VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
07. janvārī, 2011
Lasīšanai: 15 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Politika
1
9
1
9

Pieņemta sen gaidītā vienošanās par rīcību nākotnē

LV portālam: LINDA LEJA, Vides ministrijas Klimata politikas nodaļas vadītāja

Linda Leja: „Pret rīta pusi politiskais lēmums tomēr tika pieņemts...”

FOTO: Māris Kaparkalējs, LV

Parakstīt vienošanos par visu pasaules valstu kopīgo rīcību siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju samazināšanā pēc 2012. gada bija paredzēts 15. ANO Klimata pārmaiņu konferencē, kas notika Kopenhāgenā 2009. gada decembrī. Tomēr pasaules sabiedrību sagaidīja liela vilšanās, Kopenhāgenas augstā līmeņa saiets beidzās ar pamatīgu mīnusa zīmi, jo valstis šādu vienošanos panākt nespēja. Aktīvas sarunas par klimata pārmaiņu rīcības dokumentiem atsākās uzreiz pēc tam - 2010. gadā, tās vairākkārt notika Vācijā – Bonnā, arī Ķīnā – Tjaņdzjiņā. Divas pēdējās no kopumā septiņām sarunu nedēļām decembra sākumā Kankūnā, Meksikā, noslēdzās ar Klimata pārmaiņu konferenci.
Vai un kādu ieguldījumu pasaules klimata izmaiņu mazināšanā sniedza Kankūnas saiets, saruna ar Latvijas eksperti, Vides ministrijas Klimata politikas nodaļas vadītāju LINDU LEJU.

Kādi bija 16. ANO Klimata pārmaiņu konferences Kankūnā galvenie diskusiju temati?

Galvenie diskusiju temati, kas bija apvienoti vienotā jautājumu paketē, bija šādi:

  • Kopenhāgenas vienošanās dokumentā panākto emisiju saistību nostiprināšanā ANO procesā;
  •  caurskatāmības noteikumi (measurable, reportable and verifiable, MRV);
  • oglekļa emisiju tirgus mehānismu reforma un paplašināšana;
  • mehānisms meža izciršanas mazināšanai jaunattīstības valstīs;
  • ar meža apsaimniekošanu saistītie aprēķina noteikumi attīstītajām valstīm;
  • pielāgošanās klimata pārmaiņām;
  •  nākotnē gaidāmā Kopenhāgenas Zaļā klimata fonda pārvaldība;
  • sadarbība tehnoloģiju jomā;
  • jaunattīstības valstu kapacitātes celšana;
  •  starptautiskā gaisa un jūras transporta radītās emisijas.

Izskatāmo jautājumu, kā redzat, bija daudz. Tādēļ darbs norisinājās vairākās paralēlās darba grupās gan ekspertu, gan politiskā līmenī. Divas īpašās ekspertu darba grupas strādāja pie ilgtermiņa nākotnes saistībām Konvencijas ietvaros un arī apsprieda Kioto protokola turpināšanas iespējas. Abas ir tā dēvētās īpaši izveidotās ad hoc ekspertu darba grupas, kurās bija jāpanāk Kankūnas konferencei svarīgo jautājumu lēmumu sagatavošana.

Vēl paralēli darbojās tā sauktās ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (Konvencijas) dalībvalstu konferences (COP) darba grupa, Konvencijas Kioto protokola dalībvalstu konferences (COP/MOP) darba grupa, kā arī divas institūciju darba grupas, skatot ar Konvenciju un Kioto protokolu saistītus tehniskos, zinātniskos un ieviešanas jautājumus.

Vienkāršoti skaidrojot, gan COP, gan COP/MOP dalībvalstis ir gandrīz vai vienas un tās pašas, atskaitot, piemēram, tādus izņēmumus kā ASV, kas joprojām nav ratificējusi Kioto protokolu, tādēļ var piedalīties COP/MOP sanāksmēs kā novērotāja bez balsstiesībām.

