Iespēja publicēt šo rakstu man liek pārdomāt, kādu ieguldījumu Latvijai esmu devusi, darbojoties zinātnes atašeja amatā. Kā šī darba pieredze ir paplašinājusi un mainījusi manu redzesloku un pasaules uztveri? Rakstā – tikai neliela daļa no bijušā zinātnes atašeja darba ikdienas.
Īss atašeja darba apraksts uz papīra un realitātē
No vienas puses, zinātnes atašejs pilda amata aprakstā noteiktos darba pienākumus, par kuriem jāparakstās, uzsākot civildienesta ierēdņa amatu. Īsumā tie ir šādi: pārstāvēt Izglītības un zinātnes ministriju atbilstoši tās kompetencei, pārstāvēt Latvijas valsts intereses atbilstoši ministrijas kompetencei, piedaloties sanāksmēs un ziņojot par sanāksmju rezultātiem u.c.
No otras puses, nonākot Briselē, nācās secināt, ka tas, kas ir ierakstīts amata aprakstā, bieži vien pilnībā neatbilst realitātei. Pildot zinātnes atašeja pienākumus, ir aktīvi jāsadarbojas ar citiem diplomātiem no citām pasaules valstīm un ES institūciju – Eiropas Padomes, Eiropas Komisijas, Eiropas Parlamenta u.c. – ierēdņiem. Šie cilvēki ir ar ļoti dažādām mentalitātēm, dzīves pieredzi un brīžiem atšķirīgām „darba kārtībām” (work agendas), pat ja it kā visi strādājam ar ES zinātnes politikas jautājumiem, amata pienākumi ir atšķirīgi, un bieži citu valstu pārstāvjiem ir pavisam atšķirīgi līdzekļi un daudz nopietnāki instrumenti to īstenošanai.
"Jaunās ES dalībvalstis tikai ar ļoti lielām grūtībām varētu sasniegt šos augsti noteiktos standartus, un līdz ar to šo valstu iespējas iegūt ES pētniecības finansējumu ir samērā nelielas."
Lai komunikācija un sadarbība ar šiem cilvēkiem būtu efektīva un lai darbības laikā būtu iespējams īstenot Latvijas interešu pārstāvniecību visaugstākajā līmenī, ir jāiemācās izprast visu citu iesaistīto pušu pienākumus un darbības stilu. Piemēram, Francijas, Itālijas un Spānijas diplomātiem ir instrukcijas, ka gadījumā, ja oficiālajā sanāksmē netiek nodrošināts tulkojums šajās valodās, viņiem ir jāceļ iebildumi un jāizsakās savās nacionālajās valodās. Lai arī cik drastiski tas izklausītos, šādi norādījumi ir saprotami, jo tie nodrošina nacionālo valodu aizsardzību. Un tikai katra paša diplomāta rokās ir izvērtēt, kurā situācijā šī instrukcija tiek pildīta tieši un kurā – saprotamu iemeslu dēļ, ja sanāksme ievilkusies pēc plkst. 18:00 un tulkiem pēc viņu kārtības noteikumiem savukārt ir jādodas prom, tad kompromisa un pašu interesēs var piekrist izteikt viedokli angliski.
Cīņa par Latvijas zinātnes interesēm
Cits piemērs – ir tādas ES dalībvalstis, kuru zinātnes atašejiem ir dotas vispārīgas instrukcijas, kas nosaka, ka jebkurā jaunā ES zinātnes politikas dokumentā vai tiesību aktā ir jābūt iekļautiem tādiem specifiskiem vārdiem kā ekselence vai „peer recognition” („savstarpēja atzīšana”). Pēc būtības pāris vārdu iekļaušana tekstā būtiski nemaina tā saturu. Tomēr, ja regulāri tiek izmantoti noteikti atslēgas vārdi, tad realitātē tas nozīmē, ka visas jaunās iniciatīvas un programmas ir pakļautas standartiem, kurus nosaka noteiktas valstis, un līdz ar to šo valstu zinātniekiem un pētniecības institūtiem tiek radītas priekšrocības.
Manā uztverē, tā ir slēpta lobēšana un atsevišķos gadījumos pat monopola situācijas veicināšana, jo jaunās ES dalībvalstis, tādas kā Latvija, Lietuva, Slovākija, Rumānija un citas, tikai ar ļoti lielām grūtībām varētu sasniegt šos augsti noteiktos standartus, un līdz ar to šo valstu iespējas iegūt ES pētniecības finansējumu ir samērā nelielas. Tādu plaši interpretējamu terminu kā ekselence un toplīmenis izmantošana nozīmē to, ka izveidotais ietvars nav konkrēti sataustāms vai kvantitatīvi izmērāms un līdz ar to var tikt interpretēts ļoti dažādi.
