iespējams, tas jāpārskata. Pašreizējā situācijā kredītu izsniegšana noris ļoti neefektīvi: kā galvotāju šaurā izvēle, tā kredīta izsniegšanas un atmaksas neelastīgums nerosina un neuzlabo kreditēšanas jautājuma aktualizēšanu un atkārtotu caurskatīšanu.
LSA nostāja
Latvijas Studentu apvienība uzskata, ka sociālajam nodrošinājumam piešķirtais finansējuma apjoms ir ļoti mazs. Tādējādi ir jārada atbalsta sistēma, kura daudz efektīvāk sasniegtu tai izvirzīto mērķi.
- “Nauda seko kvalitātei” – piemērotākais budžeta vietu sadales modelis
LSA vairākkārt ir paudusi, ka Latvijā nepieciešams izveidot mehānismu, kas kā galveno finansējuma sadalījuma kritēriju izvirza programmas kvalitāti, nosaucot šo finansējuma sadales principu par “nauda seko kvalitātei”. “Nauda seko kvalitātei” arī ir nozīmēts kā primārais finansēšanas modelis pasākumu plānā par reformām augstākajā izglītībā turpmākajiem diviem gadiem.
Kopumā - valsts budžeta līdzekļi tiktu nodrošināti tādās studiju programmās, kuras spēj nodrošināt kvalitatīvākās (atbilstošākas izvirzītajiem valsts mērķiem) studijas. Aktuāls jautājums ir par to, ko saprotam ar vārdu “kvalitāte” – pašlaik vienota un skaidra definējuma nav. Kritēriju kopa ir vāja, kvalitāti vērtē tikai licencēšanas un akreditāciju procesā (valsts noteiktajā kārtībā) un salīdzinoši mazāk iekšējā kvalitātes nodrošināšanā. Ir apsveicami, ka lielā daļā augstskolu ir iekšējās kvalitātes pārraudzības institūcija, kas seko līdzi gan potenciāli licencēšanai piesakāmajām studiju programmām, gan pārrauga esošo programmu realizāciju un kvalitāti.
“Nauda seko kvalitātei” konceptuāli atbalsta labākās studiju programmas un norāda uz jau šobrīd speramiem soļiem procesa virzībā. Būtībā pakāpeniski Latvijai jāvirzās uz augstākās izglītības modeli, kur par valsts budžeta līdzekļiem tiek finansēta visu valstij nepieciešamo speciālistu sagatavošana kvalitatīvajās studiju programmās.
- Studiju un studējošā kredīti
Skaidrs ir tas, ka sevišķi liela loma studiju un studējošo kreditēšanai ir šobrīd, kad iedzīvotāju maksātspēja samazinās un liela daļa studentu vairs nevar atļauties paši maksāt par savām studijām. Tas pats arī attiecināms uz studējošo skaita samazināšanos un lielajām administratīvajām izmaksām augstskolās, kas iespaido studiju programmas izmaksas. Tādējādi nepieciešams veikt pasākumus, kas atvieglotu kredītu pieejamību un atmaksas sistēmu.
Pirmkārt, valstij ir jābūt vienīgajai to studentu kredīta galvotājai, kuru ģimenei ir piešķirts maznodrošinātas vai trūcīgas ģimenes statuss, jo šīs sabiedrības īpaši neaizsargātās daļas piekļuve izglītībai noteikti nedrīkst būt atkarīga no studenta materiālā stāvokļa. Valstij, kļūstot par vienīgo maznodrošināto studentu kredīta galvotāju, ir jāuzņemas pilna atbildība par izglītojamo un skaidri jānorāda, ka tai ir nepieciešams augsti kvalificēts un izglītots darbaspēks. Protams, mēs nevaram runāt par augsti kvalificētu speciālistu pirmajā augstākās izglītības līmenī, šeit ir jāiekļauj arī augstākā līmeņa un doktorantūras studijas. Papildu iespēja – paplašināt galvotāju loku, iekļaujot trešās personas, kā arī mācību iestādes, neatkarīgi no to dibinātāja.
