Pedagogi vērtē izglītības finansēšanas modeli "Nauda seko skolēnam"

IZM pārstāvji, vasarā tiekoties ar gandrīz 90 pašvaldību un izglītības iestāžu vadītājiem visā Latvijā, secinājuši, ka pašvaldības, kas spējušas uzsākt skolu tīkla sakārtošanu atbilstoši bērnu skaitam, demogrāfiskajām tendencēm un jaunajam finansēšanas modelim, noteikti būs ieguvējas gan izglītības kvalitātes kontekstā, gan konkurētspējīgāka pedagogu atalgojuma nodrošināšanā.

Kā zināms, no šā gada 1. janvāra tika palielināts valsts mērķdotācijas apjoms pedagogu darba samaksai. Saskaņā ar ministrijas aprēķiniem pēc jaunā izglītības finansēšanas modeļa „Nauda seko skolēnam” par viena bērna izglītošanu vidēji tiks maksāti 650 latu gadā līdzšinējo 463 latu vietā. Taču tas nebūt nenozīmē, ka katrs skolotājs janvārī arī saņēma par 36% lielāku darba algu – katrā novadā ir atšķirīgi lemts, kā sadalīt palielināto valsts mērķdotācijas apjomu pedagogu darba samaksai. Turklāt novados meklēts godīgākais risinājums naudas sadalījumam starp lielajām un mazajām skolām. No valsts budžeta joprojām tiek finansēta arī interešu un profesionālās ievirzes izglītība, kā arī maksātas algas bērnu sporta treneriem un apmaksātas citas papildu lietas, ko, pēc M.Gruškevica vārdiem, citas valstis nodrošina no pašvaldību vai vecāku līdzekļiem.

No šā gada 1. septembra viena pedagoga darba likme novados ir noteikta 8 skolēni, republikas pilsētās – 10,2 skolēni. Ministrija plāno šo attiecību pakāpeniski celt līdz pat 2012. gadam, taču IZM valsts sekretārs uzskata – šajā rudenī vēl nevajadzētu plānot jaunu koeficientu ieviešanu vispārējās izglītības pedagogu algām paredzētās valsts mērķdotācijas sadalē starp novadiem. Jaunu koeficientu ieviešana, viņaprāt, šobrīd varētu draudēt vienīgi ar principa „nauda seko skolēnam” deformēšanu, jo parādīsies virkne faktoru, kas izglītības finansēšanas piramīdu apgriezīs otrādi, un par izglītības naudu tiks risināta virkne citu problēmu valstī.

Viens no aktuālākajiem izglītības finansēšanas jautājumiem ir papildu koeficientu ieviešana novados Latvijas pierobežā, kur lielās teritorijās saglabājušās ļoti nedaudzas latviešu plūsmas skolas. Valsts sekretārs atzīst – lai pedagogiem varētu apmaksāt pietiekamu likmju skaitu un lai nebūtu jāslēdz izglītības iestādes, viņš atbalstītu atsevišķas valdības programmas izveidi pierobežas novadiem, taču tikai tai gadījumā, ja valsts vispār to varētu atļauties.

Lai noskaidrotu, ko par finansēšanas izmaiņām domā skolas un kā šīs izmaiņas ietekmējušas bērnu un skolotāju dzīves kvalitāti, LV.LV jautāja vairāku skolu direktoriem un to vietniekiem.

LV.LV: Kā vērtējat finansēšanas modeļa „Nauda seko skolēnam” ieviešanu izglītībā?

Rīgas Valda Zālīša pamatskolas direktora vietniece izglītības jomā Inta Rakēviča:

„Šis modelis ir apsveicams. Skolas budžets iegūst, ja skolēnu skaits ir liels. Budžets veidojas, reizinot skolēnu skaitu 1.-4. klasē ar koeficientu 0,75, 5.-6. klasē – ar koeficientu 1. Brīvie līdzekļi, kas paredzēti mācību līdzekļu, higiēnas preču iegādei, sanitāro mezglu uzturēšanai, telpu uzkopšanas līdzekļu iegādei, veidojas, ja skolēnu skaitu reizina ar Ls 17.

Šis modelis ir vienlīdz taisnīgs, bet zaudē sākumskolas, jo neviens neskaidro, kāpēc sākumskolā reizina ar koeficientu 0,75. Visi psiholoģiskie pētījumi liecina – jo mazāki skolēni, jo kvalitatīvākam jābūt pedagoģiskajam procesam.