Šo sešu minēto darba grupu sanāksmes, kas izskatīja dažādus vienotās paketes jautājumus, norisinājās paralēli – vienlaikus notika pat desmit sanāksmes.

Pēc Kopenhāgenas saieta fiasko īpašu cerību uz panākumiem Kankūnas konferencē nebija. Tomēr svarīgas vienošanās tika panāktas.

Jā, un vienošanās notika, galvenokārt pateicoties Meksikas valdības neatlaidībai un sarunu vadīšanas taktikai. Pašā pēdējā konferences naktī, patiesībā jau naktij beidzoties – sestdienas, 11. decembra agrā rītā, politiskā līmenī tika pieņemts dokumentu kopums, ko bija izstrādājuši eksperti ad hoc darba grupās. Šajos dokumentos ir apkopots tas, par ko valstis diskutēja nu jau vairāku gadu garumā.

Kā viens no lielākajiem konferences panākumiem jāvērtē Kopenhāgenas Zaļā klimata fonda izveide - ilgtermiņa finanšu mehānisms, kas darbību sāks no 2013. gada. Atgādināšu, ka Kopenhāgenas laikā tika panākta vienošanās par klimata finansējumu 2010.–2012. gada laika posmam (tā dēvētais ātrā starta finansējums), tā apjoms ir 30 miljardi ASV dolāru (Eiropas valstu devums – 2,4 miljardi eiro gadā), ko, atbalstot jaunattīstības valstu centienus pielāgoties klimata pārmaiņām un tās mazināt, atvēlējušas 34 attīstītās pasaules valstis.

"Klimata pārmaiņu jautājumos nav tādas situācijas, kad viena valsts atbalsta kādu dokumentu, bet cita – ne, ir jāpanāk vienprātīgs visu valstu atbalsts."

Jau šogad valstis publiskoja informāciju par šī finansējuma piešķiršanu un izlietojumu. Domājot par nākotni, bija nepieciešams izstrādāt mehānismu, kādā ceļā tiks iegūts starptautisks finansējums klimata pārmaiņu mazināšanai laika posmam no 2013. gada.

Vienošanās Kankūnā par šāda Zaļā klimata fonda izveidi tika panākta. Ir iezīmētas aptuvenās aprises, kāds būs finanšu gadskārtējais apmērs, kas un kādā ceļā fondu uzraudzīs un pēc kādiem principiem tas darbosies.

Vēl līdz galam nav izdiskutēts, kādā ceļā nauda fonda vajadzībām tiks iegūta – pastāv daudzas iespējas, kā, piemēram, noteikts procentuāls maksājums no konkrētās valsts iekšzemes kopprodukta, ienākumi no elastīgo mehānismu izmantošanas vai citādi. Patlaban nav arī nolemts, vai fondā iemaksas veiks visas Konvencijas dalībvalstis vai tikai attīstītās valstis un pēc kādiem principiem tiks atvēlēta nauda atbalstāmajām valstīm. Valstis ir vienojušās vien par to, ka sākotnēji, 2013. gadā, fondā jāieskaita 30 miljardi ASV dolāru, bet līdz 2020. gadam fondā jābūt jau 100 miljardiem ASV dolāru.

Otrs galvenais Kankūnas konferences sasniegums ir vienošanās par to, ka valstis arī turpmāk strādās, lai sagatavotu vienošanos par emisiju samazinājuma saistībām Kioto protokola ietvaros pēc 2013. gada. Konferences laikā par šādu variantu gan strikti iebilda Japāna un Krievija. Formāli zināšanai pieņemti valstu līdz šim deklarētie nākotnes emisiju samazināšanas un ierobežošanas mērķi un pasākumi , gan ar piebildi, ka deklarētie mērķi ir nepietiekami vispārēja klimata mērķa sasniegšanai. Jāteic, ka klimata pārmaiņu jautājumos nav tādas situācijas, kad viena valsts atbalsta kādu dokumentu, bet cita – ne. COP un COP/MOP jautājumos ir jāpanāk vienprātīgs visu valstu atbalsts.

