Tiesu darbības statistikas dati rāda, ka 2010. gada sākumā visās Latvijas pirmās instances tiesās neizskatīto lietu skaits sasniedza 36 496 lietas, no kurām vairāk nekā puse – 15 289 – ir prasības par zaudējumu un parāda piedziņu. Arī Augstākajā tiesā lietu atlikums gada sākumā bija rekordliels – 2468.
Tiesu darbības statistikas dati tāpat rāda, ka 2009. gadā pirmās instances tiesās civillietās pirmās tiesas sēdes nozīmēšanas laiks bija vidēji pēc 6 mēnešiem (182 dienām), bet apgabaltiesās – vidēji pēc 9 mēnešiem (270 dienām), savukārt Rīgas apgabaltiesā – pēc 13 mēnešiem (382 dienām).
Statistika liecina, ka tiesās ir vairāki simti lietu, kas vienā tiesu instancē nav izskatītas ilgāk par trim gadiem. Nav grūti paredzēt, ka, ja lieta pavada trīs gadus pirmās instances tiesā un trīs gadus apelācijas instances tiesā un tad nonāk Senātā, bet sprieduma atcelšanas gadījumā atkal nonāk apelācijas instances tiesā, tad šādas lietas galīga atrisināšana var prasīt pat līdz 10 gadiem. Līdz ar to rodas jautājums: kādas ir sekas, ja ar komersantu saimniecisko darbību saistītie strīdi, kas skar uzņēmuma komercpraksi un attiecības ar partneriem vai klientiem, tiek iztiesāti sešus un pat vairāk gadus?
Skaidrs, ka šāda situācija veicina negodīgu komercpraksi un prettiesisku rīcību attiecībā uz klientiem un partneriem. Jo – kamēr cietusī puse tiesāsies, šāda komercprakse jau kļūs par ikdienu vai negodīgais partneris kā komercsabiedrība vairs neeksistēs, vai otrādi – ceļot apzināti nepamatotu prasību, uzņēmumam tiks traucēta komercdarbība. Tātad, izmantojot tiesu sistēmas “lēnīgumu”, faktiski tiek veicināta negodīga komercprakse.
Lietu izskatīšanas ilgums ietekmē uzņēmējdarbību arī gadījumos, ja rodas domstarpības par konkrētu tiesību un līguma normu piemērošanu un izpildi, jo tādējādi tiek iesaldēti naudas līdzekļi un ekonomiskā apgrozība palēninās. Tādējādi, ņemot vērā, ka biznesa apritē laiks ir vienlīdzīgs naudai, ekonomisko strīdu risināšanai nepieciešams nodrošināt saprātīgu laiku, pretējā gadījumā sistēma zaudē efektivitāti un savu jēgu.
"Ir ļoti svarīgi, lai tiesās komercdarbību reglamentējošie normatīvie akti tiktu piemēroti, analizējot to piemērošanas ekonomiskās sekas. Pretējā gadījumā likumdevēja raitais darbs ekonomisko attiecību noregulēšanai būtu velts."
Otrs jebkuras sistēmas darbības efektivitātes rādītājs ir kvalitāte, kas tiesu sistēmā ir galīgā spēkā stājušos tiesas sprieduma kā ekonomiska strīda atrisinājuma kvalitāte un atbilstība reālajiem ekonomiskajiem apstākļiem. Komercdarbību reglamentējošo normatīvo aktu mērķis ir ne tikai noteikt atsevišķu subjektu tiesības un pienākumus, bet reglamentēt tirgus ekonomikas darbību un veicināt ekonomikas attīstību kopumā (un šeit ir runa gan par komerctiesībām un civiltiesībām, kas regulē ekonomiskās apgrozības subjektu savstarpējās attiecības, gan administratīvajām tiesībām saimnieciskās darbības jomā, kas nosaka to attiecības ar valsti un pastarpināti ietekmē to savstarpējās attiecības, tajā skaitā konkurences apstākļus). Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai šādas tiesību normas tiktu piemērotas atbilstoši likumdevēja paredzētajam mērķim, kā arī analizējot to piemērošanas reālas ekonomiskas sekas un to ietekmi uz ekonomiku.
Diemžēl šeit jāatzīst, ka šāda normatīvā regulējuma piemērošana Latvijā bieži nenotiek, par ko liecina arī likumu bieža grozīšana, atklājot, ka konkrētais regulējums praksē tiek piemērots, neņemot vērā vai pretēji tā mērķiem. Par to liecina arī tiesību normu iztulkošanas problēmas un gramatiska likumu piemērošana ekonomiskajos strīdos tiesā. Līdz ar to sanāk, ka likumdevēja un izpildvaras raitais darbs ekonomisko attiecību noregulēšanai un uzlabošanai zināmā mērā notiek veltīgi, jo tas atduras pret šī regulējuma mērķu neizpratni un dažreiz pat ačgārnu piemērošanu.
