Taču valsts ekonomikas izaugsme ļoti lielā mērā ir atkarīga tieši no ārvalstu finanšu līdzekļu līdzdalības tautsaimniecībā. Tādēļ par to, kas pašlaik notiek investīciju laukā un kas būtu jādara, lai to apjomu vairotu, LV.LV saruna ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) direktora vietnieku, Investīciju projektu departamenta direktoru MĀRI ĒLERTU.
Liela projekta atbalss - biznesa kustība apkārtējā reģionā
Vai taisnība, ka investoru interese par Latviju kopš 2009. gada faktiski līdzinās nullei un šajā ziņā esam tāda kā mirusī zona?
Nepiekritīšu gan. To investīciju projektu skaits, par kuriem pozitīvs atzinums ir pieņemts pērn un šogad, ir gana daudz. Līgumos šajā sadarbības posmā ir paredzēta konfidencialitāte, tādēļ lielāko daļu uzņēmumu un valstis, kuras tie pārstāv, nedrīkstu nosaukt. Bet, runājot par 2008. un 2009. gadu, minēšu trīs projektus, kuri jau ir realizēti. Nīderlandes uzņēmumu „Brabantia”, kas izveidojis mājturības preču ražotni pie Talsiem un 10. jūnijā ielika pamatakmeni nākamā ceha izveidei. „Bau How” Ventspilī, kur Norvēģijas uzņēmums izveidojis vērienīgu māju moduļu rūpnīcu. Šā projekta izpētes stadija sākās 2007. gadā, 2009. gada jūnijā (krīzes karstumā) norvēģi paziņoja par darbības sākšanu. Pašlaik ražotnē ir vairāk nekā simts darbinieku, aprīlī tika nosūtīta pirmā kuģa krava uz pirmo objektu - no „Bau How” moduļiem tiks būvētas studentu kopmītnes Tronheimā. Tehnoloģija ir ļoti efektīva un inovatīva – pāris dienu laikā iespējams uzbūvēt vairākstāvu māju. Krīze, protams, ir skārusi arī šā uzņēmuma darbu. Taču projekts ir īstenots, un, atdzīvojoties ekonomiskajai aktivitātei Eiropā, droši vien kā sākotnēji bija paredzēts, tiks izveidotas arī pārējās četras ražotnes. Tajās kopumā strādātu aptuveni 1000 cilvēku; ieguldījumi plānoti 65,5 miljonu eiro apjomā. Investori ļoti pozitīvi atsaucas par sadarbību ar pašvaldību, bet jau tagad kā risināmu problēmu sajūt darbinieku trūkumu Ventspilī.
Tad strādniekus droši vien būtu jāmeklē citās apdzīvotās vietās?
Jā, arī. Privātajiem uzņēmējiem tas savukārt nozīmē jaunu iespēju Ventspilī būvēt īres mājokļus šiem potenciālajiem darbiniekiem. Viens liels projekts allaž rada cita biznesa kustību tajā reģionā, kur tas ir īstenots. Atgriežoties pie investīciju projektiem, trešais, ko gribēju nosaukt, ir biroja funkciju pakalpojumu centrs Rīgā, kas palēnām jau sāk darboties, bet oficiāla atklāšana būs nedaudz vēlāk. Arī tur paredzēts nodarbināt sākotnēji 125 darbiniekus, bet vēlāk vismaz divkārt vairāk. Būs vēl pāris pakalpojumu jeb finanšu centru galvaspilsētā, ir IT projekti, veidojas investīcijas arī metālapstrādē.
Ne visi projekti piezemēsies Latvijā
Ieraugs šiem projektiem tomēr tika ielikts pirmskrīzes gados, kad Latvijai vēl bija „Baltijas tīģera” slava. Kas notika pērn un tagad?
Teikšu tā - nopietns investoru intereses kritums LIAA bija vērojams pērnā gada pirmajā pusē, bet kopš septembra un oktobra interese atkal ir augusi. Turklāt kopējais informācijas pieprasījumu skaits saistībā ar iespējamiem projektiem gan 2008., gan 2009. gadā kopumā bija ļoti līdzīgs. Tāpat arī šogad.
