Iespējas un šķēršļi: izvēle starp demokrātiju, birokrātiju un ārvalstu investīcijām

No Liepājas nāk ziņas, ka rajona tiesas spriedumu investors un pilsētas dome ir pārsūdzējuši Administratīvajā apgabaltiesā. Tiesvedība, kas ilgst jau kopš janvāra, apturējusi 200 miljonu eiro (140 miljonus latu) vērta energokompleksa jeb koksa rūpnīcas projekta īstenošanu.

Interesentu maz, jautājumi neatbildēti

Vides speciāliste un "HRC Libau" pārstāve Anita Lancmane diskusijas laikā sacīja: "Tā kā sabiedrībai nav ierādīta konkrēta vieta projektu apspriešanas gaitā, tad daži cilvēki ar savu iniciatīvu var apturēt jebkuru investīciju projektu. A/s "HRC Libau" projekta īstenošanas gaitā papildus vienai valsts noteiktajai sabiedriskajai apspriešanai notika piecas, kur iedzīvotājiem tika skaidrots, kas un kā. Tagad investīciju projekts "iesprūdis" administratīvajā tiesā, un to ierosināja trīs cilvēki, kas savākuši 462 parakstus jau pēc tam, kad bija veikta ietekmes uz vidi novērtēšanas procedūra. Tikai septiņi no viņiem ir piedalījušies sabiedriskajā apspriešanā un tagad saka, ka nav bijis iespējas iegūt informāciju. Tie, kuri piedalās, lielākoties ar uzzināto ir apmierināti un vairs neprotestē."

Stīvēšanās pusotra gada garumā

Tā gan īsti nav taisnība, jo iedzīvotāji protesta vēstules rakstījuši arī laikā, kamēr norisinājās ietekmes uz vidi novērtēšanas process un Vides pārraudzības valsts birojs pirms noslēguma ziņojuma sagatavošanas investoram pieprasīja virkni ļoti svarīgu precizējumu.

Stīvēšanās ap projektu notiek aptuveni pusotru gadu, un viens no iedzīvotāju argumentiem ir tas, ka projekta īstenotāju un domes sniegtā informācija bijusi virspusēja, neizskaidrojot energokompleksa iespējamo ietekmi uz vidi un cilvēku veselību. Lai gan iepriekš bija gana plaši izziņots, piemēram, pērnā gada 11. jūnijā uz sabiedrisko apspriedi saistībā ar koksa rūpnīcas projekta ietekmes uz vidi darba ziņojumu bija ieradušies tikai 39 liepājnieki. Septembrī noslēguma ziņojuma apspriešanā piedalījās trīsdesmit seši. "HRC Libau" vēl novembrī saistībā ar sabiedriskajā apspriešanā izskanējušiem jautājumiem sniedza plašu publisku informāciju. Tomēr protesta vēstulēs savākti vairāki simti parakstu. Šķiet, lielai daļai cilvēku, kuri tās parakstīja, bijusi tikai pastarpināta informācija, par kuru gādājuši citi.

Ne tik daudz informācijas trūkums, cik neticība

Projekts ir ļoti sarežģīts. "HRC Libau" gatavojas Liepājā izveidot energokompleksu, kurā izmantos modernu akmeņogļu koksēšanas tehnoloģiju un kā blakus produkts tiks ražots siltums. Visu tehnoloģisko procesu iecerēts veikt hermētiski slēgtās telpās, tādējādi maksimāli samazinot iespējamo ietekmi uz vidi un cilvēku veselību.

LV.LV aptaujātie liepājnieki domā, ka protests nav tik daudz pret pašu rūpnīcu. Lielāka ir neticība tam, ka projekta attīstītāji patiešām izpildīs vides drošības augstās prasības vai ka būvniecības process tiks pietiekami kontrolēts, un galu galā – ko būs iespējams darīt tad, ja milzīgais komplekss patiešām radīs kaitējumu? Šaubīgi šķiet solījumi par lētā siltuma piegādi uzņēmumam "Liepājas enerģija". Izrādās, šī iespēja vēl nemaz nav izpētīta. Cilvēkiem ir bažas, ka pašvaldības investīcijas siltuma piegādes infrastruktūras izveidei var būt tik lielas, ka tas beigās nebūs lētāks par pašlaik pieejamo. Turklāt esošā sistēma tik un tā būtu jāsaglabā: ja nu tirgus situācija mainās, rūpnīca darbību izbeidz vai sašaurina, ko tad?