Otrkārt, pašlaik no pieteikuma iesniegšanas brīža līdz kredīta saņemšanai paiet vairāki mēneši, kas rada situāciju, kurā studējošajam jāsedz studiju maksa par semestri. Tātad ir jāpaātrina valsts galvotā kredīta saņemšanas procedūra. Šeit vietā ir retoriskais jautājums – kā studentam, kurš vēlas ieguldīt savu laiku un gūt zināšanas attiecīgajā studiju jomā, rīkoties, lai saglabātu savu tikko iegūto studenta statusu un sniegtu savu ieguldījumu zinātniskā potenciāla attīstīšanā?
Treškārt, jāmin kredītu atmaksas politika. Pamatsummas un procentu atmaksu realizējama brīdī, kad, absolvējot pēdējo secīgo studiju programmu, studējošais saņem atalgojumu vismaz vienas minimālās mēnešalgas apmērā. Persona atmaksā bankai noteiktu procentu no summas, kas tiek nopelnīta virs minimālās mēnešalgas. Atmaksa notiek līdz brīdim, kad tiek atmaksāta visa kredīta summa. Pašreizējā kārtība neatrisina potenciālā bezdarba jautājumu. Protams, ir apsveicama MK noteikumos par kreditēšanu iekļautā norma, ka studiju programmas absolventam ir iespēja līdz diviem gadiem pēc studiju programmas absolvēšanas iegūt bezdarbnieka statusu un neatmaksāt kredītu šajā laikā, tomēr šī norma saprotama kā “plāksteris”, kas dod pagaidu risinājumu, nevis situāciju atrisina.
- Stipendijas
Valsts dotētās stipendijas ir tiešs atbalsts un motivators, kas ir vairākkārt jāakcentē. Tas ir motivators studēt un apgūt labāk un padziļinātāk zināšanas, un pēcāk sniegt pienesumu Latvijas ekonomikai. Tā ir Latvijas valsts noteikta atbalsta shēma, kā motivēt studentus labāk mācīties. Pašlaik stipendijas tiek piešķirtas, primāri vadoties pēc sociālajiem kritērijiem un tikai sekundāri aktualizējot akadēmiskas ievirzes stipendijas. Kritēriju kopa ir jāpaplašina ar akadēmisko kritēriju iesaisti un daudz stingrāku un caurredzamāku dokumentu iesniegšanas un noformēšanas kārtību.
Stipendijas saņemšanas kritēriju kopa ir jāpaplašina, tāpat kā kopējais finansējuma apjoms stipendiju izsniegšanai un studenta individuālās stipendijas finansiālais apjoms, palielinot to līdz pusei no valstī noteiktās minimālās algas. Stipendijas apjoms, kas ir ekvivalents pusei no minimālās algas, ir uzskatāms par vienlīdzīgumu – pusi izmaksu sedz students, otru pusi valsts, tādējādi izrādot iniciatīvu un gaidot rezultatīvus rādītājus.
Aktuāls jautājums, kas izskanējis publiskajā telpā, ir par stipendijas saņēmēju – tikai budžeta grupā studējošo studentu, cik loģiski ir saņemt stipendiju budžeta grupā studējošam studentam. Konsekventi vadoties no kopējā sociālā atbalsta sistēmā iesakņojušamies principiem, stipendijas, tāpat kā budžeta vietas un kreditēšanas sistēma, nav piedzīvojusi krasu reorganizāciju. Pamatoti šķiet, ka studentu sociālais nodrošinājums ir vienmēr „apgraizāma” pozīcija Izglītības un zinātnes ministrijas budžetā. Protams, saprotams, ka finanšu grozs ir tik liels, cik tas ir, tomēr uzskatu, ka uz studentu sociālā nodrošinājuma rēķina taupīt nedrīkst. Jo – pēc secīgu augstākās izglītības līmeņu absolvēšanas valdībai būtu jābūt ieinteresētai dot iespēju strādāt tepat, Latvijā, nevis pastāvīgi sūkstīties, ka studenti, kā arī absolventi dodas strādāt uz ārzemēm.