Pašlaik aģentūra aktīvi strādā ar aptuveni 30 jauniem projektiem. Tie ir dažāda apjoma – sākot no piecām līdz trim simtiem darbavietu. Taču, protams, ne visi projekti piezemēsies Latvijā. Investors vispirms sagatavo tā dēvēto garo sarakstu, kurā iekļauj dažādus investīciju vides faktorus nolūkotajās valstīs – tostarp cenas, nodokļus, loģistikas iespējas, darbaspēka pieejamību. No tā visa pēc tam izvēlas īso sarakstu, kurā palikušas no trim līdz piecām valstīm. Tad investori jau apseko konkrētas vietas, izskata konkrētus piedāvājumus, tiekas ar iespējamiem partneriem, un šo darbību iznākumā tiek pieņemts lēmums.
„Īsajā sarakstā” droši vien visbiežāk iekļautas visas trīs Baltijas valstis?
Nē, ir ļoti dažādi. Piemēram, uz Latviju ļoti cieši skatījās „Google” datu centrs, bet investori beigu beigās izvēlējās Beļģiju. Mūs salīdzina ļoti plašā lokā, visā pasaulē. Bet Beļģiju „Google” izvēlējās tādēļ, ka tur bija gatava infrastruktūra: šeit nebija lielas jaudas elektrības pievada, tur bija.
Tāda laimes spēle arī brīžiem sanāk...
No otras puses, ir arī tā – ja gribam investoram piedāvāt nozīmīgus Latvijas puses ieguldījumus infrastruktūrā vai nodokļu atlaides, vai struktūrfondu grantus, mums ir arī jāredz, kāds ieguvums valstij būs no šā projekta. Cik būs darbavietu, cik uzņēmums nomaksās nodokļos, cik lielas vispār būs šīs investīcijas. Nevar sabūvēt tukšu infrastruktūru un gaidīt, kad investoriem labpatiks atnākt. Ir vajadzīga spēja ātri reaģēt.
Kā ar ķīniešiem? Dibinājām lielu draudzību, bija lieli runas vīri Latvijā, bet presē lasām, ka Ķīnai padomā liels investīciju projekts ar Igauniju...
Ķīnas investoriem ir interese par Latviju. Esam sagatavojuši un nosūtījuši informāciju uzņēmumam, kurš būtu ieinteresēts darboties Latvijā tūrisma un aviācijas jomā. Tagad gaidām atbildi. Arī investīciju forumā nupat Tallinā sastapām pārstāvjus no kāda liela Ķīnas uzņēmuma, kas pievērsis uzmanību Baltijas reģionam.
"Nopietns investoru intereses kritums LIAA bija vērojams pērnā gada pirmajā pusē, bet kopš septembra un oktobra interese atkal ir augusi."
Bet ķīniešu investīcijām kā vērā ņemamu šķērsli saskatu stipri sarežģītās vīzu procedūras. Pirmkārt, lai tiktu uz Latviju, bet arī pēc atgriešanās dzimtenē viņiem jādodas uz mūsu vēstniecību Pekinā, jāatrādās, ka tiešām ir aizbraukuši atpakaļ, un nopietnam uzņēmējam tas nebūs pievilcīgi. Acīmredzot Latvijai ir kāds saraksts ar riska valstīm, no kurām tiek pieļauta nekontrolētas imigrācijas varbūtība, un tādēļ šādas procedūras tiek piemērotas.
Ļoti sarežģīti nokļūt pie mums ir arī investoriem no Indijas. Tā kā tur mūsu vēstniecības nav, tad pat nav īsti skaidrs, kur un kā dabūt Latvijas vīzu. Līdzīgas problēmas ir Armēnijai: šīs valsts pilsoņi vīzas var saņemt Latvijas vēstniecībā Parīzē.