Vai vienošanās par Kioto protokola saistību pagarināšanu ietekmēja arī „ad hoc” ekspertu darba grupu nākotni?

Kopenhāgenas konferencē tika nolemts, ka īpašo ad hoc ekspertu darba grupu darbības termiņš beidzas 2010. gada beigās. Ievērojot to, ka Kankūnā netika panākta vienošanās visos jautājumos, ad hoc ekspertu grupu darbība tika pagarināta uz vienu gadu – līdz 2011. gada Klimata pārmaiņu konferences augsta līmeņa sanāksmei, kas notiks Dienvidāfrikā.

Līdz nākamajai konferencei eksperti pārrunās abās darba grupās izstrādāto dokumentāciju, mēģinot panākt vienošanos par kādu no nākamās konferences dokumentu paketes elementiem. Ja tiks panāktas vienošanās ekspertu līmenī visos jautājumos un rezultātus Dienvidāfrikas konferencē arī apstiprinās, tad šīs īpašās ekspertu darba grupas savu darbību beigs.

"Ja gala vienošanos nepanāks, tad pēc 2012. gada visas valstis dzīvos, radot emisijas pēc savas gribas."

Kankūnas konferences laikā eksperti ļoti daudz laika veltīja jautājumam par meža uzskaiti, par noteiktā daudzuma vienību pārnešanas metodiku nākotnē, kas ir ļoti svarīgs jautājums Latvijai (http://www.lv.lv/index.php?menu=doc&id=219594).

Tādēļ arī šo jautājumu apspriešanā piedalās Latvijas eksperti, lai panāktu mūsu valstij pieņemamu risinājumu starptautiskā līmenī. Paredzams, ka meža monitoringa rezultāti tiks ņemti vērā, nosakot nākotnes saistības SEG emisiju samazināšanā, un tas ietekmēs arī Latvijas nākotnes mērķus.

Par ko vēl ekspertiem jāvienojas?

Vēl jāvienojas par noteiktā daudzuma vienību pārnešanas nosacījumiem jeb zaļo investīciju sistēmu, kas ir svarīgas, veidojot starptautiskos divpusējos Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta (KPFI) līgumus. Piemēram, kas notiks ar noteiktā daudzuma vienībām, kas valstīm pēc 2012. gada paliks pāri? Vai tās tiks anulētas vai pārnestas uz nākamo plānošanas periodu, varbūt ir vēl kādas citas iespējas to tirdzniecībai?

Latvijai ļoti nozīmīgs ir arī jautājums, kādas būs emisiju samazināšanas saistības nākotnē. Kankūnas apstiprinātajā vienošanās dokumentā ir pieņemti zināšanai tie emisiju ierobežošanas pasākumi, kurus valstis ir iesniegušas līdz šim. Bet jau šobrīd ir zināms, ka šo valstu deklarētie emisiju samazinājumi ir nepietiekami, lai sasniegtu Kopenhāgenas nolīgumā paredzēto globālās sasniegšanas mērķi – sasilšanai neļaut pārsniegt 20C salīdzinājumā ar temperatūru pirms atskaites posma sākuma, par ko noteikts 1990. gads. Protams, Latvijai ir svarīgi, lai šis samazinājums būtu samērīgs pret to samazinājumu, ko apņemsies, piemēram, Ķīna, ASV un citas lielražotājas valstis.

Ķīna Kankūnas konferences laikā bijusi pikta. Par ko?

Acīmredzot par to, ka Japāna jau pirms šīs konferences bija paziņojusi, ka tā neparakstīs vienošanos par Kioto protokola otro saistību periodu (periods pēc 2012. gada). Japānai piebalsoja arī Krievija. Kādēļ? Tādēļ, ka attīstītām valstīm, kas nav ratificējušas Kioto protokolu, kā arī jaunattīstības valstīm Kioto protokols neuzliek par pienākumu veikt emisiju samazināšanas vai ierobežošanas pasākumus.

