Divdesmit gadi neatkarīgas zemes: kas labs un kas – neizdevies

Jāsaka, pagājušā gada atbalsta pasākumi, ko rosināja lauksaimnieki un ko lielā mērā akceptēja zemkopības ministrs, Latvijas valdība un Eiropas Komisija, ļāva virs ūdens noturēties krietnam skaitam Latvijas lauksaimnieciskās produkcijas ražotāju. Smagākais gads pēdējos 20 gados aizvadīts. Bet – kā smejies – Latvijā joprojām ir piecas nevaldāmas stihijas: četri pēkšņi atnākušie gadalaiki un zemkopība.

Ja vien atmiņa neviļ, šo stihiju skaits bijis nemainīgs visus pēdējos 20 gadus, kopš paši apstrādājam savu neatkarīgu Latvijas zemi. Šo gadu laikā Latvija ir mainījusies līdz nepazīšanai un tautsaimniecība ieguvusi jaunus – patīkamus un uzteicamus, kā arī saprātam nepieņemamus – virzienus.

LV.LV jautā: vai un kādu lēmumu trūkums, kādas rīcības kūtrums, varbūt vienkārši neprasme saredzēt pārmaiņu nestās iespējas atkal liek lauksaimniekiem pulcēties pie liesmojošiem ugunskuriem un atzīmēt lauksaimnieku līdz šim vērienīgāko protestu gadadienu? Ko par šodienas situāciju un Latvijas lauksaimniecības jaunākajiem laikiem, labo, slikto, izdarīto un nepaveikto saka lauksaimnieku sabiedrībai svarīgi cilvēki?

Foto: Boriss Koļesņikovs, LV

„Ar pagājušā gada protesta akcijām izdevās atrisināt īstermiņa problēmas piensaimniecībā, panākot piensaimniekiem 27 miljonu latu atbalstu. Taču ilgtermiņa problēmām mēs joprojām neredzam risinājumu – ar vienu roku iedotais drīz tiek ar otru roku atņemts. Pēdējo 20 gadu laikā lēmumi, kas skāruši un skar Latvijas zemniekus, pieņemti, galvenokārt paļaujoties uz īstermiņa risinājumiem. Bet lauksaimniekiem un valdībai – abām pusēm pieņemamu risinājumu meklējumos – gājis grūti.

"Vai un kādu lēmumu trūkums, kādas rīcības kūtrums, varbūt vienkārši neprasme saredzēt pārmaiņu nestās iespējas liek lauksaimniekiem pulcēties pie liesmojošiem ugunskuriem?"

Latvijas lauksaimniecības attīstībā bijušas smagas krīzes un straujas attīstības posmi, un viss bijis mūsu zemniekiem pa spēkam. Tomēr visu šo gadu lielākais nozares trūkums bijis ilgtermiņa vīzijas trūkums. Katru gadu mēs atgriežamies pie diskusijām, ka redzējums vajadzīgs. Kā viens no stratēģiskiem dokumentiem ir Lauku attīstības plāns 2007. - 2013. gadam, taču pat šis plāns tiek mainīts, pielāgojot to īstermiņa problēmu risināšanai, un izmaiņas bieži maldina lauksaimniekus par prioritātēm. Arī šobrīd veidojas absurda situācija, kas līdzinās kāpšanai uz tā paša grābekļa - lauku modernizācijas programmā, strauji palielinot atbalsta intensitāti, faktiski tiek piedāvāts burkāns lauksaimniekiem. Bet... tas notiek laikā, kad bankas klientiem griež muguru. Kur izeja?

Lauksaimnieki vairs negrib samierināties ar diskriminējošo situāciju ES maksājumos. Latvijas deputātiem ir jācīnās par vienoto maksājumu izlīdzināšanu Eiropā, kā arī par Latvijas lauksaimnieku vienlīdzīgu konkurenci Eiropas tirgū.”

Foto: Boriss Koļesņikovs, LV

„Ir jāizstrādā ilgtermiņa stratēģija nozares attīstībai un jau tuvākajā nākotnē valdībai jāsakārto nodokļu sistēma, kā arī jāveicina kredītu pieejamība.