Ja ir neticība vienam solījumam, tad zem sitiena nonāk visa projekta konstrukcija, un plānotās 1000 jaunās darba vietas (300 tieši rūpnīcā) tam vairs nav atsvars, kaut arī Liepājā bezdarba īpatsvars ir teju 12 procentu.

Cilvēki slimos un varbūt pat mirs...

Šis ir vienkāršoti aplūkots piemērs, kā ar ārvalstu investīcijām neiet labi Latvijā. Iepriekš minētajā diskusijā Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) direktora vietnieks Māris Ēlerts gan informēja: saskaņā ar aģentūras datiem šogad ārvalstu investoru projektu skaits pieaudzis par 30 procentiem. Aptuveni 80 projektu esot tādi, kur skaidri redzama investoru nopietna interese par to īstenošanu Latvijā. Arī Ekonomikas ministrijas pārstāvji informēja, ka ārvalstu tiešo investīciju apjomi Latvijā auguši, jo sevišķi tirdzniecības un ražošanas sfērā, kas savukārt liecinot par ilgtermiņa investīcijām.

"Daži cilvēki ar savu iniciatīvu var apturēt jebkuru investīciju projektu."

Tomēr ir arī projekti, kas nav īstenoti lielākoties iedzīvotāju protestu un arī birokrātisko šķēršļu dēļ. Pirms pāris gadiem Latvija zaudēja 80 miljonu eiro (56 milj. latu) investīcijas, kad franču koncerns "Saint-Gobain" atteicās no ieceres pie Ikšķiles būvēt "Isover" siltumizolācijas materiālu ražotni. Vēl ir daži "noprotestēti" cūku kompleksi, tagad daudzi Tukuma iedzīvotāji ar enerģiskiem vadoņiem priekšgalā iestājas pret Tukuma lidlauka pārveidošanu par starptautisku lidostu, jo būšot troksnis un izmeši; Engurē apstādināta Jūras novērošanas sistēmas izveide, jo "radiācijas dēļ izzudīs bites un zivis, bet cilvēki slimos un varbūt pat mirs".

Protams, neviens industriāls objekts nebūs galīgi bez apgrūtinājuma iedzīvotājiem. Faktiski tad nevar būvēt nekur un neko, vien pavasaros dedzināt kūlu aizaugušos laukos. Bet jauni uzņēmumi, darba vietas, nodokļi neradīsies paši no sevis. Pat tūrisma paradīzē Austrijā mazās pilsētas apjož industriālās zonas ar robustām ražotnēm, un darbs tajās austriešiem ir stabils pamats līdztekus siera siešanai no Alpu govju piena. Tāpat arī Čehijā, nemaz nerunājot par to, ka tur izmantots un apkopts katrs lauksaimniecības zemes kvadrātmetrs.

Gadiem ilgi – vairāk nekā divdesmit procedūras

A. Lancmane diskusijā bija kritiska: "Līdz šim normatīvo aktu izmaiņas Latvijā radījušas arvien lielākus šķēršļus investīciju projektiem – sākot ar Teritoriju plānošanas likumu, ietekmes uz vidi novērtēšanu, būvniecības atļauju saņemšanu. Igaunijā normatīvie akti nosaka vienotus šo procesu standartus, kas investoriem ir saprotami un pieņemami. Pie mums prasa ļoti detalizētus, precīzus aprakstus, kas prasa ilgu laiku, pat gadus. Ietekmes uz vidi novērtējuma process aizņem gadu, būvniecības saskaņošana – arī aptuveni tikpat, bet rūpniecības objektam – pat divus. Piemēram, "HRC Libau" kopumā bija vajadzīgas 24 atļaujas, katru no šiem posmiem var apstrīdēt trīs četri sabiedrības pārstāvji, un tas var nozīmēt arī 24 administratīvās lietas tiesā."

M. Ēlerts piekrita, ka patiešām jāpanāk ievērojami uzlabojumi, lai samazinātu un atvieglotu procedūru skaitu. "Svarīgs ir sākotnējais plānošanas process, kurā objekta ieceres ir jāizrunā ar iedzīvotājiem un jāņem vērā viņu viedoklis; tad, ja lēmums ir negatīvs, investoram tas jāsaņem iespējami ātrāk. Ja iedzīvotāji negrib redzēt tās cūkas savā tuvumā, tad tas ir jādara zināms, pirms investors ir iegādājies zemi. Jo pēc tam, kad iegādāts nekustamais īpašums, veikts ietekmes uz vidi novērtējums, tiek gatavots projekts, investori jau iegulda lielus līdzekļus, apturot projekta tālāko virzību, tiek radīti lieli zaudējumi."

