Atbildīgums kā morāls fenomens pastāv tikai noteiktā sociālajā kontekstā, kas šo atbildīgumu atzīst un veicina, teikts pētījumā. Taču, vai Latvijā ir sasniegts kāds kritiskais līmenis, kad par atbildīgumu var runāt kā par sabiedrībai kopumā piemītošu īpašību?
Pētījumā atbildīgums ir kā jumta jēdziens, kurš sevī ietver ārkārtīgi daudzus atbildīguma aspektus. Pamatsecinājums: mēs ļoti bieži esam gatavi izvirzīt augstas prasības amatpersonām, citiem cilvēkiem, bet ne sev pašiem. Otrkārt, šeit uz atbildīgumu vajadzētu palūkoties ne tikai kā uz morālu kategoriju, ko cilvēki apzinās sabiedrības interešu vārdā. Nē, runa ir arī par to, vai mums ir pietiekami iedibinātas institūcijas, kuras liek cilvēkiem apzināties atbildību, un kā šīs institūcijas strādā. Daudzos gadījumos var secināt, ka šīs institūcijas ir būvētas tā, lai veiksmīgi ļautu izvairīties no atbildības. Tas attiecas arī uz politiskajām partijām, kuru atbildība darbībā ir redzama vispirms sponsoru, bet ne vēlētāju priekšā, ko vēlēšanu starplaikos var ignorēt.
Vai ir nepieciešams papildināt esošos vai radīt jaunus mehānismus, kas iepretim atbildībai partiju kā grupu ietvaros un atbildībai sponsoru priekšā palielinātu pilsoņu ietekmi uz politiskajām institūcijām?
Pētījumā doti visdažādākie piedāvājumi, kas ir apspriešanas vērti. Tie attiecas gan uz priekšvēlēšanu aģitācijas regulējumu, gan, kā to rosina Jānis Ikstens, ka vajadzētu saīsināt starplaiku starp vēlēšanām, kā tas bija pirmās brīvvalsts laikā, – uz trim gadiem. Te tiešām ir runa par institucionālām reformām, kas ļautu saukt pie atbildības, nepaļaujoties tikai uz indivīda morāles celšanu vien.
"Demokrātisku, daudzmaz funkcionējošu institūciju un ekonomikas izveidošana ir relatīvi viegls uzdevums, salīdzinot ar demokrātiskas politiskās kultūras iedibināšanu."
Institūciju darba stilu lielā mērā esam mantojuši no padomju laikiem, kad izpratne par atbildīgumu bija izteikti vertikāla, atskaitoties partijas orgānu ietvaros. Administratīvais atbildīgums ir labs piemērs tajā ziņā, ka tur ir diezgan skaidri redzams: neraugoties uz atsevišķām institucionālām reformām, ierēdnis joprojām savas rīcības sekas saista ne tik daudz ar sabiedrības interesēm, cik priekšniecības un organizācijas iekšējā loka viedokli. Atsevišķa pārvaldības darbinieka atbildība Latvijā joprojām ir ārkārtīgi aktuāls jautājums.
Risinājums, domājams, ir saistāms ar visas sabiedrības domāšanas izmaiņām ilgtermiņā.
Jā, protams. Tomēr nevajadzētu cerēt tikai uz laika paiešanu, paaudžu nomaiņu. Ir daudz labas prakses, kuru var īstenot jau tagad. Nav tā, ka aina ir vienlaidus melna. Daudz kas institucionālajā, administratīvajā darbībā ir uzlabots. Problēma ir tā, ka šī jaunā kultūra institūcijas iekšienē nedarbojas. Tad ir jautājums – ko darīt.
Ja, piemēram, raugāmies uz kādu ļoti sāpīgu faktoru atbildīguma jomā – mediju atbildīgumu, tad redzam virkni strukturālu problēmu, kuras šodien nevaram atrisināt. Kamēr to neizdarīs, nekas īpaši neuzlabosies. Te, pirmkārt, varētu būt runa par daudzmaz vienotu ētikas kodeksu, mediju īpašnieku struktūru caurredzamību. Gaidīt, ka te laika gaitā kaut kas mainīsies pats no sevis, nebūtu īsti pareizi.
Taču, runājot par korporatīvo atbildību, jāņem vērā, ka arī šīs grupas sastāv no indivīdiem...