Pašlaik lauksaimnieki darbojas ļoti dažādos uzņēmējdarbības veidos - ir individuālie komersanti, zemnieku saimniecības, kooperatīvās sabiedrības, SIA un citas, taču katrai no tiem piemēro dažādus nodokļu nosacījumus. Šo jautājumu ir iespējams sakārtot jau šogad.

"Lielākā problēma ir pārstrukturizācija nozarē un pārstrāde."

Ņemot vērā Latvijas ekonomisko situāciju, pārtikai nepieciešams piemērot pazeminātu pievienotās vērtības nodokļa likmi, kā tas ir daudzās Eiropas valstīs, un tas palielina gan iedzīvotāju pirktspēju, gan ražotāju konkurētspēju.

Nozīmīgs kavēklis saimniecību attīstībai ir kredītresursu trūkums. Finanšu līdzekļi būtu nepieciešami arī zemes iegādei - pašlaik zemi var nopirkt salīdzinoši lēti, taču bankas nav gatavas atvēlēt tam kredītus. Tas rada risku, ka zemi pārpirks ārzemnieki.”

Foto: Boriss Koļesņikovs, LV

„Lauksaimniekiem viss 2009. gads nav nesis nekā spīdoša. Nokritās piena cena, labības cena, tāpēc sākās lielie nemieri. Visu pagājušo gadu zemnieki – izejvielas ražotāji – tika ļoti nicināti. Cena cēlās pārstrādātajai galaprodukcijai, bet ne saražotajam pienam.

Tagad situācija kļuvusi mazliet cerīgāka, bet stabilitātes nav. Katra diena nes pārmaiņas. Neviens nevar pateikt - trīs gadus, divus, pat ne vienu gadu uz priekšu: strādājiet droši! Nekas lauksaimnieku dzīvē netiks mainīts! Gan piegādes līgumos, gan valstij maksājamos nodokļos. Drošas pārliecības nav.

Kur tā vaina? Laikam jau valdībā, jo zemnieks pats nevar regulēt ne cenas, ne nodokļus. Tas nebūtu nopietni. Tam ir valdība, lai domātu par lauku cilvēku. Ja mums nebūs stipri lauki, tad mums nebūs arī pilsētas. Kādi ir izauguši tie pilsētas bērni, kas savulaik baroti ar „pulveriem”? Galvas strādā, bet dakšu pacelt nevar. Ne veselības, ne spēka, ne kārtīga miega. Tik vien ir kā tie izstīdzējušie divmetrīgie augumi.”

Foto: Boriss Koļesņikovs, LV

„Ja runājam par piena ražošanu, ar ko es arī nodarbojos, tad jāteic, ka pagājušais gads bija vissmagākais gan mums, gan daudziem citiem pasaulē. Pašlaik nav notikušas tik lielas pozitīvas pārmaiņas, kā mēs būtu gribējuši. Ja nebūtu bijuši tie miljoni, ko zemniekiem pagājušā gada pavasarī piešķīra un arī agrāk par termiņu izmaksāja, tad daudzi šobrīd būtu zem ūdens. Tas izglāba.

Bet lielākā problēma ir pārstrukturizācija nozarē un pārstrāde. Un te ir jautājums mūsu ministrijai – ja ES ir Latvijai piešķīrusi 13 miljonus eiro piena nozares pārstrukturizācijai, tad jāvaicā, kāds īsti ir piedāvājums. Līdz šim mums kā ražotājiem nešķiet, ka būtu uzdrīkstēšanās un vēlēšanās atrisināt minēto problēmu – izveidot pārstrādi. Joprojām notiek svārstīšanās. Var, protams, ņemt vērā, ka nozarē ir dažādi spēki un dažādi lobiji, bet tas, ko vajadzētu prasīt no naudas sadalītājiem, – ja reiz ir iedoti tie 13 miljoni, ko mēs ar to naudu darīsim? Lietuva nolēmusi, ka viņi uzbūvēs zemniekiem rūpnīcu, viņiem piešķirti 15 miljoni eiro. Viņiem jau ir projekts un no ministrijas skaidra nostāja. Jautājums ir – ko darīs mūsu ministrija?

