Proti, visticamāk Latvijā būs jauns raidošo mediju likums, ar pusgada novēlošanos likumā iekļautas Eiropas Parlamenta un Eiropas Padomes 2007. gada 11. decembra direktīvas prasības, bet tas neatrisinās vairākas tieši Latvijas mediju telpai nozīmīgas problēmas.
Jebkura likuma kvalitāti nosaka tas, kādus sabiedrībai būtiskus jautājumus likums spēj regulēt. Pirmkārt, kārtējo reizi atlikts sabiedrisko mediju finansējuma jautājums, atstājot Latvijas Radio un Latvijas Televīziju arī turpmāk dzīvot nestabilā, neskaidrā vidē, ko ietekmē politiķu intereses. Pašreizējos apstākļos, kad pieaug konkurence un tradicionālie mediji zaudē savu auditoriju, tas ir vēl bīstamāk nekā agrāk. Tas nozīmē, ka ik pa laikam sabiedrisko mediju vadītāji ar izstieptu roku ies pie deputātiem, lūdzot naudu izdzīvošanai un nespējot plānot savu darbu ilgtermiņā. Tas savukārt arvien problemātiskāku padara mediju spēju piedāvāt kvalitatīvu saturu. Piemēram, Somijā arī diskutē par sabiedrisko mediju abonentmaksas jēgu un sabiedrības pienākumu to maksāt, top projekts, ka varētu ieviest mediju maksājumu, kas ietvertu arī samaksu par tradicionālo mediju interneta versijām, stāstīja Tamperes universitātes Mediju un žurnālistikas departamenta kolēģi. Arī Latvijā neizbēgami nāksies atgriezties pie sabiedrisko mediju finansējuma modeļiem un meklēt naudu arī TV un radio interneta versiju darbības nodrošināšanai.
"Pirmkārt, kārtējo reizi atlikts sabiedrisko mediju finansējuma jautājums, atstājot Latvijas Radio un Latvijas Televīziju arī turpmāk dzīvot nestabilā, neskaidrā vidē, ko ietekmē politiķu intereses."
Tomēr jaunais likums vismaz ir sakārtojis elektronisko mediju pakalpojumus, ko var sniegt un saņemt pēc pieprasījuma. Tajā ir nozīmīgs jaunums - Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes sabiedriskā konsultatīvā padome, padomdevēja institūcija, kuras uzdevums ir nodrošināt sabiedrības līdzdalību sabiedriskā pasūtījuma un Elektronisko plašsaziņas līdzekļu nozares attīstības nacionālās stratēģijas izstrādāšanas procesā. Šīs izmaiņas kaut nedaudz pietuvinās Latvijā situāciju, ka dažādas sabiedrības grupas var vairāk iesaistītes sabiedrisko mediju darbā.
Sabiedrisko mediju finansēšanas un stabilas pastāvēšanas problēma ir saistīta ar otro jaunajā likumā apskatīto jautājumu – mediju satura kvalitāti. Tā regulēta, nosakot, ka turpmāk nacionālajiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem būs jānodrošina, lai to veidotajās programmās vismaz 65% no visiem raidījumiem būtu valsts valodā. Elektronisko plašsaziņas līdzekļu veidotajās programmās būs jānodrošina, lai vismaz 51% no visiem raidījumiem nedēļas laikā būtu Eiropas audiovizuālie darbi – tie ir Latvijā un citās Eiropas Savienības dalībvalstīs veidotie literāri dramatiskie darbi, seriāli, filmas, dokumentālie, mākslas, izglītojošie un citi radošie darbi. Savukārt nacionālajiem plašsaziņas līdzekļiem būs jānodrošina, lai vismaz 40% no šiem darbiem būtu veidoti valsts valodā un tiktu izplatīti laikā no pulksten 19 līdz 23.
Šīs normas izraisījušas satraukumu komerciālo mediju vadītājos – tas ir saprotams, jo tādējādi ierobežota lētas produkcijas, kas ražota pārsvarā Krievijā vai Latīņamerikas valstīs, pārraidīšana Latvijā. Biznesa intereses šajā gadījumā nonākušas pretrunā ar kvalitāti un īpašo Latvijas situāciju, proti, ierobežotām iespējām piedāvāt kvalitatīvu saturu latviešu valodā.
"Kāpēc nākotnē būs jāveido jauns likums? Tāpēc, ka sabiedrisko mediju vajadzībām ir nepieciešams atsevišķs likums, jāatrisina to finansējuma un uzraudzības problēma."
Ja šos likuma nosacījumus nevērtē pēc vienmēr piesauktajām izdevīguma vai biznesa interesēm, tad latviešu valodas lietojuma proporciju noteikšana ir ļoti būtiska. Patiesībā mērķis Latvijā sniegt informāciju latviešu valodā, veicināt žurnālistikas un producēšanas attīstību, visplašākajā nozīmē nodrošināt dažādu kultūru mijiedarbību latviešu valodā ir vienīgais iemesls, lai Latvijā tiktu dibināti un veidoti raidošie mediji. Visas pārējās intereses un vajadzības spēj aptvert citi informācijas avoti. Protams, informācijai jābūt arī citās valodās, bet likumā šī iespēja ir paredzēta.
Protams, var strīdēties par latviešu valodas īpatsvara procentuālo sadalījumu, bet kāpēc strīdēties? Sarunājoties ar kolēģiem citās valstīts – tajās, kurās arī ir nelielas auditorijas un arī valodas ziņā nošķirts mediju tirgus, nepastāv jautājums, vai mediju saturu jāveido valsts valodā. Par to nešaubās Somijā vai Dānijā vai, piemēram, Islandē, kuras iedzīvotāju un auditorijas skaits ir vismaz sešas reizes mazāks nekā Latvijā.
Neierobežota citās valstīs un citās valodās veidotu filmu un raidījumu iekļaušana Latvijā licencēto elektronisko mediju saturā novestu pie to identitātes un unikalitātes zaudējuma. Ir taču varena alternatīva - Latvijā kabeļtelevīzijas un satelīttelevīzijas piedāvā neaptveramu citu valstu kanālu klāstu, iespējas paplašina nule notikusī pāreja uz digitālo apraidi.
Kāpēc nākotnē būs jāveido jauns likums? Tāpēc, ka sabiedrisko mediju vajadzībām ir nepieciešams atsevišķs likums, jāatrisina to finansējuma un uzraudzības problēma, padarot to mazāk atkarīgu no politiskā klimata pārmaiņām. Jāpārskata tie likuma panti, kas nosaka elektronisko mediju īpašnieku jautājumu – sabiedrībai ir būtiski zināt, kādu īpašnieku kontrolētu informāciju tā saņem. Nākamajā likumā jāregulē interneta mediju statuss.