Ētikas kodeksus bieži uzskata par papīriņiem, kas vajadzības gadījumā ir kaut kur atvilktnē vai interneta mājaslapā. Taču tā tam nevajadzētu būt. Ētikas kodekss ir tipiska izpausme, ka, piemēram, kādā organizācijā, kādā darbavietā strādājošie uzņemas noteiktus morālus principus, kurus tie nepārkāpj. Tas diemžēl pie mums īsti nedarbojas. Tas neattiecas tikai uz politiku, runa ir par daudzām sfērām, kur indivīda atbildības robežas turpmāk būtu jānosaka skaidrāk.
Ļoti daudz kur redzam, ka nospraustās atbildības robežas ir noteiktas pilnīgi šķērsām – daudz no tā, kam oficiāli vajadzētu būt, ir krietni tālu no tā, kā tas reāli darbojas. Piemēram, attiecībā uz maksājumiem veselības aprūpē.
Atbildība, kā zināms, ir termins, ko kā cilvēka rīcībai saistošu galvenokārt attiecina uz personu, kas šo atbildību apzinās. Cik lielā mērā ir pamats runāt par pilsoniskas atbildības trūkumu kā peļamu parādību, ja pieņem, ka indivīds to neapzinās vai neizprot?
Esam pieraduši domāt, ka pamatā visam ir individuālā atbildība. Tā tas gluži nav. Pamatatbildības nesējs jebkurā brīvā sabiedrībā ir arī kolektīvs. Pietiekami liela nozīme ir arī kolektīvajai atbildībai – profesionālo, sociālo kopienu atbildībai – ārstu, juristu utt.
Ja runājam par pilsonisko atbildību, tad tur gan ir diezgan liela loma tam, cik cilvēks seko līdzi sabiedriskās dzīves norisēm un iesaistās tajās, tad tur gan diezin vai piedzīvosim krasas pārmaiņas. Politiskā kultūra mainās salīdzinoši ilgā laikā. Tas, ko varam darīt, ir stāstīt, ka cilvēka dzīve demokrātiskā iekārtā lielā mērā ir viņa paša rokās. Ja atsakāmies iesaistīties valsts dzīvē, tad rīkojamies nevis kā pilsoņi, bet kā valsts pakļautie.
"Iemesls, kas gan atbaida investorus, ir fakts, ka šeit ir ārkārtīgi nesakārtota biznesa vide, kurā ik uz soļa jāsastopas ar kādām partiju interesēm."
Šī ir viena no demokratizācijas pamatproblēmām. Ir vērts atcerēties, ka demokrātija ir tāds režīms, kurā cilvēkam nav principālu iespēju uzvelt visu atbildību kādam augšā sēdošam, neietekmējamam valdniekam. Valsts attīstība, lai cik triviāli tas neizklausītos, ir cilvēku pašu rokās. Ja slikti dzīvojam, acīmredzot zināmā mērā paši esam pie tā vainīgi.
Dažkārt, runājot par kādas sabiedrības vērtīborientācijas maiņu, bieži piemin tos 40 gadus, ko Mozus vadāja savu tautu tuksnesī, līdz tajā izzuda verdzības mentālie nospiedumi. Vai, jūsuprāt, tagadējā postsociālisma sabiedrība ir tikai pusceļā uz šo mērķi?
Es varu vēl vairāk sabojāt garastāvokli. Ralfam Dārendrofam, vienam no 20. gadsimta beigu lielākajiem sociālajiem domātājiem Eiropā un savulaik arī Eiropas komisāram, ir tāds teiciens par demokratizāciju: ir nepieciešami seši mēneši, lai iedibinātu daudzmaz jēdzīgas politiskās institūcijas, ir nepieciešami seši gadi, lai iedibinātu daudzmaz jēdzīgi strādājošu tirgus ekonomiku un ir nepieciešami 60 gadi, lai iedibinātu demokrātisku politisko kultūru. Tātad demokrātisku, daudzmaz funkcionējošu institūciju un ekonomikas izveidošana ir relatīvi viegls uzdevums, salīdzinot ar demokrātiskas politiskās kultūras iedibināšanu.