"Diemžēl jāsaka, ka tas ir pašu lauksaimnieku izvēles ceļš, un nekur pasaulē izejvielu ražotāji nav bagāti. "

Vai mēs būsim gatavi savu pārstrādi pārvaldīt? Mums jau pašlaik ir vairākas mazās pārstrādes, piemēram, Straupē, Dundagā, Trikātā. Ir arī vidējas rūpnīcas. Vajadzīgo mācību stundu esam saņēmuši. Bet mums nav finanšu resursu, lai „paceltu” kaut no lielāku. Jo Latvijas un Lietuvas piena ražotāji, arī esot kopējā tirgū, joprojām saņem zemāko cenu par pienu. Bet situācija atrisinās labvēlīgi tikai tajās valstīs, kur ievērojama tirgus daļa pieder pašiem pamatražotājiem.

Es esmu diezgan sarežģītā situācijā, jo esmu arī padomnieks premjeram. Esmu rūpīgi nodalījis nost savas kā ražotāja intereses un nenodarbojos ar lobēšanu. Varu teikt, ka ir izdevies piesaistīt premjera uzmanību lauksaimniecības sarežģītajiem jautājumiem. Viņš ir atvēlējis laiku, lai iepazītos ar problēmām nepastarpināti, uz vietas saimniecībās. Tas atvieglo lēmumu pieņemšanu. Man ir prieks, ka varu un spēju šajā komandā darboties, jo redzu, ka premjeram ir viens mērķis – izdarīt iespējami labāk, bez kādām „sāņus” interesēm. Ka nav nekādu slepenu zemtekstu.”

Foto: Boriss Koļesņikovs, LV

„Te, stāvot kopā ar jums pie degošā ugunskura, jūtos tā dīvaini. Šī ir lielāko līdzšinējo lauksaimnieku nemieru gadadiena. Es redzu un saprotu, ka mums ir iespējams saliedēties un ka mēs spējam panākt savu problēmu kopīgu risināšanu.

Zemkopības ministrija meklē iespējas, lai sakārtotu nodokļu sistēmu lauksaimniecībā un nošķirtu ienākumus no lauksaimnieciskās ražošanas no citiem ienākumu veidiem.

Latvija kopīgi ar citām jaunajām ES dalībvalstīm turpinās pieprasīt atbalsta maksājumu izlīdzināšanu. Visas jaunās dalībvalstis ir nemierā ar pašlaik spēkā esošo sistēmu, turklāt vairākas no vecajām dalībvalstīm jau paudušas atbalstu maksājumu līdzsvarošanai. Ceru, ka jau nākamajā plānošanas periodā izdosies panākt vienlīdzīgākus tiešos maksājumus jaunajām dalībvalstīm.

Ministrija strādā arī pie kredītfonda izveides, lai nodrošinātu kredītresursu pieejamību lauksaimniekiem investīciju projektu īstenošanai. Fonda apmērs būs 100 miljoni latu, un, tā kā tas saistīts ar Lauku attīstības programmu, tad visticamākais, ka atbalstīt varēsim lauku saimniecību modernizācijas pasākumus. Uzreiz jāsaka, ka no šīs programmas nebūs iespējams segt apgrozāmos līdzekļus.

Pagājušajā gadā panāktā akcīzes nodokļa atmaksa lauksaimniekiem jau ir pārskaitīta un tai jābūt zemnieku kontos. Ja gadījumā radusies aizkavēšanās, tad tikai par decembra norēķiniem. Bet no šāgada otrā pusgada ieviesīsim sistēmu, kas atvieglos degvielas iegādi caur akcīzes preču noliktavām.”

Foto: Boriss Koļesņikovs, LV

„Manā laikā ieviesām subsīdijas – 1994. gadā, un pārstrādes privatizācija notika 1993.–1994. gadā. Mums bija doma – lai zemniekiem ir, lai viņi savās rokās tur pārstrādi.