Tieši tādēļ ar lielām cerībām tiek gaidīti divi likumi, kas saskaņošanas procedūras veidotu vienkāršākas un ātrākas, sabiedrības izšķirošā viedokļa - būt projektam vai nebūt – uzklausīšanu pārvietojot uz būvniecības sākuma posmu un saistot ar teritorijas un (ja nepieciešams) detālplānojumu. Tomēr jaunā Būvniecības likuma projekts Saeimā beidzot nonācis tikai šopavasar, bet Teritoriju attīstības plānošanas likuma otrais lasījums parlamentā varētu būt gaidāms pēc Lieldienām. Tik un tā abi likumi varētu stāties spēkā tikai no nākamā gada.

Vaina nav normatīvajos aktos, bet izpildījumā

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Telpiskās plānošanas departamenta direktore Inguna Urtāne gan uzskata, ka arī pašlaik normatīvie akti ļauj publiskās apspriešanas procesu organizēt normāli, nenodarot kaitējumu investoriem, taču pašvaldības vienkārši netiek ar to galā.

"Šobrīd visām pašvaldībām ir plānojumi, un, ja teritorija ir iezīmēta kā ražošanas zona, tad tur objektu var būvēt klāt bez īpašas apspriešanas; bet var būt gadījumi, kad nepieciešams detālplānojums. Tātad iedzīvotāju pirmā sabiedriskā apspriešana notiek saistībā ar teritorijas plānojumu, otrā ir tad, ja objektam nepieciešams detālplānojums. Ja vajadzīgs ietekmes uz vidi novērtējums, arī tad ir apspriešana. Objekta tālāko virzību visvieglāk apturēt vēl pirms būvatļaujas saņemšanas – ja attīstītājs nespēj piedāvāt tādu projektu, kas apmierina Vides pārraudzības valsts biroju, tad tas raksta rekomendāciju šo objektu nebūvēt. Ja birojs uzskata, ka tehnoloģija ir droša, tad rekomendē, ka projektu drīkst īstenot. Tāpēc jau šis birojs ir paredzēts un tā rekomendācijas ir jāņem vērā.

Protams, ka pašvaldība pēc savas iniciatīvas, ja nolikumā to ir paredzējusi, var rīkot sabiedrisko apspriešanu par jebko. Tas īstenībā ir vājais punkts. Kaut arī jaunajā Būvniecības likumā būvniecības projekta tālākā apspriešana tā realizēšanas laikā nav paredzēta, tas nenozīmē, ka to nedrīkstēs darīt.

"Lielāka ir neticība tam, ka projekta attīstītāji patiešām izpildīs vides drošības augstās prasības."

Pašvaldības diemžēl neatšķir, kādi jautājumi katrā no minētajiem apspriešanas posmiem ir jāaplūko. Apspriešana būtu jāieliek stingros rāmjos: ko katrā reizē apspriež, kādas ir iedzīvotāju pilnvaras. Jo projekta publiskā apspriešana nav referendums, kad jāiet balsot – par vai pret. Ja teritorijas plānojums konkrēto darbību ir atļāvis, tad tā ir pieļaujama. Jautājums ir tikai par to, kādā veidolā, ar kādām tehnoloģijām (tātad ar kādiem risinājumiem) projekts tiks īstenots. Pašvaldībām vajadzētu būt stingrai nostājai, kā procesu virzīt, bet pie mums tās nereti skatās politiski – kā ir izdevīgāk.

Savukārt iedzīvotāji publisko apspriešanu uztver kā iespēju protestēt. Apspriežot būvniecības ieceri, ļoti viegli var noraidīt jebkuru objektu. Ja šādā veidā visus projektus visur varētu noraidīt, tad nevienā valstī vispār nebūtu ražošanas. Tādēļ ir vajadzīga plānošana, lai ražošanas objekti iedzīvotājus traucētu iespējami maz. Bet pašlaik būvniecības ieceres publiskā apspriešana nereti notiek tad, kad pārējais plānošanas process faktiski jau ir pabeigts, un būtībā tikai tādēļ, ka pašvaldība nevēlas uzņemties atbildību, bet izvēli noveļ uz iedzīvotāju pleciem.

Problēma vienmēr vairāk ir bijusi izpildījumā nekā pašos normatīvajos aktos. Arī ar plānošanu pašvaldībām iet ļoti grūti. Tādēļ sākam gatavot metodisko materiālu par to, kā pašvaldībās rīkojama publiskā apspriešana. Nepieciešamas būtu izmaiņas arī Administratīvā procesa likumā, jo tagad patiešām ir tā, ka jebko var iesūdzēt tiesā un tiesa jebko ņem pretī: kritēriji ir pārāk plaši, un iznāk, ka tiesai ir jāizskata pilnīgi viss, neizvērtējot – tas ir lietderīgi vai nav."