Ir liela starpība, vai cilvēki ir gatavi iet un iestāties par savām interesēm tikai savu interešu dēļ, vai arī viņi uz to ir spējīgi rīkoties vispārības labā. Vai stihiska politiskā līdzdalība šajā krīzes situācijā mums dos kādu glābiņu? Visdrīzāk, ne. Tas, kas ir raksturīgi nobriedušām demokrātijām, ir organizēta pilsoniskā sabiedrība, kas nodarbojas ar prasību izvirzīšanu un to nepārtrauktu uzturēšanu. Lielākā daļa pašreizējo Latvijas iedzīvotāju ir socializējušies padomju laikos, kad bija pavisam cita izpratne par politiku un uzstādījumi par līdzdalību sabiedriskajā dzīvē. Otrkārt, un to nekad nevajag novērtēt par zemu, šie ļaudis ir gājuši cauri šai 90. gadu asaru ielejai, piedzīvojot milzīgus, pasaules pieredzē neredzētus sociālos satricinājumus, arī vērtību maiņu. Tas diemžēl ir iedragājis priekšstatus par solidaritāti. Taču tā ir ļoti būtiska pilsoniskas sabiedrības un kopīgu interešu aizstāvības attīstībā.
Pētījumā vērtēta arī atbildība uzņēmējdarbībā, tās spēja rīkoties atbildīgi pret sabiedrību un vidi. Pašlaik šis jautājums ļoti aktualizējies valdības nodokļu politikas kontekstā. Kā vērtējat šo situāciju kopumā, ja pieņem, ka atbildība šajā jomā ir gan valdībai, gan uzņēmējiem?
Tā lielā mērā vēl ir viena no nākotnes tēmām. Ja palūkojamies, kas saistībā ar atbildīgumu tiek diskutēts Rietumos, par šo tēmu tiek spriests ārkārtīgi daudz – kādu atbildību nes lielās korporācijas gan sociālā, gan kulturālā, gan ekoloģiskā ziņā. Latvijā tādu megauzņēmumu nav, lai no tiem prasītu tik visaptverošu atbildīgumu. Mecenātisma tradīcijas nav attīstītas.
Kā šajā kontekstā vērtējams fakts, ka viens no Latvijas farmācijas rūpniecības flagmaņiem Latvijas nodokļu politikas dēļ savu ražošanu pārceļ uz citu valsti?
Te mēs tomēr nevaram runāt tikai par korporatīvo atbildīgumu, jo šajā gadījumā tas jāskata kopā ar valdības nodokļu un budžeta politikas atbildīgumu. Taču varam runāt par to, ka dzīvojam globalizētā pasaulē, kur valstīm ir jāsacenšas par investīcijām.
Šis gadījums liek runāt par ilgtermiņa ekonomiskās politikas jautājumu. Man ir diezgan grūti iedomāties, ar ko mūsu valsts tuvākajā laikā varētu būt pievilcīga investoriem. Un runa nav tikai par nodokļu celšanu. Tas, ka augstu nodokļu dēļ pie mums nebrauks investori, ir viens liels blefs, ko uztur daļa politbiznesa elites. Iemesls, kas gan atbaida investorus, ir fakts, ka šeit ir ārkārtīgi nesakārtota biznesa vide, kurā ik uz soļa jāsastopas ar kādām partiju interesēm.
"Pašlaik neizskatās, ka kādam no pretendentiem uz varu būtu priekšstats par fundamentālām reformām."
Augsti nodokļi nav nekas briesmīgs, kas neglābjami atbaidītu uzņēmējus. Briesmīgi ir neprognozējami nodokļi. Ideja, ka zemi nodokļi mūs padarīs ļoti pievilcīgus investoriem, ir norakstāma. Pirmkārt, tas jau līdz šim tā nav strādājis. Otrkārt, ir jāņem vērā darbaspēka kvalifikācijas faktori. Gadiem ilgi valsts ir par maz investējusi izglītībā un tās atbilstībā darba tirgum. Turklāt pēdējā laikā valsti darba meklējumos atstāj tieši kvalificētākais darbaspēks. Treškārt, doma, ka, pazeminot nodokļus, spēsim atrisināt mūsu ekonomiskās problēmas, ir kļūdaina. Pārskats par tautas attīstību atklāj, ka mūsu nodokļu un budžeta politika ir veidota, no vienas puses, orientējoties uz zemiem nodokļiem, no otras puses – uz lieliem tēriņiem. Tas vēl bija iespējams tā dēvētajos treknajos gados. Pašlaik tā vairs nevar. Manuprāt, ja vēlamies kaut cik veiksmīgi attīstīties, vajadzētu no jauna skaidri definēt, kas par ko atbild. Vai nu ceļam nodokļus, vai arī atsakāmies no kādām valsts funkcijām. Nav iespējams dzīvot ar tādiem nodokļiem kā Amerikā, bet tērēt budžetu kā Norvēģijā. Nedomāju, ka nodokļu celšana pati par sevi ir kaut kas ārkārtīgi briesmīgs. Svarīgi ir, kā nodokļu slogs tiek sadalīts. Atrisināt krīzes problēmas, turpinot apveltīt bagātos ar nepamatotām nodokļu privilēģijām, atvainojos, ir debilisms – sauksim lietas īstajos vārdos. Nodokļi būs jāceļ. Jautājums tikai – cik tas būs prognozējami.