Esošā statistika parāda, ka vairums attīstīto valstu savas emisijas mērķtiecīgi samazina vai ierobežo, turpretī jaunattīstības valstis – strauji palielina. Tādēļ arī, ja visas attīstītās valstis savas saistības pildīs, tas kopumā nedos gaidīto pozitīvo globālo efektu – emisijas daudz straujāk tiek radītas citu valstu grupā. Klimata pārmaiņu mazināšana ir globāls mērķis, kurā jāpiedalās pilnīgi visām pasaules valstīm, no kura nedrīkst norobežoties – ne Japāna, ne Krievija, ne ASV, ne kāda jaunattīstības valsts.

"Pastāv risks, ka, klimatiskajām izmaiņām turpinoties pašreizējos tempos, mazo salu valstiņas varētu pazust zem ūdens līmeņa tuvāko 100 gadu laikā."

Pagaidām vēl joprojām pēc daudzu gadu debatēm nav pieņemta Kioto protokola otrā saistību perioda vienošanās. Ja gala vienošanos nepanāks, tad pēc 2012. gada visas valstis dzīvos, radot emisijas pēc savas gribas. To nedrīkst pieļaut, jo jau pašlaik klimata izmaiņas ļoti taustāmi skar mazās salu valstiņas, kas atrodas tikai pāris metru virs jūras. Pastāv risks, ka, klimatiskajām izmaiņām turpinoties pašreizējos tempos, šīs valstis tuvāko 100 gadu laikā varētu pazust zem ūdens līmeņa.

Esmu dzirdējusi pārmetumus attīstītajām valstīm - jaunattīstības valstis ne vienmēr ir apmierinātas ar tām sniegto palīdzības veidu klimata pārmaiņu projektos. Ne vienmēr tiekot ņemtas vērā katras valsts vajadzības un īpatnības. Dažkārt attīstītās valstis, samazinot savas emisijas, vecās tehnoloģijas aizved kā palīdzību jaunattīstības valstīm u.tml. Bet atbalsta fondos apgrozās ļoti lieli naudas resursi! Vai dažkārt šīs naudas izlietojumam cauri nevīd attīstīto valstu liekulība?

Savā ziņā tam var piekrist, jo – kur tad palikuši vecie autobusi, vecās tehnoloģijas, kas vairs nav vajadzīgas attīstītajām valstīm? Jāvaicā, kādi ir attīstīto valstu mērķi: vai palīdzēt jaunattīstības zemēm, ieguldot modernās tehnoloģijās, vai atrisināt savu atkritumu un veco iekārtu, mašīnu problēmas. Protams, ka katras valsts attieksme ir dažāda, katra projekta mērķi ir atšķirīgi, gadās arī negludumi un izlīdzēšanās uz jaunattīstības valstu rēķina, uzlabojot savas valsts emisiju samazinājuma rādītājus. Situācijas ir dažādas, bet ir arī daudz pozitīvu ideju, rīcību, piemēru. Kaut sliktais piemērs būs tikai viens no simts, tas metīs ēnu uz katru labo ieceri.

Ir pavīdējusi arī ideja, ka nākotnē, lai ierobežotu patērētāju sabiedrības paradumus, taupītu resursus un tādējādi samazinātu globālo sasilšanu, preču tirdzniecībā vajadzētu pāriet uz kartīšu sistēmu...

Ir šāda britu zinātnieku ideja - atgriezties pie krīzes laiku kartīšu sistēmas, kādu arī Latvija piedzīvoja 90. gados. Nu nezinu, cik šī ideja ņemama nopietni.

Savulaik zinātnieki arī diskutēja, kas klimatam ir veselīgāk – braukt ar auto vai velosipēdu. Galu galā pētījums pierādīja, ka, braucot ar auto, klimatam tiek nodarīts mazāks posts, jo, braucot ar velosipēdu, tiek patērēta enerģija, cilvēkam attiecīgi vairāk jāuzņem barības, kuras ražošana radīs vairāk emisiju nekā izplūdes gāzes un mazkustīgs cilvēks automobilī. Tādēļ zinātnieku idejas un pētījumi vispirms noteikti kārtīgi apspriežami un aprobējami, pirms mēģinām to ietvertās idejas ieviest starpvalstu dokumentos.