Vai dāņu cūkas smird vairāk par vietējām?

Arī M. Ēlerts domā, ka iedzīvotājiem, protams, ir tiesības pārsūdzēt administratīvajā tiesā pašvaldību lēmumus par ražošanas objektu būvniecību, un tiesāšanās Liepājā nav vienīgais gadījums. "Līdzīga situācija bija ar "Saint-Gobain" projektu Ogres novadā, pašlaik ar vienu projektu Jelgavā un citur. Ņemot vērā, ka šāds iesniegums un administratīvais process var radīt zaudējumus otrai pusei, tad arī vajadzētu būt atbildībai par to, kas ir rakstīts šajā iesniegumā, kāds ir pamatojums, jo īstenībā tas nes sev līdzi arī ekonomiskas sekas. Ja iesniegumu iesniedz viens, divi vai trīs cilvēki, tad viņiem būtu arī jāparedz atbildība par šādu rīcību. No otras puses, ja projekta lietderību apstrīd 20 līdz 40 procentu no apkārtējiem iedzīvotājiem, tad šāds iebildums tomēr ir jāņem vērā."

Tātad atklāts ir jautājums, kā novilkt robežu starp neapdomīgu patvaļu un demokrātiju? Varbūt tiešām stingrāk izvērtējot iedzīvotāju iesniegumu pamatotību, pirms tos pieņemt izskatīšanai administratīvajā tiesā? Varbūt tomēr mēģināt cilvēkiem izskaidrot to, ko viņi dažkārt nemaz nevēlas dzirdēt? Kā arī novērst citus, jau iepriekš minētos trūkumus saistībā ar projektu īstenošanu. Te viedokļi ir dažādi.

"Svarīgs ir sākotnējais plānošanas process, kurā objekta ieceres ir jāizrunā ar iedzīvotājiem un jāņem vērā viņu viedoklis."

I. Urtāne: "Manuprāt, ar cūkām ir tā: ne jau cilvēki tik ļoti negribētu šos cūkkopības kompleksus savas dzīvesvietas tuvumā, bet viņi netic, ka īpašnieki patiešām nodrošinās vides prasības, kas pie mums ir ļoti augstas, un kontrolējošās iestādes spēs kaut ko izdarīt tad, ja būs slikti. Tagad tehnoloģijas ir ļoti attīstītas, bet neviens netic, ka tās tiks izmantotas."

Ārvalstu investoru padomes izpilddirektors Ģirts Greiškalns: "Ārvalstu investori, nonākot kādā vidē, salīdzina attieksmi pret viņiem un pret citiem. Un tad Latvijā rodas iespaids, ka, piemēram, smakas, kas nāk no latviešu cūku fermām, ir daudz mazākas nekā smakas, kas nāk no dāņiem piederošām kūtīm. Tomēr gribas atgādināt, ka te ir arī runa par konkurenci: iespējams, ka Latvijā jau esošie uzņēmumi nevēlas sev tuvumā redzēt konkurentus un tādējādi (tā kā visi taču savā starpā ir pazīstami) izmanto arī pašvaldību resursus, lai tiktu radīti kādi administratīvi šķēršļi un neļautu ārvalstniekam šeit nākt un strādāt."

Vēl Ģ. Greiškalns uzskata, ka vajadzētu rast ekonomisku motivāciju nodokļu pārdales veidā, lai pašvaldības būtu ieinteresētas savās teritorijās piesaistīt ražošanas objektus.

I. Urtāne: "Domāju, ka LIAA darbinieki varētu šo investīciju projektu īstenošanu stingrāk vadīt. Viņi parasti pie mums vēršas tad, kad ir lielas problēmas un vairs nezina, ko iesākt. Dažkārt izrādās, ka viss saputrots jau no paša sākuma. Kā var ieteikt investoram iegādāties zemi konkrētā vietā, ja īsti nav skaidrības par teritorijas plānojumu un esošo normatīvo regulējumu? Piemēram, "Saint-Gobain" projektam Ikšķilē bija ļoti vāja procesa vadība, daudz kas notika pašplūsmā, un investori kā nezinīši visām šīm procedūrām bija pa vidu. Arī pašvaldība neuzņēmās sev pienākošos vadošo lomu un nepauda skaidru nostāju. Manuprāt, LIAA šajos procesos jābūt daudz aktīvākai un redzamākai."