Katra skola, lai īstenotu licencēto izglītības programmu, veido nepieciešamo pedagoģiskā personāla sarakstu. Tātad – vispirms programmas īstenošanai nodrošina pedagogus. Šajā sarakstā ir iekļauts arī atbalsta personāls, proti, psihologs, sociālais pedagogs, logopēds, bibliotekārs. Ja skolēnu skaits ir mazs, līdz ar to naudas summa ir maza un atbalsta personālam neiznāk darba samaksa. Tādēļ skolās ar mazu skolēnu skaitu netiek nodrošināts atbalsta personāls, kurš tajās ir ļoti nepieciešams.”

Preiļu novada Saunas pagasta Salas pamatskolas direktora vietniece izglītības jomā Valentīna Madalāne:

„Protams, lauku skolās skolēnu ir maz un nauda arī ir maza, bet mēs esam gatavi arī izdzīvot ar mazumu. Es saprotu, ka pilsētu skolās ir lielākas klases, ir grūtāk strādāt, tāpēc vajadzīga diferencēta pieeja naudas sadalē. Pašlaik izskatās, ka turpmāk tā arī būs. Mūsu pagastā dzīvo arī daudzbērnu ģimenes ar četriem, pieciem vai sešiem bērniem, kuri apmeklē skolu vai pirmsskolas grupiņu. Optimālais variants ir iespēja bērniem mācīties tuvu mājām. Ir arī tādi bērni, kuri dzīvo ļoti tālu no ciemata centra un kam vienīgais transporta līdzeklis ir mammas velosipēds, ar kuru viņa atvizina bērnu uz skolu, neskatoties uz laika apstākļiem un ierobežotajām iespējām.

"Katrā novadā ir atšķirīgi lemts, kā sadalīt palielināto valsts mērķdotācijas apjomu pedagogu darba samaksai."

Lai arī no 1. janvāra finansējums vispārējai un interešu izglītībai ir palielinājies, novados vērojama savstarpēja konkurence starp pilsētas un lauku skolām. Cīņa par naudu un bērniem, manuprāt, ir aizēnojusi rūpes par izglītības kvalitāti.

Pagājušajā rudenī mūs izbrīnīja sākumskolas skolēniem piemērotais koeficients 0,75, tai pašā laikā ģimnāzijas audzēkņiem tas bija 1,25. Bet ir jāņem vērā – uz vidusskolu atnāk jau nobriedušas personības, kuras pirms tam mācījuši un audzinājuši sākumskolas skolotāji. Viņi ir motivēti mācībām vidusskolā, un vidusskolēnu personības veidošanā nav jāiegulda tik liels darbs kā pirmklasnieka mācīšanā un audzināšanā.”

Aknīstes novada Gārsenes pamatskolas direktors Andris Punculis:

„Kopumā vērtēju negatīvi tāpēc, ka šī sistēma varbūt varētu attiekties uz lielajām pilsētām, bet to smagi izjūt lauki un mazpilsētas, kur ir neliels iedzīvotāju, tai skaitā skolēnu, skaits.

Finansējuma samazinājums ir sāpīgi skāris visas mazās skolas. Pagājušajā gadā reorganizētas vai slēgtas gandrīz 100 mazās skolas. Ja lauku pamatskolā ir mazāk par 60-80 bērniem, rodas problēmas apmaksāt skolotājiem individuālo darbu ar audzēkņiem, rakstu darbu labošanu, pilnu audzināšanas darbu – to var atļauties tikai lielās skolas. Bieži vien, lai izpildītu mācību plānu, ir jāapvieno klases, kas, protams, var ietekmēt izglītības kvalitāti.

"Zaudē sākumskolas, jo neviens neskaidro, kāpēc sākumskolā reizina ar koeficientu 0,75."

I.Rakēviča

Acīmredzot Ministru kabinets un ministrija ir sapratuši, ka pagājušā gada pēdējo četru mēnešu niecīgais finansējums bija katastrofāls. Šobrīd pēc finansējuma palielinājuma (apmēram 630 lati uz vienu skolēnu) izdzīvot ir nedaudz vieglāk.”