Kā veicas ar katras valsts pieņemto mērķu pildīšanu? Vai apņemšanās tiek pildītas, jo šīm vajadzībām tiek tērēts liels dažādu resursu kopums?

Kioto protokola ietvaros katrai valstij ir jāsniedz gadskārtējie ziņojumi par paveikto SEG emisiju samazināšanā. ES valstis kopumā savas saistības pilda, ļoti liels emisiju samazinājums ir jaunajām ES dalībvalstīm.

Viena no lielākajām emisiju samazinātājām kopš 1990. gada ir tieši Latvija. Daudz tiek runāts, ka mūsu emisiju ietaupījuma pamatā ir ekonomikas pārstrukturizācija, kuras dēļ pagājušā gadsimta 90. gados tika slēgtas daudzas rūpniecības un lauksaimniecības ražotnes.

Jā, tas nenoliedzami ir devis ieguldījumu emisiju samazināšanā, tik vēlētos atzīmēt, ka kopš neatkarības atgūšanas Latvijas ekonomikā ir ieguldīts daudz līdzekļu klimatam draudzīgu pasākumu īstenošanai. Ja atminamies, agrāk „Latvenergo” kā resursu siltumenerģijas un elektroenerģijas ieguvei izmantoja kūdru. Patlaban tas ir viens no modernākiem uzņēmumiem Latvijā, kas izmanto jaunākās tehnoloģijas un kā kurināmo – dabasgāzi, kas ir tīrākais fosilais kurināmais.

"Visu godu Meksikas prezidentūrai, kura spēja panākt lēmumu pieņemšanu par apspriežamās paketes jautājumu kopumu."

Protams, ka radīto emisiju daudzums ir krasi mazāks! Cilvēki sākuši lietot energotaupīgas ierīces, veikt ēku siltināšanu, izmantot modernus siltumu aizturošus būvniecības materiālus, notiek siltumtrašu un siltummezglu siltināšana un rekonstrukcija, kurināmā nomaiņa uz videi un klimatam draudzīgāku. Sabiedrībā

aizvien vairāk domā par atjaunojamo energoresursu izmantošanu, veiksmīgi tiek īstenoti atkritumu apglabāšanas poligonu un ūdenssaimniecības sakārtošanas projekti.

Kādas ir sajūtas pēc konferences?

Visu godu Meksikas prezidentūrai, kura spēja panākt lēmumu pieņemšanu par apspriežamās paketes jautājumu kopumu. Vēl piektdienas, 10. decembra vakarā, šķita: atkārtosies Kopenhāgenas scenārijs – ilgas un nogurdinošas diskusijas, kuru rezultātā netiek pieņemti nozīmīgi lēmumi.

Kad 11. decembra rītā paziņoja par panākto vienošanos, mēs, četri Latvijas eksperti – Daiga Zute no Zemkopības ministrijas, Inga Pavlina no Finanšu ministrijas, Mārtiņš Kreituss no Ārlietu ministrijas un es -, jau bijām mājupceļā. Ekspertu darbs patiesībā bija beidzies jau piektdienas vakarā. Tālākais darbs bija augsti stāvošu politiķu rokās.

Tādēļ, protams, bija patīkams pārsteigums, ka noslēgumā tika panākta kopīga vienošanās. Uz rīta pusi politiskais lēmums tomēr tika pieņemts, par atsevišķiem jautājumiem strādājot pavisam nelielās grupās.

Tagad atkal turpināsies darbs ekspertiem – lielākās un mazās darba grupās, lai sagatavotos nākamā gada Klimata pārmaiņu gala konferencei, kuras laikā arī būs jāpieņem virkne katrai valstij svarīgu lēmumu.

Labs saturs
9
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU