Viena no jomām, ko atbalsta, ir izglītība, un visticamāk, ka nozīmīgs studējošo atbalsts vienmēr tiks nodrošināts tieši ar mecenātisma palīdzību. Mecenātisma un sponsorēšanas svarīgākā atšķirība ir tā, ka mecenāts vēlas sniegt nesavtīgu atbalstu, nepretendējot iegūt kādu labumu. Savukārt sponsors ir gatavs atbalstīt tad, ja pretī tiek saņemts kāds noteikts labums, kas var izpausties arī kā reklāma – finansiālā atbalsta atšķirības skaidro Latvijas Universitātes (LU) rektors Mārcis Auziņš.
Naudas līdzekļi, ko no mecenātiem saņem LU, lielākoties tiek izlietoti studentu stipendijām, atvēlēti pētniecībai un mūsdienīgas aparatūras iegādei, kas nepieciešama, lai sekmētu zinātnisko darbu. Raksturojot šā brīža situāciju, rektors atzīst, ka izglītība joprojām tiek atbalstīta un novērtēta. Nav gan noliedzams fakts, ka daudziem studentiem realizēt savas ieceres visaktīvāk palīdz tieši ārvalstu mecenātu atbalsts. Interesanti, ka pašmāju uzņēmumi, kuri nolēmuši pievērsties mecenātismam, nereti vēlas palikt anonīmi, lai plašākai auditorijai nekļūtu zināms par sniegto atbalstu mācību iestādēm.
No bankrota izglāba zirgi
Viens no zināmākajiem izglītības mecenātiem Latvijā ir Kristaps Morbergs, kura dzimtā puse ir Dobeles rajons. Viņš bijis jaunākais dēls ģimenē, kas nozīmēja, ka par saimnieku tēva mājās viņš kļūt nevarēja. Morbergs 1864. gadā, pastalām kājās, no savām dzimtajām mājām devies uz Rīgu. Tur strādājis par būvstrādnieku un, deviņu gadu laikā kļuvis turīgs, sācis novērtēt ne vien materiālās, bet arī garīgās vērtības.
K. Morbergs bijis uzņēmējs ar dzelžainu raksturu un spēcīgu gribu. Laikā, kad Rīgā sākās nekustamo īpašumu krīze, pastāvēja iespēja, ka tiks atprasīti kredīti, kas radītu viņa uzņēmumam bankrota draudus. Lai radītu lielisku iespaidu un liktu noticēt saviem neizsīkstošajiem finanšu resursiem, viņš par vēl atlikušo naudu nopircis divus labākos zirgus un devies izjādēs pa Rīgu un Berlīni. Šī pārgalvīgā rīcība viņu paglābusi no bankrota, jo laikā, kad citi uzņēmumi pieteica maksātnespēju, viņš turpināja saņemt kredītus, attīstīja uzņēmējdarbību un guva vēl lielāku peļņu.
"Pašmāju uzņēmumi, kuri nolēmuši pievērsties mecenātismam, nereti vēlas palikt anonīmi."
K. Morbergs īstenoja savu ieceri palīdzēt savas valsts pārstāvjiem iegūt gan akadēmiskās zināšanas, gan garīgo bagātinājumu, ko, atklājot jaunus apvāršņus, nodrošina jebkuras nebijušas zināšanas. Tieši Kristaps Morbergs ir mecenātisma kustības aizsācējs Latvijā. Viņš 1928. gadā Latvijas Universitātei ziedojis astoņus savus īpašumus, kas atradās gan pašā Rīgas centrā, gan Jūrmalā. Tos prasmīgi apsaimniekojot, radās iespēja izmaksāt studentiem stipendijas. Morberga stipendija naudas izteiksmē līdzinājās minimālajai algai un lielākoties nodrošināja pieticīgas dzīves vietas apmaksāšanu un ikdienas tēriņus. Atbalsts studentiem ļāva nodoties mācību procesam, neraizējoties par izdzīvošanas jautājumu.
Katram mecenātam savs krāsojums
LU Kristapu Morbergu nodēvējusi par dimanta mecenātu, jo viņa saziedotais pārsniedzis 10 000 000 latu. Nākamā mecenātu kategorija ir platīna, kas nozīmē, ka atvēlēti vairāk nekā 1 miljons latu; tam seko zelta kategorija ar naudas summu virs 100 000 latiem, sudraba - vairāk nekā 20 000 latu (AS „Swedbank”, Aivars Lembergs), bronzas - vairāk nekā 5000 latu (AS „Grindeks”, SIA „Latvijas Mobilais Telefons”, AS „Parex banka”). Par atbalstītājiem tiek dēvēti ziedotāji, kuru ziedotā naudas summa ir līdz 5000 latu (AS „Latvenergo”, SIA „Statoil Latvija”).