Mūžsenās problēmas ar elektrības pieslēgumiem, būvatļaujām
Ārvalstu investoru padome līdz šim kā vienu no nepatīkamākajiem šķēršļiem norādījusi neskaidros būvniecības atļauju saņemšanas nosacījumus un ļoti garo procedūru, kas dažādās pašvaldībās turklāt krasi atšķiras. Normatīvo aktu izmaiņas šo trūkumu, cerams, novērsīs, bet acīmredzot vēl ir daudz kā cita, kas valsts līmenī būtu darāms investīciju piesaistes labā.
Viens svarīgs faktors investīciju piesaistē ir darbaspēks, otrs – infrastruktūra. Piemēram, Latvijā mūžīga problēma investoriem ir pieslēgumi elektrībai. Šo pieslēgumu trūkst, to izveidošana ir garš un ļoti dārgs process.
Investoriem tie jāizveido par savu naudu un pēc tam jāatdod „Latvenergo” īpašumā, vai ne?
Jā, tiklīdz pieslēgums nodots ekspluatācijā, tas nonāk „Latvenergo” īpašumā. Kurš investors piekritīs šādiem nosacījumiem? Pašvaldības, veidojot industriālās zonas, gribētu izbūvēt arī šos pieslēgumus, izmantojot struktūrfondu līdzekļus. Tā tikšanās reizēs mums apgalvojuši pašvaldību vadītāji. Taču tas nav iespējams, jo pašvaldības nedrīkst Eiropas naudu ieguldīt trešajai personai piederošā īpašumā: elektrības pieslēgums vai transformators iznākumā taču piederēs energokompānijai!
Tieši pret šo sarežģījumu atdūrās „Coca-Cola” ražotnes projekts Ropažos?
Ir vēl cits projekts (neteikšu, kāds un kur, jo tas ir agrīnā attīstības stadijā). Lai varētu to pašu „Latvenergo” kabeli aizvilkt līdz investoram, tas jāiegulda gar ceļa malu, bet „Latvijas valsts ceļi” šo projektu pusotra kilometra garumā nesaskaņo. Ilgstoši nav iespējams panākt vienošanos starp Ekonomikas ministrijai un Satiksmes ministrijai piederošām valsts uzņēmējsabiedrībām.
Mūsu kompetencē nav to atrisināt, bet mēs varam norādīt uz šo problēmu. Te parādās tas, ka ministrijām, valsts iestādēm investīciju piesaistē ir jāspēj strādāt vienotā virzienā. Tas attiecas ne tikai uz ārvalstu, bet arī uz vietējo Latvijas uzņēmumu investīcijām. Jo arī tie saskartos tieši ar tām pašām grūtībām.
Sarežģījumi ar elektropieslēgumu „Coca-Cola” projektu jūtami aizkavēja, tad sākās krīze; kompānija zemi ir iegādājusies, bet projektu apturējusi vismaz līdz 2014. gadam, kad varētu uzlaboties ekonomiskā situācija.
"Viens liels projekts allaž rada cita biznesa kustību tajā reģionā, kur tas ir īstenots."
Trūkumi dažādiem projektiem var būt atšķirīgi. Vienam – darbaspēka nepietiekamība, un te ir svarīga izglītības iestāžu spēja savas programmas ātri un operatīvi pavērst uzņēmējiem vajadzīgajā virzienā. Vēl cita lieta ir ļoti īsā laikā izstrādāt elastīgas programmas darbaspēka pārkvalificēšanai atbilstoši komersantu vajadzībām. Nodarbinātības valsts aģentūrā, kur pieejams struktūrfondu finansējums bezdarbnieku apmācībai, ir vērojama pozitīva virzība, bet šī sistēma varētu būt vēl elastīgāka.