Daugavpils novada Skrudalienas pamatskolas direktore Santa Rokjāne:

„Mazajās lauku skolās ir pasmagi – mazs bērnu skaits, līdz ar to mazāks arī finansējums. Grūti ir sadalīt līdzekļus, lai katra klase varētu mācīties atsevišķi. Septembrī bija ļoti smagi. Prieks, ka Izglītības un zinātnes ministrija šā gada janvārī rada iespēju palielināt finansējumu, līdz ar to vairāk bērnu var mācīties dalītās klasēs. Tomēr finansējums ir mazs, tāpēc skolā joprojām vairāki priekšmeti tiek mācīti apvienotās klasēs.

Skolotāji līdzekļu palielinājumu varētu izjust tā, ka viņiem tiks apmaksāts vairāk stundu, jo viņi strādās dalītās klasēs. Bet par papildu darbu – gatavošanos stundām, konsultācijām – mūsu skolas skolotājiem nemaksā. Vienīgi par klases audzināšanu apvienotajās klasēs nedaudz maksā. Pagarinātā dienas grupa mums ir apvienota ar skolēnu radošajām darbnīcām, kuras projekta ietvaros finansē Sorosa fonds – Latvija.”

Krustpils novada Vīpes pamatskolas direktore Aija Semjonova:

„Izglītības finansēšanas modelis „Nauda seko skolēnam” lauku skolās ir attīstību bremzējošs. Nauda, kas tiek piešķirta skolai, ir ļoti minimāla, lai skolotājs varētu veikt kvalitatīvu mācību procesu. Skolotājam atkal sanāk strādāt sabiedriskā kārtā, atkal – neapmaksātu darbu, bet skolotāji laukos strādā. Strādā, lai pagastā saglabātu skolu un saglabātu kultūrvidi, lai viņam būtu darbs, lai vietējiem iedzīvotājiem būtu, kurp palaist bērnus un pēcpusdienā laikus sagaidīt viņus mājās.

Lauku skolas vajadzētu saglabāt. Modelis „Nauda seko skolēnam” ir jāpilnveido – ar citu koeficientu, ar citādu pieeju. Iedzīvotāju apdzīvotības blīvums laukos un pilsētās ir stipri atšķirīgs. Nevar būt vienādi koeficienti visiem. Ir jādomā par tādu izglītības politiku, lai tās skolas, kuras nosvinējušas simts, simt piecdesmit gadu jubilejas, tomēr varētu pastāvēt.

"Cilvēki vēlas, lai bērni mācītos vietējā skolā, lai notiktu lauku attīstība, lai būtu sakoptas zemes un celtas mājas lauku vidē, kura ir gan skaista, gan veselību veicinoša un saudzējoša."

A.Semjonova

Kas tad Latvija ir? Vienmēr tā ir bijusi zeme, kur kaut kas tiek audzēts, kopts gan dabā, gan vidē. Pašlaik gan šī produkcija tiešām ir tikai sev, jo realizēt izaudzēto ir sarežģīti, gandrīz neiespējami, un samaksa par darbu ir niecīga. Kādā veidā notiks valsts augšupeja? Vai mums vajag tikai pilsētas – tie ir jautājumi politiķiem. Vai varbūt mums vajag arī laukus?

No 1. janvāra situācija ir cerīgāka – skolas, kurās ir pāri par 50 skolēniem, varētu teikt, nu jau minimāli var izdzīvot un strādāt. Arī interešu izglītības programmām ir parādījusies nauda – vairāk, nekā tas bija pirmajā pusgadā. Cilvēki vēlas, lai bērni mācītos vietējā skolā, lai notiktu lauku attīstība, lai būtu sakoptas zemes un celtas mājas lauku vidē, kas ir gan skaista, gan veselību veicinoša un saudzējoša.

Es domāju, ka atbilstoši MK noteikumiem ir jānodrošina pilnvērtīgs finansējums visiem Latvijas skolotājiem. Modelis „Nauda seko skolēnam” ir jāpilnveido, ņemot vērā Latvijas apdzīvotību un dzīves apstākļu atšķirības pilsētās un laukos. Arī tiem, kas dzīvo laukos, arī tad, ja ir trīsdesmit bērnu, skolai jādzīvo un jābūt pieejamai uz vietas. Skolas ir lauku vides kultūras centri. Kādā veidā to izdarīt  – tas atkal ir politikas, visas Latvijas jautājums.”