Starptautiskā mediju koncerna „Deutsche Welle” rīkotais gadskārtējais klimata pārmaiņu forums Bonnā, šogad ar devīzi „The Heat is On – Climate Change and the Media” („Tveice ir klāt – klimata pārmaiņas un mediji”), sava vērienīguma un autoritatīvās pārstāvniecības ziņā nenoliedzami urdīja pasaules sabiedrību ar informāciju par norisošajiem globālās sasilšanas procesiem. Par procesiem, kas skar ikkatru no mums - neatkarīgi no dzīvesvietas un ādas krāsas, bet ko mēs savā patērētāju sabiedrības un ekonomikas stimulēšanas uztverē noliekam visapputējušākā apziņas plauktā kā ikdienai nevajadzīgu informāciju.
Arī plašsaziņas līdzekļos klimata temati nu ļoti retos gadījumos iekļūst aktuālajos virsrakstos, jo – nu cik tad var ņemties ap to netveramo, par ko pat pasaules varenie nespēj vienoties! Toties satraucamies par bērnu audzināšanu, par izglītību un veselību, pukojamies par valsts parādu un kārtējo kādai amatpersonai ierosināto krimināllietu, sūkstāmies par velobraucējiem un neskaitāmajām e-vielām pārtikā un vēl, un vēl...
Bērni, jā, tie ir un vienmēr būs sabiedrības augstākā vērtība, vislielākais cilvēka dzīves ieguldījums un misija. Vēl jo vairāk tad, ja jaundzimušo skaits valstī rūk, tiek slēgtas skolas un aktualizējas jautājums par pensiju sistēmas atbilstību dzīves realitātei jau pavisam tuvā nākotnē. To mēs ikviens saprotam un par to aizdomājamies. Bet – vai aizdomājamies arī par to, kādu vides mantojumu atstāsim visdārgākajam – saviem bērniem?
"Lielākajai daļai pieaugušo nākotne nozīmē vēl 20, 30 vai 40 gadus. Mums, bērniem, nākotne būs 80 gadus vai pat vēl vairāk."
Fēlikss Finkbeiners
Kad plašas starptautiskas auditorijas priekšā nostājas 12 gadus vecs zēns un saka – es pēc daudziem desmitiem gadu arī gribēšu dzīvot uz šīs zemes, staigāt, strādāt, elpot kopā ar saviem bērniem un mazbērniem, tad...
Beidziet runāt, sāciet stādīt!
Jā, tieši tā! Divpadsmitgadīgais bavārietis, Klimata tiesas vēstnieks (Ambassador of Climate Justice), pasaules skolēnu fonda „Stādīsim planētai” („Plant for the Planet”) pamatlicējs Fēlikss Finkbeiners šā gada maijā kopīgi ar 200 bērniem iestādīja miljono koku Vācijā. Bet sākums nu jau pasaules skolēnu tīklojumam bija 2007. gadā, kad deviņus gadus vecais Fēlikss skolā nolasīja pārskatu par globālajām klimata pārmaiņām. Viņš savu ziņojumu noslēdzis ar vīziju par bērniem, kas katrā valstī iestādījuši vienu miljonu koku, lai zemeslodei kompensētu cilvēces radītās oglekļa dioksīda emisijas.
Šī iztēles aina ir sākusi realizēties – sākotnēji mazā aktīvistu grupiņa uzplaukusi līdz starptautiskai skolēnu kustībai 72 pasaules valstīs (arī Lietuvā, bet ne Latvijā un ne Igaunijā.). Fēlikss teic, ka pirms trim gadiem viņš nav spējis noticēt, ka koku stādīšanas idejai būs tik daudz sekotāju un nopietnu starptautisku atbalstītāju.
"Vai mūsu valsts tiek pārvaldīta, domājot vispirmām kārtām par vidi (ko atstāsim saviem bērniem līdztekus ar milzīgo ārvalstu parāda nastu) un nepieļaujot piesārņojuma vairošanu?"
Savā uzrunā „Deutsche Welle” rīkotajā klimata pārmaiņu forumā Bonnā šā gada 21. jūnijā Fēlikss Finkbeiners teica: „Lielākajai daļai pieaugušo nākotne nozīmē vēl 20, 30 vai 40 gadus. Mums, bērniem, nākotne būs 80 gadus vai pat vēl vairāk. Tādēļ vēlamies cīnīties par savu nākotni. Klimata pārmaiņām un aizsardzībai nav robežu, tādēļ nevaram aprobežoties tikai ar Vāciju. Visiem pasākumiem un rīcībai jābūt starptautiskai. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka Kankūnā* notiek tas pats, kas notika Kopenhāgenā. Mums ir nepieciešams Kankūnas protokols, kas ir pamats klimata saglabāšanai.”