Piemēram, tāda valsts kā Vācija ir ļoti labi pazīstama pasaulē ar starptautiski atzītu augstu ekselences līmeni optometrijas jomā. Pat ja jaunai valstij ir līdzvērtīgs ražošanas līmenis un intelektuālais potenciāls, tomēr tai nevar būt tāda pati atpazīstamība kaut vai vēsturisku apstākļu dēļ. Līdz ar to minēto iemeslu dēļ jaunā dalībvalsts automātiski tiek diskvalificēta vai arī nokļūst prioritāro projektu pašā saraksta apakšā projektu finansējuma piešķiršanas procesā.
"Pat ja jaunai valstij ir līdzvērtīgs ražošanas līmenis un intelektuālais potenciāls, tomēr tai nevar būt tāda pati atpazīstamība kaut vai vēsturisku apstākļu dēļ."
Pavisam uzskatāms piemērs mūzikas jomā būtu Raimonds Pauls un franču komponists Moriss Žārs ar pasaules mēroga atpazīstamību mūzikas komponēšanā slavenām filmām visā pasaulē. Jautājums, kuram no abiem ir lielāks talants, ir ļoti subjektīvs. Bet, ja finansējums tiktu piešķirts projektam mūzikas jomā, pamatojoties uz ekselences un atpazīstamības pieeju, zināms – nauda tiktu piešķirta Morisam Žāram, jo šajā Eiropas daļā Moriss Žārs, kurš diemžēl jau ir aizsaulē, ir pat populārāks par savu dēlu Žanu Mišelu Žāru, kuru labi pazīst Latvijā.
Līdz ar to pastāv iespēja, ka plaisa starp jaunajām un vecajām ES dalībvalstīm, uz kuru tik bieži norāda gan zinātnes ministri, gan zinātnes komisārs, nekad netiks likvidēta, un tādas valstis kā Latvija turpinās saglabāt „nabaga radinieka” statusu vismaz attiecībā uz zinātnes politikas veidošanu Eiropas Savienībā. Tādēļ savas darbības laikā esmu centusies visos tekstos raudzīties, lai līdzās vārdiem „ekselence” un „toplīmenis” parādās un no Latvijas puses tiktu ierosinātas atsauces uz „sabalansētas Eiropas pētniecības telpas izveidi”, „infrastruktūru veidošanu visā ES teritorijā”, „kapacitātes celšanu visos (izcēlumi – aut.) ES reģionos” un citi līdzīgi formulējumi, kuri nodrošina Latvijas interešu ievērošanu.
Padomdevēja un analītiķa darbs
Protams, zinātnes atašejs zināmā mērā ir arī valsts un Latvijas zinātnieku kopienas acis un ausis Briselē. Saskaroties ar jaunām iespējām, jauniem attīstības virzieniem ES zinātnes jomā, kuri varētu būt nozīmīgi un radīt jaunas sadarbības iespējas Latvijas zinātnei, informācija tiek tālāk nodota tieši ministrijai un zinātnieku kopienas pārstāvjiem. Savukārt, ja ir nepieciešama jauno dokumentu vai tiesību normu skaidrošana, labam atašejam, lai pārstāvētu valsts intereses, pat ja tas nav amata aprakstā, ir jābūt analītiķim un padomdevējam vienlaikus.
Zinātnes atašejs kā informācijas kontaktpunkts
Veicot darba pienākumus, atašejs atrodas pašā ES politikas un aktivitāšu centrā, un informācijas apjoms zinātnes jomā bieži nozīmē to, ka ik dienas tiek saņemti aptuveni simts e-pasti ar dažādu informāciju par jaunām iniciatīvām, dokumentiem, semināriem, konferencēm, darba grupām, apaļā galda diskusijām, forumiem, piedāvājumiem iesaistīties dažādu oficiālu un neoficiālu grupu darbā. Kas apzinīgam darbiniekam nozīmē to, ka katra ziņa ir jāizlasa, jāizanalizē, neformāli jāapspriež ārpus darba ar kolēģiem no citām valstīm pirms lēmuma pieņemšanas, vai un kur tos sūtīt tālāk. Tas nozīmē, ka manas darba dienas bieži vien sākās plkst. 5 no rīta un beidzās tikai pēc pusnakts, jo pamatdarba laiku zinātnes atašejs kā daudzi citi diplomāti pavada sanāksmēs, kuras notiek vismaz trīs reizes nedēļā un parasti ir visas dienas garumā.