Morberga māja kā piemineklis
Jūrmalā, Dzintaru prospektā, jūlija nogalē norisinājās LU dimanta mecenāta K. Morberga vasarnīcas ekskursiju cikla atklāšana. K. Morberga vasarnīcas restaurācijas vadītājs arhitekts Pēteris Blūms nolēmis sarakstīt grāmatu par laiku, kas aizvadīts, atjaunojot mecenāta vasarnīcu. Šis laiks bijis piesātināts un aizraujošs.
"Lai liktu noticēt saviem neizsīkstošajiem finanšu resursiem, Morbergs par vēl atlikušo naudu nopircis divus labākos zirgus un devies izjādēs pa Rīgu un Berlīni."
Eiropas Reģionālās attīstības fonds ir piešķīris līdzekļus vasarnīcas restaurācijai, un tie paredzēti izlietošanai divu gadu laikā. Gadu šie līdzekļi vienkārši nebija, atminas P. Blūms. Tātad reāliem restaurācijas darbiem atlicis tikai gads, kas ir ļoti īss laiks, kurā jāpaveic teju vai neiespējamais. Vēl jo vairāk tādēļ, ka vasara, kas ir vispateicīgākā atjaunošanas darbiem, mūsu klimatiskajos apstākļos ir īsa. Arhitekts P. Blūms atzīst, ka arī pārējais gada laiks tomēr bijis necerēti piemērots uzdevuma veikšanai.
Veicot restaurāciju, arhitektam bijusi unikāla iespēja izdzīvot vai vismaz mēģināt sajust mecenāta dzīves ritumu. „Māja ir pasaule, ko katrs veido pēc saviem ieskatiem, lai tajā justos pēc iespējas labāk,” teic P. Blūms. „Līdz ar to māja var ļoti daudz ko pastāstīt par tajā dzīvojošajiem.”
No sponsoriem par mecenātiem
LU rektors Mārcis Auziņš atklāj, ka pēdējos gados Latvijā attīstījusies vēlme nevis sponsorēt, bet gan kļūt par mecenātiem. Situācija, kad uzņēmēji vēlas, lai plašāka sabiedrība neuzzinātu par viņu iesaistīšanos labdarībā, sākotnēji izraisot aizdomīgumu par to, vai nauda iegūta likumīgā ceļā. Rektors gan apgalvo, ka viņam neesot ne mazāko šaubu par naudas legālu ceļu. Viņaprāt, ziedotāju galvenā vēlme ir atbalstīt augstākās izglītības sistēmu Latvijā, sniedzot tai tik nepieciešamos materiālos līdzekļus.
Rektors atzīst, ka patlaban ziedotā nauda pārsvarā tiek novirzīta stipendijām. Viņš ir pārliecināts, ka Latvijas augstskolām vēl priekšā laiks, kad taps milzīgi laboratoriju korpusi un bibliotēkas, celtas par mecenātu finansēm - kā tas ir Amerikas augstskolās. Pašlaik pieejamie ziedojumu apmēri vēl nav tik lieli, lai būtu pa spēkam realizēt grandiozus projektus. Tālab mecenātu līdzekļi tiek izlietoti visnotaļ apdomīgi, jo šos resursus nevar uzskatīt pašus par sevi saprotamus.
"Aplēses liecina, ka Latvijas Universitātes Fonds stipendijām, kā arī projektu īstenošanai jau izmaksājis aptuveni 1 miljonu latu."
Pagājušajā gadā LU bijis ap 200 dažādu stipendiju jeb dažādu ziedotāju līdzekļi, kas piešķirti studentiem par izciliem sasniegumiem studijās. Nereti ir situācijas, kad stipendijas tiek maksātas arī citu universitāšu studentiem, piemēram, K. Morberga ziedojumi atvēlēti arī Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātes studentu stipendijām. Tas notiek tādēļ, ka laikā, kad līdzekļus izglītībai ziedoja K. Morbergs, vienīgā augstskola, kurā varēja studēt arhitektūru, bija LU.
M. Auziņš atminas kādu interesantu atgadījumu. Pirms vairākiem gadiem viņu uzrunājis kāds kungs un teicis, ka vēloties LU ziedot savu automobili. Izrādījies, auto pirkts 1960. gadā, un tas rektoru ļoti izbrīnījis. Atrisinājums bijis pārsteidzošs: mašīna bijusi zaļš „Ferrari”! Šādi automobiļi ir liels retums, jo pasaulē to ir tikai daži un visi kolekcijās. Automašīna tiešām pārdota, un iegūtā naudas summa bijusi ievērojama, kaut arī sākotnējā saruna nemaz neliecinājusi par augstskolai tik labvēlīgu rezultātu.