- Sociālā atbalsta papildu formas
Kā jau minēju, augstskolās kā ar tās vadības, tā ar studējošo līdzdalību tiek iniciētas sociālā atbalsta papildu formas. Piemēram, Sociālā programma Latvijas Universitātē. Tā ir sociālā atbalsta instruments augstskolas sociāli maznodrošinātajiem un trūcīgajiem studentiem dienesta viesnīcas ikmēneša īres maksas segšanai. Programmas mērķauditorija ir studenti, kas dzīvo dienesta viesnīcā, un reflektanti, kuriem ir piešķirtas tiesības tajās dzīvot. Šeit mēs orientējamies uz studentu no sociāli mazturīgas ģimenes.
Tas pats attiecināms uz iztikas minimuma aprēķināšanas pārtraukšanu, par ko iebilda LSA. Pašreizējā situācijā ir jānoformulē iztikas minimums studentam jeb studenta iztikas minimums (SIM) ar mainīgo datu daļu, tādējādi apkopojot un priekšstatot nepieciešamo finansējuma kopumu vienam studentam, lai izdzīvotu.
Teicamas ir atlaižu sistēmas pašpārvaldēs strādājošajiem studentiem. BAT piemērs rāda, ka studenti, kuri aktīvi darbojas studējošo pašpārvaldē, saņem atlaidi studiju maksai. Tādējādi tiek veicināta kā interese par konkrēto augstskolu, tā par sociālās dzīves uzlabošanu un attīstīšanu, kā arī devuma sniegšanu kopējā augstskolas attīstībā. Jāatzīmē arī, ka Augstskolu likuma 53. panta 1. daļā ir noteikts, ka augstskolas pašpārvalde „aizstāv un pārstāv studējošo intereses akadēmiskās, materiālās un kultūras dzīves jautājumos augstskolā un citās valsts institūcijās”.
Iespējas vai utopija?
Kopumā ņemot, sociālais atbalsts, kā jau minēts, raksturojams kā viduvējs, ierūsējis un neefektīvs. Uzskatu, ka šai sociālā atbalsta sistēmai ir jābalstās uz vairākiem postulātiem: studentu indivīdu, studenta interesēm, iespējām un vajadzībām. Tāpat arī potenciālajam sabiedrības guvumam no šī atbalsta sniegšanas.
Vērtīga un vērā ņemama tendence norāda, ka arvien lielāka studējošo daļa vēlas redzēt atbalstu kā pilna laika, tā neklātienes studentiem. Iespēja ir kopējo sociālo nodrošinājumu sadalīt tiešās proporcijās starp pilna laika klātienes studentiem un neklātienes studiju programmās studējošajiem vai arī atteikties no šāda dalījuma. Sociālajam nodrošinājumam ir jākalpo par atbalsta „spilvenu” studentam indivīdam, ja viņš ir pelnījis sociālu atbalstu (piemēram, stipendijas vai kāds atbalsta kopums aktīvākajiem studentiem) vai viņam tāds ir nepieciešams (sociāli maznodrošinātie un trūcīgie studenti).
Potenciālas iespējas ir pārskatīt sociālā atbalsta sistēmu un reorganizēt to, tomēr jautājums paliek aktuāls – vai mēs paši to vēlamies, un kādu mēs to vēlamies. Viennozīmīgu atbildi neesmu saņēmis ne no vadības, ne no sociālajiem partneriem. Pašlaik mēs orientējamies uz fragmentāru sociālo atbalstu, respektīvi, skatām ierastos sociālā atbalsta instrumentus individuāli un prātojam, ko ar tiem darīt. Iespēja, ko būtu vēlams darīt, – skatīt šo jautājumu kontekstā un domāt par sociālo dimensiju kopumā.
Uz studentu vērsti nav tikai akadēmiskie jautājumi. Iespēja, kas ir jāizmanto, – ir jārada tāda sociālā atbalsta sistēma, kas ir orientēta ne tikai uz kādu konkrētu studentu grupu (piemēram, budžeta grupā studējošie, kā tas ir pašlaik), bet gan uz studentu indivīdu kopumā.
Iespējas vai utopija? Pārdomājot rakstīto, secinu, ka šeit ir saskatāmas iespējas mainīt un uzlabot sociālo atbalstu, iedarbinot kā valdības, tā sociālo partneru starpā inovāciju sviras, kā atbalstīt, motivēt un dot iespēju studentam indivīdam studiju laikā izmantot dotās privilēģijas.