Protams, gadās sajust kārdinājumu precīzi sekot amata aprakstā noteiktajam un vienkārši pārsūtīt visu saņemto informāciju ministrijai, lai tā tiktu sašķirota tur. Bet tad vienmēr (vismaz man) sirdsapziņa uzreiz ierunājusies un nav ļāvusi pārpludināt ministrijas kolēģu pasta kastītes un pie viena arī izvairīties no tā, ka mani sadarbības partneri, zinātnieki, tiek sūtīt „savvaļas pīļu medībās”, kas bieži var gadīties, ja informācija tiek pārsūtīta automātiski, neizanalizējot tās saturu un neizvērtējot lietderību.
Divas izvēles
No personīgās pieredzes – kad ierados Briselē un sāku zinātnes atašeja darbu, man bija 27 gadi, Parīzes universitātes diplomātijas maģistra grāds, darba pieredze valsts administrācijā un pētnieciskajā darbā Latvijā un Oksfordas universitātē, un es domāju, kā tas jaunam cilvēkam raksturīgi, ka „visu zinu”. Bet man nācās saskarties ar tādiem jautājumiem un realitāti, kas man nekad nebūtu ienākusi prātā. Pēkšņi nācās uzdot sev ļoti nozīmīgu jautājumu. Redzot Eiropas zinātnes politikas milzīgās iespējas un to, kā citas ES valstis izmanto šo potenciālu savā labā, piesaistot ievērojamos finanšu līdzekļus saviem nacionālajiem pētījumu projektiem, sēdēju un uzdevu sev šādu jautājumu – vai man patiešām manas valsts intereses ir galvenais dzīvē? Tas nozīmētu, ka man būtu jāmetas pretī un jāsāk cīņa ar gigantiskiem pretiniekiem, pašas ministriju ieskaitot, lai tiktu izstrādātas atbilstošas pozīcijas un instrukcijas, kuras ļautu man paust un cīnīties par mums svarīgiem atslēgas vārdiem, cīnīties par komatiem, semikoliem un punktiem politikas dokumentos un tiesību aktos, kā arī būt par informācijas analīzes un nosūtīšanas kontaktpunktu. Vai arī – vēlos tikai izbaudīt tos dzīves jaukumus, kurus piedāvā diplomāta darbs (dienesta dzīvoklis, automašīna, pabalsti u.c.) svešā valstī, un tieši izpildīt uz papīra uzrakstīto amata pienākumu sarakstu, pārsūtīt e-pastus pēc to saņemšanas un ar „copy-paste” pieeju izmantot citu cilvēku uzrakstīto, lai to uzdotu par savu analīzi un darba rezultātu?
"Zinātnes atašejs zināmā mērā ir arī valsts un Latvijas zinātnieku kopienas acis un ausis Briselē."
Protams, jaunības maksimālismā un bez jebkādas nožēlas es izvēlējos grūtāko, un tas arī, visticamāk, ir iemesls, kāpēc man šobrīd ir brīvais laiks rakstīt šo rakstu.
Nobeigumā no sirds vēlos pateikties visiem maniem sadarbības partneriem, bez kuru atbalsta un ekspertīzes man nebūtu iespējams pavilkt svītru šim darbības posmam ar atziņu, ka ieguldījums zinātnes jomas attīstībā ir bijis nozīmīgs, un konkrēti – Latvijas Zinātņu akadēmijai, Latvijas Zinātnes padomei, Ietvara programmas nacionālajam kontaktpunktam, Rektoru padomei, Latvijas Tehnoloģiskajam centram, Latvijas Universitātei, Rīgas Tehniskajai universitātei, Daugavpils Universitātei, Banku augstskolai, Cietvielu fizikas institūtam, Organiskās sintēzes institūtam, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centram, Latviešu valodas institūtam, Ventspils Augstskolai un Ventspils augsto tehnoloģiju parkam, Latvijas pētnieku mobilitātes centram, Baltijas jūras pētniecības programmas (BONUS) pārstāvjiem, kā arī visiem to ministriju, vēstniecību un valsts administrācijas iestāžu darbiniekiem, ar kuriem esam sadarbojušies dažādu Latvijas pozīciju īstenošanā, un, protams, visām trim izglītības un zinātnes ministrēm, ar kurām man ir bijis gods sadarboties, – Inai Druvietei, Baibai Rivžai un Tatjanai Koķei.
Mani nākotnes plāni saistās ar akadēmisko karjeru, un, ņemot vērā to, ka šobrīd ir mazliet vairāk brīva laika, esmu ķērusies klāt doktora darba materiālu apkopošanai. Bet noteikti plānoju savā redzes un darbības lokā paturēt Latvijas zinātnes popularizēšanu un tālākas attīstības veicināšanu ne tikai Eiropā, bet arī pasaulē. Gūtā pieredze nākotnē varētu palīdzēt man informēt sabiedrību par citām Eiropas un Latvijas zinātnes, kā arī augstākās izglītības aktualitātēm.