"Tiesnešiem ekonomisko strīdu kvalitatīvai risināšanai nepieciešamas zināšanas ekonomikā."
Tomēr tiesnesi kā tikai juristu nevar vainot ekonomisko procesu un to seku nezināšanā vai nepietiekamā izpratnē, jo tiesnesim kā speciālistam jurisprudencē trūkst kvalifikācijas. Tāpēc likumsakarīgi šobrīd no tiesnešiem faktiski nevar sagaidīt vai pieprasīt ekonomiski pārdomātus un pamatotus ekonomisko strīdu risinājumus (tas attiecināms gan uz civillietu, gan uz administratīvo lietu izskatīšanu, kas ir saistītas ar saimniecisko darbību).
Piemēram, lai pie atbildības sauktu komercsabiedrības valdes locekli un panāktu sabiedrībai nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu, tiesai jāizvērtē, vai valdes loceklis savus pienākumus pildījis kā „krietns un rūpīgs saimnieks”. Ir skaidrs, ka šis jēdziens jāpiepilda ar ekonomiska rakstura vērtējumu, jo tikai no komercdarbības prakses un ekonomisko zināšanu viedokļa var novērtēt, vai valdes locekļa darbība bija ekonomiski pamatota un izdevīga sabiedrībai.
Skaidrs, ka tiesnesim juristam bez ekonomiskām zināšanām būs problemātiski vispusīgi un kvalitatīvi novērtēt pušu argumentus un izdarīt patstāvīgus secinājumus. Vēl sarežģītāka šobrīd situācija ir juridisko un fizisko personu maksātnespējas un tiesiskās aizsardzības procesa lietās, kuru iznākums ir atkarīgs no personas finansiālā un saimnieciskā stāvokļa izvērtēšanas, kas izpaužas finanšu pārskatu, bilances un ekonomisko pasākumu plāna novērtēšanā, nosakot, vai tirgus subjekts ir ekonomiski dzīvotspējīgs. Tādējādi redzams, ka ekonomisko strīdu kvalitatīva risināšana atbilstoši tiesiskā regulējuma mērķiem nav domājama bez papildu speciālajām zināšanām ekonomikā un padziļinātām zināšanām komerctiesībās tiesnešiem, kas tos iztiesā.
Bet likumsakarīgs risinājums šeit var būt tikai viens, tas ir, jāveic reforma uz vispārējās jurisdikcijas un administratīvo tiesu bāzes, izveidojot atsevišķu patstāvīgu valsts komerctiesu sistēmu, kurai būtu pakļauta visa ar ekonomisko darbību saistīto strīdu un pieteikumu izskatīšana, kuras dalībnieks ir komersants vai cita persona, kas veic saimniecisko darbību.
Komerctiesas tiek veidotas vai tradicionāli pastāv jau vairākās ekonomiski attīstītajās valstīs, piemēram, Francijā, Šveicē, Beļģijā un citās. Svarīgs priekšnoteikums komerctiesu efektīvas darbības nodrošināšanai un tās mērķu sasniegšanai ir interdisciplināri kvalificēti tiesneši - profesionālie juristi, kas apguvuši papildu zināšanas ekonomikas, finanšu un uzņēmējdarbības jomā un specializējušies ekonomisko strīdu risināšanā. Ievērojot komerctiesu kompetenci, to izvietojumam un skaitam jāatbilst lielākajiem ekonomiskās aktivitātes punktiem - ekonomiski nozīmīgākajām Latvijas pilsētām, izveidojot trīs apelācijas komerctiesas un vienu augstāko komerctiesu kā kasācijas instanci.
"Ir jānosaka maksimālais termiņš lietas iztiesāšanai - trīs gadi. Komerctiesu veidošanai efektīvi jāizmanto esošā tiesu bāze."
Ņemot vērā ekonomisko strīdu specifiku ātri novecot, jānosaka optimālais maksimālais termiņš lietas iztiesāšanai ar galīgo spēkā stājušos tiesas spriedumu - trīs gadi, kas nodrošinātu lietas dalībnieku un tiesas pienākumu sekot lietu izskatīšanas termiņiem un savlaicīgi atklāt un novērst lietu iztiesāšanas kavēšanās iemeslus, kā arī ārpus rindas izskatīt lietas, kuru izskatīšana draud pārsniegt minēto termiņu.
Komerctiesas nav jārada no nulles, bet efektīvi jāizmanto esošā tiesu bāze. Vienlaikus tiks samazināta vispārējās jurisdikcijas un administratīvo tiesu noslodze, to kompetencē atstājot tikai strīdus starp fiziskajām personām un fiziskajām personām un valsti, attiecīgi samazinot iztērētos resursus. Komerctiesas ir ieguldījums ekonomiski attīstītā un tiesiski sakārtotā valstī, kas ilgtermiņā atmaksāsies, padarot Latviju par ekonomiski labvēlīgu valsti uzņēmējdarbībai un investīcijām.