Vēl ir jautājums par tā dēvētajiem investīciju stimuliem. Piemēram, Lietuva, ieviešot īpašas iedzīvotāju ienākuma nodokļa atlaides saistībā tieši ar šo investīciju projektu, ir panākusi Barklaja bankas IT struktūrvienības izvietošanu, kas nodrošina 600 darbavietu. Mēs sakām – Latvijai ir starptautiskais aizdevums, tādēļ nodokļus samazināt nevaram. Kaut gan domāju, ka par visu ir iespējams runāt.
Stratēģija „Polaris” - investīciju piesaistei strādāt vienotā komandā
Ko tomēr konkrēti darīt, lai ārvalstu investīcijām, pēc kurām tik ļoti alkstam, radītu iespējami labvēlīgāko vidi?
LIAA tiek izstrādāta investīciju piesaistes stratēģija, kurai esam devuši zīmolu „Polaris”. Stratēģijā ir identificētas lielākās iesaistīto grupas - LIAA ar savu pārstāvniecību tīklu; valdība – kā lēmumu pieņēmēji, politikas veidotāji; augstskolas un zinātniskie institūti – kā nodrošinātāji ar zināšanām un izstrādnēm; privātais sektors – sadarbojoties ar profesionālajām asociācijām un lielajiem komersantiem un nosakot problēmas, ar kurām tie paši nespēj tikt galā; tad vēl sadarbība ar pašvaldībām, kurās investīcijas nosēžas.
Tātad šī būtu tāda kā augsta līmeņa darba grupa, partneru grupa lielu un valstij svarīgu investīciju piesaistei, kas veicinātu saskaņotu lēmumu pieņemšanu.
Ļoti liela darba koncentrācija saglabājas pašiem LIAA speciālistiem – visām nozarēm noteikt perspektīvās nišas, identificēt un atlasīt labākos projektus, veikt to priekšizpēti, pārbaudi – derēs, nederēs, kādas Latvijai ir priekšrocības salīdzinājumā ar citiem pretendentiem, vai ir vērts projektu vispār uzsākt. Un tikai pēc tam saskaņot un vienoties ar iepriekš minētajiem partneriem - vai viņi tiešām ir gatavi iesaistīties, dot projektam zaļo gaismu, lai tam nebūtu traucēkļu. Pēc tam mūsu pārstāvji iet ar sapakotu portfelīti – kad jau ir visi pieslēgumi, visas iespējamās vietas projekta īstenošanai, sadarbības partneri utt.
"„Polaris” sākotnēji varbūt ir orientēts uz ārvalstu investīcijām, bet iekļauj sevī arī vietējo ieguldījumu komponentu, lai ar struktūrfondu līdzfinansējumu un citiem instrumentiem veicinātu uzņēmējdarbības kāpumu Latvijā."
„Polaris” sākotnēji varbūt ir orientēts uz ārvalstu investīcijām, bet iekļauj sevī arī vietējo ieguldījumu komponentu, lai ar struktūrfondu līdzfinansējumu un citiem instrumentiem veicinātu uzņēmējdarbības kāpumu Latvijā. Ir projekti, kurus Latvijas uzņēmēji izlolo, bet, ja viņiem pašiem nepietiek naudas, tad tie meklē vai nu stratēģisko investoru, kas palīdzētu ar galaproduktiem ieiet citos tirgos, vai finanšu investoru, lai iegūtu līdzekļus projekta īstenošanai. Uzņēmēji LIAA ir iesnieguši informāciju par vairākiem šādiem projektiem, un mēs meklēsim investorus arī ārvalstīs.
Turpmāk plānojam mērķtiecīgi strādāt ar ārvalstu investīciju projektiem tieši tajās nozarēs un nišās, kuras esam identificējuši kā perspektīvākās. Tātad mainām arī pieeju – nevis gaidām, kad kāds atnāks, ieraudzīs, pamanīs Latviju, bet izpētām, ko mums īsti vajag, un tad ejam un paši piedāvājam.
Eksportam un ieguldījumiem svarīgākās industrijas
Vai šīs LIAA „Polaris” ietvaros noteiktās prioritātes sasaucas ar tām, ko noteikusi Ekonomikas ministrija?