Vai, runājot par situāciju pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām, saskatāt iespēju nodokļu politikas maiņai jūsu minētajā virzienā?
Pašlaik neizskatās, ka kādam no pretendentiem uz varu būtu priekšstats par fundamentālām reformām. Līdz šim izskanējušie piedāvājumi neko jaunu neatklāj.
Ekonomiskā un sociālā politika, runājot par mūsu pārskata secinājumiem, ir jomas, kas atklāj, ka nozaru ekspertos, arī titulētos ārvalstu lietpratējos, neviens līdz šim nav nopietni ieklausījies. Galvenajos vilcienos šodienas problēmas viņi uzrādīja jau 2006., 2007. gadā.
Kāpēc neieklausījās?
Nekad nevajag novērtēt par zemu arī valdošās elites aprobežotību daudzos jautājumos, bezatbildību un nolaidību. Daudzi, kā saka vācieši, tā arī nav spējuši paskatīties pāri šķīvja malai – kamēr viņiem ir labi, visiem ir labi. Otrkārt, ja paskatāmies uz budžeta veidošanu, tā vienmēr ir bijusi ārkārtīgi politizēta, bez ilgtermiņa redzējuma. Lai izdabātu visu pie varas esošo partiju interesēm, gadu gadiem esam taisījuši budžetu ar deficītu.
Arī šis budžets, par spīti situācijai valstī, no tā nav bijis brīvs. Piemēram, mājokļa nodoklis, ko ekonomisti atzina par relatīvi sociāli taisnīgu un samērā viegli iekasējamu. To nepieņēma ne jau kādu makroekonomisku apsvērumu dēļ. Vienkārši tika aizskartas kādu pārāk daudzu ietekmīgu ļaužu intereses. Tas, ka partijām pašu un sponsoru intereses ir svarīgākas par valsts ilgtermiņu attīstību, ir vispārzināms. Taču šī krīze to parāda ļoti, ļoti uzkrītoši.
Runājot par jūsu minētās politiskās elites aprobežotību, no vienas puses, tik tiešām daudzu lēmumu nepārdomātība ir acīmredzama, bet, no otras, pastāv priekšstats, ka visi procesi šajā vidē vismaz, lai noturētos pie varas, ir pārdomāti nez cik gājienus uz priekšu, darbojas polittehnologi, notiek shēmošana...
Tas sasaucas ar sazvērestības teoriju konstrukcijām – ja nav iespējams izskaidrot kādu parādību trivialitāti, tiek meklētas aiz tām stāvošas sazvērestības. Daudz tiek runāts par oligarhiem. Tāda vidējā oligarhu nīdēja priekšstatos oligarhi ir kā tādas dievišķas būtnes, viss Latvijā notiek ar Šķēles, Šlesera un Lemberga ziņu. Bet, ja liekas, ka viņu tur nav klāt, tad viņi paši ir tik gudri un rīkojas tā, lai visi tikai domātu, ka viņu tur nav klāt.
"Nekad nevajag novērtēt par zemu arī valdošās elites aprobežotību daudzos jautājumos."
Polittehnologi? Jā, tur, protams, ir intelektuāli ļaudis, no kuriem viena daļa ir ļoti ciniski. Ja paskatāmies, uz ko tie ir bijuši spējīgi, lai panāktu vēlamo rezultātu vēlēšanās, tad tur ir cilvēki, kuriem nekāda morāle nav saistoša.