Katrs no mums – ne tikai koku
Vai mēs Latvijā jūtam klimata pārmaiņas? Ziemas kļūst aukstākas, vasaras - karstākas, novēroti virpuļviesuļi, manītas jaunas augu un dzīvnieku sugas. Vai šīs pārmaiņas saistītas tikai ar siltumnīcas efektu, to precīzi nevar pateikt neviens. Iespējams – jā, jo klimatam un tā izmaiņām robežas neeksistē. Ekoloģiskās katastrofas jebkurā citā pasaules valstī skar arī mūs. Tieši tāpat kā inovatīvas tehnoloģijas, saprātīga un zaļa valsts pārvaldīšana, saudzīga attieksme pret vidi jebkurā citā valstī nes labumu arī mums.
Vai mūsu valsts tiek pārvaldīta, domājot vispirmām kārtām par vidi (ko atstāsim saviem bērniem līdztekus ar milzīgo ārvalstu parāda nastu) un nepieļaujot piesārņojuma vairošanu? Piemēram, milzīgus projektus, kuros elektrības ražošanai tiks izmantotas ogles vai kāds cits fosilais valstī ievedamais kurināmais? Vai un kālab tik daudz šķēpu lūst pret jauno Atkritumu apsaimniekošanas likumu? Vai likumdevēji, atsaucoties sabiedrības aicinājumam, ar nodokļu politiku stimulē zaļo tehnoloģiju izmantošanu, piemēram, auto darbināšanu ar dabasgāzi? Vai valsts pārvaldītāji ir satraukušies par pēdējo gadu kailciršu plejādēm uz visu banku visai sabiedrībai piederošajā valsts mežā? Vai jaunajās iecerēs – pakalpojumu sniegšanas, ražošanas, būvniecības un arī izglītības - vispirmām kārtām vērtē ekoloģisko ieguvumu, vai tomēr pāri visam ir zemākās izmaksas, tajā skaitā arī iepirkumos? Atbilde ir - nē...
To, ka mūsu valstī nevar noprotestēt degradējošus projektus – sociāli aktīvie cilvēki raksta vēstules, protestus un emuārus, pat piketē un dauza Saeimas logus, bet karavāna tik slāj pakaļ naudas kulei - jau ir daudzkārt pierādīts. Mazais cilvēks, uzmetis lūpu, joprojām traucas lidostas virzienā, nākamo paaudzi pasaulē un skolā laižot svešā zemē un svešā mēlē. Bet tas mazais cilvēks, kas tomēr izvēlas palikt mūsu brīnišķīgajā zemē, pāri ikdienas rūpēm diezin vai iedomājas par izcirstajiem tropu lietusmežiem un to ietekmi uz izsīkstošajiem saldūdens krājumiem.
"Mazām, zaļām pārmaiņām var būt liela, planētu saudzējoša ietekme!"
Un tomēr – kurš cits, ja ne es darīšu saviem spēkiem un maciņam iespējamo, lai mazinātu savu pienesumu siltumnīcas efektam? Visiem gadalaikiem un lielisku klimatu apveltītajā Latvijā reti būs kāds, kurš savā dzīvē nebūs iestādījis kaut vienu koku – ja ne savā dārziņā, tad radam vai paziņam, vai valstij piederošajā mežā. Es kā sociāli atbildīgs cilvēks varu šķirot arī savus atkritumus un neizmest veco ledusskapi tuvējā bērzu birzī. Es varu, mājokli remontējot, to nosiltināt, uzlabojot energoefektivitāti. Un varu arī savā privātmājā pāriet uz zaļo elektroenerģiju.
Es varu izslēgt apgaismojumu telpās, kurās neuzturos, vai arī lietot energotaupīgās spuldzes. Varu neatstāt elektroierīces gaidīšanas režīmā un tās ieslēgt tikai tad, kad tiešām tās izmantoju. Varu arī vārīt tikai tik daudz ūdens, cik nepieciešams tūlītējai lietošanai. Es varu lieki netecināt (dzeramo!) ūdeni, tīrot zobus, un ikdienā lietot dušu, nevis vannu. Un – galu galā – es varu lietot daudzreizējo iepirkumu maisiņu un, kad vien iespējams, ceļā doties kājām, ar sabiedrisko transportu vai velosipēdu. Uzmundrinājums ne tikvien pašsajūtai, bet kāds santīms ilgtermiņā vairāk paliks arī maciņā. Mazām, zaļām pārmaiņām var būt liela, planētu saudzējoša ietekme!
_________________
* Meksikas pilsētā Kankūnā no 2010. gada 29. novembra līdz 10. decembrim notiks nākamā ANO sponsorētā klimata pārmaiņu novēršanas konference, kurā iecerēts labot Kopenhāgenas konferencē pieļautās kļūdas un nonākt pie kopīga visām valstīm saistoša dokumenta, kas no 2013. gada aizstās pašlaik spēkā esošo Kioto protokolu.