Ja vērtējam, ko izdarījām pareizi, ko nepareizi, tad mēs nepareizi novērtējām zemnieku spēju pašiem noturēt un pārvaldīt pārstrādi. Visi pamatpārstrādes – piena, gaļas, cukura, paši pēdējie labības – kombināti nonāca tieši zemniekiem. Bet viņi nesaprata jēgu, kādēļ šī pārstrāde ir viņiem vajadzīga. Tam pievienojās arī dažādi objektīvi faktori. Rezultātā zemnieki savas akcijas pārdeva. Un, ja saimnieki aktīvi attīstīja savu pirmražošanu, tad pārstrāde attīstījās ļoti lēni, atpalika. Īpaši tas sakāms par cukurrūpniecību.

"Mūsu mazajā valstī ar nelielajām platībām iezīmēt īstu ilgtermiņa attīstības stratēģiju ir ļoti grūti."

Par to, ka valsts vadībai būtu jāregulē tas, ko nespēj regulēt ražotāji, un ka vadībai būtu jānosaka valsts ilgtermiņa attīstība. Neko atvērtajās ekonomikās nav iespējams regulēt tādā veidā, ka kāds atnāk un kaut ko gudru pasaka. Kāpēc, piemēram, zviedru pārstrādātājs „Arla” spēj savas cenas un tirgu regulēt? Tā ir kooperatīvā sabiedrība. Bet mūsējie izlaida pārstrādi no rokām, tā bija kļūda. Un noturēt tos kā valsts uzņēmumus arī nebija īsti iespējams. Latvija ir maza, atvērta ekonomika, kur zemnieki ir kļuvuši par izejvielu ražotājiem. Un tādi viņi arī pašlaik ir, ar nelieliem izņēmumiem. Diemžēl jāsaka, ka tas ir pašu lauksaimnieku izvēles ceļš un nekur pasaulē izejvielu ražotāji nav bagāti. Peļņas daļu paņem tas, kas pievieno izejvielai savu vērtību.

Par to, ka vajag stabilu nodokļu politiku, ka nevar valsti turēt tādā stresā, kā tas bija pagājušajā gadā un ir šajā, – tas ir skaidrs. Tā ir ābece, par ko nav vērts lieki runāt. Bet, ja valsts ekonomika nobrūk un naudu nav kur ņemt, tad... Bet kliedzām jau mēs arī treknajos gados, ka katrs gadalaiks bija nelaime, un vienmēr vajadzēja kādu atbalstīt. Arī tas ir izejvielu ražotāju liktenis.”

Foto: Boriss Koļesņikovs, LV

„Ja pārstrāde atrodas ražotāju rokās, tas ir ļoti liels spēks, kas spēj arī diktēt nosacījumus. Programmas, ko izstrādā Zemkopības ministrija, var tikai nedaudz stimulēt, uzlabot attīstības virzienus, ko ir izveidojuši paši tirgus dalībnieki. To ir pierādījusi kooperācija daudzās pasaules valstīs - tā diktē nosacījumus.

Mūsu mazajā valstī ar nelielajām platībām iezīmēt īstu ilgtermiņa attīstības stratēģiju ir ļoti grūti. Mēs diemžēl esam pakļauti vējiem no visām pusēm, mūsu tirgu var sašūpot vienā momentā. Jo mēs esam turklāt dzīvojuši pāri saviem līdzekļiem. Piemēram, igauņi savas valsts budžetu veidoja atbildīgāk, stingri pie tā turējās, un tagad kaimiņvalsts attīstās stabilāk. Mēs tērējāmies treknajos gados, un to gadu izmestais akmens mūs sasniedzis tagad.

Šodien man ir interesanta sajūta, jo 1997. gadā, kad es biju ministrs, Latvijā sākās pirmās vērienīgās lauksaimnieku protesta akcijas. Toreiz – Bērzkrogā. Tas jau bija nopietni organizēts pasākums ar Andi Kāpostu priekšgalā. Tieši 1997. gadā es panācu, ka sākās stabila atbalsta politika lauksaimniekiem. Bija sagatavota atbalsta programma lauksaimniekiem, ko divās valdības sēdēs noraidīja un atbalstīja tikai trešajā. Un izdevās kopīgi ar tālaika premjeru Šķēli panākt, ka jau no 1998. gada zemnieki saņēma iezīmētās subsīdijas tuvu diviem procentiem no Latvijas iekšzemes kopprodukta.”