Taču šo polittehnologu ģenialitāte daudzos gadījumos ir krietni pārspīlēta. Politiskajiem līderiem ir tendence savākt ap sevi apjūsmotājus, kas viņiem nekritiski piekrīt it visā, līdz pilnīgi iebrauc auzās. Taču daudzi no šiem polittehnologiem vienkārši ir ļaudis, kuriem uz minētā fona pietiek dūšas pateikt kaut ko konstruktīvu. Runājot par to pašu Liepnieku un Šķēli, domāju, ka šis tandēms kādu laiku bija pietiekami veiksmīgs tikai tādēļ, ka Liepniekam pietika drosmes pateikt kaut ko pretī Šķēlem un Tautas partijas lielajiem moguliem. Tādējādi radās kaut kāda diskusija, tika apšaubīti vieni lēmumi, pieņemti citi.
Taču jautājums par padomniekiem patiešām ir problēma. Par padomniekiem bieži vien tiek izvēlēti prasti pielīdēji, kas piekrīt visam, ko līderis saka. Tā arī rodas daudzi nekompetenti lēmumi valsts pārvaldē.
Vai piekrīt premjerministra Valda Dombrovska nesen teiktajam, ka Andris Šķēle pašlaik apdraud valsts tuvošanos izejai no krīzes?
Šķēle būtiski apdraud Tautas partijas konstruktīvu sadarbību ar “Jauno laiku”. Šķēles parādīšanās to padara gandrīz neiespējamu. Ir redzams, ka viņš neieredz “Jauno laiku” pilnīgi ģenētiski, tādā bioloģiskā līmenī. Otrkārt, tas, ka Šķēle varētu iet par kādu ministru “Jaunā laika” vadītā valdībā, ir faktiski neiespējami.
Šķēle ir parādījies uz skatuves, taču viņam tur trūkst savas organiskas vietas. Dombrovska valdību gāzt būtu pārāk riskanti. Ja arī to izdarītu, diezin vai Zatlers momentā nominētu Šķēli kā nākamo premjeru.
Vai Šķēle, jūsuprāt, apzinās arī potenciālos riskus, kas kaut vai viņa neviennozīmīgās reputācijas dēļ rastos, ja viņš pašlaik vai pārskatāmā nākotnē nonāktu pie varas?
Domāju, ka viņš ir pietiekami pragmatisks cilvēks, kurš savas izpratnes robežās šai valstij neko sliktu nevēl. Taču ir vairākas problēmas. Viena no tām ir izpratne par valsts attīstību, ko jau piedzīvojām laikā, kad viņš bija premjers, – dzelžainu fiskālo konsolidāciju, izdevumu griezienus un bargu Šķēles tēlu. Tagad tas novestu pie tā, ka šeit nebūtu vairs cilvēku.
"Ja nav iespējams izskaidrot kādu parādību trivialitāti, tiek meklētas aiz tām stāvošas sazvērestības."
Interesanti ir tas, ko savulaik izteica ekonomiste Raita Karnīte: Kāpēc, krīzei briestot, vajadzēja tik drausmīgi raut algas uz augšu? Viens no iemesliem bija tas, ka, lielā mērā pateicoties Šķēles savulaik iedibinātajai algu politikai, līdz tam tās tika turētas drausmīgi zemu. Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā, nācās raut slūžas vaļā, pat neraugoties uz lielo inflāciju. Tāpēc man diez ko nepatīk ideja par Šķēles atgriešanos valsts vadībā.
Vai Latvijas gadījumā ir pamats teikt: katrai tautai tāda valdība, kādu tā pelnījusi?
Ja no tā, kas ir, izdarām slēdzienu par to, kam ir jābūt, ne visos gadījumos tas būs korekti. Bet tā, ka Latvijā pašlaik vērojamas problēmas ar varas atbildīgumu un politisko lemtspēju, nav tikai elites problēma. Taču tas, ka valsts attīstības sarežģījumi sakņojas dziļāk mūsu politiskajā kultūrā, gan ir fakts. Kamēr nesapratīsim, ka situācijas uzlabošanā nav citu iespēju kā vien pašiem būt atbildīgākiem pret politisko procesu, tikmēr nekas sevišķi nemainīsies.
Vēlētājiem bieži vien pārmet neatbildīgu izvēli. Kā vēlētājs var zināt, ka viņš izvēlas atbildīgi? Kādi ir atbildīgas izvēles kritēriji?