Fonds – tradīciju turpinātājs
Nodibinājums „Latvijas Universitātes Fonds” (LUF), kura pamatuzdevums ir atbalstīt izcilus, centīgus un maznodrošinātus studentus, savas funkcijas veic kopš 2004. gada. Stipendiju pamatkapitāls nācis no līdzekļiem, kas iegūti 2001. gadā, pārdodot pirmpirkuma tiesības 5 miljonu ASV dolāru vērtībā, un nozīmīgiem ziedojumiem, kurus sarūpējuši mecenāti no visas pasaules. Ievērojamākie mecenāti ir Kristaps Morbergs, Roberts Hiršs, Minna Matilde Vilhelmīne Petkevičs, Kārlis Karps, Jānis Dāvis, Eduards Zariņš, Irma un Jānis Eglīši, Japānas „Nippon” fonds (The Nippon Foundation) un uzņēmums IBM. Fonda mērķis ir panākt, lai jebkuram talantīgam, ieinteresētam cilvēkam, neraugoties uz tā materiālo nodrošinājumu, būtu iespēja pilnveidot savas zināšanas akadēmiskajā vidē, jo tas ir veids, kā sabiedrībai attīstīties.
LUF ir uzskatāms par tradīciju turpinātāju, kas aizsākās pirms 91 gada līdz ar LU dibināšanu. Aplēses liecina, ka LUF stipendijām, kā arī projektu īstenošanai jau izmaksājis aptuveni 1 miljonu latu. LUF administrē četras stipendiju programmas. Pirmā kursa studentiem ir iespēja saņemt stipendiju „Ceļamaize”, kas sniedz iespēju uzsākt studijas tiem, kuri uzcītīgi mācījušies un saņēmuši pozitīvu vērtējumu, bet kuru ģimenes finansiālā situācija var būt šķērslis tālākai izglītībai. Studentiem no otrā kursa ir iespēja pretendēt uz K. Morberga stipendiju, ko piešķir par izciliem sasniegumiem akadēmiskajās studijās. Armīna Rūša stipendiju var saņemt īpaši aktīvi korporāciju pārstāvji un studenti, kuru sekmes ir pozitīvi vērtētas un kuri vienlaikus regulāri iesaistās sabiedriskajā dzīvē. Piešķirot stipendijas, atbalstīts tiek arī studentu pētnieciskais darbs. Fonda valde pieņēmusi lēmumu, ka studentam piešķiramā stipendija ir 150 latu un to izmaksā ik akadēmiskā gada mēnesi. Maģistra studiju programmu studentiem, pateicoties LUF labvēlībai, ir iespēja saņemt 180 latu.
"Ir nepieciešama motivācija kļūt par mecenātu, un par to ir jādomā daudz plašākā skatījumā, nekā tas Latvijā ir patlaban."
Esošie stipendiāti atzīst, ka izvirzītās prasības stipendiju saņēmējam neesot neizpildāmas - uz stipendiju var pretendēt students, kura vidējā atzīme ir 7,5 balles. Studentam jāspēj pamatot, kāpēc stipendija ir nepieciešama un ka to viņš lietderīgi izmantos akadēmisko spēju pilnveidošanai. Būtībā studentam ir jābūt gana mērķtiecīgam, erudītam un ar spēcīgu gribu un jāspēj pārliecināt par savu varēšanu - ne tikai ar teicamām sekmēm, bet jāsniedz arī ieguldījums sabiedrībai. LUF valdes locekle Laila Kundziņa ir pārliecināta, ka stipendiju saņēmēji ir cilvēki, kas dzīvē nepazudīs.
Uzņēmumi ziedojot var gūt vērā ņemamas nodokļu atlaides: juridiskajām personām ienākuma nodokli samazina par 85% no ziedotās summas. Tādējādi iznāk, ka ziedojums ir 15 procenti. Piemēram, ASV gan uz privātām, gan juridiskām personām attiecas vienādi noteikumi – tiek saņemti 30% lieli nodokļu atvieglojumi. Salīdzinot nodokļu sistēmas atlaides ziedotājiem abās valstīs, redzams, ka Latvijā cilvēki netiek motivēti labdarībai. Nenoliedzami, ka pamudinājumu ziedot izraisa psiholoģiski faktori un vajadzība palīdzēt un atbalstīt ir bijusi un būs nepieciešama, kamēr vien cilvēce eksistēs. Tādēļ ir nepieciešama motivācija kļūt par mecenātu, un par to ir jādomā daudz plašākā skatījumā, nekā tas Latvijā ir patlaban.