Lielā mērā - jā. Tā ir metālapstrāde un mašīnbūve, jo faktiski šīs industrijas īpatsvars Latvijas eksportā ir 35 procenti un pat vairāk. Tā ir vidējas pievienotās vērtības industrija, bet pa šīm kāpnēm arvien ejam uz augšu. Nākamā ir meža nozare, kokapstrāde, tad loģistika un tranzīts, informācijas tehnoloģijas un telekomunikācija, farmācija un biotehnoloģijas, veselības aizsardzība – gan medicīna, gan sanatorijas, gan vecu cilvēku aprūpe un tamlīdzīgi. Jā, un vēl ir tā dēvētās zaļās tehnoloģijas, kas ietver sevī alternatīvo jeb atjaunojamo enerģiju un arī vides tehnoloģijas.
Ja runājam par alternatīvajām enerģijām, tad jau šodien Latvija ir Eiropā lielākais atjaunojamo energoresursu eksportētājs. Savā iekšējā tirgū tos tik daudz neizmantojam (ja neskaitām atjaunojamās enerģijas īpatsvaru, ko dod lielās hidroelektrostacijas), bet ļoti lielos apjomos eksportējam koksnes granulas, rapšu eļļu, bioetanolu un tamlīdzīgi. Diemžēl šī sistēma uz Latvijā ir mazāk sakārtota nekā ārvalstīs. Investīciju forumā Tallinā viena sadaļa bija veltīta alternatīvajām enerģijām, un cita starpā tur tika prezentētas gan kāda zviedru un jaunzēlandiešu kopuzņēmuma, gan somu izstrādātās jaunās tehnoloģijas. Piemēram, 20 pēdu konteinera izmēru ražotne, kurā no biomasas tiek iegūta biogāze, kuru tiešā veidā var laist gāzes vados vai izmantot automašīnu gāzes uzpildes stacijās. (Zviedrijā un vēl dažās Eiropas valstīs pilsētas autobusos plaši lieto metāna gāzi un tur tās pat trūkst.)
Piemēram, Vācijā jau 2008. gada martā pieņēma likumu, ka ir jānodrošina pieeja gāzes vadiem, lai šādas ražotnes (tās var būt dažāda izmēra un jaudas) varētu savu produkciju tieši laist gāzes vadā. Tādējādi zemniekiem tiek dotas iespējas ražot vēl citu produktu. Otrkārt, tas daļēji aizstāj to gāzi, kas tiek importēta no Krievijas, palielinot enerģētisko neatkarību.
Nu jā, mums gluži pretēji – dabasgāzei kā auto degvielai nupat uzlikts 200 procentu akcīzes nodoklis...
Par šīm lietām ir jādomā valdībai – kaut vai paskatīties no Vācijas, Dānijas, Somijas un Zviedrijas paraugiem, kā tur šīs lietas notiek.
Ko mums iegūt no jūsu minētās jaunās tehnoloģijas piemēra? Vai aicināt nākt pie mums ar šīm mazajām ražotnēm?
Tas ir pilnīgi iespējams, jo šīs tehnoloģijas atrodas tepat blakus Zviedrijā. No viņiem var šīs iekārtas dabūt. Starp citu, šīs iekārtas strādā ne tikai ar biomasu, koksnes atlikumiem, bet arī ar notekūdeņu attīrīšanas staciju pārpalikumiem. Protams, ir jābūt vietējiem ražotājiem, kas būtu gatavi šādas nelielas stacijas uzstādīt, bet rodas jautājums - kur viņi pārdos to savu gala produktu? Ja šo gāzi nevar dabūt iekšā gāzes vados, gaisā taču to nevar laist?
Jā, „Polaris” ir svarīga vēl viena nostādne – investīciju piesaiste ir ne tikai LIAA darbības kompetence, bet šo stratēģiju ir jāpieņem arī valdībai kā savu: ārvalstu investīciju piesaistei ir jābūt vienai no galvenajām prioritātēm ekonomiskās attīstības jomā.