No vienas puses, kritizēt citu cilvēku izvēli vēlēšanās nav īsti demokrātiski. Galu galā demokrātija balstās pieņēmumā, ka jebkurš pilngadīgs cilvēks ir spējīgs izdarīt saprātīgu izvēli. Taču Latvijā mums tomēr ir pamats runāt par vēlētāja bezatbildību – kaut vai spriežot pēc to vēlētāju skaita, kuri katrās vēlēšanās maina savu izvēli. Tā ir sena problēma: cilvēku nespēja savā prātā sasaistīt savu izvēli ar sabiedrības interesēm. Tā gan nav nekāda Latvijai specifiska problēma: vidējais vēlētājs ir bezatbildīgs it visur. Taču mūsu problēma ir, ka viņš mākslīgi tiek ilgstoši turēts šajā bezatbildībā divu iemeslu dēļ: vispirms ārkārtīgi fragmentētais partiju spektrs, kur tiešām nav skaidrs, kurš par ko varētu atbildēt, un milzīgais naudas daudzums reklāmās. Tas ar visai mūsdienīgām metodēm ļoti efektīvi „skalo smadzenes” mūsu pilsoņiem, no kuriem turklāt lielais vairums ir socializējies padomju laikā ar tam raksturīgajām pseidovēlēšanām – balso, cik gribi, tāpat nekas nemainās. Bet kopumā ir tā, kā savulaik izteicās Alvis Hermanis: kamēr ļaudis nesāks saprast, ka mīlēšanās ir kaut kādā veidā saistīta ar dzemdībām, tikmēr nekas nemainīsies.
Vai nākamās Saeimas vēlēšanas, kā to atzīst daudzi sabiedrisko procesu vērotāji, būs izšķirošs brīdis Latvijas attīstībā, kas iezīmēs vai nu augšupeju, vai stagnāciju?
Nedomāju, ka gaidāmās vēlēšanas ar kaut ko ārkārtīgi atšķiras no citām. Nav iemesla celt satraukumu par iespējamu katastrofu. Pirmkārt, paniku, ka tagad nāks oligarhi vai krievi, mēģina uzkurināt lielā mērā politisku motīvu dēļ. Tas tā nebūs. Labais stāsts ir, ka, neraugoties uz krīzi un saistībā ar starptautisko aizdevumu, mēs tomēr esam gana cieši iesaistījušies Rietumeiropas struktūrās. Bīstamība ir nevis straujš pagrimums, bet gan ieiešana ilgstošā stagnācijā bez situācijas uzlabošanās, ja neievēlēsim demokrātisku valdošo koalīciju. Tas, kas partijām nākamajā Saeimā beidzot būtu jāizdara, ir būtiski jāsamazina partiju atkarība no naudas, jāformulē skaidri fiskālās disciplīnas principi, pieņemot kaut vai to pašu Dombrovska piedāvāto likumu par budžeta disciplīnu, jāveic reformas augstākajā izglītībā.
"Polittehnologu ģenialitāte daudzos gadījumos ir krietni pārspīlēta. Bieži vien tie vienkārši ir ļaudis, kuriem pietiek dūšas pateikt kaut ko konstruktīvu."
Viena no lietām, par ko daudz runā, ir bailes no Saskaņas centra pietiekami lielās ietekmes. Es galīgi nedomāju neko glaimojoši par Saskaņas centru un viņu nodomu tīrību. Taču ir arī jāsaprot, ka nevaram ilgstoši dzīvot kā līdz šim – kad vairāk nekā ceturtdaļa no Saeimā pārstāvētajiem spēkiem ir izslēgti no spēles, bet pārējiem tiek neproporcionāli lielas iespējas tirgoties. Rezultātā mums tādas reālas valdības maiņas gandrīz nav iespējamas – Dombrovska valdība taču faktiski pa lielākajai daļai ir tā pati Kalvīša un Godmaņa valdība. Tā taču nav normāla situācija.
Taču ir arī maz izredžu, ka potenciālā Saskaņas centra, Tautas partijas, LPP/LC un varbūt arī Zaļo zemnieku koalīcija īpaši rēķināsies ar opozīciju.
Jā, tas ir tiesa. Bet Saskaņas centra un krievvalodīgo līdzdalība pie varas beidzot noņemtu to pretīgo cietēju un „latviešu nacionālisma upuru” slavu, kāda tiem līdz šim ir bijusi. Izbeigtos viela pārmetumiem, ka nevienā Latvijas valdībā nav iesaistīta neviena krievvalodīgo minoritāšu partija. Ir nepieciešamas pārmaiņas, lai mūsu Saeimā atkal beidzot būtu 100 deputātu.
